AVOTS

LA TV IJA S ĻKJS CEN TRĀLAS K O M ITEJA S UN

LA TV IJA S PSR RAKSTN IEKU SA V IEN ĪB A S L I­
TERĀRI M Ā K S LIN IEC ISK S UN SA B IED R ISK I PO ­
LITISKS 2URN ĀLS JA UN ATN EI. IZN Ā K KOPS
1987. G . R E IZ I M ĒNESĪ. IZD O D LA TVIJA S KP CK
IZ D E V N IE C ĪB A R ĪG Ā . RAKSTNIECĪBA

REDAKCIJAS KO LĒĢ IJA : Aivars Tarvids. «Robežpārkāpējs» (2. I p p . ) \ /

A IV A R S K Ļ Ā V IS Inese Zandere. Dzeja (12. Ipp.)
(galvenais redaktors), «V iens dzejolis» (14. lp p .)V ^
JĀN IS ĀBOLTIŅŠ,
A leksejs Prokofjevs.
V IL N IS BĪRIŅ5
(a tb ild īg a is sekretārs),
«V ācu ekspresionistu dzeja» (16. Ipp.)
ILMĀRS BLUMBERGS, G e o rg s Heims. Dzeja (18. Ipp.)
GUNTARS G O D IŅ 5 A nda Kubuliņa. «Līdzsvaram» (19. I p p . ) \ /
(nodaļas redaktors), 2ans Pols Sartrs. «Istaba» (20. Ipp.)
M Ā R IS GRĪNBLATS, Eduards Aivars. Dzeja (27. Ipp.)^/'
EDVĪNS INKENS,
Uldis Bērziņš. Dzeja (28. \ p p . ) \ /
V L A D IM IR S K A Ņ IV E C S
(g a lve n ā re d akto ra
vietnieks), KULTŪRA
ALEKSANDRS K A Z A K O V S ,
PĒTERIS KRILOVS,
JURIS KRONBERGS, Jānis Tamužs. «. . . tā cēlušies ,
JĀN IS PETERS, mani zīmējumi» (30. Ipp.) V
B A IB A STASANE, Ingrīda Zā b ere. Plakāts (38. Ipp.) v
ĀDOLFS 5APIRO, V id vu d s Ingelēvics.
VIESTURS V E C G R A V IS ,
IM AN T S Z E M Z AR IS.
Fotogrāfijas (39. Ipp.)
REDAKTORI: «Viltus lozunga pavadā» (42. Ipp.) \ /
JEKATERINA BO RS Č O VA , Juris Urtāns. «Pilskalnu pētnieks
RUDĪTE K A L P IN A , Ernests Brastiņš» (44. Ipp.)
JEĻENA Ļ IS IC IN A , Ježi Grotovskis. «Tuvāk Pirmavotu
N O R M U N D S N A U M A N IS ,
E V A RUBENE.
Teātrim» (48. Ipp.)
DZEJAS KONSULTANTE
AMANDA A I Z P U R IE T E . LA IK A B IE D R A PIEZĪMES
PROZAS KONSULTANTS
A IV A R S TARVIDS.
KOREKTORE Jekaterina Borščova.
MĀRĪTE PUPIŅ A. «Maldu enerģija» (50. Ip p .J’V^
TULKOTĀJA Rudīte Kalpiņa. «Tagad, kad patiesība
ANTA SKOROVA. noskaidrota . . .» (56. Ipp.)
Aivars Kļāvis. Intervija (64. Ipp.) \ /
Tīna G rīn b e rg a . «Kas esam
un kurp ejam?» (66. Ipp.)

LITERATŪRA
M a n u sk rip tu s p ie ņ e m d iv o s e k s e m p lā ro s m a­
šīn ra k stā , n e r e c e n z ē un atp akaļ n e iz s n ie d z . A leksandrs G rīn s. «Dvēseļu putenis» (73. Ipp.)

Л И Т Е Р А Т У Р Н О -Х У Д О Ж ЕС Т В Е Н Н Ы Й И О Б Щ ЕС ТВ ЕН Н О -П О Л И ТИ Ч ЕС К И Й Ж У Р Н А Л Д Л Я М О Л О Д Е Ж И « А В О Т С » |« Р О Д Н И К » | Н А Л А Т Ы Ш С К О М И Р У С С К О М Я З Ы ­
К А Х . И З Д А Н И Е ЦК Л К С М ЛАТВИИ И С О Ю З А П И СА ТЕЛ ЕЙ Л А ТВ И Й С КО Й С С Р . И З Д А Т Е Л Ь С Т В О ЦК КП Л А ТВИ И , Р И ГА . А Д Р Е С Р Е Д А К Ц И И : Р И ГА , Б А Л А С Т А Д А М -
БИ С, 3. О Т П Е Ч А Т А Н О В Т И П О ГР А Ф И И И З Д А Т ЕЛ Ь С Т В А Ц К КП Л А ТВИ И , 226081, Г . Р И ГА , Б А Л А С Т А Д А М Б И С , 3. И З Д А Е Т С Я С (9 8 7 Г О Д А Р А З В М ЕС Я Ц .

NO DOTS S A L IK S A N A I 6.06.89. P A R A K S T ĪT S IE S P IE Š A N A I <4.07.89. JT 00440. FO R M Ā TS 60X9018. O FSE TA P A P ĪR S NR. 1 „ 2. O F S E T A T E H N IK A . 1 0 + 0 ,5 U ZS K IE S P IE D L

21.5 U Z S K . K R A S U N O V IL K ., 14,7 IZ D E V N . I . M ET IE N S 143 000 (L A T V IE Š U V A L O D A — 100 000, K R IE V U V A L O D A — 43 000) PA SŪ T NR 950 M A K S A 50 К А Р
R E D A K C IJA S A D R E S E : P A ST A IN D EK S S 226081, R ĪG A , B A L A S T A D A M B I 3. A BO N EM EN TA K A S T ĪT E 35. T E L E F O N I: G A L V . R ED 224166: G A L V RED V IE T N 224100-
A T B . S E K R E T Ā R A M UN TEH. R E D A K T O R E I 225654; P U B L IC IS T IK A S N O D. V A D . 229631; K U L T Ū R A S NO D. V A D „ M A K S L IN . RED . 210030; D Z E JA S UN P R O Z A S N O D . V A D ’
K O N S U L T A N T IE M 227208. IE S P IE S T S LK P C K IZ D E V N IE C ĪB A S T IP O G R Ā F IJĀ , 226081. R ĪG A , B A L A S T A D A M B I 3.
 ^V#*’^ф- ?
« i «SWLa^«^

****<‘

№ > 4 .2

>Ä .МЗМНЭПЭ;

fo to
KRIEVIŅA
ANDRA

^ d e v h ip r - k
 A IV A RS TARVIDS

ROBEZPARK APEJS
ROM ĀNS
« Д о р о г а черная, без цели, б е з конца,
толчки глухие, в з д о х и вы дох,
и ж а л о б а ко лес, к а к п о ве с ть б е гле ц а
о преж ни х т ю р м а х и о б и д а х.»

( В . Н або ко в . В п о е з д е . ) *

ilc ien s ce|ā d ev ā s s a r a k s t ā precīzi n o t e i k t a jā s t u n d ā M āte Latvija s ē r o ja u kuro g a d u d e s m itu , v e c e n ī t e s p a la p ā m

V un m inū tē. M a š ī n i s t a r o k a s a t b r īv o t ie d īz e ļa z i r g ­
spēku
un
tū k s t o š i
otrpus
iegrieza
s t ik la m garām
lo k o m o tīv e s
slīd ēja
s e m a f o r u un l a t e r n u stab i, c ilv ēk u pū|i un koferu k r ā v u ­
rite ņ u s ,
s ta cija s
n o b iru šie m celiņie m nes m i ķ e l ī š u s , puķu z a g ļ i k r ū m o s s lē p j
p l a u k s t a s un p o lš u s b ikšu k a b a t ā s , un e s a t g r ie ž o s . P l ā n ­
f a s ā dper ,ā t ī g o v e ču k u , svēti pild ot n e l a iķ a p ē d ē jo g r ib u , s a b ē r u š i
s k ā r d a k ā r b ā , p a r k u r a s n o g ā d i m a k s ā t s d o lā r o s , f r a n k o s ,
mi. V ā r a n o v e m b r a s a u le sp o g u | o jā s p e r o n a pe|ķēs, b ē rn e ļu m a r k ā s v a i šeke|os, j ā , k ā d ē ļ ne šeke|os. K u n g a ceļi t a k n e ­
a c ī s un m iliču z ā b a k u s t u l m o s . T ā , uz p rie k š u , uz a p s o līt o izd ib inā m i un a p g r a iz ī t i e s v a r v ie n m ē r iespēt.
zem i, g a n d r ī z vai g r i b ē j a k lie g t A r n o ld s , b eid zo t m ā t l o g ā T e A r n o l d s p a v ē r ā s s ie v ā un p ā r s t e i g t s r e d z ē ja v iņ a s
a t v a d u s v e icie n u s paziņu p u lc iņ a m . B e t, ie s k a to t ie s b a lo ž u a cīs a s a ra s .
n o ķ ē z ī t a j ā k u lta l a ik a p u lk s t e n ī, viņ š piepeši a p t v ē r a , vēl — Tev n e s a l s t , S o flj?
ir l a ik s , tik tie š ā m vēl ir la ik s š a u t i e s k ā j ā s , m e s t ie s ā r ā no S i e v a no lie d z o ši p a p u r i n ā ja g a l v u .
k u p e ja s , d r ā z t ie s p a g u ļ a m v a g o n a g a ite n i, a t r a u t d u rv is un — Š ķ ie t, v a g o n u to m ē r k u rin a, — t e ic a A r n o l d s , t ū līt a p ­
izlēkt, k a m ē r v ilc ie n s nav ticis līd z t i lt a m , ku r a i z l i e g t ā zo n a, jē d z o t , cik j a u t a j u m s b ijis lieks, n u p a t iz m e s t ā f r ā z e s k a n ē ­
d z e lo ņ s t ie p le s , s t a r m e š i un b r u ņ o t s s a r d z e s v ī r s bū d ā . J ā p a ­ j u s i p a g a l a m d u m ji, bet s i e v a s s e j a lik u sie s s a v ā d a , j o S o f i ­
s p ē j, c itād i p irm ā lode m ā k o ņ o s , n ā k a m ā — t ē m ē t a v iņ am j a i n e r e d z ē ja a u s k a r u s . To v ie tā a u s u |ipiņās m a zi, g r ū ti m a ­
s t a r p lā p s t i ņ ā m . V e l n a milti, k a s p a v a d ī t ā ji e m uz p e r o n a b ū ­ n ā m i c a u r u m i ņ i . K ā d s s īk u m s , m ū ž a m z a i g o jo š o s b r i l ja n t u s
tu p a r izbīli, j a t ā v ie n k ā rš i k a t a p u l t ē t o s , k ū leņ o tu l a u k ā no nu a i z s t ā ji s d z ir k s to š s , s ā ļ š ū d e n tiņ š . P a r visu j ā m a k s ā , d a ž ­
v a g o n a , k a s s p a r ī g i uzņem ā t r u m u , s lie to s a u g š ā , tīrītu d u b ­ k ā r t a rī k a r ā t o s . Š t r u n t s p a r b r i l ja n t i e m , g a n n ē ģ e r i s a r a k s
ļos s a v ā r t ī t ā s b i k s e s un n e v ē r īg i p aziņ o tu , s a k , p ā r d o m ā j u , j a u n u s K i m b e r l ija s š a h t ā s , g a l v e n a i s , viņš b r a u c . I z s t a i p ī jis
k a m m a n tas g a l u g a l ā v a j a d z ī g s . E s m u k ļū d ījie s , j ā , k a j a s , A r n o l d s p a s m ī n ē ja , j o v iņ a m k ā p a s a ž ie r i m t a g a d
k|ūdījies, un k|ūdas j ā l a b o , p irm s tās pārvērtu šās p ie k lā to s a t t ī t a v īž p a p īr a pak u , lo b īt cieti v ā r ī t a s o l a s , s k r u ­
t r a ģ ē d i j ā s , v is m a z n e l a im ē s . E s m u g a t a v s n o l ū g t ie s , n o ž ē ­ b i n ā t v is t a s s p ā r n iņ u un g r a u z t rik t īg u krievu g u rķ i, pareizi,
lot. R a k s t i s k i a v īz ē s vai m u tis k i z i l a j ā e k r ā n ā . I z k a u l ē t pie­ a r ī s k r a i d īt p a v a g o n u un p r a s ī t p a v a d o n e i k a r s t u t ē ju .
d o š a n u , s t ā v o t ce|os uz d z im t ā s z e m e s .
L ī d z b r a u c ē ja k u p e jā t i k m ē r p ā r k r ā m ē j a s m a g ā s c e ļ a s o ­
P r o t a m s , viņ š p a l ik a n e k u s t īg i s ē ž a m . Uz a p s o lī t o zemi!
m a s . G a i s ā j a u d ā s d a ž n e d a ž ā d a s ēdienu s m a r ž a s . I e n ā c a p a ­
U z p rie k š u , a r piln u tvaiku uz p rie k š u ! A r n o l d s p ē kšņi a t c e ­
v a d o n e un, n o p r ie c ā ju s ie s p a r b rīv o gu|vietu, p i e v ā c a biļe te s.
r ē j ā s v ē s t u r i s k ā s f i l m a s p a r r e v o lū c iju un pilsoņu k a r u , kuru
A rn o ld s l ū d z a s a m e k l ē t t r a u k u pu ķītēm . B e t v ilc ie n s ja u
v a ro ņ i k u l s t ī j a k ā j a s no jo ņ o jo š u v a g o n u ju m t i e m , n ē s ā j a
t r a u c ā s c a u r p ie p ils ē ta s t īr u m ie m , p a m a l ē r e d z ē jā s t r a k t o r s
b u d jo n o v k a s g a l v ā un m a n d ā t u s a zo tē , ne n ie k a n e b a i d ī jā s
un v a g ā s s a lī k u š i k a r tu p e ļu ta lcin ie k i, kuri k a š ā j a l a u k ā no
no A n t a n t e s , t ī f a un k r e is a jie m e s e r ie m , s a p ņ o s d z īv o ja
dub ļiem o t ro m aizi. S o f i ja s p ītīg i k l u s ē ja , d ā m a a n g o r a s
n ā k a m ī b ā , bet n o m o d ā d z ie d ā ja p a r lo ko m o tīvi, k u r a d r ā ž uz
k o s t īm ā , tik u s i s k a i d r ī b ā p a r līd z ņ e m to b a g ā ž u , a t v ie g lo t i
p rie k š u vien, uz p rie k š u vien. A r n o l d s to b rīd r e d z ē ja d z e lz ­
a p s ē d ā s , i z š ņ a u c a d eg u n u un ņ ē m ā s s t ā s t ī t , k a b r a u c uz
c e ļ a t i lt a t ē r a u d a k o n s t r u k c i j a s , u p es d u ļķ a in o ūdeni, a k m e n ī
B r e s t u pie d ēla, J u r ī t i m a i j ā p a r ā v a a r m i j ā , viņ š ir s tu d e n ts
ie k a lt o k r a s t m a l u , svētk u t r a n s p a r e n t u s un b a z n īc u to r ņ o s
un m ā c ā s p a r v e t e r in ā r u , tie d zīv nieki puisim dikti p atīk , bet
t u p o š o s z e l ta g a i l ē n u s .s T u r p m ā k D o m a silu e tu , t r ī s s a r k a n ā
a r iz tik ša n u z a l d ā t o s gr ū ti, p u t r a s un p u t r a s , j ā b r a u c m a m ­
g r a n ī t a s t r ē ln ie k u s , Piektā g a d a d u m p in ie k u s a r k a r o g k ā t u
m a i c ie m o s , j ā a i z v e d k ā d s k ā r u m s , lai nu piesien d ūšu, a r ī
ro k ā s , n e o n a s u m i n ā ju m u P S R S tau tu n e s a t r i c i n ā m a j a i
oficie rie m j ā i e g r ū ž rīklē m e ln ie ikri un m e l n a i s b a l z a m s ,
d r a u d z ī b a i vai h o t e ļ a «Latvija» a u g s t c e l t n i n ā k s i e s a p m īļo t
c itā d i vēl a i z s ū t īs puiku uz A f g a n i s t ā n u , Č e rn o b iļu vai pie
v ie n īg i a t m i ņ ā s , m i e g ā vai p a s t k a r t ē s . A r n o l d s p a c i l ā j a v ē ­
b a l t a ji e m lā čie m . . . S ie v iete vēl t a u j ā j a , cik v iņ a m , A r n o l ­
līno ziedu p u šķ u s uz g a l d iņ a . S m a r ž o j a p ē c s v a i g a s z e m e s un
d a m , g a d u un vai viņ š d ie n ē jis a r m i j ā . A r n o l d s a t t e ic a , ka
r u d e n s . M ā r t i ņ r o z e s , g a t a v ā s kapu p u ķes. K a t r a m t ā s t u n d i ­
p a v a s a r ī p a l ik a t r ī s d e s m i t pieci, a r m i j ā n a v b ijis , s ē d ē ji s
ņ a reiz s itīs, vai, k ā d a s b a i g a s s ā p e s , e s m u b i jis l ā g a c il v ē ­
c ie t u m ā . P a r v a l s t s m a n t a s i z la u p ī š a n u , viņ š s a m i e r i ­
c iņ š , k ā d s d r a u s m ī g s z a u d ē ju m s , ak, s k a u d r a i s , a k l a i s lik-
n o ši piebild a. V i e n a l g a , siev iete n o b ā l a , v il k a t u v ā k v ē d e r a i ­
t e n s , m ie r s p īšļie m , lai v ie g la s tēvu ze m e s s m ilt is . S ē r u m a r ­
n ā s s o m a s a r c ep eš ie m un kom po tiem un lūd zoši v ē r ā s uz
ši aiz v iļņ o s a ln u v ē s i n ā t a j ā g a i s ā , dun k a p li č a s z v a n s ,
d u r v ju pu si. S o f i ja i nu v a j a d z ē j a c e ļ a b i e d r i m i e r i n ā t , s k a i d ­
ķ ē r c k o v ā rņ i, bet koki ja u k a ili un n a b a g i , c a u r z a ru s m a l c i
ro t, k a v īr s b i jis t a n k is t s , v e c ā k a is s e r ž a n t s , re izēm viņ š
t ā l u m ā s a r e d z a m a M ūžigās uguns š a u d ī g ā g ā z e s lie s m iņ a ,
m ē d z jo k o t , b e t šod ie n a b i b r a u c uz B r e s t u — e k s k u r s i j ā un
p a v e ik a lie m . T o s t a r p p a v a d o n e a t n e s a lit r a b u rk u a r ūdeni.
B eid z o t ziedi, s a li k t i t r a u k ā , v a r ē j a p a ild z in ā t a g o n i ju un
šū p o tie s līdzi v a g o n a riteņu k la b o ņ a i.
A r n o l d s a i z g ā j a līdz t a m b u r a m , kur divi v īrie ši s m ē ķ ē ja ,
k a i s ī j a p e ln u s uz g r ī d a s un r u n ā j a p a r fu tb o lu . I e s lē d z ie s
* M e l n a i s c e ļ š , be z m ē r ķ a , bez g a l a , t u a le t ē , A r n o l d s d z ē r a k o n ja k u . No k r ā n a l īd z ā s k r it a r e t a s
G r ū d i e n i d o b j i e , ie e l p a , i z e l p a ,
piles, uz p l a u k t iņ a g u l ē j a s a k a l t i s v e ļa s z ie p ju g a b a l i ņ š ,
U n r it e ņ u žē la b a s, kā bēg|a s t ā s ts
P a r p ie d z īv o ta jie m c ie tu m ie m un p ā re s tīb ā m . po d ā b a l o j a l a i k r a k s t a « P ravda» d r i s k ā s , u z r a k s t s p i e p r a s ī ­
(V . N a b o k o v s . V ilc ie n ā .) P a rin d e n is no k r ie v u vai. j a l a b ie r ī c īb a s iz m a n t o t v ie n īg i v il c ie n a k u s t ī b a s l a ik ā , b e t

