Abolicionisms

Abolicionisms ir sabiedriska kustība par kāda likuma atcelšanu, kas 19. gadsimta kontekstā
bija sabiedriski politiska kustība par verdzības atcelšanu, galvenokārt, ASV teritorijā un
Rietumeiropā.
Neilgi pirms 19. gadsimta sākuma, 1794. gadā, Maksimiljēna Robespjēra vadībā tika
izveidots likums, kas atcēla verdzību, aizliedza to Francijā un tās kolonijās. 1795. gadā veidotā
franču konstitūcija iekļāva šo aizliegumu. 1802. gadā franču revolūcijas karu laikā vergturi sāka
pievienoties pret-revolūcijai. Viņi draudēja atdot franču Karību jūras teritorijas britu kontrolei.
Baidoties no tā, kā arī ietekmējoties no savas sievas vergturu ģimenes, Napoleons Bonaparts
izlēma atjaunot verdzību. Abolicionisma kustība Francijā kulminēja 1848. gadā, kad Francijas
Otrās Republikas laikā jau otro reizi tika atcelta verdzība. Visi vergi tika atbrīvoti. 2001. gada 10.
maijā franču politiķe Kristiana Taubira pieņēma likumu, kas oficiāli atzīst verdzību un Atlantijas
vergu tirdzniecību par noziegumu pret cilvēci.
Plašākā abolicionisma kustība norisinājās 19. gadsimtā ASV. Tās priekšgalā bija Viljams
Loids Garisons, Frederiks Duglass, Harieta Tubmane un Viljams Loids Stills. Garisonam piemita
kaujinieciska nostāja, kas viņu atšķīra no iepriekšējiem abolicionistiem, kas piedāvāja melnādaino
cilvēku izsūtīšanu uz koloniju prom no baltādainajiem. Garisons pieprasīja tūlītēju verdzības
izbeigšanu, bez kompensācijas vergturiem. Viņš arī pieprasīja vienādas tiesības visiem cilvēkiem,
neatkarīgi no to rases.
Garisona pūles noveda līdz amerikāņu pret-verdzības sabiedrības (American Anti-Slavery
Society) izveidei 1833. gadā. Viņš uzskatīja, ka jebkuram bija tiesības uz savu ķermeni, uz savu
darbspēku un ka paverdzināt āfrikāni ir tikpat grēcīgi, cik paverdzināt amerikāni.
Amerikā abolicionisma kustība kulminēja Ābrahama Linkolna prezidentūras laikā. 1863.
gada 1. janvārī ASV valdība izdeva emancipācijas aktu, kas izmainīja statusu trīs miljoniem
cilvēku no “vergs” uz “brīvs”. Verdzība tika oficiāli atcelta.
Šim lielajam notikumam cilvēces vēsturē ir tieša saikne ar mūsdienām, jo patreizējā
pasaulē, verdzība ir aizliegta un atzīta par noziegumu. Melnādaino cilvēku apspiešana mazinās, tie
iegūst nozīmīgus amatus, tiek uzskatīti par normāliem. Lai gan rasisms vēl joprojām eksistē
Amerikā un citās vietās, tas mazinās, un abolicionisma kustība nebija veltīga. 19. gadsimta pūles
ir atļāvušas mūsdienu melnādainajiem cilvēkiem būt tikpat svarīgiem, cik baltas ādas krāsas
cilvēkiem.
Izmantotās literatūras saraksts:
1. https://www.britannica.com/topic/abolitionism-European-and-American-social-
movement
2. https://en.wikipedia.org/wiki/Abolitionism#Re-
establishment_of_slavery_in_the_colonies_(1802)
3. http://vesture.eu/index.php/Abolicionisms
4. http://www.u-s-history.com/pages/h477.html
(skat. 29.01.2018.)