2
 g a r logu s l ī d ē j a r u d e n ī g a is Z e m g a l e s līd z e n u m s . A r n o l d s
l ū k o jā s k a i l a jo s la u k o s un g a i d ī ja , kad s il t u m s a iz p lū d is līdz
pirkstu g a lie m un r o k a s p ā r s t ā s n o d e v īg i d re b ē t, kad a l k o h o ­
l a inde n e m a n o t n e it r a liz ē s visu a p z iņ ā k r ā t o s p r i e g u m u lī­
dzīg i ž v a d z o š a m e t ā l a važa i, ko pa b ru ģ i v elk b e n z īn a v e d ē ­
ji , n o v a d a uz zem i s t a t i s k ā s e l e k t r ī b a s lā d iņu un g l ā b j
c is t e r n u no e k s p l o z i ja s . O d a pēc h l o r k a ļ ķ a , bet A r n o l d s d o ­
m ā j a p a r p a s a ž ie r i e m v ilc ie n ā . V a g o n s p i e s m a c i s , putek|ains.
R e p r o d u k t o r ā s k a n m u n d r a d z ie s m a . P a v a d o n e d a l a t ē jiņ u
a p d a u z ī t ā s g l ā z ē s un m ik lu s, d e z i n f e k c i jā b i ju š u s p a l a g u s ,
n a k t īs s p e k u lē a r š ņ a b i vai t i r g o a r m ie su . P re t ī sēž c i l v ē ­
ciņi, kuru s e j a s p e l ē k a s un v ie n a ld z īg a s , aiz s ie n a s spiedz
zīdaiņi, s m ird s a s v ī d u š a s zeķes un t u m s ā k ā d s a p n ic īg i k r ā c .
B e t riteņi tik k la u d z , p r i e k š ā ņirb s e m a f o r i un s l ē d z a s p ā r ­
m i ja s , ā r ā n e r i m s t a s lietus un līdz h o riz o n t a m s t i e p ja s v ie n ­
muļi a r u m i . T ā nu m ē s b r a u c a m , nezinot, kur īsti, s k a i t ā m
s t u n d a s un g a i d ā m g a l a s t a c i j u , a c u p rie k š ā r ē g o j a s s a r k a n s
s t o p k r ā n s , kuru n o r a u t niez n a g i . M ē s k l i m s t a m g a i t e ņ o s ,
s p ē l ē ja m k ā r t is , ie d z e r a m , s m ē ķ ē ja m a t e j ā s , k n ie b ja m b ā b ā m
c i s k ā s un a t r a u g ā j a m i e s , tā a izrit b r a u c i e n s un jā s a m i e r i n ā s
a r v ie n īg o g u v u m u — g a r ā m zib o šo t e l e g r ā f a s t a b u a t s p u l ­
giem a c s tīklenē.
A r n o ld s l a b p a t ik ā n o r i ja vēl vienu k o n ja k a m a l k u .
P a ģ i r a s b i j a p e l n ī t a s i e p r i e k š ē jā v a k a r ā , s ē ž o t pie b a g ā t ī g i
k l ā t a g a l d a , kur d z i r k s t ī ja š a m p a n i e t i s un k r is t ā ls , f r a n č u
I m p e r a t o r s no pude|u etiķ e tēm s k a i t ī j a d e lik a t e š u k u m o s u s
v ie su m u t ē s , d e g v īn a t r a u k i s l a v ē j a K rie v z e m e s «Zelta loku»,
un k a r o tī š u s u d r a b s , in te liģ e n tu ro k u v a d ī t s , k a u tri p i e s k ā ­
r ā s p i r m s k a r a p o r c e l ā n a m . Viņu un sievu a p s k a u d a , a r vi­
ņiem l e p o jā s un v ē l ē j a la im īg u c e ļu . C iem iņi r u n ā j a , cik
g r ū t i la u z īt ie s s v e š v a l o d ā s , a p l ie c i n ā t a u g s t s k o l u d iplo m u s,
s p rie d a , kād i kur p a b a l s t i un l a b d a r ī b a s fondi, a t z ī m ē ja , ka
s ā k u m ā l ē t ā k p a r visu ē st v istu un b a n ā n u s . R u n ā j a p a r
A I D S , G o r b a č o v u , i e s p ē ja m ie m žīdu g r a u t i ņ i e m un «Vņešpo-
siltorga» č ek iem . T ik a s t ā s t ī t a s p o litis k a s a n e k d o t e s un k r i­
m i n ā l a s b a u m a s , d a u d z i z n ā c a s m ietie s un d e jo t, lā d ē t p a ­
d o m ju v a r u šeit un in f lā c iju tur. B e z m i t a s p i e m i n ē ja r a d u s
H aifā un B r a i t o n b ī č ā , z ā k ā j a m uitu un d ā r d i n ā j a d zie sm u
«H avanagila». V i s s a v i e n ī b a s ž a r g o n ā t a m l ī d z ī g u s r a u t u s
a p z ī m ē ja īsi — о т п л ы т и е 1. B e t prieki a t k o d ā s n e ž ē līg i. Ne­
g l ā b a p a t n a k t ī p ro fila k t is k i ie d z e rta is m e d i k a m e n tu k o k ­
teilis — a k t ī v ā o g l e , nervu t a b l e t e plus f e r m e n t i k u ņ ģ a d a r ­
b ī b a s u z l a b o š a n a i . V i e n a l g a , no r ī t a s m e l d z o š a g a l v a , m e l ­
nais h u m o r s un n e n o t r u l in ā m a s n ā v e s b a i le s , šī n o l ā d ē t ā
d zīv e s p a v a d o n e , k a s laiku pa l a ik a m liek ie tr īs ē t ie s š a u s m ā s
un izspiež uz s e j a s un p a d u s ē s e||ainu sv ie d r u l ā s e s . P r ā t s
tad a t s a k ā s a p t v e r t v is u m a b e z g a l ī b u , j o tik ļoti g r i b a s tikt
līdz m a l a i un p a s k a t ī t ie s l e jā , t u k š u m ā , pie d e v ām a i z m i r s t a s ,
ka c ilv ē k s ir tikai v a i r ā k vai m a z ā k s a r e ž ģ ī t a b i o lo ģ i s k a m a ­
š ī n a a r s a v u g a r a n t i j a s laik u, ko n e p a i l d z i n a pat š ū n u k u r t u ­
v ēs s a d e d z in ā t ā v i s n e v a i n ī g ā k ā d e g v ie l a — s k ā b e k l i s . T e A r ­
n o ld a m g r i b ē j ā s l a m ā t i e s b e z s p ē c ī b ā , j o d v ē s e le s n e m ir s t ī b a i
viņš n e t i c ē j a pat d z ē r u m a l i e l u m m ā n i jā v a i Z ie m s v ē tk u e g ­
līte s s v e č u g a i s m ā .
A rn o ld s n e v iļu s i e k l a u s ī jā s . V īrie ši t a m b u r ā nu s p rie d a p a r
sie v ie tē m . D z i r d ē j ā s tie paši v ā r d i, ko a n o n ī m s a u t o r s b i ja
a t s t ā j i s uz t u a l e t e s s ie n ā m , i l u s t r ē jo t t e k s t u a r p a š r o c ī g i
s k r ā p ē t i e m z ī m ē ju m i e m , s k a id r ie m un n e p ā r p r o t a m i e m kā
pirm c ilv ē k u k r ic e lē ju m i alu k lin tis. A r n o l d s v ē lre iz c ē l a b l a š ­
ķi pie lū p ām un, i z g a r š o ji s m a l k u , n o p ē t ī ja g r a v ē j u m u t r a u k a
k o r p u s ā — ē r g li un g o t is k o s b u r t u s «W affen SS» — a i z ­
s k r ū v ē j a korķi un d z ir d ē ja . . .
... un d z ir d ē ja M ā r t i ņ a d o b jo b a l s i l īd z ā s :
— V e c īt , n e izlo c v isu š ņ a b i!
-p N em uld i, k a k l a k u n g s g a t a v a i s ! — v iņ š a t t r a u c a .
— P r ī m ā b l a š ķ e . . . No k u r ie n e s ?
— K a s tu, no č e k is t ie m ?
N e g rib i n e s a k i . . .
G r o s f ā t e r s d i e n ē ja le ģ io n ā . A p s k a l o ja rīk li, lai l a b ā k
%kan «Zilais lakatiņš» un «kaula zāģ is» n e d re b ro k ā s ,
v ņ i-^ i A . . . — te d z e r š a n ā n e p i e r e d z ē ju š a is M ā r t i ņ š n o r ī s t ī ­
j ā s . — U z S ib ī r i ju a i z s ū t ī ja ?
r.’d _ D e s m it g a d u s pie Ūsainā n o l a u z a . . . E j a m , m ū s ē ji e
j a u b ū s g a b a l ā ! K u r m ē s t ā s k ā r tis g r ū d īs i m , — A r n o l d s p a ­
slēp a blašķ i v ē jja k a s kabatā.
— P a g a i d i ! . . . J ā n o k ā š k a r tu p e ļi.
M ā r t i ņ š p a g r i e z ā s p re t n a m s i e n u . U r īn s k ū p ē ja s a l t a j ā
r ī t a g a i s ā . G a t a v a i s ka ifs, šķie t, p o g ā j o t b i k š p rie k š u , vēl r u ­
n ā j a M ā r t i ņ š , un viņi, p a ķ ē r u š i k a r o g k ā t u s , i z m e tā s no v ā r t -
rū m e s , lai d ie g tu p a k a ļ in s tit ū t a sv ē tk u k o lo n n a i. A r n o l d a m
b i j a u z t ic ē t s G r u z i j a s P S R k a r o g s a r zilu s a u l i, b e t M ā r t i ņ š
kā pīķi s tie p a k ā d a s b r ā l ī g ā s V i d u s ā z i ja s re p u b li k a s s t a n d a r ­
tu. S a v ē j o s viņi p a n ā c a n e t ā l u no k r a s t m a l a s . I e s k r ē j i e s virs
lik te ņu p e s p l a š u m i e m , n e g a n t s v ē jš te p u r i n ā ja g a d s k a i t ļi e m
un s a u k ļie m r o t ā t o s t r a n s p a r e n t u s un k a r o g u s , ķ ē r ā s d e ­
m o n s t r a n t u m ē t e ļ o s , r ā v a no b ē r n e ļ u r o k ā m g a i s a b a l o n u s
un a i z p ū ta p a a s f a l t u dažu lab u p l a t m a l i. D e ž u r ē jo š i e k ā r t ī b ­
nieki k r u s t o ju m o s s t e i d z i n ā ja k o lo n n u , k l a i g ā j a m e g a f o n o s
un lika п о д т я н у т ь с я 2, tad nu i n s titū ta puiši s k rie š ie m s t ū ­
m a r a t e ļu s a r a u g s t s k o l a s e m b l ē m u — z ā ļu biķeri a p v i ju š o
č ū s k u . M iliči k o m a n d ē ja , s a b ie d r i s k ie iz p a līg i a s i s t ē j a , un
visi b a r ā j o z a p re tī v ē j a b r ā z m ā m , a r ī d e k ā n s — s o l ī d ā m ē t e ­
lī, rū p īg i g l u d i n ā t ā s b ik s ē s un s a r k a n u rozeti virs k o m u n i s t a
s ir d s — r i k š o j a n o r ā d ī t a j ā v ir z ie n ā . T a d ie rin d a i lik a izlīd zi­
n ā t ie s . K l a t b i ja t r i b īn e s , to a u g s t u m o s s t ā v o š ie b ied ri c ie ­
n īg i m ā j a sv ē tk u s v e icie n u s d a r b a ļ a u d ī m , bet p a k ā j ē pie
k r ā š ņ ie m ziedu k u rv jie m s a l a t a u t u m e i t a s a r m ā k s l ī g a j ā m
b iz ēm . Uz d e m o n s t r a n t i e m t ē m ē ja t e le k a m e r u o b je k t īv i, un
no m ilzu p o r t r e j a s b a r g i r a u c ā s ģ e n e r ā l s e k r e t ā r a k u p lā s u z­
a c is . D zird ot d ik to ra s u m i n ā ju m u s k a ļ r u ņ o s — «Lai dzivo
stu dējošā jaunatne ! » — , visi b ļ ā v a pre tī — «Urrā, urāāā!. . .»
B eid zo t k o l o n n a la im īg i n o m a r š ē j a no k r a s t m a l a s , te t u v ē jā
šķ ē rsie lā g a id īja kra v a s m ašīna, ku rā s a lā d ē ja g a n rateļus,
g a n k a r o g u s . K ā d s k o m ja u n a t n e s k o m i t e ja s c e n s o n i s p ā r ­
b a u d ī j a to s k a itu un v e s e lu m u , k o n t r o l ē ja lo z u n g u s un a p ­
s k a t ī j a k ā t o s u z s p r a u s t ā s v a l s t s v ī r u ģ ī m e t n e s , A r n o l d s vēl
p r i e k š n i e k o t ā ja m p ie k o d in ā ja , ka, p a z a u d ē jo t k a r o g u , v is u s
iz fo r m ē s , b e t n a b a g a s e k r e t ā r u no d o s t r i b u n ā la m .
Veiku ši go d p iln o p a trio tis k o p ie n ā k u m u , viņi, p i r m k u r s ­
nieku b a r i ņ š , v ā c a kolekti un d ru d ž a in i l ē s a , cik p o lšu s a n ā k s .
P u iši c e r ē j a , k a v a r b ū t b o dēs būs i z m e sts lē ta is š ņ a b i s , bet
m e it e n e s p r a s ī j a š a m p a n ie t i. Viņi s t e id z ā s p a ie lā m , k u r s v ē t ­
ku reizē b i ja b l o ķ ē t a s a t ik s m e , zem k ā j ā m kā lietoti p r e z e r v a ­
tīvi m ē t ā j ā s s a d u r t i g a i s a b a lo n iņ i, ņ i r b ē j a pu deļu l a u s k a s un
le d u s p e ļķ ē s . I z b r a u k u m a b u fetes d ū š īg i t i r g o j a b e l a š u s un
a u g ļ ū d e n i, g ā j i e n ā līd z p a ņ e m tie k n a u ķ i v i c i n ā ja k a r o d z iņ u s ,
v e t e r ā n i no v a ļ ā p a s is t a ji e m m ē te ļie m ž v i d z i n ā ja m e d a ļ a s ,
b e t t u v ē jo s s k v ē r o s r e d z ē ja a k o r d e o n i s t u s . Viņi b r a š i s p ē l ē j a
«Ķatjušu» un «Amūras viļņus», un d a u d z o v a l s ē t ā j u s e j ā s
r a i s ī j ā s n e v ilto ts p rie ks p a r šo dienu, i lg a ji e m m i e r a g a d ie m
un l a b k l ā jī b u . A p k ā r t d z ir d ē jā s d z ie s m a s , g a v i le s , ie re ib u ­
š a s b a l s i s , r a g u m ū z ik a . . .
. . . r a g u m ū z ik a un k la u v ē ji e n i pie d u rv īm . S k a n ē j a :
— Эй ты, д а в а й по-бы стрей ! .
A rn o ld s i e li d i n ā ja sm ē ķi podā un g r i e z a s lē d z e n i. Uz
s l i e k š ņ a s t ā v ē j a v ie n s no p īp m a ņ ie m . V ī r a m k ā j ā s b i j a t r e ­
n iņ b ik s e s a r izstaip ītie m ceļie m un r ū t a i n a s f i l c a č ī b a s .
— Ну, что т а к д о л г о 4?
— По бо л ьш о м у сходить, не поле перейти5, — filo z o fisk ā
t o n ī n o te ica A rn o ld s .
V īrie tis ie r a s t i i z l a m ā j ā s un p a z u d a l a b i e r ī c ī b ā s .
K u p e jā A rn o ld s r e d z ē ja , ka s ie v a a r m a n i k ī r s t a n d z i ņ ā m
k n ib in a n a g u s , b e t D zim te n e s a i z s t ā v j a m a m m a l a s a «Vējiem
lidzi». T a s b i j a p i r m s k a r a izd e v u m s, siev iete a c īm ķe rtin izķē­
r a v ā r d u s no p a d z e l t ē j u š a j ā m la p ā m , un p rie k s v iņ a s s e j ā m i­
j ā s a r s k u m ju g r i m a s ē m , k a s v a r ī t ē m v ilk a le ju p koši k r ā s o t o
lūpu k a k t iņ u s .
— P a l i k a v i e g l ā k ? — n e p a c e ļo t g a l v u , v a i c ā j a S o f i j a un
ņ ē m a vīlīti.
— J ā , — t e ic a A rn o ld s . S o f i j a b i j a g u d r a s iev iete, š ā d o s
g a d ī ju m o s v iņ a n e v a i b s t ī j ā s un n e c e n t ā s rīk o t h i s t ē r i ja s , j o
lie liski z i n ā ja , no a l k o h o l is k a e k s c e s a A r n o l d s a t k o p j a s p r ā ­
tīg i, b r e m z ē d z e r š a n a s k ā r i u z m a n ī g i k ā m a š ī n i s t s s m a g s v a -
r a e še lo n u un n e d o m ā m irt p a ģ i r ā s a r s ir d s p a r a l ī z i. S o f i ja i
n a g u k n i b i n ā š a n a a i z s t ā j a t r a n k v i l i z a t o r u s , un s p r i e g o s
b rīž o s v iņ a s t u n d ā m v a r ē j a t ā n e k u s t īg i s ē d ē t un n o ņ e m tie s
a r s a v ā m rū p īg i k o p t a jā m r o k ā m . M ā r t i ņ r o z e s š ū p o jā s g u rķ u
-3
b u r k ā , č a b ē j a g r ā m a t a s la p a s , s p o ž a t ē r a u d a v īlīte t u r p i n ā ja
s k r ē ji e n u s t a r p pirkstiem — š u rp turp, š u rp turp, — un pats
b ū t i s k ā k a i s b ija , ka beid zot palie k v ie g lā k . . .
— . . . v i e g lā k ? Vai p a lik a v i e g lā k ? — j a u kuro reizi d a k ­
t e r e D u n s k a p r a š ņ ā j a s lim n ie k a m .
A r n o l d s a t r a d ā s līd zās š a i b a g ā t ī g i i e k ā r t o t a j ā i s t a b ā , kur
viņ a h a l ā t s a t s p ī d ē ja mēbe|u v itrīn u s tik lo s un k ā j a s vai līdz
potītēm s t i g a a u s t r u m n i e k u p a k l ā jā . S t ā v l a m p a i z s t a r o ja
s ā r t u g a i s m u , p u tek ļu s n e m a n ī ja , bet p a c ie n t a s e j a r ā d ī j ā s
n e d z īv a . Uz d ī v ā n a g u l ē j a v īrie tis im p o rt a t r e n i ņ t ē r p ā .
K a l s n s . Ap g a d ie m p iecd esm it. K rit is k a is v e c u m s , kad p ē k ­
šņi m ēd z u z k ris t in f a rk t s v a i in s u l t s . J a v ā jin ie k a m l a i m ē ja s
izdzīvot, viņ š a r s k u b u met m a l ā s m ē ķ u s un g l ā z e s , sek o d iē­
tai un v isu a t l ik u š o mūžu v a k a r i ņ a s ziedo ie n a id n ie k a m ,
a b ā m r o k ā m b a l s o p a r m ē r e n īb u l a u l ī b a s g u l t ā , n ic in a liftu s,
rīto s s p a r ī g i v i n g r o un ilg u s g a d u s a b o n ē s p e c ia liz ē to s
m e d ic īn is k o s ž u r n ā l u s .
P a c i e n t a s ie v a, šķie t, p a r to n e d o m ā ja . B lo n d ā , m i e s ā s
p a p lū d u s ī ku nd ze tikai l a u z ī j a r o k a s un v a i d es m ito reizi
s t ā s t ī j a p a r H arīti, k a s p ā r n ā c i s no d a r b a , iekodis, k l u b k r ē s l ā
s k a t ī ji e s t e le v izo ru un n e g a id o t p a lic is k l u s s , v iņ a k a u t ko
p r a s ī ju s i , velti, j o H aris n e m a ņ ā , p l a u k s t a s j a u lik u š ā s a u k ­
s t a s , un v iņ a m e t u s i e s z v a n īt «ātrajai palīdzībai». Abi a r dēlu
ie cē lu ši tēti g u l t ā un g a i d īju š i a t b r a u c a m d a k t e r u s . A r n o l d s
p a g r i e z a g a l v u . D ē ls b i ja t ī n e id ž e r a g a d o s , n o d e ld ē to s d ž in ­
s o s un s p o r t a k r e k l iņ ā a r k o k a k o l a s r e k lā m u uz krū tīm .
— Vai p a l ik a v ie g lā k ? . . . — a t k a l t a u j ā j a d a k t e r e un l ū ­
k o j a s a t a u s t ī t pu lsu.
Uz g a l d i ņ a m ē t ā j ā s t u k š a s a m p u l a s , t ā m lid z ā s v a k a r a
a v īz e un a u t o m a š ī n a s a t s l ē g a s b r e l o k ā a r k a u l a z llo n īš a
f ig ū r iņ u . B e t v īr ie š a s e j a lik ā s p e lē k a , g r u m b a s kā a r k a ltu
i e g r e b t a s , m u te p u s p a v ē r t a a r l a m p a s g a i s m ā d z ir k s to š u z o ­
bu kro nīti. A rn o ld s p a l ū k o jā s p u lk ste n ī. R ā d ī t ā j s b i ja n o ­
s v ī t r o ji s vēl vienu minūti c ip a r n ī c ā . S e š d e s m i t ā d a ļ a b a l t a j ā
aplī, k u ra i iz z ū d o t ,r a ķ e te j a u s a s n i e d z a u g š ē j o s a t m o s f ē r a s
s l ā ņ u s , b e t s m a d z e ņ u š ū n a s , j ū t o t a s iņ u s t r a u m i r i m s t a m , ir
p a r piekto d aļu t u v ā k s k ā b e k ļ a b a d a n e s t a i nāv ei.
— J ū s e s a t b i ju s i I n d i jā ? — A rn o ld s n e g a id o t v a ic ā , r ā d o t
uz k a p a r a vāzi p la u k tā .
— Z ie m ā . I n d i jā un C e ilo n ā, — a u t o m ā t is k i a t b i l d ē ja
s a im n ie c e , — C e ļ a z ī m e m a k s ā j a v e se lu s d iv us t ū k s t o š u s . . .
— E sie t tik l a ip n a , a t n e s ie t tīru dvieli!
— J ā , j ā , — s a r o s ī j ā s siev iete un g ā j a la u k ā . K ā v a r ē j a
g a id īt, d ēls s e k o j a m āte i a r p le c o s b a i lī g i iera u tu g a l v u .
— K o lē ģ a ! — t e ic a A rn o ld s . — Vai j u m s ne šķ ie t, ka sird s
s tā ja s?
— J ā , — č u k s t ē j a D u n s k a . V iņ a to b rīd l ī d z i n ā jā s m e i t e ­
nītei, k a s t a u s t a ro k u s v e š a m o n k u lim . — J ā s a u c k a r d i o lo -
ģiskā brigāde.
— A d r e n a lī n u !
— Es . . .
— B e id z k a s ī t ie s , Ilo n a ! A d r e n a līn u sird ī, citād i viņ š dzi­
s īs . . .
— Es nekad neesm u . . .
— K ā d re iz t a k jā s ā k .
— K ur te t e le f o n s ? Zvani, A rn o ld , z v a n i . . .
A r n o l d s n e a t b i l d ē ja , jo d z ir d ē ja t u v o ja m ie s s a im n i e c e s
k o r ķ a k l i k a t a s . P a v ē r i s s a v u f e l d š e r a ko ferīti, viņ š m e k l ē ja
a m p u lu un š ļirc i. A d a t a lik ā s be zd ie v īg i g a r a , v a r ē j a d o m ā t,
k ļū m e s g a d ī j u m ā a r tādu n a b a g a slim n ie c iņ u v a r c a u r d u r t
un p i e s p r a u s t g u l t a i kā k o l e k c ija i no ķ ertu v ab o li. N āsīs c i r ­
t ā s s p ir t a a s ā d v a k a . G a lv u n e p a g r ie ž o t , A r n o ld s k o m a n ­
dēja:
— I z s a u c i e t k a r d io lo ģ is k o !
Eh, cik labi būtu ie rau t spirtiņ u no m e n z ū r a s , viņ š lietišķi
n o d o m ā ja , v ienu v ie n īg u d ed z ino šu m a l k u rīk lē , lai b a i le s
b eid z r a u s t ī t p ir k s t u s . N o d o m ā ja , un d ū ra . C a u ri ā d a i, ribu
s t a r p ā , un kr ū š u ku rv ī ie kšā. T ā , uz p rie k š u , aiz m u m s ir
M a s k a v a , k a s a s a r ā m netic. A d a t a lēni i e s t r ē g a k r ū tis, v ī­
r i e š a s e j a p a lik a n e k u s t īg a , bet A r n o l d a s p ir t a v ē s in ā t ie p irk ­
sti ja u b ī d ī j a v irzu li un a d r e n a l ī n a k u b ik c e n tim e tr i t r i e c ā s
sird s m u s k u lī. Š ļ i r c e tu k š a . A d a t a izvilkta, i n je k c i ja s v ieta
no tra u k ta a r tam ponu.
Viņš a t k a l j u t a , cik d a ž ā d s s p ē j b ū t l a ik a p lū d u m s. P ir m īt,
z ā ģ ē j o t a m p u lu , l ik ā s , tā n e b e i d z a m ā s t r a u m e ie s p ie s t a k a n ­
4
jo n ā , š a u r ā kā lifta k a b īn ē , un s e k u n d e s aizz ib n e t v e r a m i ,
tika i p a g ū s t o t n o m ir d z ē t līd zīgi c ip a r o t ā m k o n t ro ls p u ld z ē m
s k a l ā , kad ka b īn e š a u j a s le ju p š a h t ā un p ā r s l o d z ē dun b u n g ­
ā d iņ a s . Nu k a t r s m irk lis r a d ā s un g a i s a n e b ū t īb ā g rū ti, a r
piepūli. T a s b r i e d a ilg i kā ū d e n s p iliens n o m i s iņ a k r ā n a , līdz,
b eid zo t u z m ilzis, z a u d ē ja a iz ķ e re s pu nktu , k r it a l e j ā un iz šķ ī­
d a, d o d a m s vietu n ā k a m a j a m . T a g a d a t l i k a s e k u n ž u r ā d ī t ā ­
j a l a is k u m s b a l t a j ā aplī un a p j ē g a , ka n e v e ik s m e s g a d ī j u ­
m ā v i s t i c a m ā k šī b lo n d īn e , a t g u v u s ie s no bēru r itu ā lie m un
i z m a k s ā m , p ie k lie g s p a s a u l i un p r o k u r a t ū r u , ka s t u d e n t s
s le p k a v n ie k s n o z ā ļ o ji s v iņ a s H arīti.
— Ir p u ls s ! — t e ic a A r n o ld s , k l a u š i n o t sird i. — K o lē ģ a ,
vai j ū s p i e z v a n ījā t ?
— Viņi b r a u c .
A r n o l d s p a l ū k o jā s p ā r p lecu . D u rv īs , kopā s a s p i e d u š i e s ,
s t ā v ē j a m ā t e a r dēlu un d a k t e r e D u n s k a . B e t s li m n ie k a s e j ā ,
v ē r īg ā k ie s k a to t ie s , v a r ē j a m a n īt s ā r t u m u , ac u z īlīt e s r e a ģ ē ­
j a uz g a i s m u , fo n e n d o s k o p a m e m b r ā n a s k a id r i t v ē r a p a g a i ­
d ā m v ā r ā s d z īv ī b a s t r ī s a s .
— T ad ir lab i, — viņ š i e s m ē jā s . — E s lūdzu dvielīti!
A t ģ i d u s i e s s a im n i e c e m e t ā s p ad o t s te r ilu f r o t ē dvieli, k u r ā
A r n o l d s s u s i n ā j a n o s v īd u š o s e ju , pie v ie n a ie e lp o jo t l a v a n ­
das sm aržu.
— Vai p a l ik a v ie g lā k ? — v iņ a č u k s t u s v a i c ā j a .
— J ā , — a t č u k s t ē j a A r n o l d s un te ic a , ka nu s v a r ī g ā k a i s
Ir s lim n ie k u ā t r ā k p i e s l ē g t pie s is t ē m a s .
I e r a d ā s k a r d l o lo ģ is k ā b r i g ā d e . Ā r s ts — p a j a u n s , a u g u m ā
un k u s t ī b ā s p in g v īn a m l īd z īg s e b r e j s a r pliku g a lv v id u —
r ī k o j ā s n e c e rē ti v eik li. P ē c m inū tē m d e s m it n e s t u v e s ja u lī­
g o j a uz m a š ī n a s pusi. S t u m j o t slim n ie k u «rafiņā», A rn o ld s
s l ī d ē j a un g a n d r ī z n o g ā z ā s uz a p l e d o ju š ā s ietv es. D u rtiņ a s
a i z c i r t ā s . B e t k a r d i o lo g s , b e r z ē jo t s a l ī g ā s ro ķ e le s un c a u r
b r i l lē m š ķ i e l ē jo t uz D u n s k a s pusi, a t v a d u v ie tā b u r k š ķ ē ja ,
ka, nedod D ievs, viņ am reiz k r is t p a d o m ju m e d i c ī n a s b e z ­
m a k s a s ķ e t n ā s , k a t r s lauku sk u ķ is, k am pieticis c ī t ī b a s z u b r īt
d ia m a t u , tevi, a c t i ņ a s b lis in o t, n o la id īs b e d r ē . A r n o l d s u z ­
s k r ē j a d zīv o klī p a ņ e m t ko ferīti. B lo n d ī n e j o p r o j ā m p a ld ie s o -
j a , s a u c a viņu p a r d a k te ri un v īr a ī s t e n o g l ā b ē j u . Naudu ņ e m t
A r n o l d s strik ti a t t e ic ā s , b e t ļ ā v a sev r o k ā s ie sp ie st lielu k ā r ­
bu a r o r i ģ i n ā l u C e ilo n a s t ē ju . . .
. . . ie k rita b r ī v s brīd is un ā t r ā s p a l īd z ī b a s s t a c i j a s a t p ū ta s
t e lp ā A r n o l d s k ā r i m a l k o j a «OlcL London Ceaylon Tea».
D zē rie n s t o n i z ē ja ne s li k t ā k p a r kofeīnu, kuru viņ š b i j a p a r a ­
dis lietot, lai n o m ā k t u g u r d e n u m u g a r o n a k t s d e ž ū r u la ik ā .
D u n s k a , j a u a p m ie r i n ā ju s i e s un a p ē d u s i d e s m a iz īti, t e l e ­
fo n isk i i z r ī k o ja v īru, pa te ico ties k u r a m un kopīgi r a d ī t a j a m
b ē r n a m , to p o š ā d a k t e rīt e laic īg i a i z b ē g a d e k r ē t a a t v a ļ i n ā j u ­
m ā un p i e r a k s t ī j ā s p r i v ā t m ā j ā B e r ģ o s , t ā iz v a iro tie s no pie­
n ā k u m a p ā r r a s t i e s d z i m t a jā L a t g a l e s m i e s t ā un g ū s t o t t i e ­
s ī b a s pild īt H ip o k rā ta z v ē re stu , b r a u k ā j o t a r zilu b ā k u g u n i
p a r e p u b li k a s g a l v a s p i l s ē t u . A r n o l d s p ie v ā c a uz g a l d a n o ­
s v ie s t o v a k a r a avīzi.
N ekrologi treknos rām jos. P a s k a t , no T a m b o v a s a t t r i e -
c ie s , bied ru g r u p a , ord eņi un s e š a s p ē d a s L a t v i ja s ze m e s . . .
Filharm onijas koncerti. Ģ e n iā l a i s V o l f g a n g s A m a d e js un
nabagi f r a k ā s . . .
H okejs. A tk a l R īg a i «zāģis». L a ik a m m a z m a k s a . . .
Leonīda B režņeva sūtīts apsveikum s. I n t e r e s a n t i, k a s g a n
to s s a c e r . . .
Rūpnīcas kolektīva d arba uzvara. Š a n c ē j i e t , š a n c e j i e t . . .
K ārtējā tikšanās veterānu klubā. Veči v ie n m ē r sm ird pēc
m īz a lie m . I n t e r e s a n t i, es a r ī t ā d s b ū š u ? . . .
S t r ē b ie n s C e ilo n a s t ē j a s , d o m a s p a r c itro n u , k o n ja k u un
p ā r š ķ i r t a a v īz e s lap a .
Televīzijas program m a. Nez, ko r ā d ī s J a u n g a d ā . . .
Iz raēlas agresīv ie plāni. Vieni žīdi, k ā viņi c its citu č a ­
karē? . . .
B ezdarbs kop ējā tirgus valstis. M eli! . . .
A rn o ld s n e g a id o t s a s p r i n d z i n ā ja redzi — v i r s r a k s t s «'Mi­
ris Dž. Lenons» un d e s m it rin d iņ a s n o n p a r e li . Pazlstamāifs
estrād es m ākslin ieks . . . B ijušais dalībn ieks . . . Ņ ujorka . . .
S lep kav a — m aniaks . . . Ceļā uz slimnīcu . . . TĀSS ??-.
A rn o ld s n o l ik a avīz i m a l ā .
P a r a s t a n a k t s a t p ū ta s i s t a b ā . K ā d s s n a u ž k r ē s l ā , kād s
l a s a d ete k tīv u . Š o f e r i g r ie ž t r a d ic i o n ā l o zoli, lik m e ka p eik a
p u n k tā . D a k te r e B l ū m a a d a s v īte ri no p e l ē k a s lauk u d z ija s ,
p s ih b r i g ā d e s tē v a iņ i aizsteid z uz I z sa u k u m u . V is s p ē kšņi li­
k ā s tu v s un n e s a s n ie d z a m s kā v a k a r ē j ā d ie n a. P l a k ā t s , k a s
reiz k a r ā j ā s virs v iņ a g u l t a s — č e tr i L iv e rp ū le s puiši vai
līdz a u s īm ie sē d u š ie s milzu p u t u k r ē ju m a to rtē . Disk s «Sgt.
P eppers lonely hearts club band», d z ie s m a «Hey jude». L i­
k ā s , viņš ir p u iše lis, ku ru lielie v a r īt ē m a t v il k u š i fiz ik a s k a ­
b in e tā un n o t u p in ā ju š i uz k a t e d r a s līd z ā s m a z ī t i ņ a m m a g n e ­
to f o n a m . T e h n i k a s b rīn u m u a tv e d is Z a r i ņ a tē v s, šis lie la is
p rie k š n ie k s . Rit s t a r p b r ī d i s , g r i e ž a s s p o le s , š v i r k s t lente
ska|ru nītī, p a r prieku m eitenēm dzied l a m ā t i e «bītli» un
v a ib s t ā s n o trū cie s p i r m k l a s n i e k s . . . T a s b i ja p a v is a m n e s e n ,
p i e s m a k u š a i s klu b s a r s k a tu v īti, uz k u r a s s t ā v viņu g r u p e -
le — visi pieci vēl ja u n i , g a r m a t a i n i . B u ņ ģ ie r is Zigis j a u ie­
s k u r b is , un š ķ ī v ji šķind īpaši s k a ļ i. H a r a l d s pie n o s k a ņ o t ā m
k l a v ie r ē m s p ē lē «Let it b e » m e ld iņ u . Z ā lē p l o s ā s tīn e id ž e ru
e k s t ā z e un r itm e n e v iņ a p irkstiem k l a u s a tīri lab i. T u v o ja s
p u s n a k t s , un k lu b a v a d ī t ā j a k u lis ē s r ā d a , ka la ik s b e i g t . . .
J ā , kur t a s laik s, kad viņi p ie c a t ā k ā p a uz b īn e s, lai g o d īg i n o ­
pelnītu s a v u n au d iņ u , šis d ile ta ntu b a r i ņ š a r p a š t a i s ī t ā m ģ i ­
t ā r ā m r o k ā s un o r i ģ i n ā l ā m d ž in sā m k ā j ā s , k a s s p ē l ē j a k ā z ā s
un b a ļ ļu k o s . A r n o l d s a t c e r ē j ā s , kā i z s k a ņ ā lepni p ieteica d ā ­
mu d e ju . T r ī s č e t r i, iet v a ļ ā d z ie s m a «G irls». T i e s a , s p ē lē jo t
v a j a d z ē j a u z m a n ī t Robi, lai viņ š n e a p lū z tu p irm s b e ig ā m un
spētu g o d a m n o d z ie d ā t solo. P a r a s t i n e n o v a k t ē ja un m e i t e ­
n e s p i r m ā s š ķ ē r s o j a zāli, s k a n o t «V ecpiebalgas ūdensrozēm ».
Eh, Robi, Robi, vēl n o d o m ā ja A r n o ld s , j a u p ie c p a d s m it g a d u s
tu pūsti, b e t š o f e r is t ī r s s t a i g ā uz b r ī v ā m k ā j ā m . Un b r a u c ā t
j ū s s k a i d r ā , b r ā l ē n a m a s t o ņ p a d s m i t k ā j a s lūzum i un b a l t ā
biļete, tev a t v ē l ē t a s d iv as d ie n a s b e z s a m a ņ ā . . . K ā s t ā s t ī j a
ac u lie c in ie k i, a v ā r i j a s vietā, g u ļ o t līd z ā s m o t o c ik le t a m , R obis
vēl š o k ā s t e n ē ji s : «M auka tāds, riktīgs m a u k a !. . .», līdz
no rim is . B e t b ē r e s b i j a s m a g a s , m ā t e ģ ī b a , l īg a v a i s e s t a i s
g r ū t n i e c ī b a s m ē n e s i s un h i s t ē r ija . Z ā rk u n e s a viņi — a r k u ­
riem R o b is m o n t ē j a p a s t i p r i n ā t ā ju s , s p ē l ē j a «Deep Purple»
g r ā v ē j u s un k ā z ā s n e k a u n ī g i p i e p r a s ī ja n ē ģ u s .
A rn o ld s a t c e r ē j ā s , k a k a p a a i z b ē r š a n a v iņ a m p a d e v ā s
v is v e ik lā k . Ne velti b ē r n ī b ā n ā c ā s v e r g o t ģ i m e n e s d ā r z ā un
s k o l a s g a d o s na u d iņ u p e lnīt a r h e o l o ģ i s k a jo s iz r a k u m o s . Cik
s k a i s t s b i j a b r o n z a s g u lb īt is — n e z i n ā m a N o v g o ro d a s r o t ­
k a ļ a š e d e v r s , kuru viņ š n o s p ē r a k u l t ū r s l ā n ī un a t d ā v i n ā j a
R e n ā te i. J a u k a b i j a m e ite ne , n e c e n t ā s ā t ri n o p r ec ē t. T a g a d
R e n ā t e t i r g o j a s a r rozēm . A p m ie r in ā t a , j o v īr s a g r o n o m s
d a r b u pieprot, bet a bi dvīņi v e se li kā rutki un a u g p a r īstie m
p irā tiem . A r n o l d a m ļoti g r i b ē jā s s m ē ķ ē t un, m e k lē jo t c i g a ­
r e t e s , p irm a is p r ā t ā n ā c a H a r a l d s , k u rš principiāli a t z i n a v ie ­
n īg i «Camel». Kā visi vien aud ži, H aris t i r g o j ā s a r d iskiem ,
p ā r p ir k a a r ī c i g a r e š u b lo k u s un d ž in su s. D īv a in i, t o la i k d ž in ­
si vis n e b i ja v i e n k ā r š a s L e v i ja S t r a u s a I z g u d r o t a s b ik s e s ,
t ā s n o z ī m ē ja ko v a i r ā k p a r n au du un bodn iek u a u g s t p r ā t ī b u ,
šo n au du t ē r ē jo t . B e t H arlm a n d e le i e p a tik ā s, un pērn v iņ am
p ie sp r ie d a d es m itn ie k u un m a n t a s k o n fis k ā c iju p a r n e l ik u ­
m ī g ā m v a l ū t a s o p e r ā c i jā m . S a v u k ā r t g a r a i s A n d ris , k a s g r a ­
b i n ā j a b a s e n i un m ā c ī j ā s čello sp ē li, sen beid zis k o n s e r v a t o ­
r iju un, ie žm ied zis s t a r p k ā j ā m lielo pijo ll, č ī g ā k a m e r o r ­
ķ e s t r ī. I z b r a u c is ā r z e m e s un m ā j u p p ā r v e d is s m a l k u s k a n ­
k a r u s un m ilzu iedom ību . . .
... U z s m ē ķ ē ji s g a it e n ī, A rnolds ieslēdza tranzistoru.
«M ajaks» r u n ā j a p a r K a r a g a n d a s a k m e ņ o g l ē m , R ī g a m ā c ī ­
j a zv ie d ru s d z ī v o t . . . G r o z o t n iķ e lē to p o g u , viņ š n o k ļu v a
R ie tu m o s un d z ir d ē ja s k u m ju s v ā r d u s a n g l i s k i , v ā cis k i,
f r a n c i s k i . . . Četri šā v ie n i, a s i ņ o š a n a p l a u š ā s , un n e m ir s t ī b a
klā t . L ēts re v o lv e r is k ā d a tur Č e p m e n a r o k ā . . . B e t «Radio
Luxem burg» t o n a k t bez m ita s g r i e z a «bītlu» m ū ziku, a t s k a ­
ņ o j a d z ie s m a s no n e l a i ķ a s o l o a l b u m ie m , s a v u k ā r t A r n o l d a
b r i g ā d e i d a r b a n e t r ū k a . B i j a d a u d z iz s a u k u m u — p la u š u
k a r s o n i s a r a u g s t u t e m p e r a t ū r u , v ī r u s a h e p a t ī t a m o c īts o k-
t o b r ē n s , k a m acu āb o li dzelteni kā ž u lts , m i r s t o š a v ēžin ie-
cp, v iņ a a l k a m o r fiju , b e t s a l d ā ē d ie n a v ie tā cilp ā ielīdis p a š ­
n ā v n i e k s , k u rš m e d ī j a p a s a u li a r zilu , p ie tū ku šu m ēli un,
šķ iro tie s no l a i c ī g ā s d zīv es, b i j a a p ķ ē z ī ji e s . L ifta k a b īn e s ,
s t ā v a s un lē z e n a s k ā p n e s , s a t r a u k u m s un a t v i e g l i n ā ju m s se-
jtājs, t r ū k u m s un p ā r t i c īb a d z īv o k ļo s, p r a š ņ ā š a n a p a r s l i m ī ­
b a s la p ā m un m i r š a n a s a p l ie c ī b ā m , s v ie d ru , t u a l e t e s z iepju ,
v īn a, s t ru tu , sin e p ju p lā k s t e r u , s ird s p ilie n u un p a r f ī m u s m a ­
k a s . B e t ī s a j o s a t p ū ta s b rīž o s c i g a r e t e s d ū m s, k ū p o š a t ē ja
un sēru m ū z ik a ē t e r ā . D z ie sm a «Let it be», ko p ā r t r a u c . . .
. . . ko p ā r t r a u c p a v a d o n e s s p a l g ā b a l s s . V iņ a z i ņ o ja , ka
v ilc ie n s s t ā v ē s p ie c a s m in ū te s. L a u k ā r e d z ē jā s p r o v i n c iā l a
s t a c i j a , a p n i c īg s lie tu s un p a s a ž ie ri, k a s c a u r p a n č k ā m b rid a
uz v a g o n i e m . A r n o ld s n o p ū tā s:
— I e d o m ā ji e s , S o f i j! New York City, Central park, kur
p a t e ic īg ie cilv ēk i i e k ā r t o ju š i Straw berry fields. D a u d z ziedu,
s v e č u , bet t ā l u m ā v a r s a m a n ī t d a u d z d z īv o k ļu m ā j u «D ako­
ta», pie v ie n a no lo giem s t ā v J o k o O no t u m š ā s a c e n ē s . . .
— Tu t a č u n e p a r k o n e g r ib ē ji Ņ u jo rk u , — iz b rīn īti t e ic a
S o f i ja .
— Ņ u jo r k ā uz ie lā m cilv ē k u s la u p a . P ie v ā c visu līdz pēd ē­
j a m , — a t r ā v u s i e s no g r ā m a t a s , s a r u n ā m e t ā s l ī d z b r a u c ē ­
ja .
— K a ta d , — s m ī n ē ja A r n o ld s . — B e t dienvidu š t a t o s
k u k l u k s k l a n s , b a ltie r a s is t i t r e n k ā n a b a g a n i g e r u s . O n k u ļ a
T o m a b ū d a un S k a r l e t a s z a ļ ā s a c is .
— B r i e s m ī g a zem e. Dēļ n a u d a s g a t a v i vien s o t r a m rīkli
pārkost.
— J ā , j ā . N a r k o m ā n i ja , s trip tīz s un k a r a k u r i n ā š a n a . J ū s u
d ē l a m n e n ā k t o s m a r š ē t divus g a d u s , j a tos a m ī š u s likvidētu.
— Nu pēc p u s o t r a g a d a n ā k s m ā j ā s .
— A tv e d īs j u m s b a ltk rie v u v e d e k lu , v a r b ū t a r m a z b ē r n u
zem s ird s .
— Nē! . . . J u r ī t i m t a č u j ā m ā c ā s .
A rn o ld s n e ie b ild a. V ilcie n s j a u u z ņ ē m a g a itu . S t a c i j a s
d e ž u r a n t s a r d z e lte n u zizli m ā j a a r d i e v a s , pie p ā r b r a u k t u ­
v e s ķ ē r c a s i g n ā l z v a n s un a u t o m a š ī n a s a r zibošiem s t ik la tī­
r ī t ā ji e m g a i d ī j a b rīv u ceļu.
U z d e g ā s g r ie s t u s puldze, i e z a i g o j ā s s p o g u ļi pie k u p e ja s
s ie n a m , un A r n o l d s , lū k o jo tie s s a v ā s n o g u r u š a j ā s a c ī s , s p r i e ­
da, ka n e i z s k a t ā s d aud z v e c ā k s p a r p a s ē f ik s ē to g a d u s k a itu ,
tie s a , d o k u m e n tu «читайте, з а в и д у й т е » 6 viņš a t s t ā j šeit,
bet pusi m ū ž a n e t r a u c ē t i aizved līdzi, d roši n o b ē d z in ā jis n e r ­
v o s , p ā r v ē r t i s g r u m b ā s , k u ņ ģ a j ē l u m ā un v ie n a ld z īb ā . A cis
a t t ē l ā b l ā v o j a kā a lu s p u d e ļu s t ik ls , bet viņ š i e d o m ā j ā s , ka
s l i k t ā k a j ā g a d ī j u m ā v a r ē s piepeln īties M o n t e k a r lo , d a n c i ­
not p ā r z i e d ē ju š a s je ņ ķ u m i l jo n ā r e s , j o n a u d i ņ a v is u r v a j a ­
d z īg a , bez n a u d i ņ a s g r ū š i, tād ēļ c im p e r l ī b a un s m a l k u m s
j ā m e t m a l ā , k a u t p a r līķu m a z g ā t ā j u p o l ic i ja s m o r g ā , s a n i ­
t ā r u l e p r o z o r i jā v a i pedik īr u v ā j p r ā t ī g o n a m ā . U n p a r a -
noiķi n e p lē š c a u r u m u s z e ķ ē s , f e d e r ā l ā v a l d ī b a m a k s ā d o lā ­
ru s, b e t p āri r o b e ž ā m c e ļo a v io a p l o k s n e s , k u r ā s k r ā s a i n a s
b ild īte s . . .
. . . k r ā s a i n a s b ild īte s , lētie «Polaroyd» u z ņ ē m u m i. P a c e l
a p a r ā t u pie a c īm , n o ķ e r vlz ierī v a j a d z ī g o s k a t u , spied po gu ,
un pēc p ā r d e s m i t se k u n d ē m Izlec g a t a v s a t t ē ls . K a p s ē t a Mi-
č i g a n a s p a v a l s t ī , Id e āls m a u r i ņ š , piem inekļi, a r e k s k a v a t o r u
r a k t a b e d r e , j a u b e to n ē ta , k u r ā nu ī p a š s a g r e g ā t s ie la id īs
z ā r k u . L īd z ā s c ie n ī g t ē v s , s k u m ju m ā k t i bē rin ie ki, v īrie šie m
ko rek ti u z v a lc iņ i un m e l n a s k a k l a s a i t e s , a r ī d ā m a s s ē r ā s ,
d a u d z ā m p l e c o s k a ž o k ā d u a p m e tņ i, šķie t, ir r u d e n s , la ik s
p a v ē s s , un d z īv a ji e m v e s e l īb a jā t a u p a . U z p o s t a m e n t a g r e z ­
n ā k a s t ē g u l o š o m ironi p ē d ē jo reizi apspīd s a u l īt e . N ela iķis
i e b a l z a m ē t s un n o g r i m ē t s kā k in o a k tie ris , b ā l a i s v a i g s r ā d ā s
c ē l ā k s n e k ā a n t ī k a m k a r a v a d o n i m m a r m o r a cilnī. D ižciltīg o
m ū m i ju s a u c J ē k a b s M a č s . Dzimis p ē r n a j ā g a d s i m t ā V id ­
z e m e s g u b e r ņ ā v e c s a im n i e k a ģ im e n ē . Ar laiku un m a n īb u
ie d z īv o jie s ro c īb ā , d z ir n a v ā s , ādu ģ ē r ē t a v ā un a u g l ī g u t ī r u ­
m u h e k t ā r o s . P a b i ji s a i z s a r g u p rie k š n ie k o s , spiedis roku
m in is tru p r e z id e n ta m U lm a n im , k a l p i n ā ji s poļu l a u k s t r ā d ­
n ie k u s , p irc is t r a k t o r u s un k u n s t s ū d u s , ie k ļu v is K o n v e r s ā ­
c i j a s v ā r d n ī c ā m in ē t o t a u t i e š u s k a i t ā , u z t a i s ī ji s trim i s t a b ­
m e it ā m p a b ē r n a m , z iedojis nau d iņ u n a b a g m ā j a i un B r ī v ī b a s
piem ineklim . B iji s a p v e ltīts a r p o litisk o o žu, jo , n e n o t i c ē ji s
S t a ļ i n a k o n s t i t ū c i ja s la b u m ie m un K i r h e n š t e in a v a r e n ī b a i,
veikli š m a u c i s m e ž ā un, k a s zin, a r p ā r ā k u m a pilnu sk a tien u
no d z e l z c e ļ m a l a s krūm iem «B aig ajā gadā» p a v a d ī ji s iz s ū ­
t īto e k s p l u a t a t o r u e š e l o n u s . A iz bēdzis kopā a r s a k a u t o v ē r ­
m a h tu , s t r ē b is zupu «dīpīšu» l ā ģ e r o s , r a k s t ī ji s l ū g u m u s un
z ā k ā j i s s a r k a n o s , līdz, s t ā v o t uz t v a ik o ņ a k l ā ja , i e r a u d z ījis
c a u r m i g l a s v ā lie m iz n irs t a m B r ī v ī b a s s t a t u ju . Novilcis t r i m ­
d a s z e m ē līdz d iž am v e c u m a m , n a t u r a l i z ē ji e s un d ib in ā jis
b r id ž a klu bu un b e i g ā s laim īg i m iris kā p e n s io n ē t s p s ih ia t ­
r i s k ā s d z ie d in ā t a v a s k a l p o t ā js . R ad i n e la iķ im izk aisīti p a
visu p a s a u l i. Dzīvie un m iru šie . No I m a n t a s līdz J u g l a i .
No A d e l a id a s līdz K o lim ai. No G r iš č e n e s līdz F r is k o . Un,
piem ino t v e co M a č u , dzīvie a l l a ž a p c e r le ģ e n d u p a r ze ltu , ko
v iņ š, no krie viem b ē g o t un uz a n g ļi e m c e r o t, it k ā i e ra c is
l i e l a j ā s il ā pie V a l m i e r a s c e ļ a .
B ēru bilž u p a s j a n s s r i n d o jā s uz g a l d a , a tm iņ u b uķ eti d ie­
d z ē j a ģ im e n e s a lb u m i ar s k a t i e m no k ā z ā m un i e s v ē t īb ā m ,
iz la id u m ie m un d z im u m d ie n ā m , ku r tad vēl t r a d i c i o n ā l ā s
k a b i n e t a f o r m ā t a f o t o g r ā f i ja s — v a ir u m ā p a d z e l t ē ju š a s , c a ­
kaini a p g r ie z t ā m m a l i ņ ā m . P a g ā t n e s r e a n i m ā c i j a t u r p i n ā jā s ,
j o pie v ie sību r ī k o t ā ji e m b i j a a t b r a u k u s i K a n ā d a s m ā s ī c a .
Visi viņi i z n ā c a M a č a t r e š ā s p a k ā p e s rad in ie k i, c ē l u š i e s no
v ie n a p a g a s t a , v ie n ā lu t e rā ņ u d ra u d z ē k r istīti. M ā s ī c a V ai li­
j a n o s ē d i n ā t a g o d a v ie t ā . G a i š ā , k a r s t a j a m l a ik a m īsti p ie m ē ­
ro tā v a s a r a s k o s t īm ā tē rp u s ie s , v iņ a g a l d a g a l ā bikli s k r u ­
b i n ā j a s p e ķ a p īrā d z iņ u , bet rad i — rū pīgi s a p u c ē ju š i e s , s a ­
f r i z ē ju š ie s un s a o d i e r ē ju š ie s — a p l e n c a v ie š ņ u c ie š ā lo k ā k ā
t u m š s v ā r n u b a r s . V a l l i j a r ā d ī j ā s m u l s a un v ie n tu ļa , kā n e k ā
p a m e s t a m ā j i ņ a O n t a r i o p ro v in c ē, š ķ ē r s o t a A t l a n t i ja , m u itā
c e ļ a s o m a s r a k ā t a s līdz p ē d ē jā m a p a k š b i k s ē m , beid zot pēc
ilg ie m , ilg iem g a d ie m sp e rts p irm a is s o lis uz d z im t ā s z e m ī ­
te s un s a b u č o t i rad i, k a s p a g u v u š i n o b r i e s t un n o v e co t, pie­
dzim t un i z a u g t lieli. V a l l i j a b i ja v e c m e it a , s t r ā d ā j a v a l s t s
d a r b u un s v ē t d ie n ā s a p m e k l ē ja b a p t is t u l ū g š a n u n a m u . N a u ­
diņu c e ļ o ju m a m uz R īg u v iņ a a t l i c i n ā j a g a d i e m , bet šeit s k o ­
la s b ib lio te k ā ri s a g a i d ī j a k ā m i s t e r a V a n d e r b i l t a a t ra it n i.
K l a n ī j ā s p rie k š ā un p a k a ļā , a p d ā v i n ā j a a r t a u t i s k ā m p rie ­
v ītē m un d z in ta riņ ie m , s o l ī ja v e s t uz k o r a k o n ce rtie m un līdz
m e l n a i t u m s a i v ā r d z i n ā j a s a r u n ā s , a l k s t o t d zir dēt, cik ilgi
k a n ā d ie tim j ā s t r ā d ā , lai nopirktu m ā r c i ņ u s v i e s t a , v ie g lo
a u tiņu vai b e z iz m ē r a z e ķ u b ik se s . K u r tad vēl ra d i, d r a u g i, p a ­
z i ņ a s , s k a u ģ i , kaim iņi, ja u n ī b a s m ī l e s t ī b a s , s k o l a s b i e d r i un
v a r a s v ī r i , kuru lik te ņ ce ļi, p a n ā k u m i, n e l a im e s , nieru v a in a s ,
s a r a ž o t ie b ē rn i, m a n t ī b a , d z īv e s v ie t a s un m ū ž a m ā j a s tik g r ū ­
ti a p t v e r a m a s v ie n ā v a k a r ā , kad notek t ū r is tu v īza un k a f i ja
tiek d z e r t a litriem vai pintēm.
T o v a k a r , kūku ēdot, a t b r a u c ē j a s m a z g a d ī g a i s ra d in ie k s ,
ku rš n e b i ja p ie d zīv o jis k a r a š a u s m a s un s o c i ā lo n e t a is n īb u ,
v e d i n ā ja ta n ti V a l l i ju uz ā rz e m n ie k ie m d o m ā t o v e ik a lu n o ­
p irk t v iņ a m p o r t a t īv o m a g n e t o fo n u . Z ē n a m n ā c ā s v ilties,
j o m a m m a z v ē r ē ja , k a viņ iem d zim ten ē v is a p a p iln a m , c il v ē ­
ki d zīv o un ir l a im īg i. Te d ie v b i jīg ā V a l l i j a n e i z t u r ē ja , r u n ā j a
pa r v a ls t i, kas s e j K a z a h s t ā n ā un p ļ a u j K a n ā d ā , m elo p a ­
s a u le i un g r ib , lai citi iemīlētu krievu t a n k u s un r a ķ e te s . B e i ­
g ā s politiku lika m i e r ā un nieka m a g n e t o f o n a v ietā rad u ģ i ­
m e n e tika pie j a u n ā m žigu ļa rie p ām , k u r a s p a ts n a m a t ē v s
lepni i z r i p in ā ja no d o lā ru v e ik a la . V a lū tu V a l l i j a t ē r ē j a n ā k a ­
m a j ā d ie n ā , bet n a k t ī, kad viņu la im īg i a i z g ā d ā j a uz ho teli,
s a im n i e k s a t v ie g lo t i vilka no l e d u s s k a p ja f r ī z e r a p u ss to p u :
— B eid z o t ie ņ e m s im ko n o p ie tn āk u ! M a n no š a m p ī z e r a
r ū c v ē d e rs . . .
D e g v īn s s a l d ē j a s m a g a n a s , ikri lik ā s p r e t īg i kā z i v je ļ ļ a
b ē r n ī b ā , b e t A r v īd o n k u ļa r u n a s a p n i c ī g a s . T ē v a b r ā l i s ik
pēc d e s m it m in ū tē m p a l d i e s o ja , j o viņš, A r n o ld s , ir la u v a ,
v iņ a m ir s a k a r i , p r a t i s i z g ā d ā t a t ļ a u j u , lai V a l l i j a d r īk s tē t u
a i z b r a u k t uz lauk u k a p sē tu un, p a v a d o ņ a u z m a n ī t a , nolik tu
kr oni uz s a v u v e cīšu kap iņ a . «Kas viņa spiedze, vai!» n e r i m ā s
A rv īd o n k u lis , «tie im periālisti tāpat no sputņikiem nopeilē
i to, ko m ēs m āgā liekam , i to, kas no tā pāri paliek.» D z e r a ­
m a i s p u d e lē p l a k a , un A rv īd s ja u l ā d ē j a r a d u s . S i e v a m e t ā s
k l u s i n ā t , bet n a m a t ē v s , krietni ie s ā r t i s un d r o s m ī g s , s a u c a ,
vai R ī g a s s k u ķ is m a z zina, ko n o zīm ē c e l t i e s līdz a r g a iļie m
un dzīt g o v is g a n o s , la u k ā ru d e n s , s a l n a d z ir k s tī z ā lē , š a u s ­
m īg i s t i n g s t k a i l ā s p ē d as, un v ie n īg a is g l ā b i ņ š ir n o s k a t ī t ,
k u r š lo piņ š p a c e ļ a s t i, lai s t e i g š u s ie kā p tu k ā d ā k ū p o š ā p ļe k ā
p a s ild ītie s . . . V is z v ē r ī g ā k A rv īd s z ā k ā j a v e co M a č u , s a u c a
viņu p a r gn īd u un a s i n s s ū c ē ju . M a č s Z ie m s v ē t k o s m ēd zis
d e d z in ā t d iv a s e g l ī t e s . S a im n ie k u g a l ā t u r ī g o rad u b ē rn ie m ,
bet ķēķī — p l ik a d īd ā m . T u r b ē rn e ļi d a b ū ju š i s a v u pipark ūk u
sirdi un rie kstu rie k š a v u , g r a u z u š i n a š ķ u s un piekoduši s u t i ­
n ā t a s z o s s un p ī r ā g u s m a r ž a s . — To es nevaru aizmirst,
6
m ēs, radi, tuvinieki, kā kalpi, kā u b a g i . . .
r u n ā j a A rv īd s ,
Tu zini, Arnold, tāpēc es nolēmu būt komunists. Lai ir taisnī­
ba! M ačs pat no m iesigā brāļa p lēsa procentus.
— Un t ā u zre iz p a r t i jā ? — p a v a i c ā j a A rn o ld s .
— Tu zini, cik m ē s t a g a d labi d zīv otu, j a visi ko m unisti
b ū tu tik g o d īg i kā e s ?
— B eidz m u ld ē t! K aim iņi d zird ē s! — A rvīd u k u š i n ā j a s ie ­
v a.
— Lai dzir d! . . . U n v is p ā r viņi l a t v is k i n e s a p r o t . Ņe
bum bum . . .
S t r ī d ē t i e s n e b i ja j ē g a s , un A r n o l d s v is a m p ie k rita . Arī t a m ,
k a dzīve ir bez v a in a s , viņ iem p a s a u l ī g o s l a b u m u s n e v a j a g ,
s a v u m aizi ē d īs im , k a u t a r g a r o z u , s ū r o d a r b a g a r o z u ē d ī ­
sim . . . Vēl A rv īd s a t c e r ē j ā s d ie n e s t a la ik ā U k r a i n ā z a g t o s
t o m ā t u s un p i e m i n ē ja č e t r d e s m it o g a d u , kad v iņ a v e cāk u
m ā j ā ie m i t in ā jie s krievu oficieris, k a s v irtu v ē n e iz p ra t n ē g r o ­
z ī jis k a f i jd z ir n a v iņ u ro k tu ri un p r a š ņ ā j i s , kā p a š o te le fo n u
v a r p ie z v a n īt uz š t ā b u . . . T a d o n k u lis n e g a id o t s ā k a a t d a r i ­
n ā t s u ņ u r i e š a n u , un M aksis, s ie v a s t au k i b a r o t a i s k o k e r s p a ­
n ie ls , tupot uz d īv ā n a , n e iz p ra tn ē p u r i n ā ja a u s u ļ e r p a t a s .
P a t i s ie v a b e z s p ē c ī b ā n o l a id a ro k a s , j o p ļ ē g u r s g a l ī g i m ē m s
p a lic is , s a z in kā r ī t v a k a r tik s līdz d z ie s m u s v ē tk u k o n c e r t a m ,
t a s t a č u tik s k a i s t i , tik- d a u d z la t v ie š u , visi s t ā v k ā j ā s un
dzied p a r g a i s m a s p il i , k a s k a l n ā g a v i lē . . . B e t A r v īd s n e ­
k l a u s ī j ā s , g l ā z ē s l i ja d e g v īn s , ja u o t r ā s p u d e le s a t l ik u m s , un
A r n o ld s j u t a o n k u ļ a s m a g o roku uz p le ca . V i ņ a n ā s ī s c ir t ā s
s p ir t a t v a ik i, bet a u s ī s s k a n ē j a š ļu p s t o š i v ārd i, k a j ā t u r a s
kopā, vis iem ko p ā , n e d r ī k s t n a id o tie s, l a t v ie š ie m j ā s t ā j a s
p a r t i jā , lai būtu v a ir ā k g o d īg u c ilv ē k u , lai t a u t a izdzīvotu , te
n e v ie n a A m e r i k a n e p a līd z ē s , A m e r i k a p a līd z ž īdiem , m u m s
v a ja d z īg a s sa v a s rokas . . .
. . . r o k a s un k a k l s a m a t n ie k a m b i j a t u m š i n o s a u ļo t l, lie­
cin ot, k a v a s a r a p a v a d īt a uz b ū v ē m .
— Vai b ū s t a i s n i ? — b a ž īg i v a i c ā j a A r n o l d s , s k a t o t ie s , kā
m e i s t a r s f līz ē v a n n a s i s t a b a s s ie n a s .
— B ū s , b ūs, — a t ņ u r d ē j a m e i s t a r s un n o s p ļ ā v ā s izlietnē.
— Un n o s t n e l ē k s ?
— Tu n e lū r i m a n uz n a g ie m , v a g a r s g a t a v a i s ! E s p a š a m
L ā c im a t e ju t a i s ī ju .
— L ā c im ?
— V iņ a m vēl p ie m ine klis Č a k s t ē m p r i e k š ā a i z c e l t s .
M e i s t a r s b i j a i e r u n ā ts r e s t a u r ā c i j a s k a n t o r ī, k u r s k a i t ī ­
j ā s s t a r p p r a s m ī g ā k a j i e m , v e c ā k a l u m a a m a t n ie k ie m , un vi­
ņ a r o k a s m a k s ā j a p ie cp a d s m it ru b ļu p a r no flīzē tu k v a d r ā t ­
m e tru . U n t u m a in s kā visi a m a t n ie k i. P ē t e r is , be id zo t d a r b u ,
ie d z ē r a š ņ a b i , p ie d e v ā m p a ģ ē r ē j a biezu s t ik la g l ā z i a r s m a g u
peciņ u un aktīv u d a r b a d ev ē ju līd z d a līb u t r a u k a t u k š o š a n a
un s a r u n ā s p a r politiku. B e t u z k o d ā s s a im n i e k a m noteikti
b i j a jā l i e k loki un ķ ila v a s .
P ē t e r is ilgi m a z g ā j ā s pēc ka ļķ ie m un j a v a s d v a k o j o š a j ā
v a n n a s i s t a b ā . P ā r ģ ē r b i e s , s a lic is a m a t r ī k u s m i l z īg ā p o r t fe ­
lī un rū pīgi n o g la u d i s p a p lā n o s m a t e ļ u s , viņš s ē d ā s vir tuvē
pie g a l d a .
— Nu, s a im n ie k ! — t e ic a P ē te ris , pild ot g l ā z e s . — S m u k s
d arbiņš p a d a rīts . . .
— Jā.
— Pro zit!
V a j a d z ē j a d z ert tu k šu . V i e b jo t ie s n o d e g v īn a g a r š a s m u tē ,
A r n o l d s d z ir d ē ja , kā P ē t e r is g r a u ž lo k u s, ie g r ū ž z a ļ u m u s
s ā l s t r a u k ā un g r a u ž a t k a l . B e t ķ i l a v a s ē d a , kā s t ā v — a r
d a k š iņ u g i l jo t i n ē t ā zivtele aši a i z s l ī d ē ja v iņ a b l e ķ a z o b s t a r -
p ā , u n s a s t r ā d ā t a j o s p irk s to s p a l ik a p a ts a s t e s g a l i ņ š .
— Nu, uz o tro k ā ju , lai n a v jā k l i b o ! — P ē t e r i s ja u l a i s t ī j a
š ņ a b u l ī t l.
S a s k a n d i n ā j a un iedzēra.
— T a tu e si d a k te ris, — i e r u n ā j ā s P ē t e r is , k o š ļ ā j o t lo­
kus, — d akteris slak teris . . .
— D a k te r is . isiq
— G rūts d a rb s? 'ē m n
— V i e g l s nav.
— P a re iz i. Visi grūti. J a š a n c ē .
— Jā.
— P ir m o s t r ī s t ā f i k s ā k ! — a t ģ i d ie s m e i s t a r s t v ē r a pu de­
 62 . Mūsu Dzimtene.
M usu D z im te n e ir Pa
nība ir ļoti liela un bagaļ
li. A r n o ld s g a n d a r ī t s m a n ī j a , ka d e g v īn a līm e n is t r a u k ā n o ­
p l a c i s līdz v ā r d a m «VODĶA» uz e tiķ e te s . Nu viņi s a s k a n d i ­
n ā j a c e r e m o n i ā li kā v a ls t s v ī r i b a n k e to s .
— K l a u s ie s , d a k t e r , tu g r ib ē tu d zīv ot A m e r i k ā ?
— Es?
— N ū ja .
— Nē.
— P r ā t ī g s p u ik a . . . T u r tu b a d ā n o s p r ā g t u !
— Ne visi A m e r i k ā m i r s t b a d ā .
— Visi nē. K a s š a n c ē , t a s ēd. A r s v ie stu .
— Es a r strādātu . . .
— Ha! . . . R e c ep tīš u r a k s t ī t ā ji . Z in ā m , z in ā m . . . K iistiru
j ū s n e m ā k a t ielikt!
P ē t e r i s k a b a t ā a t r a d a s a ņ u r c ī t u c i g a r e š u p a c iņ u un
glu ž i p ietvīcis t u r p i n ā ja :
— Tu e s i t ā s a u g s t ā s s k o l a s beid zis, dip lomu p iln s s k a p is,
p a r ķ e in ijs , tu m a n p a s a k i vienu, kādē| m a n s b r a č k a , t ā d s
p a ts s t r ā d n ie k s , t a nē, p e n s i o n ā r s , m a n v a r p a k a s p āri «dī­
ķim» sū tīt, bet e s v iņ a m tikai s ū d a p la tīti «Te ir tava dzim ­
tene, sm ilšainais krasts» . . . P a s a k i !
B e t j a t a v s p e n s i o n ā r s s a s l i m s t , ko t a d ?
— D u r a k s . Vai tu nezini, m ū su d a k t e r ē š a n a l a b a , j a v a j a g
«zilo lapu», lai p a ģ i r a s pēc j u b i l e j a s s a lā p ī t u . . . S a n i t ā r e bez
p ie c īš a pie š ī b e r a n e ķ e r s ie s , p a r ju m s , s l a k t e r ie m , n a v ko
ru n āt. . .
— Nu tu, P ē t e r , š a u j p ā r strīp u !
— K u -k ū ! — s m ē j a m e i s t a r s . — E s p ē r n g a d v e ce n i a p r a ­
ku . Divi in f a rk t i. E s t ā s jū s u i a z e r e t e s no i e k š ie n e s p azīstu .
Vo!
^ienlba. P adom ju Savie-
iMūsu va lsts s a im n i e k i 1
— Skaidrs.
— I e r a u j a m ! L ai A n n iņ ai v i e g l a s s m ilt is .
D z e ro t A r n o l d s l ā d ē j a A n n u , k u r a b i j a p ā r c i e t u s i divus
In f a r k t u s , P ē te ri, k u rš n e l a iķ a sievu b i j a dikti m ī l ē jis , un
d a k t e ri S u š k ē v ič u , ku rš s lim n ie c i iz g u ld ījis k līn ik a s korid ori,
g u d ri r u n ā jo t , k a nu j ā g ā d ā im p o rta z ā l e s , t ā s e s o t v ie n īg a is
g l ā b i ņ š . A r n o l d s k l a u s ī j ā s a r nopietnu s e j u , j o g r i b ē j a , lai
P ē t e r i s izflīzē a r ī vir tuvi, k u r a to b rīd a t g ā d i n ā j a n o lik ta v u .
S t ū r ī k a s t e s a r flīz īt ē m , c e m e n t m a i s s , sp u nd ē tie dē|i, līd z ā s
vēl n e u z s t ā d ī t a v e | a s m a š īn a , a r ka|ķiem n o š ķ i e s t a s k ā p n e s .
R e m o n t a h a o s ā n e s k a r t s p a lic is g a l d s un d iv a s t a b u r e t e s , uz
k u r ā m nu viņi s ē d ē j a un s t r ē b a p r a s t o z irg u š ņ a b i.
B e t P ē t e r i s tik l o c ī j a ie k š ā za|os lo ku s un u z k o d a d z im tā s
B a l t i j a s ķ i l a v a s . P ilnu muti viņš r u n ā j a :
— Tu n e b ē d ā , ķēķi u z ta is īš u kā b o m b o n g u . C ilvē k ie m p a ­
tīk, j a š a n c ē a r g l a n c i . E s, p ie m ē ra m , d o m ā ju , k a r a n e b ū s.
J e ņ ķ i j a u s a p r o t , k a kr ie v a m viņi ne s ū d a p a d a r ī t n e v a r .
P a s k a t , H itle rīts a r , līdz V o l g a i — m ā m u ļ a i a i z g ā j a , un
kaput! Nē, kr ie v a m v a j a d z ī g s t a t ā r s , t a s viņu p a k a ļ ā , līdz
p a š ā m m a n d e l ē m . . . Uz m u m s noteikti n o t ē m ē t a k ā d a r a ­
ķete . . . B u m b a !
— Uz m um s?
— K as tu, s a s v ī d i s e si? P ā r m u m s visi kari g ā j u š i , visi,
k a m v a ld ī t g r i b a s , a r t a n k ie m ie k š ā , d o m ā , t a g a d b ū s s a v ā ­
d ā k ? — P ē t e r i s d ū r a ķ ilav u nikni kā k o m is ā r u . — E s ja u
v e cis. B e t tev j ā u z t r a u c a s . E s t ā s m e it a s iz m īlē ju . . . J ā ,
a t c e r o s , j a u n s b iju . . . Tie b i j a citi laiki. Visi uz o b l i g ā c i jā m
p a r a k s t ī j ā m i e s , visi S t a ļ i n a r a k s t u s p l a u k t ā t u r ē j ā m , a r
ķīn īze rie m d r a u d z ē jā m i e s . . . Tu zini, cik p irm a is m oskvičs
m a k s ā j a ? . . . D ev iņ us t ū k s t o š u s v e c a jā n a u d ā !
7
 — T a s , ko pēc «opeļa» p a r a u g a t a i s ī j a ? — v a i c ā j a A r ­
n o ld s , lai s a r u n a n e p ā r v ē r s t o s m o n o l o g ā .
— T a s p a t s ! P ir m a ji e m v ā ģ i e m vēl b i ja o r i ģ i n ā l ā s deta|as
a r f i r m a s s p ie d o g u . «Opel-Ķadett». M a š ī n ī t e ! F r ič i p a g r ū d a
k a r u , j ā m a k s ā , ko tu s tip r a m p a d a r ī s i , k o n t r ib ū c i ja . . . T ev
a r s a u s a g lā z e .
A rn o ld s ste id z īg i s a l ē j a un v a i c ā j a , ko P ē t e r i s k a r ā d a r ī ­
j i s , vai ir a r m i j ā d ie nē ji s.
— M a n i ? A r m i j ā ? Ne s ū d a ! — i e s a u c ā s P ē t e r is , c ie ši ieti­
nies l ē ta s t a b a k a s d ū m os. — T ik līd z č e t r d e s m i t t r e š a j ā a t n ā ­
c a t ā p a v ē s t e , e s pie ra d iem uz K u rz em i, p ē c ā k s l a p s t ī j o s m e ­
žā. T u r , g a r V entu un A b avu .
— Vai t a d ž a n d a r m i n e t v a r s t ī j a ?
— T v a r s t ī j a , kā p i e k l ā ja s t v a r s t ī j a . . . B i j a v ie n a s m u k a
s a im n i e k m e i t a , t ā m a n i p i e tu rē ja . T u p ē ju kā ķ e iz a riņ š k ū t s ­
a u g š ā , b e t friči sētsv id ū l a k a k u rz e m n ie k u «ļurļaku» . . .
A lv īn e b i j a v ie n a s m u k a m e ita , — n o p ū tā s v e c a is un r i j a
ķilavu kā p e lik ā n s . — V iens b r ā l i s A lv īnei b i j a p a r t i z ā n o s .
«Sarkan ā bulta». O t r s «kureliešos», tu zini, «m eža kaķos».
B e i g ā s friči g r i b ē j a nolik v id ēt kā vie n u s, t ā o t r u s . Dzīvīte . . .
T a d vienu n ak ti p ēc p a ik a s n ā c a v e c ā k a i s b r a č k a , citu —
j a u n ā k a i s , k a m t a s s o c i ā li s m s k ā r o j ā s . A lv īn e s m u t e re n ā v ī ­
gi b a i d ī j ā s , k a tie t r a k i e tiek o ties ķ e r s ie s pie r īk le s p a r s a v u
L a t v i ju . J ā , k ā d a t u r politika, j a n a v ko k n i e d ē t . . .
A rn o ld s s a l ē j a a t l ik u š o d e g v īn u . U z n ā c a n e l a b u m s , un
viņ š m a n ī j a , ka k u ņ ģ is i e s m e l d z ā s , bet a m a t n i e k a s e j a s v a i b -
sti a c īs z a u d ē a s u m u , š ķ ita , viņ š p a s a u l ē l ū k o ja s a r s e v g a l ī ­
gi n e p ie m ē ro tā m b r i l lē m . A rn o ld s s t e i g š u s ap z ie d a r u p j m a i ­
zes riku a r leknu s v i e s t a k ā r tu un s t ū m a m u tē . B e t P ē t e ris
n e n o g u r i s s t ā s t ī j a , k a , k a r a m uz b e ig ā m e jo t , j u t i s , nu ir k r iš -
ka, vai j ā c ē r t uz G o tla n d i vai j ā s t ā j a s p a r t i z ā n o s . S a g a d ī ­
ji e s , ka a p r ī l ī viņu un Žani p ā r s t e ig u s i patru|a, v a ja d z ē j i s
m u k t k o k o s un d u r t pie s a r k a n a j i e m . T ū līt b iju s i k a p it u lā c i ­
j a s d ie na k lā t, v ā c ie š i b r a u k ā ju š i p a ceļie m a r b a l t a j ā m l u ­
p a t ā m , b e t viņš no m e ž a iz n ā c is k ā p a d o m ju p a r t i z ā n s . B e i ­
g ā s A lv īn e viņu n o p r e c ē ju s i , b i ju s i g r ū t a un d r a u d ē ju s i , s t e r -
v a , iet uz o r g ā n i e m un p a s t ā s t ī t , k a P ē t e r is n a v b i jis c ī n ī t ā j s ,
b et s ū d a d e z e r t ie ris , k a s no i e s a u k u m a l e ģ i o n ā g l ā b i e s zem
b ā b u b ru n č ie m . . .
— P a g , jū s u sievu t a k s a u c a p a r Annu . . .
— P a re iz i, A n n a A lv īne. K ā d re iz d ev a d u b u lt v ā r d u s , — te
v e c a i s b l ē d ī g i u z s m a i d ī j a s a v u t ē r a u d a s m a id u . — B e t t ā
p a r t i z ā n u b ū š a n a m a n n ā v īg i p a l īd z ē ja . E s m u k a r o t ā j s , t o č-
no, v e t e r ā n s , un m a n ir t i e s ī b a s pirkties in v a līd u bodē kopā
a r krievu pu lk ve ž ie m . . .
T o v a k a r A r n o l d s u z z i n ā ja , ka 2 a n ! p ēc k a r a n o k la p ē ju š i
m e ž a b r ā ļi , o t rs b r ā l i s d a b ū ji s g a l u S i b ī r i ja s l ā ģ e r ī , bet A lv ī­
nei Ir g r u n t ī g a m ā j a ka u t k u r J a u n z ē l a n d ē . P a c i l ā j i s g lā z i,
m e i s t a r s vēl g r i b ē j a s a b īd īt p o lšu , s a k , ko t u r p u s c e ļā palik si,
viņš t a u j ā j a p a r p u lk ste n i, j o v e ik a lu v a r cie t a iz k la p ē t , a r ī
sm ē ķ i j ā p a ņ e m .
G a n a t i e l ē ju š i e s , aibi v ie n o jā s ī s t o dropi rīkot, p ab e id zo t
v ir tu v e s r e m o n tu . T ī r ā m ā j ā , a r trim p o lšie m , duci a l u s un
lab u z a k u s k u .
— E s pa pirm o u z t a is īš u , b ū s ķ ē ķ is kā b o m b o n g a , eh, zo-
niņ, v e cs p alie k u , j a u n ī b ā izmetu p u ss to p u un n o s p ļ ā v o s , t a ­
g a d pēc k o r t e ļ a uz p a k a ļ a s , — p u r p i n ā ja P ē t e r i s , k lu n k u ro -
j o t kāp ņ u te lp ā . V i e n a r o k a b a l s t ī j ā s m a r g ā s , b e t o tru n o v il­
k a m i l z ī g a i s p o rtfe lis a r s u d r a b a m o n o g r a m m u .
C i g a r e š u g a l u s , ķ ila v u un loku p a l ie k a s A r n o l d s ie li d i n ā ja
a t k r it u m u u r n ā . A r h o la n d ie š u š ķ īd u m u ilgi s p o d r i n ā j a š ķ ī v ­
j u s un g l ā z e s . B a ž ī g i o s t ī j a d a k š iņ u — k a tik t r ā n a s m a k a
n e p a lie k s t a r p ē d a m r ī k a z a rie m . A t r a u g a s n e r i m ā s , un A r ­
n o ld s p ie ņ ē m a v īr iš ķ ī g u lēm um u. S a k ū l i s v a n n a s i s t a b ā litru
s i l t a s o d a s ū d e n s , v iņ š c ē l a kokteili pie lū p ām . I z tu k š o ji s k u ņ ­
ģi, A rn o ld s c a u r a s a r ā m r e d z ē ja , k a sienu o t rp u s k lo z e tp o ­
d am k l ā j s a l ā t z a ļ u flīz īšu s e g u m s . J a u k s s a l ā t z a ļ š to n is . . .
. . . s a l ā t z a ļ š to n is k ā t ā s k u n d z īte s k o s t īm a m . B e t d ā m a
tik l a s a un l a s a . A iz r a u t ī g i kā i e p r i e k š ē jā g a d s i m t a l a t v ju
c e n s o n i s , T ē r b a t a s u n iv e rs it ā t ē tiec o tie s p ē c zinību g a i s ­
m as.
A r n o l d s p a v ē r ā s s ie v ā :
— Tu g u li?
— V i e n k ā r š i a c is a iz v ē ru .
8
— N upat a t c e r ē j o s , kā t a i s ī j ā m d zīv o klī re m o n tu . . . P ē ­
t e r is vēl s ie n a s f l ī z ē ja .
— J ā , v ie n r e iz ē js m e i s t a r s .
— R e m o n t ē t d zīv okli, g a t a v ā G o l g ā t a .
— M ierin i sevi a r domu . . .
— S a p r a t u . I n t e r e s a n t i, k a s no rītie m s k r i e s uz z a ļ o v a n -
n a s i s t a b u un a t g r i e z ī s niķ e lē to s k r ā n u s ?
— A rn o ld , vai tev n a v . . .
— V i e n a l g a , a b s o l ū ti v ie n a lg a . Lai a i z r i j a s ! . . .
A r n o l d s d z ir d ē ja v ilc ie n a rite ņ u s v ie n m ē r ī g i d ā r d in ā m s li e ­
žu s a l a i d u m u s . K ā s k u m jš m e t r o n o m s š īs s k a ņ a s a t b a l s o ­
j ā s a p z iņ ā , un viņš ie d o m ā jā s , ka nu v iņ a c e ļ š s m a l c i n ā s š ā ­
dos t ē r a u d a n o g r i e ž ņ o s zem rite ņiem . Un k a t r s sliežu p o s m s
t u v i n a ro b e ža i, uz k a r t e s , z e m e s un ļaužu p r ā t o s s p r a u s t a i
ro b e ž a i, k a s a t d a l a v a ls t i no v a l s t s , sis tē m u no s is t ē m a s ,
š ķ e ļ c ilv ē k u s un t a u t a s , liedz p a g ā t n i un s o l a n ā k o tn i. A tliek
t a g a d n e , šis m ā n ī g a i s m irk lis , kad n av tiesību un izvēles
ie sp ē ju . B e t r o b e ž a ir a u g s t a un n e p ā r k ā p j a m a , v a r teik t,
g a n d r ī z a b s o l ū ti d r o š a kā t ā l a i s m ū ris . . .
. . . kā t ā l a i s m ū ris aiz B r a n d e n b u r g a s v ā r t i e m . T a s n o k r ā ­
s o t s b a l t s , b a l t s un , j ā d o m ā , pāri lie n o š s c ilv ē c iņ š uz šī fo n a
k ļ ū s t līd z īg s m a z ī t i ņ a i m e l n a i b l a k t i j, v a r b ū t t a r a k ā n a m , k u ­
ru n o s is t niez n a g i. Insek ti j ā i z n ī c i n a ^ n m u šu p letni te a i z ­
s t ā j AĶM s i s t ē m a s a u t o m ā t s . B e t g a i s a i s m ū ris vie n tu ļi s t ie ­
p ā s c a u r i m i l jo n u pilsētai, b l a k u s s t ā v ē j a H o rs ts , v iņ š ka u t
ko s t ā s t ī j a l a u z ī t ā a n g ļ u m ē lē , un A r n o ld s , līd zīgi k r o p ļo jo t
v a lo d u , a t b i l d ē ja . Viņi b i ja ie p az in u š ie s p ē r n a j ā v a s a r ā , kad
L a t v i j ā a p m a i ņ a s b r a u c i e n ā v i e s o jā s v ā cu stu d en ti. Š im pui­
sim visai m a z i n t e r e s ē ja H a n z a s p i ls ē t a s R ī g a s a r h it e k t ū r a s
p iem inekļi, t o la i k l ē t ā s k a f i j a s k i l o g r a m i, d z in t a r a k r e l l e s un
m a t r j o š k a s . A rī ē r ģ e ļ m ū z i k a s k o n c e r t s H o rs ta m ā t ri a p r ie ­
b ā s , jo v iņ a t a u t i e š a B a h a f ū g a s vēl l ā g ā n e b i ja a t b a l s o j u ­
š ā s D o m a m a j e s t ā t i s k a j ā s v e lv ē s, kad m ū z ik a s s k a ņ a s p ā r ­
t r a u c a z ā lē s ē d o š o e k s k u r s a n t u ie pir kum u saiņ u p a p ī r a č a ­
b o ņ a . H o rs ts i z r ā d ī j ā s p r a k t is k s v ā c i e t ē n s . T o re iz v iņ a d z im ­
t ā s t r ā d n ie k u un zem n iek u v a l s t s vēl d z ī v o ja l i e k u l īg ā s ilū zi­
j ā s un c e n t ā s a b o r t u ne tik u m u n īd ēt, k o m b in ē jo t p r e z e r v a ­
tīvu r e k lā m u a r lik u m a b a rd z īb u . A r n o l d a m s a k a r u n e t r ū k a ,
s ā k u m ā H o rs ts m ā c ī j ā s a r kireti iz k a s īt z a ļu g u r ķ i un, n o ­
d e m o n s t r ē ji s d ro šu roku, t i k a līdz op z āle i, kur, s l ē p jo t zem
m a r l e s m a s k a s ā r ie š u profilu, p a l ī d z ē ja d iv ām p a c ie n tē m
p ā r t r a u k t n e v ē la m u g r ū t n ie c īb u . U z m ā j ā m H o rs ts a izv e d a
g a n a t t i e c ī g a s p r o f e s io n ā lā s i e m a ņ a s , g a n pilnu in s tr u m e n t u
k o m p lek tu š īs n e l ie l ā s ķ i r u r ģ i s k ā s m a n i p u l ā c i ja s v e ik š a n a i.
Nu A r n o l d s c i e m o jā s p ils ē t ā a r lāci ģ e r b o n ī, k l ā t i e n ē v ē r o ­
j a A l e k s a n d r a l a u k u m ā u z s lie to t e le to rn l un s la v e n o p u lk s t e ­
ni, r e d z ē ja N e fe rtīte s g a l v u un F r id r i h a L ie lā g a l v a s s e g u
m u z e jo s , p a b i ja š a r i t ē klīn ik ā un nū d istu p lu d m a lē , j a u t r ā
b a r ā ie p a z in a B e r l ī n e s l o k ā lu s , S a n s u s ī pili un T r e p t o v p a r -
ku. I z n ā c a p a v ē r o t a r ī robežu, šo f r o n t e s līn iju divu ideo lo ­
ģ i ju ķīv iņ ā , n e r ū s o š o dzelzs priekškaru, k a m p āri l i d o ja vie ­
n īg i v ācu m a iz ē n o b a r o j u š ā s d ū ja s , sa p ņ i, lā s t i un t e le v ī z ija s
p r o g r a m m a s d au d zu stu n d u g a r u m ā . P r o t a m s , b r ī v ā s p a ­
s a u l e s vai s t a r p t a u t i s k ā i m p e r i ā l is m a p rie k š p o s te n i A rn o ld s
r e d z ē ja p a lielu, lielu g a b a l u . H o rs ts z i n ā j a teikt, ka c e ļ š uz
c a u r l a i ž u pu nktu a u s t r u m u z o n ā m e t a s u s z i g z a g u s , bet
a b p u s a s f a l t a m s a c e l t i d z elo ņstiepļu a iz s p r o s t i un b a r i k ā d e s .
Ar m a š ī n u t u r n e i e s k r i e s i e s , p a t t a r a n s p a l ik s v e l t ī g s , izm i­
s u m a piln s ž e s t s . S a v u k ā r t v iņ pus s v ī t r o t a j a i b a r j e r a i g a id a
s a r g m ā j i ņ a , no k u r a s izspu rd z m e ite n e m in ib r u n c īt ī un,
iespiežo t p a s ē z ie ģ e li, vēlē b r a u c ē ji e m p a t ī k a m u c eļu , bet
m a š ī n a s t ā l ā k ripo pa p latu m a ģ i s t r ā l i , ta is n u kā lin e ā ls .
A r n o l d s vēl s m ī n o t p r a š ņ ā j a , k ā H o rs ts to tik s m a l k i zina,
v a r b ū t n a k t īs un d z ē r u m ā r a u š a s p ā ri m ū rim uz a m e r ik ā ņ u
z a l d ā t i e m d o m ā t a j ā m p r i e k a m ā jā m . H o rs ts nopietni s t ā s t ī j a
p a r Onkel Kari, k a s ik g a d u s b r a u c c ie m o s no Westberlin, tā
teik t, i n f o r m ā c i ja c a u r p i r m a j ā m r o k ā m . V ie n a t a u t a , d iv a s
v a l s t i s . . . S a k i e t pald ies M a r k s a m un H it le r a m , a t b i l d ē ja
A r n o l d s . H o rs ts izlik ās piezīmi n e d z ir d a m , te ic a , t ā a u g s t ­
c e l t n e t ā l u m ā ir š p r i n g e r a k o n c e r n s , b e t r e i h s t ā g s s a s k a t ā m s
no c it a s v ie ta s , s t a r p citu, R ietum u z o n ā pie m ū r a s t ā v k ru sti
n o š a u t o b ē g ļu piem iņai. T ū r is tu z i ņ k ā r e s r e m d i n ā š a n a i tur
u zb ū v ēti īp a š i s k a t u l a u k u m iņ i, bet pati s ie n a n o r a i b i n ā t a
d a ž n e d a ž ā d i e m s a u k ļie m . Nopērc a e r o s o l a b a lo n iņ u , š ķ aid i
k r ā s u un z ā k ā k o m u n is m u vai s la v in i b r ī v o m ī l e s t ī b u , cik
s ird s vien kāro.
G ad ie m A r n o l d s no v ācu d r a u d z i ņ a s a ņ ē m a g l ī t a s a p s v e i ­
kumu k a r t i ņ a s — « G lückliches Weihnacht, Frohe O stern» — ,
līd z k ā d u rītu v iņ š p a s t k a s t ī t ē a t r a d a v ē s t u li a r Bundespost
m ā r k u . H o rs ts r a k s t ī j a , ka nu viņ š m īt pie R e i n a s un s v ē t ­
d ie n ā s š p a c i e r ē g a r k a t e d r ā l i, «Gruß aus Köln», b i j a u z ­
š ņ ā p t s uz k r ā s a i n ā s a t k l ā t n e s . B e t v ā c e n e i z r ā d ī j ā s reti g r ū t a
v a lo d a , t ī r ā s m o k a s a r a rtik u lie m un l o c īju m ie m . P r i v ā t s k o ­
l o t ā j a d a b ū j a krietni p a s v īs t , līdz A r n o l d s i e la u z ī jā s
dižā G ē te s m ē lē , v a r ē j a l a s ī t k r i m i n ā l r o m ā n u s , k la u s īt ie s
«D eutschlandfunk» un p u slīd z s v a b a d i b u l d u r ē t . S a s o d ī t ā
g r a m a t i k a , ich bin, du bin a, die, d er, d a s , liec, k a s l a b ā k p a s ,
v i e n a l g a d iv a s s v e š v a l o d a s plus krievu — t ā j a u ir pus E ir o ­
p a pie k ā j ā m . E ir o p a , m a z s , r o b a i n s p le ķ ītis uz g l o b u s a , a r
p l a u k s t u v a r a i z s e g t , v ie n ā pu sē p a lie k U r ā l l, o t r ā — o k e ā n s
un K a n ā r i ju s a l a s , kur m ū su j ū r a s a r ā j i p i e s t ā j a t p ū t ā L a s -
p a l m a s ā un a n d e lē p ie cla tn ie k u s. L i e l ā k ā d iv d e s m it ā g a d ­
s im t a s u d r a b a m o n ē t a , n e a t k a r ī g ā s re p u b li k a s s im b o ls ,
«Mildiņa» a r t a u t i s k ā m biželē m un a i c i n ā ju m u D ie v a m s v ē ­
tīt L a t v i ju , nu ja u k o l e k c i j a s v ē rtē , k a s p ā rto p r a ib o s k a n k a ­
r o s , v id e o k a s e t ē s un S i n g a p ū r ā š t a n c ē t o s t r a n z i s t o r o s vai
pie s ie n a s k a r i n ā m o s t e le fo n iņ o s a r c ip a r u t a s t a t ū r u . Spied
p o d z iņ a s re iz e s a s t o ņ a s , k lik š ķ r e l e ji l ī n i jā s , s k a n g a r i sīc o ši
i z s a u k u m a s ig n ā l i, un t ā l u m ā k ā d s р асе ) k l a u s u li . H allo,
H o rst, v e c a is K am erad, a t c e r ie s , k u r š tevi m ā c ī j a k a s ī t b ā -
b ā m v ē d e r u s o t r a j ā m ē n e s ī, a t c e r ie s , kā g a r š o j a a l u s «Sēnī­
tē» un l a t v ju z e lte ņ u b u č a s g u l t ā . . . K ā s a u c ā m d r a u d z ī b a s
m ītiņ o s — Д р у ж б а , Freundschaft, S o lid a ritä t. . . Russian
Vodka, o-la-la, noch ein bischen Bier trinken, гит W ohl!. . .
. . . t e le fo n s uz g a l d a . P u l k s t e n is a r kū tri s līd o š ie m r ā d ī t ā ­
j i e m , s t ip r a s k a f i j a s m a l k s , n a k t s un c i g a r e t e s d ū m s. T r i jo s
9
n o s īc z v a n s , n e p a c ie t īg i c e l t a k l a u s u le , un Ņ u jo r k a o t r ā v a d a
g a l ā . O r b ī t ā ri ņ ķ o jo š i s a te līti, lie l is k a d z ir d a m īb a , b a i le s no
s v e š ā m a u s ī m , un ta rifs d e s m it ru b ļi m in ū tē . . . R ad u un
paziņu k o n s ī li js s a s p r i n g a , k l a u s ī j ā s rū p īg i p ā r d o m ā t a j ā
s a r u n ā . L a ik s ir n a u d a . Ņ u jo r k a v ie s m ī l ī g a . P a b a l s t i , i e k ā r ­
t o š a n ā s d a r b ā , v a l o d a s k u rs i un izre d ze s d a b ū t p a v a l s t n i e ­
c īb u . V īzu d a ļ a z v ē r īg a . R e i g a n s m a l a c i s . R ī g a t u r p i n a s ē ­
d ēt uz č e m o d ā n ie m , visi v e se li, visi c e r d rīz tikties. Neviens
n e g r ib z a u d ē t c e r īb u . B e i g ā s a b a s p u se s p ā ri o k e ā n a m s ū t a
s k ū p s t u s . Поцелуй Л а р о ч к у п ять р аз! П о н ял , п ять р а з ! 7
P r o t a m s , ka понял. D z ir d a m īb a j a u id e ā la . K o n s p ir a to ri!
P i e c a s t e l e f o n i s k a s b u č a s un R ī g ā p a z i ņ a s iz s n ie g s p ro m -
b r a u c ē ji e m piecu s t ū k s t o š u s s t e id z a m ie m tē riņ ie m , b e t Š t a ­
t o s ra d i p a r šo d a r ī ju m u s a v s t a r p ē j i n o r ē ķ in ā s i e s b rīv i k o n ­
v e r t ē j a m ā v a l ū t ā p ēc p a d o m ju s p e k u l a t ī v ā k u r s a . K o n s p i­
r ā c ija . . . B ūs naudiņa, v a rē s a p m a k sā t s tarp ta u tisk ās s a ­
r u n a s un m ē b e ļu p ā r s ū t ī š a n u k o n t e i n e r ā , r a d ī s i e s līd zekļi
ierēdņ u k u k u ļo š a n a i , a t lik s a r ī u z t u r t i e s a i un h o n o r ā r a m
ģ i m e n e s k ap u k o p ē ja i n ā k o tn ē . N iek a p i e c a s m in ū te s a r k l a u ­
su li ro k ā , v ārd i, b a n ā l i v ā rd i, un pirksti vai t a u s t ā m i s a j ū t
n a u d u . . . O, Ņ u jo r k a , b a g ā t ā p ils ē ta , c ionism a! c it a d e le , d a ­
ļiņ a a p s o l ī t ā s z e m e s ! V o l s t r īt s un H ā r l e m a , p a c ifis ti un b e z ­
p a ju m t n i e k i c e n t r ā l ā s t e le v ī z ija s e k r ā n ā , p a piekto a v ē n iju
t r a u c Hmozīni, un «boinga» riteņi t e ju , t e ju s k a r s K e n e d ija
s t a r p t a u t i s k ā s l id o s t a s s k r e j c e ļ a beto nu, A p v ie n o t a jā s N āci­
j ā s ru n ā p a r a t b r u ņ o š a n o s , L ie lais t e ā t r i s u z r a u g a s a v u s
b a l e t a p r e m je r u s , M a n h e t e n a s e l e g a n c e un n ē ģ e r u b r ī n i š ķ ī ­
gie zobi p l a t a j o s s m a id o s , p o l ic i ja t v a r s t a g a n g s t e r u s , bet
k a d r ā sēž M a r l o n s B r a n d o a r s a r k a n u rozi pie s m o k i n g a un
s a k ā s m ī l a m A m e rik u . «Krusttēvs» g ā d ā p a r ģim e n i, s k a t ī ­
t ā j s a iz tu r e lp u , film u p a v a d a Nino R o t a s m ū z ik a , b e t . . .
. . . b e t v ilc ie n s n e rim is t r a u c ā s p a ru d e n s un k r ē s l a s k l ā t a ­
ji e m L a t v i ja s la u k ie m . B i j a r e d z a m a s m ā j e l e s , to l o g o s b l ā ­
v o ja u g u n t i ņ a s , s ē t a s t u k š a s , ā b o li d ā r z o s sen n o la sīti.
M o t o c i k l i s t s uz l ie lc e ļa , k l a i ņ o jo š s s u n s un līdz p a v a s a r i m
p a m esta s tā r ķ a ligzda a u g stsp rie g u m a līn ijas b a ls ta g a lā .
G a r ā m s l ī d ē j a n a k t s g u ļ ā no licie s m i e s t i ņ š . S il i k ā t ķ i e ģ e ļ u
m ā j a s a r a u g s t u s a s l ie t ā m a n t e n ā m ju m t u k o rēs, p a p lu k u s i
b a z n ī c e l e un p ap lu c is t a u t a s n a m s . B e t p r o v i n c i ā l a jā s t a c i ­
j ā t ā l s a t i k s m e s v ilc ie n s n e p i e t u r ē ja . Z i b ē ja re z e r v e s c e ļ ā ie­
d z īt a s n a f t a s , a m o n j a k a vai c e m e n t a c i s t e r n a s , z i lā s p ā r m iju
a č e l e s , t r a n s f o r m a t o r u b ū d a s un s t a c i j a s ē k a . K l u s a un v ie n ­
t u l ī g a , v ā r u la m p iņ u ap s p īd ē ta . No p e r o n a ā t r v i lc ie n a m s a ­
l u t ē ja d e ž u r a n t s n e v ē rīg i u z m a u k t ā f o r m a s c ep u rē un č ī b ā s .
V irs v iņ a g a l v a s l a s ī j ā s p l ā k s n e a r n o s a u k u m u — <rM EITE­
NE — М Е Й Т Е Н Е » .
K u r ā p a s a u l e s m a l ā vel a t r o d a s s t a c i j a a r š a d u n o s a u k u ­
mu, d o m ā j a A r n o ld s . V ietu, ku r iz senis g r o z ī ju š i e s s p e k u ­
lan ti un p a d a u z a s , utīm a p lip u ši m a i š e l n i e k i un š ņ a b j a kā r i
z a l d ā t i , n o d ē vē t tik n e v a i n ī g ā v ā r d ā . M e ite n e , m a n a p ē d ē jā
L a t v i j a s m e ite n e , vēl ne d a u d z k ilo m e tru un k l ā t l e iš m a le .
— E s p a m e tu s a v u v ē s t u r is k o d zim ten i, — t e ic a A r n o ld s ,
r a u g o t i e s z ū d o š ā s p ils ē tiņ a s u g u n īs .
— T ik ai t a g a d izšķ īr ie s ?
— K a u liņ i ir m e s ti.
— V a r ē j i citē t o r i ģ i n ā l ā .
— L a tīn is k i es zinu, kā s a u c g ū ž a s k a u lu . . . T ū l ī t b ū s
L ie tu v a s ro b e ž a . V is s. Dažu labu ziedu G aujā kaisiju . . .
— Vai t i e š ā m L ie tu v ā ? — s a r u n ā i e j a u c ā s l ī d z b r a u c ē ja .
— J ā , — a p s t i p r i n ā ja A r n o ld s , — e s a m b rā līg a jā re­
pu b likā . P i r m a j ā pie turv ie tā m a n i s a g a i d a g o d a v ā r t i un
p ū tēju o r ķ e s t r i s .
— L ie tu v ā ir b r ī n i š ķ īg s b iez p ie n a s ie r s . I e s a k u a t c e ļ ā n o ­
pirkt!
— P ie n a p ro d u k tu s m ē s t u r p m ā k p irksim c itā vie tā.
— T irg ū v iss š a u s m ī g i d ā r g s ! — n e g a id ī ti s ird īg i t e ic a
l ī d z b r a u c ē j a un n o ž v a d z i n ā ja z e l ta s t īp a s ap d elm u . — E s to
nevaru atļauties.
— K a s n e s t r ā d ā , ta m n e b ū s ē s t , — iz m e t a A r n o ld s , kam
p a š t a i s n ā ku n d zīte ja u k r it a uz n e rv ie m .
B e t siev iete n ic īg i s a k n i e b a l ū p a s , a t k a l ķ ē r ā s pie g r ā m a ­
t a s , un S k a r l e t a 0 " H ā r a t u r p i n ā j a n e ž ē līg o cīņu a r lik teni.
Š a j ā b rīd ī d u rv is v ē r a p a v a d o n e :
— К о м у горячий чай ?'’
— Чтош, м а т у ш к а , будем чаи г о н я ть9, — a t b i l d ē ja A rn o ld s .
10
K a m ē r ka im iņ ie n e m e k l ē ja s īk n a u d u , viņ š lū d z a a t n e s t
d iv a s g l ā z e s a r v e rd o š u ūdeni. К ипято к , п о з а р е з у нужен
кипяток! ,r. , ‘°
A i z s l ī d ē ja cie t d u rv is, uz m a z ā g a l d i ņ a līd z ā s p u ķ u b u rk a i
k ū p ē ja tē ja s glāze bleķa glā žtu rī, bet kaim iņ ie n e
iz c ē l a no s o m a s tu r z u a r s m a l k m a i z ī t ē m .
— V arbū t jū s arī d z e r sie t k a f i ju ? — laipni a p v a icā jā s
S o f i ja .
— P a ld i e s . E s no k a f i j a s n e g u l ē š u , — a t t e i c a siev iete un
ie k o d ā s n a p o l e o n ā .
Š t a p ē t r e k n u m u , štap ē , a r ļa u n u prieku d o m ā j a A rn o ld s ,
p a s k a t , no p l a s t i s k ā s o p e r ā c i ja s s o l ī t a ji e m s k a i s t u m i e m a t l i ­
ku si v ien īg i r ē t a pazodē, n o h a l t u r ē ji s d a k t e r ī t s , i e k a s ē ji s
na u d iņ u , u zstiep is ād u, b e t pie š u v ē m n a v p i e s t r ā d ā ji s , s a ­
diedzis k ā l a u c in ie k s p ā r p lī s u š u tupeņu m a i s u . S a l d a i s
k r ē m s , un k ā j a s , p ie t ū k u š a s , a r v a r i k o z e s sie tiem vēnu m e z g ­
liem , kas s p ie ž a s c a u r i n e i lo n a zeķēm . J ā , lab u ap e tīti un s a l ­
du d u s u ! . . . A r n o l d a n ī g r u m s b i j a vie g li i z s k a i d r o ja m s , n e ­
g a t ī v o s e m o c iju lād iņ u s z e m a p z i ņ ā t v ē r a v is a i n e k ļū d īg i, un
A r n o l d s v a r ē j a d e r ē t ka u t uz k o n ja k a k a s ti, ka ku nd zīte ir
no t ā m , k a s k a t r ā i e s p ē ja m ā reizē min v īr a p o sten i, v e cāk u
n o p e ln u s u n s a v a s t i e s ī b a s . . . B e t sie v ie te t ik m ē r ķ ē r ā s pie
m a g o ņ m a i z ī t e s . Uz g l ā z e s m a l i ņ a s r e d z ē jā s k a r m ī n s a r k a n i
lūpu nospied u m i.
Aiz l o g a n a k t s n o m ā k ti meži m i j ā s a r t īru m ie m , ho rizo n ts
g a i s a t u m s ā , b e t koki p re t d eb e s īm s t ie p ā s d rū m i un d r a u d ī ­
gi, s a p lū s t o t s m a g ā , r ē g a i n ā sie n ā g a r d z e l z c e ļa s t ig u . L ik ā s,
šim biezo k nim ir v is m a z t ū k s t o š g a d ī g s m ū ž s, t a s p ie re d z ē jis
k ņ a z u V it a u t u v e d a m t a u t i e š u s c ī ņ ā s p re t te ito ņ ie m , kā no
S e n k ē v i č a ro m ā n ie m i z j ā j u š o s poļu k a v a l ē r i s t u s , k a s , a t v ā ­
zuši z o b e n u s k a r o s a r zvie driem un k rie v iem , s a v u l a i k i e ņ ē ­
m a M a s k a v i ju , bet reiz s e p t e m b r ī m ē ģ i n ā j a a r tiem r o k ā s
s t ā t i e s p re tī G u d e r iā n a t a n k u k o lo n n ā m . M e ž a m a s ī v s b i j a
l ie ls , ņ i r b ē j a s t u m b r i, un š ķita, te b ie ž ņ ā v a r ē j a m a ld īt ie s
p a g ā n u dieviņi, v ie n tu ļniek i, m ē r a , s p i t ā l ī b a s upuru un
m e ž a b r ā ļ u d v ē s e le s . K a u t g a n a u s ī s s a u l e un a p s p īd ē s
k r ā š ņ u priežu silu, s t i g a s , a u t o s t ā v v i e t a s un p l a k ā t u s a r
a i c i n ā ju m i e m la b i u z v e s tie s un n e m e s t ze m ē d e g o š u s
s ē r k o c iņ u s . K ā r t ē j ā i lū z ija , iedomu c u k u r g r a u d i ņ š uzk odai.
K ā b ē r n ī b ā , d ed zo t spuldzi bu b u ļu p i l n a jā p a g r a b ā . Kā
p u išie m , k a s m īl p lā t īt ie s , cik l u s t īg i g ā j i s a r m i j ā , vai
s ie v ie tē m , k u r a s , s ī k a ja m krūti d o d a m a s , s t ā s t a d r a u d z e n ē m ,
k a t ā d s nie ks vie n b i ja , d r u s c iņ p a b r ē c a un p i e d z e m d ē ja .
P a v a d o n e i e n e s a g l ā z e s a r k a r s t u ūdeni, A rn o ld s a t v ā k o j a
k a f i j a s k ā r b u un p l ē s a c u k u r a r a f i n ā d e s p a c iņ a s .
— M a n k a r o tīti, — lū d z a S o f ija .
— J ū s u v ā r d s m a n lik u m s, — A rn o ld s ja u m a i s ī j a a r o ­
m ā t is k u dziru.
— J ā , k a f i ju n e k u r n e v a r no pirk t, — t e ic a l ī d z b r a u c ē ja ,
ē d o t ā b o lk ū k u .
— B r a z ī l i j ā kolhozi no d ibināti, — m ē ļ o j a A rn o ld s un
iz tin a ž ā v ē to d esu.
— V e ik a lo s n a v , b e t c ilv ēk i g a n k a f iju dzer, g a n s e r v e l ā -
tu d a bon . . .
— E s z o g u . A r dūci ro k ā , — r u n ā j a A r n o l d s un , a ts itis
n a z i k a u l a s p a l ā , g r ie z a d esu p l ā n ā s rip iņ ās. — J ā u z ē d d e li­
k a t e s e . S v ē t k u g a l d a m j a u p i e k l ā ja s .
— K a s tad šod ien p ar s v ē t k ie m ? A, r e v o l ū c i ja . . .
— O, v ie n re iz ē ji svētk i! V ie n re iz ē ji! — Te A r n o l d s j u t a
S o f i j a s roku uz p le c a . — S ē ž a m s il t ā v a g o n ā , t r a u c a m i e s
c a u r i t u m s a i un lietiem, m i e l o j a m i e s a r k ā r u m ie m un n e a t ­
v a ir ā m i t u v o ja m i e s n o s p r a u s t a j ā m r o b e ž l īn ijā m . . .
A r n o l d s g r e m o j a desu un s p ē l ē jā s a r a l u m ī n i j a k aro tīti.
V iņ š n e v iļu s d o m ā j a p a r rū dītu z a l d ā t u z ā b a k u s t u l m ā b ē ­
d zin ā to k a r o ti un p a š a n āk o tn i, k a s a b s o l ū ti n e s k a i d r a s lē p ā s
k a u t kur t ā l u m ā , t u m s ā un n eziņā. Tik vien p rie ka , kā m a z o -
h istiski sev i b a id īt a r a u t s a i d e r a lik t e ņ a ie sp ē ju , p iln īg u k r a ­
hu, n e n o m a k s ā t ie m rē ķiniem p a r īri un e l e k t rīb u , iz lik š a n u
uz ie la s , b e z d a r b u un l ē t ā v is k i jā s līc in ā t u g ļ ē v u m u . A iz­
d z ertie s līdz r e n s t e le i, tad t a s a s n i e g u m s , g a l v e n a i s , lai g l ā ­
ze būtu p a ro k a i, šī pati g l ā z e p a r s e p t iņ ā m k a p e ik ā m g a b a ­
lā , k u r ā . . .
 . . . k u rā g u l d z ē d a m s ie lija k o n ja k s , r e i b in o š a i s A r m ē n i ja s
s a u l e s e k s t r a k t s . T ē v s kāru ro ku s t ie p ā s pēc g l ā z e s , t a d a t ­
t a p ā s , v a in īg i p a s m a i d ī j a un m e k l ē j a vēl vienu t ji k š u g lā z i.
Uz g a l d a to b i ja k ā d s p u sd u c is , b e t v is a s p i e g ā n ī t a s , s m i r d o ­
š a s . A r n o l d s t e i c ā s n e e s a m izlepis un k o n ja k u s e v l ē j a
a u s t r u m n i e k u p i a lā . S a z in , kā š a j ā c ū c ī g a j ā ķēķī b i ja g a d ī ­
ju s i e s ī s t a a u s t r u m n i e k u p i a la . Viņi k l u s ē jo t c ē l a d zērie n u
pie lūpām un i e r ā v a .
— K a l t ē ? — v a i c ā j a A rn o ld s .
— I n e r u n ā , — a t b i l d ē ja tē v s , k u rš, ģ ē r b ie s m ū ž a m n e ­
m a z g ā t ā p id ž a m ā , t u p ē ja uz i z ļo d z īta s ē ģip tie šu a p e ls īn u
k a s t e s . N o tr a u s is l ū p a s pie d u rkn ē , viņ š ņ ē m ā s s t ā s t ī t , ka
šod ien b e ig s d z ert, z in a ja u , d z e r t ir slikti un k aitīg i, t ā d a
dzīv e nu jā b e i d z , n e d r ī k s t sev i dzīt p o s t ā , a r ī a k n a s s a b e i g ­
t a s , a r a k n ā m j o k o t b īs t a m i, a k n a s p a g a i d ā m n e p ā r s t ā d a ,
eh, d erētu b r a u k t uz dienvidiem, m i n e r ā l ū d e ņ i , ro d o n a v a n ­
n a s un v ī n o g a s n ā k p a r labu v e s e līb a i.
A rn o ld s k l u s ē jo t r a u d z ī jā s v is a p k ā r t . S e n ā k tē v s d z īv o ja
S t a ļ i n a l a i k a d iv is t a b n ie k ā , nu v iņ š m i t i n ā j ā s M a s k a v a s
f o r š t a t ē , v i e n is t a b a s v o n u n g ā , ku r i e e ja c a u r v irtuvi, bet
s a u s ā a t e j a t re p ē s . D ro ši vien s a m a i n ī j i s un p i e m a k s a s n au d u
i z č u r ā ji s k o l e k t ī v a jā ķ e m e rtiņ ā vai tepa t, a u s g u s t ā . Ģ īm is
v e c a j a m kā ž ū p a m , ko mēdz r ā d ī t t e le v iz o rā , a t m o s t a m i e s
pie b r ā g a s k a t l a . A lk o h o liķ a s im p to m i s e j ā un i z p a u s m ē s
vai t īrv e id ā , kā i l u s t r ē jo t m ā c īb u g r ā m a t u . B e t d zīv o klī u r ī ­
na , o d e k o lo n a un p e l ē ju m a s m a k a , t u k š a s p u d e le s un ē d i e n a
p a l ie k a s g a l d ā — a i z k o s ts z iv ju p īr ā d z iņ š , s a k a l t u s i r u p j ­
m a iz e s d o n iņ a un m a r g a r ī n a p a c iņ a . Izp u v u si g r ī d a , b a lo ž i
uz p a lo d z e s un Iļjiča s p u ld z īte pie g r ie s t ie m .
— M a n š a u s m ī g i g a r š o k o n ja k s , dēliņ! K o n ja c iņ š , —
š| u p stēja t ē v s un m e k l ē j a m ē s lu s p ain ī s t a r p m e n c u a s a k ā m
cig a retes galu.
— Pīp ē! — t e ic a A r n o ld s , v e lk o t no mēte|a k a b a t a s nu le
a i z s ā k t o « K osm osa» paciņ u.
— R ie b j a r filtru , — b u b i n ā ja t ē v s un, p ā r t r a u c i s a r h e o l o ­
ģ i s k o s iz r a k u m u s , itin veikli a i z s m ē ķ ē ja no g ā z e s lie s m a s .
Viņi ie d z ē ra, un tēv s s ū k s t ī j ā s , ka m ā j ā s n av ne c it r o n a ,
ne š o k o lā d e s . Art k a f i j a d erētu, k a r s t a , k ū p o š a k a f i ja . Š ņ ā c a
p līts d eg ļi, kas s i l d ī j a virtuvi s a l t a j ā z i e m a s r īt ā , zirn e k lis
k a k t ā a u d a tīklu, kaim iņi aiz s ie n a s k v i e c i n ā ja rad io, b e t tēv s
n e v a r ē j a b e ig t p rie c ā tie s, cik A rn o ld s liels izau d zis, cik
s k a i s t s un g u d r s kļuvis.
— T a d tu esi d a k t e r i s ? C ilv ē k u s ā r s t ē ? — v iņ š n e m itīg i
p ā rja u tā ja .
— J ā , j ā , — a t b i l d ē ja A rn o ld s.
— T a s ir labi, ka tu s a v u s ir m o tēti a t c e r ē j i e s . . . M a n t ā d s
m ū ž s, s u ņ a dzīve . . . No d zīv o k ļa g r ib izlikt, e le k t rīb u n o ­
g r ie z a , vēl č o k ā iespu nd ēs.
— Ā r s tē tie s n e s ū t ī j a ?
— S ū t ī j a , — t ē v s d r e b e līg ie m p irk s tie m s n i e d z ā s pec
z v a i g ž ņ o t ā s pu d e le s. — Kā vēl s ū t ī j a ! . . . P r i e k ā ! . . . D a b ū ­
j u rīt t a b l e t e s , pie b ļ o d a s t u p ē t . . . Un hipnoze. T a v ā ķ e r m e n ī
ie p lū st s ilt u m s , t a v s ķ e r m e n is k ļ ū s t s m a g ā k s . . . P i r m ā s n e ­
d ē ļ a s pēc t r a k o m ā j a s kā iedzēru, t ā u z re iz j ā v e m j . N e ka s,
p ie ra d u , p ā r g ā j a . . . Nu, p rie k ā , dēliņ! . . .
— P r i e k ā . Tu s t r ā d ā ?
— P a r ko tik n e e s m u s t r ā d ā j i s . . . Š l o s e r s , k r ā v ē j s b r ū z ī,
s a n i t ā r s s li m n īc ā , kā viņu tu r, k o p ē js z v ē r u d ā r z ā . . .
— Un t a g a d ?
— AI, m i e s ī g s d ē ls , m i e s ī g s d ē ls , un p r a t i n a k ā i e c i r k ņ a
p i ln v a r o t a is . A t n ā k m ilt o n s , m a p īte p a d u s ē , p r a š ņ ā , kad d a r ­
b ā i e k ā r t o š o s . . . Т у н е я д с т в о " . K a u t v iņ a m pau ti n o k a ls t u ,
dzirdi, n o k a ls t u ! . . . B e t m a n b i ja d iv a s a u t o r a p l i e c ī b a s . G r i ­
bi, p a r ā d ī š u ?
— N e v a ja g . T icu .
— Nē, p a r ā d ī š u ! M ū ž a m n e e s m u m e l o ji s , — s a g u m u š a i s
v īr s s v e m p ā s k ā j ā s un d z ē r ā ja s p īt ā v a n d ī j ā s s k a p īt ī, c i l ā j a
k ā d a s p a v ē s t e s un kvītis, s v ie d a uz g r ī d a s v e c a s a v īz e s , p a ­
p ī r a d r a z a s , k o r ķ u s un s a ž u j u š a s d esu ā d a s . — N evaru a t ­
r a s t . . . Eh, p a z u d u š a s . . . Eh, a u t o r a p li e c ī b a s . . . Es o r g -
s in tē z ē s t r ā d ā j u . A r vēzi c īn ījo s . A r leikozi. Tu zini, kas ir
le ik oz e ? . . . Pie m u m s ā rz e m n ie k i b r a u c a . F r ič i un j a p o š k a s .
S p irta nekad netrū ka . . . M ani skauģ i noēda! Saproti, s k a u ­
ģi! M ū su p a š u l a t v i e š i . . . Un t a g a d es te v ie n s ,n a v a r ko p a ­
r u n ā t , vai tu m a z sa p ro ti, kā ir, no r ī t a a t m o s t ie s , un n a v a r
ko p a r u n ā t . . .
— Saprotu.
— Sū d u tu s a p r o t i! T a v a m ā t e a r ī visu s a p r a t a , c ū k a t ā d a ,
viņ ai tik a p a k š ā k ā d a m p a g u l t ie s , bet es te v ie n s, v e c s un
slim s . . .
— Ie d z e rs im l a b ā k . Uz t i k š a n o s .
— I e d z e rs im , iedzersim . . . S a b u č o s a v u s ir m o tē tuk u!
— L abi, l a b i . . .
— Tu a t c e r i e s , e s tevi uz c irk u v e d u ? F i l a t o v a l ā č u s s k a t ī ­
j ā m i e s un k l a u n u s . Vēl g a i s a v i n g r o t ā ji b i j a . . . T ā d a s s m u ­
k a s m e i t a s s p īd ī g o s ko s tīm o s.
— P ro tam s, atceros.
A rn o ld s l ū k o jā s i e s k u r b u š a jā v īr elī, k a s p ie d u rk n ē s l a u c ī ­
j a d z ē r ā j a a s a r a s . U z b u rb u s i s e j a , s i r m a s m a tu š ķ i p s n a s ap
plik o p au ri. I n t e r e s a n t i, vai a r ī m a n i s a g a i d a m ē n e s t i ņ š g a l v ­
vidū, t ā d o m ā jo t , A rn o ld s n e m a n ī j a k a u t m a z ā k o l īd z jū t īb u ,
iz p ra tn i vai no žēlu. S k u m ju v ietā s a l t a v ie n a ld z īb a un v ē lē ­
š a n ā s tikt s v a i g ā g a i s ā . C i e š a n a s , p a t i e s a s c i e š a n a s A rn o ld s
b i j a r e d z ē jis ik d ie n a s , g a d ie m b i ja liecin iek s, kā c ilv ēk i s a -
s a g u m a zem d a b a s un lik te ņ a n e j a u š ī b a s u z k r a u t ā n e p ā r ­
s ū d z a m ā l ē m u m a . Vieni lēni iz d ē d ē ja , l o c ī j ā s kā tā rp i un s a p ­
ņ o j a v a ir s tikai p a r m o r fiju . Daži c ī n ī j ā s pretī, s a k o d a zo bus
un pēc i n je k c i jā m p at j o k o j a . Vēl citi p i e d ā v ā ja n a u d u , c e r ē ­
j a uz m ī t i s k ā m im p o rt a z ā lē m un v ā r d o t ā j i e m , l ū d z ā s d a k t e ­
r u s vai v is ā n o p ie tn īb ā t e ic ā s d r ī z u m ā iz v e s e ļo tie s un ilgi,
ilg i dzīvot. B e t v iņ am , lepni r u n ā jo t , h u m ā n ā k ā s p r o f e s i ja s
p ā r s t ā v i m , a t l i k a s a r a u s t ī t b a l t ā h a l ā t a s t ū r u s , m ē r o t ceļu
līdz m i r ē j a p i e d e r ī g a jie m g a it e n ī un s a c ī t v ā r d u s , k a o p e r ā c i ­
j a n o v ē lo t a un n a z is n e līd zē s , vēl ļa u n ā k , o p e r ā c i j a b i ju s i v e l ­
t ī g a , s lim n ie k s p a lic is uz g a l d a . K a s b i j a v ie n a c iro z e s un
a l k o h o l i s m a m o c ī t a v e č a ņ a u d a s p re t brīžiem , n o l ā d ē t a ji e m
b rīž ie m , kad n ā c ā s s a m i e r in ā t ie s , k l u s ī b ā l a m ā t i e s p i e c s t ā v ī -
g a j i e m un, v e lk o t n o s t g u m i j a s c im d u s , a t k a l a p j a u s t p a š a
b e z s p ē c īb u . M i e r in ā ju m i un gu d rie p r ā t o ju m i , k a ā r s t s l ie l a ­
j ā s p ē lītē a l l a ž p a lik s z a u d ē t ā js , n e l īd z ē ja . Lifts uz s a l d ē t a ­
vu n e v e d a tikai m iro n i, kopā a r s l i m ī b a s s a ē s t o ķe r m e n i r a -
t e ļo s k ā j ā m pa priekšu a i z r i p o ja a r ī v iņ a g o d k ā r e , t ic īb a p a š a
s p ē k a m un n o ž ē la . P a l i k a p lik a a p j a u s m a , cik c ilv ē k s p a t i e s ī ­
b ā ir v ā r s un n e a i z s a r g ā t s . Kādi n ie k a sep tiņi g a d u d esm iti
c a u r m ē r ā un k ā r t ē j ā trū du pika i e g u l s t k u l t ū r s l ā n ī , p a t n ā v e s
c ē l o n i s tiek d o k u m e n tē ts s en m i r u š ā , n e d z īv ā v a lo d ā .
B e t t ē v s t i k m ē r š ņ a u k ā j ā s un b u b i n ā ja , k a n a v ko d irstie s,
viņ iem a b iem j ā d z ī v o kopā, viņ iem a biem b ū s tik labi, ju m t s
v ir s g a l v a s , s il t u m s un daud zi la im īg i g a d i p rie k š ā . A rn o ld s
r e d z ē ja , vēl n e d a u d z , v e c a is p ļ ē g u r s a i z m i g s , un viņu n e p a -
m o d i n ā s p a t a t o m k a r a pirm o bum bu sp rād z ie n i.
— K l a u s ie s , t ē v ! P a r a k s t i šo p ap īru ! — A r n o l d s v ē r a
«diplom ātu» un p l iv i n ā ja ro k ā d o k u m e n tu , kuru uz n e t ī r a
g a l d a likt n e d r ī k s t ē j a .
— N e p a r a k s t īš u .
— Kāpēc?
— G a l v e n a i s nek o n e p a r a k s t ī t . T a d n e k o n e p ie šu s.
(Turpin ājum s s e k o s ) .
1 šeit — a i z c e ļ o š a n a , (k ri ev u vai .)
2 S a s tā tie s cie šāk, ( k r i e v u v a i.)
3 Ei, tu , ta isie s fik s ā k ! (k rie v u v a i.)
4 K o t ik ilg i? ( k r i e v u v a i.)
5 šeit — S ū r s d a r b s , s a l d i a u g ļ i ( k r i e v u v a i.)
b Lasiet, a p ska u d ie t (k rie vu v a i . ) — tā d z e jn ie ks V. M a ja k o v s k is
20 . g a d o s a i c i n ā j a ā r z e m n i e k u s a t t i e k t i e s p r e t p a d o m j u p r e s i.
7 N o s k ū p s t i L a r o č k u p i e c a s r e i z e s ! S a p r a t i , p i e c a s r e iz e s ! ( k r i e v u v a i . )
8 K a m k a rs tu tē ju ? ( k rie v u v a i.)
9 N u k o, m a m m ī t , d z e r s i m a r t o t ē j u . ( k r i e v u v a i . )
10 V e r d o š s ū d e n s , ļ o t i v a j a d z ī g s v e r d o š s ū d e n s , ( k r i e v u v a i . )
11 L i e k ē d ī b a . ( k r i e v u v a i . )
11

Tu g u li, un t e v ī staigā
zem i pazem es v ē ji,
m e tro tu n e ju g lā s ti,
smaržas un b e zize ja s,
tu g u li, un slīd o ša s kāpnes
v e d tavus sapņus uz d a rb u
kā p ro le tā rie š u s agrus,
b lā vu s, b līv u s un skarbus;
tu s e v ī kā va g o n a s tū rī
p re t sienu a ts p ie d ie s , stāvus
n e pa m osties, p a t sajuzdam s
pēkšņas b a ile s no nāves;
tu g u li. Un ātrum u uzņem
tukšum a klabošā gaita.
M e ln s d e žu ra n ts s tik lo tā b ū d ā
mazas na ud iņa s skaita.
puisītis no Pārdaugavas
no sm ilšaina p a ga lm a iznāca kaķis
un p ra s īja kāp ēc te s ie v ie te stāv
b e t b laku s man stāvē ja māja kurai
b ija p irm a is un o tra is stāvs
ta d atpakaļ paga lm ā ie g ā ja kaķis
jo kaķim likās v iņ u kāds sauc
man a rī likās kāds sauca m ani
tā n e b ija tas jau b ū tu par d a u d z
te v tād as lietas v ē l neprasa kaķis
te v viņš p a g a id ā m saka m ur
es g ā ju uz m ājām un d e vo s p ie m iera
b e t m iers b ija d e v ie s c itu r kaut kur
p u is īt tu d z īv o trīs ielas tā lā k
un tik a i šīs rie b īg ā s ielas mūs šķir
tā v ie n a kas b ija tā o tra kas būs
un trešā vis p la tā k ā kura ir
12
Li
es bēdājos
es b ē d ā jo s
ka tik d a u d z manu vā rd u
kā mazi a is b e rg i
pa aukstām jū rā m d re iiē
v ē l va irā k b ē d ā jo s
ka likte n s lēm is
g rim t b e z d ib e n ī viņ u m ilz u ru m p jie m
nekad
ne kad
v irs ūd en s n e p a c e ltie s
un smagi šū p o tie s zem p lā n ā s ādas
es priecājos
es p rie c ā jo s
ka m ag oņ sārtu ausi
man š o d ie n u z d ā v ā ja pavasaris
v ē l d ru sciņ p rie c ā jo s
ka viņ ai n e p ie skā ro s
un n e ie č u k s tē ju vē l kādus melus
no kuriem n o b ā l
m a ig ie pavasari
ak kādus a u g ļu s p a c ie tīb a nesīs
es aizmiegu
es a iz m ie g u
lai n o v ē rtē ts tas tie k
kā v ie n īg a is un īs ta is m ie rin ā ju m s
v ē l saldāk a iz m ie g u
tais svešās mājās
ku r aklas no gu rušas v ie n tu līb a s
p ie sāna v ie n a o tra i sild īd a m ā s
kā kucē ni z īž a iz m ig u š o m āti
.
d iva s cirtaina s ilz īte s
uz lie p u ceļa p ie tilz īte s
un mēs rip o ja m tā lā k
p a r auto
m ē d z d ē v ē t šo ko n s tru k c iju
caur stiklu vasaras plau kum ā
re d z za|ojam d e s tru k c iju
raushen pa la p iņ ā m skujiņām
nočabas v ē ji un g a ri
vā rd u s lie k tē tis un m ām iņa
v ie tv ā rd u s v in n ē ti kari
sau lrie ts gan asiņains izskatās
visās pasaules malās
ja u tā ju m s tik a i p a r malām
sadalās nesadalās
sm aržīgā atmatas zālē
b e id za m ā s skud riņ as rosās
b e id z o t satumst un ta d jau vairs
v ie n īg i ē rg ļi plosā s
pašā nakts v id ū kad ize ju
n o ž ē lo t svešus g rē kus
diva s cirta in a s ilz īte s stāv p ie te lts
sveikdam as karaspēkus
Kūma
P ie d zim st m alda un c e rīb a s bērns,
kuram vē stu re prasās kūmās,
p ie d z im s t, ie k lie d z a s , ie e lp o ,
a p k lu s t un a iz m ie g zem krūm a.
A k, cik ja un a un d a iļa stāv — b īu
it kā n e b ū tu d z e m d ē ju s i — tTul
m āte, kam acis kā ta u re ņ i skrien >063
uz nākam ā m alda pu si.
tit
Pamostas bē rns. V is a p k ā rt kluss.
N o rim st p ē d ē jā vēsm iņa krūm ā.
Nav n e vie n a . Bet p ā ri tīru m a m >TW
ar iz k a p ti nāk viņ a kūma. 'b
svētdiensrīts
tu u z lie c g a lvā k a tliņ u
es u z la ik o ju vāciņu
z ie d laim e s p o g u lī tu nāc
silst kafijkan na gars un prāts
ir s v ē td ie n s rīts va r ciem os ie t
gaišs s v ē td ie n s rīts un miesa z ie d
un g rā m a tn īc a c ie t
Aicinājums «Saulgrieži 88—89»
jūs manas sird sap ziņa s d e p u tā ti
tu r a iz m ig u š o varžu pa rla m e ntos
zem le d u s b ie z ā iz tu rīg ā vāka
lai ziem a p ie d ē v ē jum s g rē kus en tos
ar silta vē ja p irm o p ie s k ā rie n u
uz m ākoņa ar saulesstara zib u
jum s jāparakstās būs un jā ap solā s
ka iz p ild īs ie t v ē lē tā ju g rib u
kad le du m
nav vairs ku r d ē tie s
tas ļo ti g r ib k o n s o lid ē tie s
kad le du s
ba lso s p a r k o n s o lid ā c iju
p ā rs tā v ie t ū d e ņ u n ā ciju
un lāstekām p ie n a g lo ts Kristus
svē tīs S a u lg rie žu ekstrēm istus
ūd en s iz p lū d u m s
manās sm adzenēs
s līk o n i slaidais
p ā ri p lū sto šā m aigum ā
un cik d z iļi
m īlē s im mēs
k o n k rē ta e lle ko n krē ts laiks
ko n krē ts p a t s līk o n is kon krētais
tik a i ne mans
m īļo ta is
k o n k rē ta straum e mūs abus nes
kur tu b e id z ie s
ku r sākos es
atkal b e ig a s ar sākum u d ra u d
s ka id iņ a n e g rib
un raud
m e ite n e ve c e n e krastā stāv
ku ģ a ēnas tai v ie tā vairs nav
ko n krē ta s b a ile s mūs abus žņaudz
atļauts tas pats
kas ne atļa uts
un akm ens
k r īt d z e lm ē
sāpes g rie ž v irp u li
tās jūsu p ro b lē m a s
klīsto ša is h o la n d ie tis
d a m b ī ie b ā z is p irk s tu
tu r ū d e n i
aprīlis auļojošais aleksandrs
zem e ir ie šū p o ta viņ š ir sarkans un ne valdām s
zem e ir ie š ū p o ta un redzam s m irk lī kad šķērso jū ru
b a iļu s p rā d z ie n i abos v ē z ie n u ga lo s tas uz kariem uz kā d ie m kariem
sulu s p rā d z ie n i akm eņos d z e lž o s skalos ne atcero s uz a n g ļu b ū ru
p u m p u ru s p rā d z ie n i le d u s kas izp la u k s t
zem e ir ie š ū p o ta p a lo s pa ga lm s p iln s ar au go šu z ā li
zem e ir ie šū p o ta tu r manas d re b o šā s basās kājas
un es tu r n e p ie d a lo s ie g rim s t d z iļi es b a id o s b īs to s
aleksandrs lai neapstājas
pavasaris nekā cita tik sarkana nav
viss kas nāk vē lā k d z e lte n s kā b o tk in s
m īļa is b ā li rozā ir sarkanie z irg i
vai te v nav b a il no šīm dom ām kurus p e ld in a p e tro v s v o d k in s
nē kas ir b a ile s ko n o z īm ē vārd s
es v ie n k ā rš i a td o d o s tām es vēl n e zin u m īts vai sem īts
man no kastaņu b a lta jā m rom ām skaisti izklausās e b o n īts
v ē jo v a ld o n īg s arom āts aleksandrs ir liesm a p ā r zem i
un pa s le p e n o p u rp u ra c e ļu
rip o zelta lo d īš u bars es to n e varu no sau kt p a r rūsu
es no ā rp rā ta c ie to k s n i ceļu un nekad es n e te ikšu a n dris
kurā m eli vairs neaizskar p ā r manu b ē rn īb u vasaras n a k tī
p la ik s n ī a u ļo jo šs aleksandrs
m īļa is
vai te v nav b a il no šīm dom ām
m anai p ie re i tu v o ja s lūpas
tu jau a rī
n o klu sē va irā k
nekā iz k lie d z v ie n tu ļi žūpas
vairs mani nemodini
sa p n ī e ju kā žira fe slaida
au to d re b in a tilta m argas
m ani m ām iņa mājās g a id a
lietiskie esmu dro ša pat gaiss m ani sarga
pierādījum i
lie cu le p n i p ā r m argām kaklu
sp ļa u ju laiskām žirafes lūpām
ir b e z g a līg s p rie ks le jā up e g lu d a un čakla
b e t v ā rd i skop i manu a ts p u lg u k lē p ī šūpo
lai s v ē tīta ziņa
ka pastāv LO PI s a p n ī stāvu uz sava tilta
un n e tic īg ie lai smejas p a r mani lē n i saskaitu ū d e n ī lokus
es tic u tam p a re iz in u ar vasarām siltām
ka eksistē G A N I d a lu ar ziem u un ie g ū stu kokus
iz te k ska id ri tic īb a s strauti
tu r k u r atro d a s s a p n ī sm ejos un p lū c u lapas
SILE un A U T I izslē ju si ra g a in o g a lv u
it visa v e id s mani k o k i pā rvērša s ja p ā ņ o s
ik v e id a b iju m s v iņ i žira fi b a ro ar h a lvu
ik lie ta lie tiska is p ie rā d īju m s
ar glābšanas vēsti ziņ ne sis skrien
m ani ja p ā ņ i ie k r īt u p ē
es b ijīg i d z ird u tā ta d b rie s m īg u sapni re d z m a ilīte s
S A L M I un SIENS b ū ra nav un es atkal tu p u
t ilta m arg u d re b o š ā a ilē
sa p n ī u p e ie d z ie d a s skaļi
s a p n ī visu s a p ro to t sm aidu
Kurzeme k o k i kuru vē l nav ir zaļi
mani m ām iņa mājās g a id a
no sevis kā zaļu lo k o m o tīv i
izstum sapni p a r la bā ku d z īv i iz n irs t n o m o d a tu k s n e s ī klusi
ja tas sāpēs m anu s la p jo ja p ā ņ u rota
ie k lie g s ie s L īv i n e iz lie c ie s ka saldi dusi
ku r p a liks rēta s a p n ī es esmu a p b ru ņ o ta
nāks 2aks ar īv i
un Slam pe S m ārdei tu kas m ani m o d in i rīto s
p ie g u lē s b līv i tu kas sapni p a r m ani zin i
tai v ie tā k u r sapņo a td o d visu man n o la u p īto
p a r la bā ku d z īv i un vairs m ani n e m o d in i
13
 VIENS DZEJOLIS

V I Z M A BELSEVICA
LATVIJAS VESTURES MOTĪVS: VECRĪGA

V ē ji trako. V ēji kauc. Rīga klusē.

Klusē akmens sievas kailās.
Klusē heraldiskie zvēri.
Klusē torņi. Torņu galos
Gai|i klusē.

V ē ji ārdās. V ēji rēc. Rīga klusē.

Tā kā atslēga, kas klusē,
Kad ap d zelzi svīstot sitas
Paņēmēja pulss.
Iekarotājs vienm ēr krīt.
Viņa asinis uz bruģa
Klusēs.

V ē ji vēzē. V ēji sit. Rīga klusē.

V ie n a ld zīb a ! Trulum s! G|ēvums!
Nejautā. Te v neatbildēs.
Pārejošam vajag kliegt.
Taisnoties. Pierādīt.
M ūžīg a is var klusēt.

1967

N e tāpēc šo d ze jo li izvēlējos, ka sadedzināto raganu dūm i

v ē l saožami, a rī ne tāpēc, ka ap to d a u d z trītas mēles
un zob e n i. Protams, «lite rāro tiesu » drūmās dienas nedrīkst
aizmirst, nav iespējams arī aizbērt kapus un m ie rīgi d z īv o t,
jo , grib o t n e grib o t, mēs vienm ēr kaut ko meklēsim pelnos
un vēsturē.
Bet, kā jau teicu, ne tāpēc . . . Klusēšana nav mēmums.
Klusēšana nav pielāgošanās. Klusēšana nav n o d e v īb a . Klusē­
jot pateiktais nav apgāžam s un izsvītrojam s.
Klusēšana ir p o zīc ija , īpašs cīņas veids, mocekja ierocis
p ret varu. Klusēšana ir daba.
Vienkārši ieklausieties, cik skaļi šis dzejolis māk klusēt.

G U N T A R S G O D IŅ S

ht
.zmifn*
-§ги!>* t

г Ь « г *»

SARMĪTES M A L I Ņ A S z ī m ē j u m s

15
 ALEKSEJS PROKOFJEVS
G a ra d zīve un īste n īb a
eikt vienkārši «ekspresionisms» — tas nozīmē nepateikt ne­
T ko, vienīgi, labākajā gadījumā, atsaukt atmiņā milzum daudz
vārdu un tēlu, starp kuriem ir tik lieli attālumi, ka jebkura siste­
matizācija šī viena termina ietvaros kļūst neiespējama. Mākslā
ekspresionisms kopš 20. gs. sākuma turpina savu attīstību līdz pat
mūsdienām. Vācu dzejā tam būtiskākā bijusi gadsimta otrā des­
mitgade, 1910. gadus dižais vācu dzejnieks Gotfrīds Benns tā arī
sauc — par ekspresionistiskajiem, norādīdams uz to, ka tajos gados
ekspresionisms tā vai citādi izpaudās visā vācu literatūrā un tē­
lotājā mākslā.
Bet kas tad ir ekspresionisms kā virziens? Tā Gotfrīds Benns
jautā pats sev un tūlīt atbild: daži tā iedīgļus saskata Rilkes
dzejolī «Pantera». (Precizitātes labad lasītājiem šo dzejoli a tg ā ­
dināsim parindenī:
«No iešanas pāri būra stieņiem viņas skatiens tik noguris, ka
vairs neko neizteic. Viņa jū tas tā, it kā pastāvētu tikai tūkstoš
stieņu un aiz tūkstoš stieņiem nekādas pasaules. Atsperīgi stipro
soļu maigais slīdējums, griezdamies tai vismazākajā aplī, līdzinās
spēka dejošanai ap viduspunktu, kur apdullināta stāv tā varenā gri­
ba. Tikai reizēm bez skaņas paceļas augšup acu zīlītes priekškars.
— Tad iekšā iekļūst tēls, iet caur locekļu saspringto klusumu — un
sirdī izbeidz būt.»
Citi norāda uz Bergsona intuitīvismu un Huserla fenomenolo­
ģiju kā uz Eiropas «konstruktīvā nemiera» filozofiskajiem priekš­
noteikumiem.
Trešie apgalvo, ka ekspresionismu radījuši Rembo un Vitmens,
bet vēlāk tas apguvis baroka ritmus un patosu. Vētras un dziņu
laikmeta, Klopštoka un Helderlīna poētiku.
Tas viss varbūt arī ir ļoti tuvu patiesībai, saka G. Benns, taču
nebūt netuvina mūs ekspresionisma izpratnei. Tālāk Benns no­
stāda vienu otram pretī divus jēdzienus: «gara dzīve» jeb «garīgā
dzīve» un «īstenība». īstenība — tas ir kapitālistisks jēdziens, tā
ir zemes īpašumi un aizdevumi, rūpniecības produkcija un kredīti,
tas viss, ko var mērīt ar naudu. Garam turpretī nav īstenības,
tas gremdējas savā dzīvē, fizioloģiskā un psiholoģiskā sadursmēs,
visā visumā ar savām bākām. Jautāju m s, ar kuru Kants reiz no­
slēdza veselu gadsimtu filozofijā: «Vai izziņa ir iespējama?» —
šis ja u tāju m s tagad pārvietojas uz estētikas jomu un skan šādi:
vai ir iespējams attēlojums? No Gētes līdz Georgam un Hofman-
stālam vācu literatūra pasauli izjuta kā vienotu veselumu. Jaunā
mākslinieku paaudze esamību ievietoja kolbā un sāka to kondensēt
un filtrēt, izdarīja eksperimentus, lai šajās ekspresionistiskajās
metodēs garā paceltos līdz tām formas virsotnēm, kur mākslinieks,
un tikai viņš vienīgais, impēriju sagrū šanas brīdī var savam laik­
metam un tautai dot nemirstību.
II
« Ie ja u kša n ā s» un « a b s tra k c ija »
Ekspresionisma poētiku atklāja mākslinieki — grafiķi un glez­
notāji. Turklāt atklāja to ne tikai savos mākslas žanros. 1905.
gadā Drēzdenē sāka darbību grupa «Tilts», 1911. gadā M inhenē—
«Zilais jātnieks». Tās priekšgalā atradās krievu mākslinieks V. Kan-
dinskis, kura dzeja vēl nemaz nav pētīta — par kaunu literatūr­
zinātniekiem. Piemēram izmantosim mākslinieka Paula Klē dze­
joli.
1*
PĒD ĒJA IS
Sirds centrā
kā vienīgais lūgum s
aizskanējuši soļi
Kaķa fragm ents:
auss sm eļ skaņu
ķepa ieskrienas
viņa skatiens
deg sm a lki un rupji
nav glābiņa no viņa vaiga
zieda burvīgum ā
bet apbruņota līd z zobiem
un pie dvēseles viņam nekā radīšanai kopā ar m um s
(A td ze jo ja AM AN D A A IZ P U R IE T E .)
Šis dzejolis nav datēts, un varbūt tā sarakstīšanas laikam nav
nekā kopēja ar «ekspresionistisko desmitgadi». Taču sasaukšanās
ar Rilkes «Panteru» ir acīm redzama. Klē it kā sāk no tās vietas,
kur Rilkes dzejolis beidzas, un attīsta tēlu tālāk pretējā virzienā.
Vispār ekspresionismam ir raksturīga gan slēpta, gan tieša Rilkes
citēšana, vēršanās pie viņa tēliem un rotaļa ar tiem. Bet pievērsī­
sim uzmanību kam citam: mākslā rodas jauna metode, nevis īste­
nības tēlaina atspoguļošana, bet jaunas īstenības radīšana, izman­
tojot mākslas līdzekļus. Tai arī jābūt galvenajai tēmai, runājot
par modernisma mākslu vispār un konkrēti par ekspresionismu.
Termins «ekspresionisms» tēlotājā mākslā radās no vēlēšanās
ja u nās mākslinieciskās vēlmes pretstatīt impresionismam — īsam,
mirklīgam situācijas tvērumam, iespaidam. Jaun ā virzība bija uz
kaut ko mūžīgu, būtisku, likumsakarīgu. Jaun ais noskaņojums
tiecās arī pārvarēt jūgendstila smukumus, tā neskaidro, izplūdušo
skaistumu, tāpēc jāpiebilst: tā mērķis bija kliedzoša taisnība, bais­
mīga patiesība.
Vācu nācijai un visai cilvēcei baismīgā desmitgade piespieda tos
jaunos māksliniekus, kas visasāk pārdzīvoja laikmeta un strup­
ceļā iegājušās civilizācijas problēmas, visā meklēt jēgu, izmantot
visus līdzekļus lietu būtības meklējumos. Priekšplānā izvirzījās
vissvarīgākās tēmas: dzīve visā savā skaistumā un šausmīgumā,
nāve kā kustības turpinājums, nāve, dzīvāka par mehānisko dzīvi,
par ikdienas mehāniskumu. No šejienes radušās krāsainās, sulīgās
un plastiskās trūdēšanas, bojāejas un izviršanas ainas. Ekspresio-
nisti paplašināja esības robežas, vērsdamies pie tā, kas notiek tālāk
aiz dienas, dzīves un sapņa. Dzīve un nāve — tā ir mūžīgā diena,
P astarās tiesas diena, kas ja u sākusies un turpinās, tagad un
vienmēr. Laika ievainotajai mākslinieciskajai apziņai šī diena nav
jāgaida, tā ir iestājusies. Filozofiska «koķetēšana» (lietojot G. Heima
izteicienu) ar mistiskajiem dieva meklējumiem sevī pašā, kā tas,
piemēram, notiek Rilkes «Stundu grāmatā», atkāpjas šīs utopiskās
idejas šausmīguma priekšā. Viss pastāv vienlaicīgi, kā tas reiz jau
bijis viduslaiku mākslā, pēc radītāja gribas — gan pagātne, gan
tagadne, gan nākotne, — viss tiek radīts pašlaik, 20. gadsimta
mākslā, visu acu priekšā, pēc autora vēlēšanās.
Par svarīgu impulsu mākslas dzīvē kļuva vācu mākslas zi­
nātnieka Vorringera grāmata «Einfühlung und Abstraktion»
(1906.). Mākslinieka spējai iejusties Vorringers pretstata «abstrak­
ciju», kuras pamatos meklējamas bailes no telpas un laika, kuras
izjutusi cilvēce vissenākajā vēstures periodā. Tīrās līnijas un vien­
kāršākās ģeometriskās figūras — šīs absolūtās abstrakcijas ir ciU
vēka «mierinātājs līdzeklis». No šī brīža mākslai, tāpat kā cilvēces
attīstības sākumos, jāpalīdz tai saistīties ar viņpasaulīgo, jā h a r ­
monizē tās attiecības ar Visumu. J o pasaule atkal kļuvusi tik trausla,
ka sairst tepat acu priekšā.
 III
G eorgs T rā k ls un G eorgs Heims
Kā tas mākslas vēsturē bieži mēdz gadīties, vācu ekspresionisma
būtību dzejā vispilnīgāk un visspilgtāk izteica tie, kas stāvēja uz
jaunā virziena sliekšņa, tie, kurus vārda pilnā nozīmē pat īsti
nevar dēvēt par ekspresionistiem. Austriešu dzejnieks Georgs
Trākls (1887. — 1914.) radīja ireālu skumju un vientulības, ilūziju
un bērnības, brīvības un nāves pasauli. Atšķirībā no vēlākajiem
sekotājiem — sirreālisma un dadaisma — ekspresionisms neizvēlas
par galvenajiem trumpjiem zem (pār) apziņu un formālus trikus.
Kaut arī tā ietvaros formas meklējumi notiek |oti aktīvi, taču aiz
tiem turpina pastāvēt atpazīstamu tēlu p a s a u le — dīvaina, mis­
tiska, izkropļota. Trākls aizrauj lasītājus ar dzejas brīnumaino
intonāciju un vārdu gandrīz vai taustāmo plastiku, vienā dzejolī
apvienodams skumji skaisto un nospiedoši baigo. Viņa poētika
balstās uz gleznieciskiem līdzekļiem, tāpēc daudz krāsu apzīmē­
jumu. Kā senās freskās, viņa dzejā visbiežāk sastopams melnais,
zeltainais, zilais, baltais, purpursārtais . . . Viss, kas notiek viņa
dzejoļos, notiek nevis ar kādu konkrētu cilvēku, pat tad, kad a u ­
tors lieto vārdu es, ne kādā konkrētā vietā, bet ar kādu abstraktu
dvēseli (tātad ar visiem) kādā abstrahētā vietā (tas ir — šeit, uz
Zemes).
Gribētos nocitēt vienu dzejoli, lai parādītu, ar kādām grūtībām
nākas sastapties, atdzejojot Trāklu citā valodā.
VECA ALBU M Ā
Arvien no jauna atgriezies tu, melanholija,
0 , vientufās dvēseles lēnprātība.
Uz galu zelta diena kvēlo.
Pilns pazem ības sāpēm liecas pacietīgais,
Viss skanēdam s no m aigas ārprātibas.
Rau! Krēslo jau.
Nāk a tkal nakts un gaužas m irstīgais,
Un kāds tam Ildzi cieš.
Zem rudens zvaigznēm kvēlodam a,
A r katru gadu zem āk klanās galva.
(A td z e jo jis P E T E R S B R Ū V E R IS .)
Sī «galva» uz iepriekšējā mistiskā vārdu gleznojuma fona nepado­
das galīgai, viennozīmīgai atšifrēšanai. Kas tā ir — koka virsotne,
saules vainags, cilvēka galva? Atbildes nav, un no tā viss dzejo­
lis kļūst vēl biedējošāks, būdams uzrakstīts tik maigi un labska­
nīgi, ka to grūti nosaukt citādi kā par ģeniāliem, neatdzejojamiem
murgiem. Georgs Trākls nekrita karā. Strādādams par feldšeri
austriešu hospitālī, viņš neizturēja kara šausmas un izdarīja paš­
nāvību neilgi pēc kaujas pie Grodekas pilsētas.
Kādas dīvainas, liktenīgas apstākļu sakritības dēļ Prūsijā dzī­
vojošam austriešu neprāša līdziniekam Georgam Heimam (1887.—
1912.) arī bija lemti dzejai tikai divi trīs gadi. Agrā jaunībā Heims
atbrauca uz Berlīni, lai kļūtu par juristu. Taču, tikko viņš ieso­
ļoja tiesas zālē, viņu — kā to liecina ieraksti dienasgrāmatā —
pārņēma nevajadzības apziņa, izjūta, ka cilvēks ir pārāk niecīgs
salīdzinājumā ar milzīgo likuma mehānismu. Heima daiļrade ir
vēl nebijušā augstumā pacelta subjektīvisma paraugs. Par ienaid­
nieku numur viens viņam kļūst buržuāzijas jēlā morāle, filiste-
risms. Viņš vēlējās atmaksāt «savas jaunības slepkavām» un šī
mērķa sasniegšanai bija tik patiess un kompromisus noliedzošs,
ka Gēti, Georgi un Rilki uzskatīja par literāriem konformistiem,
visādi izsmiedams viņus savās parodijās dzejā un prozā. Tiesa,
ar Rilki ir sarežģītāk — paša Heima dzejoļi rāda, cik rūpīgi viņš
lasījis Rilki, attīstīdams tālāk daudzus viņa tēlus. 1906. gadā
deviņpadsmitgadīgais Heims ieraksta dienasgrāmatā: «Man j ā ­
kļūst trīskārt egoistam, tādam man jābūt . . jo pasaule mani ir
100 reiz vērtīgāka nekā visos pārējos. Viņi taču neko nerada.
Bet man jārad a.» Sis radīšanas niknums, kurš viņu īpaši pārņem
pēdējos trīs dzīves gados, ir galvenais, kas viņu paceļ pār citiem
viņa laika jaunajiem literātiem. To, kas viņu atšķir no priekšgā­
jējiem, viņš raksturo pats: «Kas mani nošķir no Nīčes, Kleista,
Grabēs, Helderlīna? Tas, ka es esmu daudz, daudz dzīvāks. Gan
labā, gan sliktā nozīmē.»
Heims sacer dzejoļus — redzējumus. Tur ir kara redzējums,
nakts redzējums, rudens kā dzīves norieta un rieta kā neatvairā­
mas nāves redzējumi. Visai viņa daiļradei caurvijas mākoņu tēma.
Tos viņš salīdzina gan ar spokiem un miroņiem, gan neesošām
pilsētām un valstīm. «Būtu vajadzējis nedarīt neko, tikai visu
laiku verot mākoņus, tālos, noslēpumainos mākoņus, visbrīnišķī­
gākos, kas bezgalīgās s k u m j ā s . . . » (Šai vietā dienasgrāmatas
teksts apraujas.) Viņa dzejas nostalģiskā tēma — nolādētība dzī­
vot mužīgaja dienā, kas kļūst par katra viņa dzejoļa vai uzmetuma
baismīgo idilli. Mīļotā un ienīstā Berlīne bieži parādās viņa dzejā,
kur atrodams viss: gan visus vācu ekspresionistus vienojošās šaus­
mas, tehnikas gadsimtam tuvojoties, gandrīz mistiskās bailes no tā,
un smacīgā Berlīne ar līnijdroškām, omnibusiem, automobiļiem,
velkoņiem, liellaivām un vilcieniem, gan kropļu un ubagu tēli
un ārprātīgi karuseļi.
Heimam ir arī dzejoļi, kuros skumji apzināts šīs vienlaicīgi
baismīgās un skaistās dzīves īslaicīgums. Savās milzīgajās dzīves
un radīšanas slāpēs viņš šausminājās par to, ka apkārt nekas ne­
notiek. Kā dzīvi virzošais spēks viņu piesaista Revolūcijas tēls.
īpaši viņš aizrāvās ar Francijas 1848. gada revolūciju un krievu
revolucionāriem. Sapņoja dzīvot Perikla vai Napoleona laikos.
Karš, no kura mierīgajā 1911. gadā vēl nebija ne miņas, viņam
reizē graujošs un attīrošs spēks, esības katarse. Viņa trauksmai­
najai dvēselei vajadzēja, lai kaut kas notiktu, piemēram, lai noga­
linātu ķeizaru vai krievu caru. Viņam vienlaicīgi gribējās būt
teroristam un prūšu virsniekam, taču vislabāk viņš justos, būdams
ķeizars. Tā stāsta viņa dienasgrāmatas. Pēdējā no tām, iesāktā
1911. gadā, pirmie vārdi ir: «Georgs Heims. Kurš nezina ceļa.»
IV
«C ilvēces m ijk rē s lis » un hu m ā n ism s
Teikt «ekspresionisms» — tas nozīmē nepasacīt neko, vienīgi —
sliktākajā gadījumā — atmodināt klausītājā (lasītājā) bailes, kam
piejaucas neizskaidrojams niknums. Viņā radies stereotips priekš­
stats par kaut ko kliedzoši briesmīgu, aizlauztu, pretīgu. No ku­
rienes šai mākslā tik daudz epatāžas, vēlēšanās ņirgāties par
mākslas lietotāju? Un kāpēc tad Lunačarskis ekspresionismu sa u ­
ca par visrevolucionārāko Rietumu mākslu? Tā nebija nejaušība, ka
līdz 1933. gadam izdzīvojušie, pirmā pasaules kara ugunīs ne­
kritušie mākslinieki un dzejnieki, kas bija saistīti ar ekspresionis­
mu, nacistiskajā Vācijā tika pasludināti par «izdzimteņiem» —
ar visām no tā izrietošajām briesmīgajām sekām. Nerunājot ne­
maz par koncentrācijas nometnēm un vajāšanām, pieminēsim tikai
to, ka nacisti gandrīz pilnīgi iznīcināja ekspresionisma dzejas krā­
jumu «Cilvēces mijkrēslis», kas iznāca 1920. gadā un tagad atzīts
par labāko klasisko ekspresionisma lirikas apkopojumu. Priekš­
vārdā «Cilvēces mijkrēšļa» atkārtotajam izdevumam Ņujorkā
1959. g. šī krājuma sastād ītājs Kurts Pintuss raksta par to gadu
ekspresionisma lirikas masveidību, kam nav atrodama analoģija li­
teratūras vēsturē. Kad mēs runājam par Vētras un dziņu laikmetu
vai par romantismu, vienmēr tiek domāts viens vai divi duči autoru,
un parasti mēs tos pazīstam. Dzejoļus, kur izpaudās ekspresionis-
tiska pasaules izjūta, rakstīja simti dzejnieku. Vēl vairāk šis skaitlis
iespaido salīdzinājumā ar literatūras virzieniem, kas vienlaicīgi ar
ekspresionismu attīstījās citās valstīs. Tikai nedaudz vārdu no Apo-
linēra līdz Kokto Francijā, no Ungareti līdz Montālem Itālijā, no
Hļebņikova līdz Majakovskim Krievijā utt. Cita lieta, ka daudzi vārdi
pazuduši bez pēdām, itin kā izšķīduši literatūras straumē. Vēl vairāk,
tāda bija traģiskā likteņa ironija, ka Vācijā pēc nacisma krišanas
par vācu ekspresionistiem uzzināja, lasot tos, kas bija mācījušies
no ekspresionistiem.
No mūsu laikmeta augstumiem mēs ja u varam brīnīties, ka tādi
dzejoļi varēja būt augstākā mērā epatējoši. Un kādi gan dzejoļi
tagad varētu pa īstam nobiedēt cilvēci, kas pārdzīvojusi divus pa­
saules karus un citas nacionālas un vispasaules traģēdijas. Gluži
pretēji, pat lielākās daļas «Cilvēces mijkrēšļa» dzejoļu atribūtika
mums tagad liekas ļoti tradicionāla. Runāt par šīs mākslas itin kā
velnišķīgo raksturu — tas tagad ja u kļuvis par šablonu. Arī Rene­
sanses humānisms tika pasludināts par velnišķu apmātību. Pēc
Kurta Pintusa aforistiskā vērtējuma — ekspresionisti bija piekrāp­
tie humānisti, jo īstenībai, ar kuru viņi saskārās, nebija nekā kopēja
ar to humānismu, kuru viņiem mācīja ģimnāzijās un universitātēs.
Šeit būtu vietā vēlreiz atgādināt, ka ekspresionistiskā pasaules uz­
skata pārstāvji galvenokārt bija jaunieši, vesela jaunu cilvēku
paaudze.
R e d a kcija s piebilde. G eorga T rā k la d ze ja m ūsu ž u rn ā lā b ija p u b ­
licē ta 1987. g. 2. n u m u rā . L a tvie šu v a lo d ā p a g aidā m v is p iln īg ā k ā
vācu e ksp re sio n istu dzejas p u b lik ā c ija a tro d a m a R a iņ a K opoto
ra k s tu 8. sē ju m ā — viņ š b ija g a ta v o jis a td z e jo ju m u k rā ju m u , kas
b ū tu s tip ri līd z īg s šai ra k s tā m in ē ta ja m «C ilvēces m ijk rē s lim » .
17
GEORGS HEIMS Līdzenumā, kur bij rāms un vēss,
Slienas tūkstoš ugunskalnu virsotnes.
To, kas slapstās ielās, cerot palikt dzīvs,
'“•i>

Viņš grūž ugunsmežā, kurā liesmas augot pllv.

Uguns rij pēc meža mežu — pilns nav mērs,

* * * Aprij sikspārņus, kas nagus zaros cērt,
Tā kā prasmīgs krāsnkuris mēdz urdīt pagales,
Mūsu steidzīgos kuģus viļņi Saurda viņš kokus, debesis šķist dzirksteles.
Katru uz savu krastu grūž.
Mums pa mirdzošo ziemu Dižās pilsētas grimst dūmos dzeltenos,
Jānoklaiņo viss mūžs. Bezdibeņos slīd no zemes virsas nost.
Mēs dejojām jū rā starp salām Viņš — tas milzīgais — pa kvēlojošām drupām klīst,
Un negriezīsimies atpakaļ. Trīsreiz pavicina lāpu saniknotās debesis.
Kāpj ūdeņi arvien augstāk,
Un debesis klusums skaļš. Ne zem vētras saskrandātiem mākoņiem,
Ne starp sastingušās tumsas tuksnešiem
Teic, vai esi tai pilsēta, Š a jā nakti vairs nevienam patvērumu neatrast.
Kur pie vārtiem sēž Ugunīgais piķis pil uz Gomoras.
Kāds cits manā vietā,
Vai tur tavus matus plūc vējš?
Kad vakars nonīkst, * * *
Man rokās vēl alkains stars.
Tau jāju, kas tur staigā. Tavas garum garās skropstas,
Ak, tikai svešos te sastapt var. Tavu acu tumšais ūdens.
Ļauj man tur iegremdēties,
Pie apbedītajiem gāju, Atļauj dziļumos nirt.
Kur zemei vientulība sūrkst.
Meklēju ilgi un saucu, Kalnracis kāpj uz šahtu
Tevis nebija ari tur. Un šūpo nespodro lampu
Vēl es gāju pār lauku, Pie rūdas vārtiem, kas veras
Kur koki žēli sten, Augstajā ēnu sienā.
Augdami iekšā salstošās debesis,
Lapas pazaudējuši sen. Redzi, es kāpju lejup,
Lai aizmirstu tavā klēpi
Uzmeklēt tevi sūtu Visus draudus no augšas,
Kraukļus un kovārņus, Elli, mokas un dienu.
Viņi ik novakari
Pelēkā mijkrēsli ņudz Tīrumos, vēji kur stāv,
Un vēlāk ar vaidienu žēlu Piedzēruši no labības sulas,
Nakti kā akmeņi krīt. Augstie un slimīgie krūmi
Katram dzelžainā knābi vainags, S aaug pret debesīm kopā.
No salmiem un nezālēm pīts.
Dod man savu roku,
Reizēm kopā ar vēju Mēs arī saaugsim kopā,
Ieskanas tava balss. Laupījums vienam vējam,
Tava roka pa sapņiem Vientuļu putnu skrējiens.
Blakus manējai salst.
Aizlaikos reiz ja u bijis Iesim klausīties vasaru
Viss, kas šodien mums ir. Negaisu ērģelēs dobjās,
Pasaule sēru tērpā, - Peldēties rudens gaismā
Pelni uz galvas birst. Dienas zilajā krastā.
KARŠ Reizēm pie tumšā strauta
Brītiņu pastāvēsim,
Ilgi gulējušais, nu viņš piecēlies, Dziļi klusumā veroties,
Mijkrēsli stāv, nezināms un liels. Meklējot mūsu mīlu.
Velves grūst, jo viņam v ajag vietas daudz.
Mēnesi viņš melnā rokā žņaudz. Vai arī dosimies ārā
No zeltaino mežu ēnām,
Pilsētai sāk aizsmakt vakarīgā balss. Stalti vakara blāzmā,
Sveša tumsa tuvojas un nepazīstams sals. Kas pieri tev noglāstīs.
Tirgus raibais troksnis ledū pārvēršas,
Taču ļaudīm skaidri zināms nav nekas. Reiz stāvēsim pašās beigās,
Kur, dzeltenu traipu klāta,
Viņu plecus apskauj draudīgi kas baigs. J ū r a jau lēnām aizplūst
Uzdots jautājums. Nav atbildes. Un nobāl vaigs. Uz septembra līci.
Tālu zvanu duna ausis sīc,
Vīriem smailās bārdas žēli trīc. Atpūtīsimies augšā
Slāpstošu puķu namā.
Viņš jau danci sāk pa kalnu galotnēm, Dziedādams lēkās vējš
Kliegdams: kareivji, jums m ājā nenoslēpties, nē! Lejup pa klintīm.
Kad viņš melni galvu šūpo, nodārd atbalsis,
Nošķind važas, kurās pasauli viņš iekalis. Taču jau tagad no papelēm,
Kas sniedzas līdz mūžīgai zilgmei,
Viņš kā tornis ļauj sev pāri svelmei krist, Brūngana lapa krīt
Diena bēg no viņa, straumēs satek asinis. Un atpūšas tev uz kakla.
Krastā līķu tūkstošus ja u skaitīt var Ht>
Un kā balta sega klājas stipro nāvesputnu bars. Dievišķo sēru laiks,
Mūžīgās mīlas mēmums.
Nakti šķērsām pāri laukam uguni viņš sviež, Ņem kausu, pacel
Gaudo sarkans suns un zobus iež. Un miegu dzer.
Nodibinās melnās tumsas valsts,
Viņas robežās no vulkāniem krīt drausmas gaismas šalts. A tdzejoja AM AN D A AIZ P U R IE TE

18
 apmēram vienā e lp ā ar « K lavierkoncertu», «E tīd i» , kam ēr «M ani
apsūdz manas usnes» (1979.) un « A r varu» (1979.) neļauj aizm irst,
ka radīšanas procesā viss ir vienkopus — gan pasaule, kurā d z īv o
bērns, gan jaunais, vēl pat ne nojausmās biezējošais «Si m inors».
LĪDZSVARAM «Ex lib ris» nav kārtots pa gadiem , kā būtu vie g lā k sakārtotājai
un p ē tniekiem . Grām atas ko m p o zīcija ve id o ta , vairāk d o m ā jo t p a r
la sītā ju un saturu tu v in o t viņa uztve re i, t. i., vienam m otīva m lo ģ is k i
p ā re jo t nākošā. Izzinošos nolūkos sekojot sarakstīšanas laikam , re ­
dzams, ka O. V ācietim īp a ši a u g līg i b iju š i 1968., 1970., 1975., 1976.,
O jārs Vācietis. Ex lib ris. R., Liesma, 1988, 574. Ipp. 1979., 1980. g a d i, kad v id ē ji ap pussimts d ze jo |u p a lie k n e p u b lic ē ti vai
ārpus grām atām, b e t 1978. gadā pat p ā ri simtam — cenzūra, « p la u k -'
G o d īg a vārda izpausmes v e id i m ēdz b ū t visdažādākie — var stošais sociālisms tip o g rā fija s jaudās lasītājam lie d za pašus būtiskākos,
p a tie s īb u paust klusi, sīksti, to var iz k lā s tīt zin o ši, e n e rģ iski, n o te ik ti spožākos darbus, darbus, kurus uzdrošinos vē rtē t par latviešu p u b li­
un var iz k lie g t s p a lg i, pat histēriski. Formu nosaka situācija un cistiskās dzejas šedevriem (« O kto b ra svētki M agadanā», «Vadoņa
te icēja tem peram ents, uzve d īb as kultūra. M ākslas vārds — a rī vis­ augšāmcelšanās», «Zorge», «Jezuītu ceļa dziesm a», « A r varu»). Pro­
traģiskākais, skaudrākais — ir sabalansēts, harm onizēts, tā p ēc ie d a r­ tams, krājum ā ir a rī tā d i, ku ri cilvē kie m , kas la b i zina d ze jn ie ka
b īg s un, neaizm irsīsim , a rī attīrošs, d zie d ē jo šs, a tšķirīb ā no zin ā t­ d a iļra d i, sauks atm iņā situācijas, tēlus, izteiksm es paņēm ienus no
niskā vai sadzīviskā. Tieši šai p ē d ē jā a p stā klī saskatu O jāra Vācieša agrākām grām atām , to m ē r pats kodols — tas paliks atklājum s katram.
n e p u b lic ē to , a rī presē palikušo darbu ko pojum a «Ex lib ris » m il­
AN DA K U B U LIŅ A
z īg o n o z īm i — š o b rīd , kad esam līd z afektam n ovesti ar m ilicijas,
p ro k u ro ra , CK un V D K dem okrātism a pārkāpum iem un p a tva/īb ā m ,
apskaidrojošs poētisks tēls vismaz novada lie k o p ā rsp rie d zi, at­ OJĀRS VĀCIETIS
d o d spēkus darbam . Tātad — a rī p o litis k i ekstrēm os apstākļos bez KA LN A
kultūras d z īv o t cilvēks vienkārši n e d rīk s t; tā līd z s v a ro ti atgādā
paliekošas pa tie sīb as:
«. . . labam vie n m ē r p re tin ie ks stāv p re tī, V a i, cik sm aržīgs
un v ie n m ē r tas ir labāk apbruņots. lejā zieds!
I r sliktajam uz zemes vairāk veidu,
tas vairāk ass un vie n m ē r vairāk glums, Kāp vien, d ē liņ , kalnā.
b e t tik a i labais c ilv ē c īb u ve id o ,
šis nožēlojam ais, b e t manējs m azākum s.» Vai, kā vējš
(«C īņas lo ģ ik a » — 1970.) druvas liec.
Par to , ka «Ex lib ris » p re cizē un n o skaidro vairākus pārpratum us
d ze jn ie ka pilsoniskajā stājā, jau rakstīts «Jaunās grāmatās». A r ī par Kāp vien, d ē liņ , kalnā.
to , ka O . Vācieša dzejas tē li runā unisonā ar visapsūdzošākajām
p u b lik ā c ijā m presē p a r to ta litā ro re žīm u , kurā d z īv o ja m , režīm u , Vai, cik mazs
p a r kuru viņam ilū z iju nebija, to tie s b ija skaidrs priekšstats, kas esmu esi
to nosaka, balsta. Laikam tālab acis ie p le tu līd z pusvaigam , un
sametās kauns, lasot V. Daugma/a vārdus (LM , 1989, 26. ja n v.), Kāp vien, d ē liņ , kalnā.
ka « V ācietim b ija p u b lic ē ti d a u d zi d z e jo li par p a rtiju un neviena —
p re t» , kauns p a r spriedum a p a v irš īb u a ttie cīb ā uz d ze jn ie ku , kas Vai, cik daudz
kopā ar V. Belševicu kopš sešdesmitajiem gadiem vārdā «rakstnieks» pasaules!
saglabāja sēmu «tautas sirdsapziņa» un tas sevi — miris būdams —
aizstāvēt nevar. Nākošā rin d ko p ā kauns pārauga n e izp ra tn ē : vai Kāp vien, d ē liņ , kalnā.
tiešām recenzents bū tu nokjuvis form ālās loģikas gūstā un aizm irsis
ņem t vērā poētiskās valodas specifiku je b vai O . Vācieša darbus, Kalna gals
a rīd z a n «Ex lib ri» , nebūtu la s ījis īl Kā tad c itā d i, pēc Daugma/a kails un vēss.
dom ām , mākslā varētu savu «pret», savu filo z o fiju izte ikt, ja ne
p a tie si un g o d īg i tē lo jo t tās zvē rība s, anorm ālības, kas ar partijas Kāp vien, d ē liņ , kalnā.
akceptu pastrādātas kopš 1918. gada un par ko runā bailes, «kā
nav mūsu tankiem , b e t kuras lir tūkstošiem čehu, kas nebrauc uz Vairs no lejas
ā rzem ēm l mājās, no Ķ īn ā svilstošām grām atām», tāpat «Pulkvedis neredzēs.
Vācietis un H irosim a», «O ktobra svētki M agadanā», «Zorge», «Potjom -
kina sādža», «No kurienes pie d zim st apātijas», «1949. gada pavasaris», Kāp vien, d ē liņ , kalnā.
«V adoņa augšāmcelšanās» u. c.f
Tātad — «Ex lib ris » p recizē vairākus būtiskus mom entus d ze jn ie ka 1976.
sabiedriskajā stājā un daža m eklējum a aizsākuma laiku p o ē tikā , kas
cenzūras apstāk|os lasītājam p alika nezinām i. Šodien uzzin ā tie ko n kre -
tiz ē ju m i sta b iliz ē satrauktos prātus, lie k apzināties, — ja O . V ācietis
spēja b ū t g a rīg i b rīv s 60.— 80. gados, tad ta g ad gara b rīv īb a se vī V e ļu nav.
(un sev a p kā rt) kopjam a jo vairāk, to iz d a rīt vie g lā k. Bez apziņas Bet kas tad baltās naktīs
b rīv īb a s , ko var d o t tik a i cenzūras likvidēšana, nebūs n ea tka rīg a ne p ā ri pļavām veļas?
ekonom ika, ne kultūra, ne suverēna Latvija. A tgādināšu d ze jn ie ka
1976. gadā teiktos vārdus: «Aiz mums b ija I tika i viena. I A p mums C eļu nav.
tagad I tik a i viena. I Un mums p riekšā I tika i viena. I Latvija. I I A t­ Bet kā tad saukts
speries I p re t kaulu kaudzi. I Esi sēkliņa I un au d zi. I Esiet viens, I un Uz gaitu g ājējs ceļas?
b ū sie t d a u d z i I Latvijā», kuri, m anuprāt, izcel p a tstā vīg a spriedum a
a u g līb u , va ja d z īb u , lai vispār kas varētu a ttīs tītie s . Bet p a tstāvīg a M ēs atceramies gadus,
domāšana rodas tu r, ku r p ie tās strādā; tā satur se vī a tb ild īb u , kas iet zilgm ē projām ,
n e lo kā m īb u . Papagailis, kā zināms, p a r iem ācītā teksta saturu ne­ mēs netveram o
a tb ild , viņš tika i to rep ro d u cē, viņš «bļauj I ļauj I ■ ■■ un s līd pār uzskatām par radu
mani I tās ēnas,l kā nesēju nav vairs . . .». un to cilvēkojam .
Viens no se p tiņ de sm ito gadu latviešu dzejas ieguvum iem ir p sih o ­
loģ iskā laika k lā tb ū tn e tē lā , kuru pirm ais ieviesa O . Vācietis « V i­ Lētā nav.
sāda garum a stundās» (1974.) un kura aizsākum i m eklējam i poēm ā Dārgs katrs mūžs,
«Balsij bez p a v a dīju m a » («D zegužlaiks», 1968.). «E* lib r ī» ir d z e ­ kas d z īv ē godam noiets.
jo ļi, kas rāda nākošo etapu m ēģinājum os, taustoties uz laika tiešu
a ttē li cilvē ka apziņā, sajūtās. Te dom āju 1970. gadā ra kstīto «Pēc Svētā nav.
kāda iaika», kurā ar slēptas g re d ze n ve id a ko m p o zīcija s p a līd z īb u Bet kā tad priekšā cilvē ki
n o ro b e žo ts izstie p ta laika n o g rie zn is, g a id o t saules lēktu, b e t « V iļņa un tautas galvu noliec?
galā» (1975.) jau dem onstrē šo p o ē tisko līd z e k li kā a pgūtu, ar kuru
turpm āk d ze jn ie ks izsaka eksistenciālas jutoņas. A r ī tā d i d a rb i kā 1978.
«Pulkvedis V ācietis un H irosim a», «Z o rg e » ap lie cin a nevien O. V ā cie ­
ša ē tisko, sa b iedrisko stāju; to izteiksm e gaiši saka, ka ra d īti tie (N o grāmatas «E* lib ris » )

19
 2ANS
POLS
SARTRS
I S T A B A
D a r b e d ā kundze t u r ē ja p irk s to s g a b a l i ņ u r a h a t - l u k u m a .
V iņ a t u v i n ā ja to lū p ām p ie s a rd z īg i, a i z tu ro t elpu, b a i d ī d a ­
m ā s , ka d v a š a nopū tis s m a l k o p u d e rc u k u r u , a r kuru bija
a p b ā r s t ī t s g a b a l i ņ š . « K ā ro z e ,» viņ a n o d o m ā ja . T a d sp ē ji
ie ko d ās s t i k l a i n a jā m īk s t u m ā , un v iņ a s m u te pie lija a r s a ­
s t ā v ē j u š o s s m a r ž u . «D īv ain i, cik ļoti s l i m ī b a s a a s i n a i z j ū ­
t a s .» V iņ a n o g r i m a d o m ā s p a r m o š e jā m , iz t ap īg ie m a u s ­
tru m n ie k ie m (k ā z u c e ļ o ju m ā viņ a bija A l ž ī r a ) , un b ā l a s
lū p a s s a v i l k ā s s m a i d a — a rī r a h a t - l u k u m s b ija iz ta p īg s.
N e s k a to t i e s uz p ie sa rd z īb u , ro k ai ar šķīvi v a i r ā k a s reizes
n o n ā k o t v ir s g r ā m a t a s la p p u sē m , t ā s p ā r k l ā j ā s a r n i e c ī g ā m
b a l t ā m p ū d e r c u k u r a ka u d zītē m . R o k a s r i p i n ā ja , s l i d i n ā j a
un č i r k s t i n ā j a m a z o s c u k u r a k r is t ā li ņ u s pa g l u d o p apīru :
« T a s m a n a t g ā d i n a A r k a š o n u , ku r es p lu d m a le l a s ī ju . »
T o reiz v iņ a n ē s ā j a lielu s a lm u cep uri ar za ļu lenti un p a r a s t i
ie k ā r t n i n - p aš ā k r a s t m a l ā a r Zipa vai K o le t e s I v ē r a s r o m ā n u
ro k ā s . V ē j š bēra uz ceļiem s m ilš u v ir p u ļu s , un laiku pa l a i ­
kam viņa n o p u r i n ā ja g r ā m a t u , tu ro t to aiz v ie n a s m a l a s .
T ā b ija ta pati s a j ū t a , tikai s m ilš u g r a u d iņ i b ija p a v isa m
s a u s i, bet m a zie c u k u r a k r is tā liņ i k u sa uz pirkstu g a lie m .
V i ņ a i e d o m ā j ā s p ē r ja i n i p elēku d ebesu s t r e m e l i virs m e l n a s
j ū r a s . « T a s Dija vēl pirms E v a s d z i m š a n a s . » No šo a tm iņ u
s m a g u m a viņ a j u t ā s n o g u ru si un v ē r t īg a kā s a n d a l a š ķ i r ­
stiņ š . P ie p e š i a t a u s a p rāta ta r o m ā n a n o s a u k u m s , ku ru viņa
to brīd l a s ī j a — « M a z ā ku nd ze», t a s n e b i ja g a r l a i c ī g s . B e t
kopš n e z in ā m ā s lim īb a liedza D a r b e d a kundzei a t s t ā t
ista b u , v iņ a deva p rie k š ro k u m e m u ā rie m un v ē s tu ris k ie m
ro m ā n ie m . V iņ a v ē l ē j ā s , lai c i e š a n a s , s m a g a l a s a m v i e l a un
a tm iņ u m o d r īb a , d arītu i z jū t a s s m a l k a k a s un b rie d in ā tu
viņu kā labu s i l t u m n ī c a s a u g li.
A r nelielu u z t r a u k u m u v iņ a i e d o m ā j ā s , ka tū d a ļ pie d u r ­
vīm p ie k la u v ē s v īrs. C it ā s d ie n ā s v iņ š n ā c a tikai pret v a k a r u ,
n o s k ū p s t ī ja viņu uz pieres, a p s ē d ā s iepretim a t p ū t a s k r ē s l a
un k l u s ē jo t l a s ī j a L e T e m p s. B e t c e t u r t d ie n a s b ija D a r b e d ā
k u n g a d ie n a s ; tad viņš uz s tu n d u d ev a s pie m e it a s , p a r a s t i
s t a r p t rijie m un č e tr ie m . P i r m s i z ie š a n a s viņ š r ū g t u m a piln s
g ā j a pie s i e v a s p a tē rz ē t. Š ī s c e t u r t d ie n a s s a r u n a s , k u ru n o ­
risi v a r ē j a p a re d z ē t iepriekš līdz v i s s ī k ā k a j a i d e ta ļa i, n o g u r ­
d in ā ja D a r b e d ā ku ndzi. D a r b e d ā k u n g s ar s a v u k lā tb ū tn i
pie pild īja k lu so ista b u . V iņ š n e k a d n e s ē d ē ja , bet s t a i g ā j a
šurpu turpu. K a t r s š ā d s viņa jū tu u z l i e s m o ju m s e r c i n a j a
D a r b e d ā ku ndzi ka p līsto šu stik lu šķ in d a . U n šī c e t u r t d ie n a
būs vēl s m a g ā k a ne k ā p a r a s t i : do m a , ka tū d aļ v a ja d z ē s a t ­
k ā r t o t E v a s a t z ī š a n o s , re dzēt viņ a m ilz īg o ķe r m e n i d re b a m
d u s m ā s , lika D a r b e d a kundzei n o s v īs t, v iņ a p a ņ ē m a r a h a t -
luk um u no a p a k š t a s ī t e s , n e no teikti p a s k a t ī j ā s uz to un
s k u m ji n o lik a a t p a k a ļ, viņ a n e g r i b e ja , ka v īrs redz viņu
ēd a m luk um u . V i ņ a s a l ē c a s , dzir dot k l a u v e ji e n u .
— N āc ie kšā, — viņa n o te ica v ā r g ā b a lsī.
20
D a r b e d ā k u n g s ienāca uz p i r k s t g a l i e m .
— E s ieiešu pie E v a s , kā k a tru c etu rtd ie n u .
D a r b e d ā k u nd ze v iņ am u z s m a i d īja .
— N o sk ūpsti viņu no m a n is .
D a r b e d ā k u n g s n e a t b i ld ē ja un s a r a u c a pieri rū p ju pilnā
g r i m a s ē : ik c etu rtd ie n u , v ie n ā un t a j ā p a š ā s t u n d a ku rls
n a i d s j a u c a s v iņ a ar g r e m o š a n a s s m a g u m u .
— A tc e ļā es ieiešu pie F r a n š o . E s g r ib ē tu , lai viņ š p a r u n ā
nopietni un m ē ģ in a viņu p ā rlie c in ā t.
V iņ a v izītes pie F r a n š o b i ja b ieža s , bet v e l t ī g a s . D a r b e d ā
k u nd z e p a c ē la u za c is. A graK , b ū d a m a pie l a b a s v e s e l ī b a s ,
viņ a r a u s t ī j a p le cu s. B e t, kopš s li m ī b a Dija p a d a r ī ju s i ķ e r ­
meni s m a g u , n o g u r d i n o š u s že stu s viņa a i z s t ā j a a r fiziono-
m i ja s spēli: « j a » viņa teica ar a c īm , «n ē » a r lupu ka k tiņ ie m ,
un tā vietā, lai r a u s t ī t u p le c u s , p a c ē la u z acis.
— B ū tu labi, j a viņu v a r ē t u ievietot a r varu.
— E s j a u tev te icu, ka t a s n av i e s p ē ja m s . B e z t a m lik um s
ir n e p iln īg s . F r a n š o man reiz s t ā s t ī j a , ka viņiem ir n e ie d o ­
m ā j a m a s g r ū t ī b a s a r ģ im e n e m , c ilv ek iem ir g r ū ti izle m t, viņi
rīb tu r ē t s lim n ie k u m ā j ā s , un m e d iķiem ir s a s a i s t ī t a s ro k a s .
iņi v a r izteikt s a v u viedokli, bet ta s a r ī viss. V a ja d z ē t u
s a r ī k o t pu blisk u s k a n d ā l u , tad v iņ a pati lū g tu h o s p i t a l i z ā ­
ciju .
— Tev t a i s n ī b a , — D a r b e d ā k u nd z e no te ica, — bet ta s
n a v v ie n a s d ie n as d arb s.
— Nē. ■
V iņ š p a g r i e z ā s pret sp o g u li un s ā k a k n ib in āt b ārd u.
D a r b e d ā k u n d ze bez e m o c ijā m l ū k o jā s s a v a v īr a s a r k a n a j ā ,
v a r e n a j ā p a k a u s ī.
— J a v iņ a ta t u r p in ā s , tad p a lik s vel t r a k a k a p ar viņu,
t a s ir ā r k ā r t ī g i n e v e se līg i. V iņa n e a tie t no viņa ne soli, iziet
no m ā j a s vien īg i, lai ap m ek lētu tevi, un nevienu nepieņem .
N e k ad n e v e r v a ļā lo gu, j o P j ē r s to n e g r ib . It kā slim n ie k a
d o m a s būtu v ē rā ņ e m a m a s . B r ī n u m s , ka viņi vēl n a v n o s p r ā ­
g u ši no s m a k ā m , un m a n šķiet, ka šo k v ē p in ā m a t r a u k a
ne tīrīb u viņi i e d o m ā j a s p a r ba z n īc u . G o d a v ā r d s , d a ž k a r t
m a n lie k a s . . . viņai ir t ā d a s d īv a in a s a c is .
— N e esm u i e v ē ro ju s i, — D a r b e d ā ku nd ze s a c ī j a , — m an
šķiet, ka v iņ a i z s k a t ā s n o rm ā li. P r o t a m s , viņai ir s k u m j š
skats.
— V iņ a ir līķ a b a l u m a . V a i g u ļ? V a i ed? T o l a b ā k n e j a u ­
tāt. V a r u derēt, ka, a tro d o tie s B la k u s t ā d a m b r a š a m zē n a m
kā P j ē r s , viņ a n a k t ī n e a iz v e r ne aci. — V iņ š n o r a u s t ī ja p l e ­
c u s. — U n v is d īv a i n ā k a i s ir t a s , ka m u m s , v iņ a s v e cāk ie m ,
n a v tiesību a i z s t ā v ē t viņu pret sevi p aš u . T u r k l ā t pie F r a n š o
P j ē r s būtu l a b ā k apkop ts. T u r ir liels p a rk s. B e z ta m , viņ š,
vie g li s m a id o t, piebilda, a r sev līd zīgie m viņ š s a p r a t ī s i e s
la b ā k . Viņi ir kā b ērni un n e v a j a g v iņ us t r a u c ē t ; viņi ir kā
sava veida masoņu liga. Viņu vajadzēja ielikt slimnīcā jau
pašā sākuma, pirmām kārtām Pjēra paša labā. Viņa inte­
reses netiktu aizskartas.
Pēc mirkļa viņš piebilda:
— Es jau tev teicu, ka man nepatīk, ka Eva paliek ar viņu
viena, it īpaši naktī. Iedomājies, ja pēkšņi kas atgadās. Pjē-
rain ir ārkārtīgi noslēgts izskats.
— Es domāju, ka nav vērts īpaši uztraukties, viņš vien­
mēr tāds izskatās. Vērojot viņu, rodas tāds iespaids, ka viņš
visus izsmej. Nabaga zens, — viņa ar nopūtu turpināja, —
ar viņa iedomību nonākt tik talu. Viņš vienmer iedomājās
esam gudrāks par mums visiem. Viņš tā prata pateikt: «Jums
taisnība», lai izbeigtu diskusijas . . . Laime, ka viņš nespej
novērtēt savu stāvokli.
Ar nepatiku viņa atcerējās Pjēra garo, ironisko, vienmēr
mazliet sāņus pavērsto seju. Pirmajā laikā pēc Evas laulī­
bas Darbedā kundze nebija vēlējusies neko vairāk kā maz­
liet sirsnības no sava znota puses. Bet viņas pūles darīja
Pjēru mazdūšīgu, viņš gandrīz nemaz nerunāja un bez in­
tereses visam uzreiz piekrita.
Darbedā kungs turpināja savu domu:
— Franšo mani uzaicināja apmeklēt savu iestādi, viņš
sacīja, ka ta esot lieliska. Katram slimniekam ir atsevišķa
istaba ar ādas atpūtas krēslu un dīvānu-gultu. Tur ir tenisa
21
k o r ts , un viņi v i s t u v ā k a jā laik ā s ā k s būvēt p e ld b a s e in u .
V iņ š b ija n o s t ā ji e s pie lo g a un s k a t ī j ā s c a u r stik lu , m a z lie t
ļ o g o tie s uz s a v a m l ī k a ja m k ā j ā m . P ie p e ši, r o k ā m k a b a t a un
n o la is t ie m pleciem , viņ š v in g ri p a g r ie z ā s uz pap ē ža. D a r -
b edā k u n d ze ju t a , ka s ā k s v ī s t, tā t a s b ija v ie n m ē r — t a g a d
v iņ š s t a i g ā j a š u rp u turpu kā lā c is s p r o s t ā , un, s p e ro t s o ļu s ,
viņa k u rp e s č i k s t ē ja .
— D ra u d z iņ , a p s ē d ie s, lūdzu, tu m an i n o g u rd in i. — Tad
a r nopūtu piebild a: — M a n ir k a s n o p ie tns tev s a k ā m s .
D a r b e d a k u n g s a p s e d a s a t z v e lt n e s k r ē s l ā un uzlika r o k a s
uz c e ļie m ; v ie g la s t r ī s a s p a r s k r ē j a p a r D a r b e d a k u n d ze s
m u g u r u : t a s brīd is, kad v a j a d z ē j a s ā k t r u n ā t , bija k lā t . — Tu
zini, — viņ a te ic a , aiz s a m u l s u m a ie k a s e jo t i e s , — otrd ien
es tik o s a r E vu.
— Jā.
— M e s r u n ā j a m p a r visu ko, v iņ a b ija ļoti la ip n a un sen
n e b i ja i z r a d īju s i tād u uzticību. T a d es viņ ai šo to p a j a u t ā j u
un a p v a i c ā j o s p ar P jē r u . U n es s a p r a t u , — v iņ a te ica , no
j a u n a a p m u l s u s i , — ka E v a P j ē r a m ir ļ o t i p ie ķ ē ru sie s.
— P ie j o d a , es to labi zinu, — D a r b e d ā k u n g s ' a tt e ic a .
V i ņ š m a z lie t k a i t i n ā ja D a r b e d ā kundzi, v iņ am v a j a d z ē j a
visu iz k l ā s t ī t s īk u m o s , uzliekot p u n k tu s uz i. B e t D a r b e d ā
k u nd z e v ē l ē j ā s dzīv ot tādu s m a l k u un jū t ī g u p e rs o n u s a b i e d ­
rīb ā, k u r a s visu s a p r o t no p u s v ā r d a .
— E s tev g r i b ē ju teikt, ka viņa p ie ķ ē ru sie s ta m citād i,
n e k ā m e s i e d o m ā jā m i e s .
— D a r b e d ā k u n g s d u s m īg i un s a t r a u k t i iz b o līja a c is , kā
ikreiz, kad viņš n e s a p r a t a k ā d a m ā j ie n a vai s t ā s t a jē g u .
— K a to lai s a p r o t ?
— S a r i , — D a r b e d ā kundze s a c ī j a , — n e a p g r ū t i n i m an i.
Tev j ā s a p r o t , ka m a n kā m ātei n a v viegli s t ā s t ī t t ā d a s lie tas.
— No tā, ko tu m a n teici, es ne k ā n e s a p ro t u . — D a r b e d ā
k u n g s d u s m īg i n o v ilk a . • — Tu esi ma z l i e t b ā l a, — D a r b e d a k u n g s s a c ī j a , s a ņ e ­
— Nu labi! — v iņ a a tc irt a .
— Vi ņi vēl a r v i e n . . . a r ī t a g a d ?
— J ā ! J ā ! J ā ! — viņa trīs rei zes d us mī gi pi e k l a u d z i n ā j a .
D a r b e d ā k u n g s izstiepa ro k a s , n o d ū r a g a l v u un a p k lu s a .
— Š a r l , — viņ a s ie v a u z t r a u k ti n o te ica , — m a n n e v a j a ­
d z ē ja tev to teikt. B e t es n e v a r ē ju to p a t u r ē t pie sev is.
— M ū s u b ē rn s ! — viņš klusi i e s a u c ā s . — Ar šito t r a k o !
V iņ š pat E v u v a ir s n e p a z īs t un s a u c p ar A g a ti. V iņa droši
vien z a u d ē ju s i a pziņu, ka tā u p u r ē ja s .
V iņ š p a c ē la g a l v u un b a r g i p a s k a t l j a s sie v a .
— Tu esi p ā r l i e c i n ā t a , ka s a p r a t i p areizi?
— B e z š a u b ā m . T ā p a t ka tu, — viņa dzīvi piebild a, es no
s ā k u m a n e g r ib ē ju ticē t, un t u r k l ā t es viņu n e s a p r o t u . No
d o m a s vien, ka m a n p ie s k a r s ie s šis n a b a g a n e l a i m ī g a i s . . . —
viņa n o p ū t ā s , — M a n šķiet, ka tieši tād ēļ v iņ a tā ta m p ie ķ ē ­
ru sie s.
— A k vai! — D a r b e d a k u n g s i e s a u c a s . — T u a t c e r ie s , kad
viņš a t n ā c a lū g t E v a s roku, ko es tev te ic u ? E s tev teicu:
« M a n šķie t, ka viņ š p ā rlie k u p a t īk E v a i . » Tu vel n e g r ib e ji
m a n ticēt.
T ad pēkšņi, p a l ik d a m s lillā, v iņ š u z s ita ar duri pa g a l d u :
— T a s ir no iz v ir t īb a s ! Viņš to a p s k a u j un s k ū p s t a , s a u k ­
d a m s p a r A g a t i, s t ā s t o t s a v a s m u ļ ķ ī b a s p a r lid o jo š a m s t a t u ­
j ā m un vēl v e ln s zina ko! U n v iņ a to p ie ļa u j! K a s tad s t a r p
viņ iem g a l u g a l ā ir? L ai viņ a to žēlo no v is a s s ird s , lai
ievieto a t p ū t a s n a m ā , kur viņu v a r s a t ik t no rīta līdz v a k a ­
ra m . B e t es n e k a d ne b iju d o m ā ji s . . . E s d o m ā ju , ka v iņ a ir
kā a t r a i t n e . P a k l a u . Ž anete, — v iņ š u z s a k a ze m ā b a l s ī , — es
tev te ik šu p a v i s a m a t k l a t i , m a n patiktu , j a viņ ai butu k ad s
m īļ ā k a i s !
— S a r i , a p k lu sti! — D a r b e d a ku nd ze i e s a u c ā s .
D a r b e d ā k u n g s p a ņ ē m a s a v u cep uri un spieķi, k u ru s i e n ā ­
kot viņ š biļa a t s t ā j i s uz a p a ļ a g a l d iņ a .
— P ē c ta, ko tu m a n tikko pateici, — viņ š s a c ī j a , — m a n
n a v d a ud z c e r īb u . B e t to m ē r es a r viņu p a r u n a š u , j o t a s ir
m an s pienākum s.
D a r b e d ā k u nd ze g r i b ē ja , lai v iņ š pec i e s p e ja s ā t r ā k a i z ­
vācas.
— T u zini, — viņ a te ic a , d r o š i n a d a m a v iru, — m a n šķiet,
ka E v a i tā ir d r īz ā k s t ū r g a l v ī b a n e k ā k a s c its . V iņ a zina,
ka P j ē r s ir ne iz d z ie d in ā m s , bet t u r a s pie s a v a un n e g r ib , lai
v iņ a s i e d o m a s tiktu a t s p ē k o t a s .
D a r b e d ā k u n g s s a p ņ a in i b r a u c ī j a b ā rd u .
— Aiz s t ū r g a l v ī b a s ? J a , i e s p ē ja m s . J a tev ir t a i s n ī b a , tad
alu g a l ā viņ a to p a m etīs . K a t r u dienu t a s n a v i z t u r a m s ,
ez ta m viņš iz v a ir a s no s a r u n a m . K ad es a r viņu s a s v e i c i ­
nos, viņ š p as n ie d z ļ e n g a n u roku un nek o n e s a k a . B e t, kad
viņi p a lie k vieni, pie v iņ a a t g r i e ž a s f i k s ā s i d e ja s — E v a m a n
t ā ’ te ic a. V iņ š s ā k o t kliegt, it kā k ā d s g r ie z tu ta m rīkli, j o
viņ am ir h a l u c i n ā c i ja s . Viņš no tām b a id ā s , j o ta s duc. T a s
lid o jo t ap viņu un viņ š n e s p ē jo t a t r a u t no t ā m acu.
22
Viņš p a ņ ē m a c i md u s un t ur p i n ā j a :
— T a v i e n k ā r š i viņa to n e pa me t ī s . Bet , j a viņai kā ds
i epri ekš s a g r o z ī t u g a l v u ? E s gr i b ē t u, lai viņa ma z l i e t bi ežāk
izietu no m a j a s , r edzet u pa s a ul i . V i ņ a s a t i kt u kā du j a u k u
z enu — t ādu kā S r e d e r s , inženi eri s pie S i m p l o n a , k u r a m ir
n ā k o t n e , t ad vi ņa p ā r d o m ā t u s a v u dzīvi un p a m a z ā m pi e­
r a s t u pie d o m a s to mai nī t .
D a r b e d ā ku nd z e neko n e a t b i l d ē j a , b a i d ī d a m ā s , ka s a ­
r u na v a r ē t u a t dz ī vot i e s . V ī r s n o l i e c ā s pā r viņu.
— T a g a d , — viņš not ei ca, — m a n j āi et .
— Ar dievu, tēti, — D a r b e d ā kundz e s a c ī j a un n o g l ā s t ī j a
vi ņa pieri. — No s k ūps t i viņu labi stipri, m a n u d ā r g o n a b a ­
dzīti.
Ka d vī r s bi j a prom, D a r b e d ā ku nd z e i zt ukš o t a n o s l ī g a
a t p ū t a s k r ē s l a un ai z vē r a acis. « K ā d s d z ī v ī g u m s , » vi ņa p ā r ­
me t o š i n o d o m ā j a . Ma z l i e t a t gu v u s i s pē kus , vi ņa lēni p a ­
st iepa b ā l o roku un, n e a t v e r o t aci s, s a t a u s t ī j a uz a p a k š t a s ī ­
tes l uk umu.
E v a a r viru dzī v o j a B a k a ielā, k ā d a s v e c a s m ā j a s p i ek t a j ā
s t ā v a . D a r b e d ā k u n g s mu nd r i u z k ā p a pa kā pņu s i mt di v­
p a d s m i t pa k ā pi e n i e m. Un, kad spi eda z v a n a po gu, n e ma z
n e b i j a ai zel s i es . Ar s a j ū s m u viņš a t c e r ē j a s D o r m o i j a j a u n ­
ku nd z e s v ā r d u s : « J u s u v e c u m ā j ū s i z s k a t ā t i e s v i e n k ā r š i l i e ­
liski, Š a r l . » N e k a d viņš n e j u t ā s tik s t i pr s un v e s e l s ka c e t u r t ­
di enās , it ī paši , kad b i j a uzvei ci s kā pne s .
P a to laiku E v a bi j a a t v ē r us i durvi s. « T i e s a , vi ņa n e i z s k a ­
t ā s labi. Ne vi e na s l i mni e ku ko pē j a to n e v a r e t u izturēt, varu
i ed o mā t i e s sevi v i ņ a s v i e t ā. » Vi ņš n o s k ū p s t ī j a mei tu:
« S v e i k a , m a n a d ā r g ā na b a d z ī t e . »
E v a a t b i l d ē j a a r zi nāmu vē s u mu.
mo t viņu aiz v a i g a , — tu pa r m a z kust i es.
Iestā jās klusums.
— Kā k l ā j a s m a m m a i ? — E v a p a j a u t ā j a .
— Ne visai. Tu biji pie vi ņ a s ot r di e n? B i j a a t n ā k u s i L u ī ­
zes t a n t e , vi ņa b i j a pr i e cī ga. Vi ņa i pa t ī k uz ņ e mt c i emi ņus,
j a vien tie n e k a v ē j a s p ā r ā k ilgi. L uī z e s t a n t e bi j a P a r ī z e , lai
n o k ā r t o t u to hi potēku lietu. E s t ev j a u s t ā s t ī j u , tā ir dī vai na
lieta. Vi ņa bi j a i e nā kus i m a n ā bi r oj a pēc p a d o ma . E s viņai
t eicu, ka na v i zvēl ēs — j ā p ā r d o d . Vi ņa ir a t r a d u s i pat pi r ­
c ē j u — B r e t o ne l u . Vai tu a t c e r i e s B r e t o n e l u ? V i ņ š ir i zsities
uz a ug š u .
D a r b e d ā k u n g s spēj i t ur p i n ā j a . E v a k l a u s ī j ā s a r pūlēm.
Vi ņš a r s k u m j ā m n o d o m ā j a , ka viņu v a i r s n e k a s ne i nt eres ē.
« T a s ir t a p a t ka ar g r a m a t a m . A g r ā k t ā s v a j a d z ē j a i zraut
viņai no r o k a m. T a g a d viņa v a i r s pat n e l a s a . »
— Kā k l ā j a s P j ē r a m ?
— Lab i , — E v a a t t ei c a, — tu gribi viņu re dz ē t ?
— B e t , p r o t a m s , — a r p ri ek u a t b i l d ē j a D a r b e d ā k u n g s , —
es ieiešu pie v i ņ a uz m a z u b r ī t i ņ u .
V i ņš bi j a pi lns l ī d z j ū t ī ba s pret šo s l i mo puisi, bet n e s p e j a
uz l u ko t viņu bez r i e b uma . « M a n bai l no s l i mn i e k i e m. » P r o ­
t a m s , tā nav P j ē r a v a i n a , v i ņ a m ir d r a u s m ī g a i e dz i mt ī b as
n a s t a . D a r b e d ā k u n g s n o p ū t ā s : « V a j a d z ē j a T>ut p i e s a r d z ī ­
g ā k a m , bet t ā d a s l iet as v i e n mē r uzzi na p a r vē l u. » Nē, P j ē r s
n a v v a i n ī g s . B e t t o m ē r v i ņ a m v i e n mē r pi emi t is šis t r ū k u m s —
t a s v e i d o j a vi ņa r a k s t u r a p a ma t u , šī s l i mī b a n a v kā vēzi s
jeb t ub e r k ul o z e , no kuri em v a r a b s t r a h ē t i e s , j a g r i b s a p r a s t ,
k ā d s īsti ir c i l vēks. Š ī n e r v o z ā g r ā c i j a un t r a u s l u m s , kuri ta
at i ka E va i , ka d vi ņš t o a pl i d o j a , n e b i j a n e k a s cits kā t r a ­
u ma ziedi. « Vi ņš biļa t r a k s j a u t ūl ī t pēc a p p r e c ē š a n ā s , tikai
t ad to tā n e m a n ī j a . T a s ir g r ū t s j a u t ā j u m s , » D a r b e d ā k u n g s
d o m a j a , « k u r s a k a s a t b i l dī b a j e b d r ī z ā k — ku r t a bei dzas.
B e t v i s ā d ā zi ņā , » vi ņš t ur p i n a j a a na l i z ē t , « P j e r s v i e n me r
d o m ā j i s tikai pa r sevi. B e t vai tā ir v a i n a vai s l i m ī b a s r e ­
zultāts?»
V i ņš s e k o j a me i t ai pa g a r o kor i doru:
— S i s dzī vokl i s ir j u m s pa r lielu, — vi ņš t e i c a , — j u m s
v a j a d z ē t u p ā r c e l t i e s uz citu.
— T ā tu saki vi e nmē r, tēt, — E v a a t b i l d ē j a , — bet es j a u
tev t eicu, ka P j ē r s ne gr i b a t s t ā t s a v u i st abu. — T a s bi j a p ā r ­
s t ei dz oši no E v a s puses , — v a j a d z ē t u p a j a u t ā t , va i vi ņa labi
a p z i n ā s s a v a v i r a s t āvokl i . 1 as bi j a t r a k a i s , kuru v a j a d z ē t u
iesiet, bet viņa ņ ē m a v ē r a viņa l ē m u m u s un d o ma s , it kā
j ē r s būt u pie pi lna pr ā t a .
— E s to s a k u tevis p a š a s l a b ā , — D a r b e d ā k u n g s , maz^
liet no s ka i t i e s , t ur p i n ā j a . — J a es būtu sieviete, m a n butu
bail š a j ā s v e c a j ā s slikti a p g a i s m o t a j a s t e l pa s. E s gr i bē t u,
lai tev butu g a i š s dzīvokl i s, k ā d u s p ē d ē j os g a d o s ceļ pie
O t o i j a s , t rī s n e l i e l a s i st a b i ņa s ar l a bu v e n t i l ā c i j u . T a g a d viņi
ī rni eku t r u k u m a dēļ ir p a z e m i n ā j u š i ī res ma k s u , ta butu l aba
i zdevī ba.
 E v a vi egl i p a g r i e z a d ur v j u rokturi , un viņi i e g ā j a i s t ab ā .
S m a g a v ī r a k a s m a k a ai zspi eda D a r b e d a k u n g a kakl u. A i z ­
kari bi j a aizvilkti. P u s k r ē s l ā vi ņš s a s k a t ī j a uz a t pū t a s k r ē s l a
a t z v e l t ne s P j e r a k ā r n o p a k a us i — P j ē r s b i j a pa g r i e z i s vi ­
ņi em m u g u r u , vi ņš ēda.
— L a b di e n, — D a r b e d ā k u n g s s a c ī j a , p a c e ļ o t bal si . — Kā
t ad m u m s k l ā j a s ?
D a r b e d ā k u n g s p i e g ā j a t uv āk . S l i m a i s s ē d ē j a pie m a z a
g a l d i ņ a , viņš i z s k a t ī j ā s nos l ē dz i es sevī.
— Ak, mē s ē d a m mī ks t u oliņu, — D a r b e d ā k u n g s p a a u g -
s t i n a j a bal si . — Labi , labi.
— E s n e e s mu kur l s , — P j ē r s a t b i l d ē j a m a i g ā ba l s ī .
D a r b e d ā k u n g s s a d u s m o t s p a s k a t ī j ā s E v ā , it ka p i e s a u k ­
d a m s viņu pa r liecinieci. B e t E v a uz me t a v i ņ a m s m a g u s k a ­
tienu un k l u s ē j a . D a r b e d ā k u n g s s a p r a t a , ka a p v a i n o j i s
viņu. « T ā . J o ļ a u n ā k viņai . » Ir n e i e s p ē j a m i a t r a s t ī st o toni
s a r u n a i a r š o n e l a i m ī g o zēnu — v i ņ a m ir m a z ā k pr a t a ne k ā
č et r u s g a d u s v e c a m b ē r n a m , un E v a gr i b, lai pret viņu i z t u­
r a s kā pret vīrieti. D a r b e d ā k u n g s n e v a r ē j a nol i egt , ka ar
ne pa c i e t ī b u g a i d a to mi rkli , kad ši s m i e k l ī g a u z m a n ī b a va i r s
ne b ūs v a j a d z ī g a . S l i mn i e k i viņu v i e n mē r ma z l i e t k a i t i n ā j a ,
it īpaši t ra ki e , j o tie bi j a net ai sni. N a b a g a P j ē r s , pi e mē r a m ,
bi j a p a v i s a m n e t a i sn s , ne v ā r d a n e v a r ē j a i z r un ā t bez a i z v a i ­
n o j u m a , un velti l ūgt vi ņam ma z l i e t l ē n p r ā t ī b a s vai kaut
ī s l a i cī gu s a v u ma l du a t z ī š a nu .
E v a n o v ā c a ol u t u r a m o un č a u m a l a s . Vi ņa nol i ka P j ē r a m
pr i e kš ā šķīvi a r nazi un dakši ņu.
— Ko viņš ē dī s t a g a d ? — j a u t r i p a j a u t ā j a D a r b e d ā
ku ng s .
— Bi f š t e ku.
P j ē r s p a ņ ē m a d a k š i ņ u ar s a v u b ā l o pi rks t u ga l i e m. U z m a ­
nīgi a p l ūk o j i s to, vi ņš s ā k a s mi et i es .
— Š o r e i z nei es c a ur i , — viņš n o m u r m i n ā j a , nol i ekot to s ā ­
ņus, es e s m u b r ī d i nā t s .
Ar d edzī gu i nt eresi E v a p i e g ā j a pie viņa.
— A g a t e , iedod ma n citu.
E v a p a k l a u s ī j a , un P j ē r s s ā k a ēst. V i ņš a i z do mī g i p a ņ ē m a
d a kš i ņu un cieši t u r ē j a to roka, n e n o l a i ž o t no t a s acu, šķi t a,
ka t as p r a s a no viņa mi l zī gu piepūli. «Ci k a i z do mī g i ir visi
viņu žesti , vi s a s viņu a t t i ec ī b a s , » D a r b e d ā k u n g s n o d o m ā j a .
V i ņ a m kļ uva ma z l i e t nel abi.
— U z m a n ī g i , l a b ā k ņem aiz t u r a m a , ta ir z a r a i na .
E v a n o p ū t ā s un nol i ka dakš i ņu uz de s e r t a . D a r b e d ā k u n g s
k|uva ne p a c i et ī gs . Vi ņš d o ma j a , ka n a v labi pi ekāpt i es v i s am
šī n e l a i m ī g ā f a n t ā z i j ā m , — pa t P j e r a dēļ t a s b i j a b ī s t a mi .
F r a n š o v i ņ a m b i j a labi pieteicis: « Ne k a d n e v a j a g i e dz i ļ i nā ­
ties s l i mn i e k a m u r g o s . » Ta viet ā, lai dotu v i ņ a m citu d a k ­
šiņu, v a j a d z ē j a viņu mi erī gi pā r l i e c i nā t , likt s a p r a s t , ka ta
ir t ā d a pati kā ci t as . Vi ņš p a g r i e z ā s pret des e r t u, p a ņ ē m a
d a kš i ņ u un vi egl i ar pi r ks t e m p i e s k ā r ā s t a s z ari em. P e c
t a m p a g r i e z ā s pret P j ē r u . B e t vi ņš mi e r ī gi gr i e z a s a vu g a ļ u
un t ad p a c ē l a uz s i e v a s t ē v u m a i g u un n e i z t e i k s mī g u s ka t u.
— E s gr i b u a r tevi a p r u n a t i es , — D a r b e d a k u n g s s a c ī j a
Evai .
E va p a d e vī gi s e k o j a vi ņam uz s a l o n u . Aps e ž o t i e s uz dī ­
v ā n a , D a r b e d ā k u n g s i e ve r oj a, ka vel j o p r o j ā m t ur rokā d a k ­
šiņu. V i ņš to nikni no met a .
— Š e i t ir l a b a k , — vi ņš no t e i c a .
— E s šeit n e k a d n e u z tu ro s .
— D r ī k s t s mē ķē t ?
— B e t , p r o t a m s , tēt, — E v a a t vi e gl o t i a t b i l d ē j a . — Gr i bi
cigāru?
D a r b e d ā k u n g s deva pr i e kš r o ku c i g a r e t e i . Vi ņš n e p ā r ­
t r aukt i d o m ā j a par u z s ā k t o s a r u n u . R u n ā j o t a r P j ē r u , v i ņ a m
bi j a j ā i e r o b e z o s a v s p r ā t s kā mi l zi m s a v s s pēks , kad t a s s p ē ­
l ē j a s ar bē rnu. V i s a p r ā t a s ka i dr ī b a , s p o ž u m s un pr e c i z i t ā t e
v ē r š a s pret viņu.
« J ā a t z ī s t a s , ka, r u n ā j o t a r n a b a g a Žanet i , notiek ka s
l ī d z ī gs . » T i e s a, D a r b e d a kundze n a v t r a k a , bet s li mī b a ir
viņu n o v ā j i n ā j u s i . Tur pr e t ī E v a bi j a l ī dzī ga t ē v a m, viņai
pi emi ta t a i s n s un l o ģ i sk s prāt s, un d i s ku s i j a s a r viņu i z r a i sī j a
prieku. « T a s t ā d ē j , ka es n e g r i b u i z g ā z t i e s , » vi ņš n o d o m a j a .
T a d p a c ē l a aci s, lai apl ūkot u me i t a s i nt e l i ģe n t os un s m a l k o s
v a i b s t us . V i ņš m a l d ī j a s — kā d r e i z tik a p d o m ī g a j a s e j ā b i j a
m a n ā m s a p j u k u m s un rupj u ē na . E v a v i e n mē r bi j a ļoti
s k a i st a . D a r b e d ā k u n g s i e vē r o j a , ka t a g a d viņa ir rūpī gi u z ­
k r ā s o j u s i e s , g a n d r ī z ka s v i n ī g a m g a d ī j u m a m . P l a k s t i e m
bi j a z i l a s ē n a s un pār g a r a j ā m uz a c ī m g ā j u s i t u š a , šī l iel iska
un biezā k r ā š ļ u k ā r t a a t s t ā j a uz t ēvu s m a g u i espai du.
— Tu esi z a ļ a zem s a v a g r i m a , — vi ņš s a c ī j a , — es b a i ­
dos, ka ne pal i e c s l i ma . Un kā tu k r ā s o j i e s t a g a d ! Tu, ka s
a g r ā k biji tik k a u t r a .
E va n e a t b i l d ē j a , un D a r b e d ā k u n g s kadu mi rkl i ar s a m u l ­
s u mu l ū k o j ā s s a j a s p i d o š a j a un n o v a l k a t a j a s e j a , kuru
i e s k a v a me l n u m a t u s m a g u m s . Vi ņš n o d o m ā j a , ka E v a i zska-
t a s pec t r a ģ i ķ e s . « E s nezi nu, k a m tieši vi ņa l ī dzi nās, v a r b ū t
tai Ru ma n i e t e j , k u r a f r an c i s k i t ē l o j a F e d r u uz m u r a O r a n ­
ža . » V i ņ š no ž ē l o j a , ka izteicis šo n e p a t ī k a m o pi ezīmi: « N e ­
v a j a d z ē j a g a n t a! Nav ko s a t r a uk t i e s p a r š ā di e m s ī k u m i e m. »
— P ie d od m a n , — viņ š s m a id o t te ic a, — tu t a č u zini, ka
e s e sm u v e cs n a t u r ā l i s t s . M a n diezko n e p a t īk v i s a s šīs po-
m ā d e s , ko t a g a d s ie v ie te s triepj sev v irsū . B e t m a n n a v t a i s ­
n īb a , j a i e t līdzi laik am .
E v a mīļi p a s m a i d ī ja . D a r b e d ā k u n g s a iz d e d z in ā ja c ig a r e t i
un ievilka d a ž u s d ūm us.
— M a n s b ē r n s , — y iņš u z s ā k a , — e s tev g r ib ē tu teikt:
p a r u n a s im abi kā a g r a k . A p se d ies un u z m a n ī g i ie k la u s ie s
m a n ī, p a k la u s i s a v u v e co tevu.
— E s l a b ā k p a l i k š u s t āv o t . Ko tu m a n g r ib ē ji sa c ī t?
— E s g r i b ē ju uzdot tev p ā ris j a u t ā j u m u , — D a r b e d ā
k u n g s te ica , — pie kā ta s v iss n o v e d īs ?
— T a s v is s ? — E v a p ā r s t e ig t i a t k ā r t o j a .
— Š ī dzīve, kād u tu to esi izv e id oju si, — viņ š t u r p in ā ja ,
n e v a j a g d o m āt, ka es tevi n e s a p r o t u (v iņ a m p ēkšņi b ija
ra d u s i e s lab a d o m a ) . B e t t a s , ko tu d ari, s t ā v pāri c ilv ēk a
s peķiem . Tu g ribi dzīvot v ie nīg i iztēlē, vai ne? Tu ne g rib i
a tzīt, ka viņš ir s li m s ? Tu negribi_ re d ze t P j ē r u tād u , k a d s
viņ š ir š o d ie n ? T u redzi viņu tikai tad u, k ā d s viņ š b ija a g r ā k .
M a n a d ā r g ā , m a n a m a z ā m e itiņ a ! Š ī s d erīb as' n av u z v a r a ­
m a s , — D a r b e d a k u n g s t u r p in ā ja . R a u , es tev g r ib u iz s t ā s t īt
ka u t ko tad u , ko tu v a r b ū t nezini: kad tev b ija trīs gad iņi,
m ē s b ijā m S a b l - d ’O lo n ā , t a v a m a t e tur i e p a z m a s a r j-ģunu
š a r m a n t u sievieti, ku rai bija m a z s lie lis k s d ēlē n s . Tu spele-
ji e s a r viņu pludmalē^ j ū s n e p ie v ē r s ā t n e v ie n a m u z m a n īb u ,
tu biji viņa l īg a v a . P ē c k ād a laik a P a r ī z ē m ā te g r i b ē ja s a ­
tikt so j a u n o sievieti, bet d a b ū ja zināt, ka viņu p ie m e k lē ju s i
d r a u s m ī g a n e l a im e — v iņ a s j a u k o d elenu b ija s a b r a u k u s i
m a š ī n a . T a v a i m ā te i b i ja pieteikuši: « A p cie m o jie t viņu, bet
n e k ā d a g a d ī ju m a n e r u n ā ji e t p ar v iņ a s m a z u ļ a nāvi, viņa
n e g r ib ticēt, Ka viņ š ir m iris.» T a v a m ā t e b ija a i z g ā j u s i pie
v iņ a s, tā b ija p u s ju k u s i , viņa i z t u r ē jā s tā, it kā v iņ a s zēns
vel butu d zīv s; viņa s a r u n a j a s ar to, lika uz g a l d a šķīvi.
V iņ a b ija t a d a nerv u s p r i e g u m a , ka pēc se š ie m m ē n eš ie m
n ā c ā s a r v a r u ievietot viņu a t p ū t a s n a m ā , kur viņ ai b ija
j a a r s t ē j a s t r ī s g a d u s . B u t u b ijis la b ā k , j a viņ a, s a ņ ē m u s i
s p ē k u s , lū k o to s a c īs īste n īb a i. S a k u m a v iņ a, p r o t a m s , ciestu
v a ir ā k , bet tad ļ a i k s to dziedētu. V i s p a r e iz ā k a i s š ā d o s g a d ī ­
ju m o s ir r a u d z ītie s uz lie tam , k a d a s t a s ir, tici m an .
— Tu kļū dies, — E v a ar pūlē m iz teica, — es ļoti labi zinu,
ka P j ē r s ir . . .
V ā r d s n e n ā c a p ār lūpām . V iņ a t u r ē j ā s ļoti t a isn i, uzlikusi
ro k a s uz a t p ū ta s k r ē s la a t z v e lt n e s , v iņ a s s e j a k ļu v a s a u s a
un n e ja u k a .
— T ā t a d ? . . . — D a r b e d a k u n g s b i ja p ā r s t e ig t s .
— T ā t a d ko?
— Tu?...
— E s m īlu viņ u ta d u , kad s viņ š ir, —• E v a n o te ica g a r ­
laik otu s k a tu .
— Tā nav taisn īb a, — D arbedā ku n gs svarīg i s a c īja . Ta
na v ta i s n ī b a , tu viņu nem īli, tu n e v a ri viņu m īlēt. To v a r j u s t
pret v e se lie m un n o r m ā lie m c ilv ek iem . P r e t P j ē r u tu jū ti
l īd z jū t īb u , p a r to es n e š a u b o s , t ā p a t ka es n e š a u b o s arī p a r
to, ka tu g l a b ā a t m iņ ā t r ī s j ū s u la im e s g a d u s . B e t n e s t ā s t i ,
m a n , ka tu viņu mīli, es tev neticu.
E v a p alik a m ē m a un a r n e s a t r i c i n ā m u s k a t u p ē tīja p a k lā ju .
— Tu v a r b ū t b aidies m a n a t b ild ē t ? — D a r b e d a k u n g s vesi
ie te ic ā s. — E s n e d o m ā ju , ka m a n šī s a r u n a ir v i e g l ā k a nekā
tev.
— L a bi, j a tu viņu mīli, tad tā ir liela n e la im e , — viņš
l ie l ā s d u s m ā s ie k lie d z ā s, — tev, m a n un t a v a i n a b a g a
m āte i, j o ir vie n a lieta, ko es tev l a b p r ā t nebū tu teicis. P i r m s
trīs g a d ie m P j e r s b ija g a l ī g i z a u d ē ji s p rā tu , viņ š b ija ka
zv ērs.
D a r b e d ā k u n g s s m a g i p a s k a t ī j ā s m eitā — viņ š g r i b ē ja ,
lai šis s m a g a i s a t k l ā j u m s liek m eitai s a v a l d īt i e s .
E v a n e k u s t ē jā s , viņ a pat n e p a c e la acis.
— E s to z in ā ju .
— K a s tev to t e ic a ? — v iņ š a p s t u l b is i e v a i c a j a s .
— F r a n š o . E s to zinu j a u s e š u s m ē n e š u s .
— E s viņu lūdzu tevi p a s a u d z ē t , — D a r b e d ā k u n g s rū gti
no te ica . — B e t g a l u g a l ā v a r b ū t tā ir p at la b ā k . T a g a d tac u
tev j ā s a p r o t , ka ir n epiedo d am i turēt P j ē r u pie sev is. T ev is
u z s ā k t ā c īņ a le m t a nev eik sm ei, s lim īb a n e a t k ā p ja s . J a vēl
v a rē t u ka u t ko d arīt, j a viņu v a rē tu g l ā b t a r uzsp ie stu
p alīd z īb u , es ne k ā neteiktu. P a r a u g i e s : tu esi s k a i s t a , g u d r a
un p rie k p iln a , un tā velti sevi nom old. L a b i, p ie ņ e m s im , ka tu
biji kā a p b u r t a , bet t a g a d taču t a s ir beid zies, tu ’e si izpild īju si
s a v u p ie n ā k u m u un pat v a ir ā k par to — būtu ne tik u m īg i
23
t ur pi n ā t t ādu dzīvi. Ir arī pi e nā kumi pret sevi pa š u, m a n s
b ē r ns . U n tu n e m a z n e p a d o mā par m u m s . V a j a g , — vi ņš
s k a l d ī j a v ā r d u s , — ievietot P j ē r u F r a n š o kl ī ni kā. Tu p a m e ­
tīsi šo dzīvokl i , kur esi r e d z ē j u s i tikai J aunu, un p ā r n ā ks i
ie m u m s . U n , ia tu gri bi būt k ā d a m n o d e r ī g a un da l ī t ar
ādu c i e š a n a s , t ev g a l u g a l ā ir māt e. P a r viņu, na b a d z ī t i ,
“ ' a s s l i mn i e k u kopē j a , kau t arī viņai but u ne p i e c i e š a m a
^ a aprūpe. U n viņa spētu no vē r t ē t to, ko tu dari vi ņ a s
l ab ā , un butu tev pa t e i cī ga.
I e s t ā j a s i l gs k l u s u m s . D a r b e d ā k u n g s i zdzi r dē j a , kā b l a ­
k u s i s t a b a dzied P i e r s . Ar pul em to v a r ē j a n o s a u k t pa r dzi e ­
d ā š a n u , t a s d r ī z ā k b i j a s p a l g s t r a u k s m a i n s r e č i t a t ī vs. D a r ­
bedā k u n g s p a l ū k o j ā s mei t ā:
— T ā t a d nē?
— P j ē r s pa l i k s pie ma n i s , — viņa ma i gi a t bi l d ē j a , — es
labi s a p r o t o s a r viņu.
— Ar no t e i kumu, ka visu dienu m ē r k a ķo j i e s .
E v a p a s m a i d ī j a un uz me t a t ē v a m i z s m e j o š u, g a n d r ī z
j a u t r u s kat i e n u. « P a t i e s i , » ni kni n o d o m ā j a D a r b e d ā k u ng s ,
«viņi n e k o citu n e d a r a kā vien to, ka guļ ko pā . »
— Tu esi g a l ī g i t r a k a , — vi ņš no t e i c a pi eceļ ot ies.
E v a s k u m j i p a s m a i d ī j a un it kā pie s evi s n o m u r m i n ā j a :
— Nepi et i ekami .
— Ne pi e t i e kami ? E s ne v a r u pat ei kt tev ne k o citu kā vi e ­
nīgi to, ka es b a i d o s pa r tevi.
Vi ņš s t ei dz ī gi n o s k ū p s t ī j a mei t u un a i z g ā j a . « V a j a d z ē t u , »
viņš n o d o m a j a , « a t s ū t ī t divus k a u š ļ u s , kuri a r spēku pi e­
veiktu šo n a b a g a mē s l u , n e p r a s o t vi ņ a s a t ļ a u j u . »
B i j a j a u k a r u d e n s diena, v ē s a un s ka i d r a , s a u l e s p ī d ē j a
g a r ā m g ā j ē j u s e j ā s . D a r b e d ā k u n g s bi j a p ā r s t e i g t s par viņu
s e j a s i z t e i ks mj u v i e n k ā r š ī b u — d a ž a s b i j a g a r l a i k o t a s , c i t a s
a p m i e r i n a t a s , bet v i s a s tās a t s p o g u ļ o j a s a v u pri eku un r ū ­
pes.
« E s t a i s n ī g i p ā r m e t u E va i , » vi ņš pie s evi s n o d o m ā j a , e j o t
pa S e n - Z e r m ē n a bul v ā r i . « E s viņai p ā r m e t u dzīvi ā r p u s
c i l v ē c ī b a s r o b e ž ā m. P j ē r s v a i r s na v c i l v ē c i s k a būt ne, un
vi s a s t ā s rūpes un mī l e s t ī b a, ko vi ņa t a m vel t a, ir n o l a u p ī t a s
cit i em c i l vēki em. Ne dr ī k s t a t ra i dī t ci t us c i l v ē k us , kad tevi
aps ē di s vel ns. M ē s t a č u d z ī v o j a m s a b i e d r ī b ā . »
D a r b e d ā k u n g s u z l ūk o j a g a r ā m g ā j ē j u s a r s i m p ā t i j ā m —
v i ņ a m pa t i ka to s m a g i e un dzidrie s k a t i e n i . . . Š a j ā s s a u l e s
a p s p ī d ē t a j ā s i e l ās , s t a r p ci l v ēk i em viņš j u t ā s d r o š ī bā kā
li el as ģ i m e n e s l okā. K ā d a si evi et e ar kai l u g a l v u b i j a a p s t ā ­
j u s i e s pie v a ļ ē j a s v i t r ī na s . Pie r o k a s vi ņa t u r ē j a ma z u m e i ­
tenīti.
— K a s t a s t ā d s ? — me i t e nī t e j a u t ā j a , r a d o t uz T . S . F .
aparātu.
— Neai zt i ec, — m ā t e s a c ī j a , — t as ir m ū z i k a s a p a r ā t s .
K a d u mi rkl i aiz s a j ū s m a s v i ņ a s n e v a r e j a i z r u n ā t ne v a r d a .
D a r b e d ā k u n g s bi j a visu to dzi r dēj i s, viņs n o l i e c ā s pār m a z o
mei t enī t i un u z s m a i d ī j a tai.
« Vi ņš ir p r o m . » Du r v i s a i z v ē r ā s a r s a u s u kl i kšķi , E v a p a ­
lika s a l o n ā vi e na: « E s gr i bēt u, lai viņš n o m i r s t . » V i ņ a s r o ­
k a s k r a m p j a i n i s a v i l k ā s virs k r ē s l a a t z v e l t n e s , viņa a t c e r e -
j ā s t ē va acis. D a r b e d ā k u n g s b i j a nol i eci es p ā r P j ē r u , vi ņš
s a c ī j a : « L a b s ir», a r t ā du s ka t u, it kā pr a s t u api et ies a r s l i m ­
ni eki em, vi ņš s k a t ī j ā s P j e r ā , un P j ē r a s e j a bi j a kā i ezī met a
vi na ž i g l a j ā s a c ī s . « E s i enī st u t ēvu, kad v i ņ š s k a t a s uz
Pjēru.»
E v a s r o k a s s l ī d ē j a pa a t pū t a s kr ē s l u, viņa p a g r i e z ā s pret
l ogu un apži l ba. T e l p a bi j a pi lna s a u l e s , t a b i j a v i s a p k ā r t —
kā bāli riņķi uz p a k l ā j a , kā ži lbi noši put ekļi g a i s ā . E v a bi j a
a t r a d u s i no šī s u z b ā z ī g ā s ž i r g t ā s g a i s m a s , k u r a visu izloz-
ņ ā j a , a p s k r ē j a v i s us k a k t us un p u l ē j a m ē b e l e s , da r o t t a s
s p o ž a s līdzī gi l ab a i s ai mni ec e i . Vi ņa p i e g ā j a pie l og a un
pa c ē l a m u s l ī n a a i z k a r u , k a s k a r ā j ā s vi r s s t i kl a. T a j ā p a š a
mi r k l ī D a r b e d ā k u n g s i z gā j a no m ā j a s . E v a pēkšņi p a m a ­
n ī j a vi ņa pl at os pl ecus. Vi ņš b i j a pa c ē l i s g a l v u un s k a t ī j a s
debes i s, ma z l i e t pi emi edzi s aci s, t ad a t t ā l i n a j ā s pl a t i e m s o ­
ļiem kā j a u n e k l i s . «Vi ņš c e n š a s , » E v a n o d o m ā j a , «t ūl ī t būs
s a v ā e l e m e n t ā . » V i ņ a v a i r s n e n ī da t ēvu — v i ņ a m tik vien
bi j a g a l v ā , kā t ā s n i e c ī gā s r ūpes — i zskat ī t i e s j a u n a m . Ka d
E v a r e d z ē j a D a r b e d ā k u n g u p a g r i e ž a m i e s ap S e n - Z a r m ē n a
b u l v ā r a st ūri un p a z ū d a m , viņu a t ka l p ā r ņ ē m a d u s m a s .
« Vi ņš d o mā pa r P j e r u . D r u s k a viņu dzī ves bi j a i zspr ukus i
no i s t a b a s un v i l k ā s pa i el ām, s a ul ē , s t a r p c i l veki em. Va i
tad reiz n e v a r ē t u likt m u s m i e r ā ? »
B a k a iela bi j a g a n d r ī z t uk š a . K ā d a v e c a d ā m a ma z i e m s o ­
l īši em š ķ ē r s o j a b r a u c a m o daļ u, s m i e d a m ā s p a g ā j a g a r ā m
t rī s j a u n a s me i t e ne s. T a d viņa i e r a u d z ī j a v ī r i e š us , s m a g u s
un s t i pr us vī r i e š us a r port f eļ i em rokā, tie s a r u n a j ā s s a v ā
s t a r p ā . « N o r m ā l i ci l vēki , » E v a n o d o m ā j a , i zbrī nī t a, ka vi ņa
24
p a š ā ir tik d a u d z nai da. Kā t uk l a e l e g a n t a sieviet e s k r ē j a
pret i m s k a i s t a m vīrietim. Vi ņš to a p s k a v a un n o s k ū p s t ī j a
uz l ūpām. E v a i z g r ū d a s m a g u s mi ek l u un n o l ai d a a i z k a r u .
P j e r s v a i r s ne d z i e d a j a , bet j a u n ā si evi et e no t re š ā s t ā v a
b i j a a p s ē d u s i e s pie k l a v i e r e m un s p ē l ē j a kā du š o p e n a etīdi.
E v a ma z l i e t n o m i e r i n ā j ā s , viņa p a s p ē r a soli uz P j ē r a i s t a ­
b a s pusi, bet t ūdaļ a p s t ā j ā s un a t s p i e d ā s pret sienu, viņai
bi j a ma z l i e t s k u m j i , ka k a t r u reizi, ka d vi ņa a t s t a i a i s t ab u,
do ma , ka v a j a d z ē s t ur at gr i e z t i e s , vi e s a viņa pani ku. T a č u ,
ne s k a t ot i e s uz to, viņa z i nā j a , ka ne s pē s dzīvot ci t ādi — viņa
m ī l ē j a i st abu. Ar a uk s t u , z i ņ k ā r ī g u s k a t i en u v i ņ a u z l ū k o j a
telpu bez e n a m un s m a r ž ā m , it ka v ē l ē d a m ā s i e gūt laiku un
ga i do t a t g r i e ž a m i e s drosmi . Šī t el pa b i j a kā z o b ā r s t a k a b i ­
net s. Ro z ā ntnfi t as krēsl i, dī vāns , n t t u r i g a s t a b u r et e s , m a z ­
liet s a l k a n i , bet pa t ī ka mi . E v a i e d o m ā j ā s nopi et nus, g a i š ā s
d r ā n a s t ē r p t u s c i l vēkus , l ī d z ī gus t i em, k u r u s vi ņa r e d z ē j a
pa l ogu, i e n ā k a m s a l o n ā , n e p ā r t r a u c o t i e s ā k t o s a r u n u . Vi ­
ņ i e m n e b ū s v a j a d z ī g s l ai ks, lai p i e r a s t u pie a t m o s f ē r a s , viņi
dr o š i e m s oļ i em dosi es līdz t e l p a s vi dum, vi e ns no vi ņi em
g a r ā m e j o t p a s n i e g s E va i roku ka ķīli un pi e s k a r s i e s s p i l ve ­
ni em, l i e t ā m uz g a l d a un ne b ī s i e s no šī s s a s k a r s m e s . U n , kad
k a d a mē b e l e b us tiem c eļ ā, viņi n e m e t ī s l ī kumu, bet vi e n kā r š i
pa bī dī s to nost . Vi s bei dz ot , i e gr i mu š i s a v a s d a r ī š a n ā s , viņi
a ps ē dī s i e s , ne s k a t ot i e s s ev a p k ā r t . « S a l o n s n o r m ā l i e m c i l ­
v ē ki e m, » E v a n o d o m ā j a . Vi ņa p a s k a t ī j ā s uz a i z v ē r t o dur v j u
rokturi , un s k u m j a s s a ž ņ a u d z a v i ņ a s ka kl u. « M a n j ā i e t .
E s ne k ad n e a t s t a j u viņu uz tik ilgu l ai ku. » V a j a d z ē j a a t v ē r t
šī s durvi s, E v a n o s t ā j ā s uz s l i e k š ņ a , mē ģ i n o t p i e r a d i n ā t aci s
pie p u s t u m s a s , un i st a b a a t g r ū d a viņu vi s i em spē ki e m. Dr o š i
vien E v a p ā r s p ī l ē j a šo pr e t e s t ī b u un a t l e c a līdz t e l p a s
vi dum. R e a z o t P j ē r u , viņu pēkšņi p ā r ņ ē m a liela s k a u d ī b a ,
viņi em a b i e m pat i ka ņi r g ā t i e s par D a r b e d a k u n g u . B e t viņa
ne b i j a v a j a d z ī g a P j e r a m . E v a n e z i n ā j a , kā viņs to u z ņ e ms .
P e k s ņ i ar l epn umu vi ņa i e d o m ā j a s , ka viņai v a i r s nav vi e t a s
ne vi ena pusē. « No r m ā l i e vel i e d o mā j ā s , ka e s e s m u pie vi ­
ņiem. B e t es n e v a r ē t u pa v a d ī t a r vi ņi em ne s t undu. M a n
j ā d z ī v o tur, t a j ā s i e n a s pusē. B e t t ur ma n i n e g r i b . » V i ņ a s
a p k a r t n e bi j a p a m a t ī g i i z ma i n ī j us i e s . G a i s m a b i j a n o v e c o ­
j us i , tā s i r m o j a un kļ uva s m a g a ka v ā z e s ūdens , ka d to n e ­
n o m a i n a a r ļ a unu. Uz pr i e kš me t i e m š a j ā s i r m a j ā g a i s m ā
E v a r a d a me l a n h o l i j u , kuru viņa s ev b i j a a i zmi r s us i , — vēl a
ru d e n s p ē c p u s d i e n a s me l a n h o l i j u . Vi ņa n e a p ņ e m ī g i , g a n d r ī z
bikli r a u d z ī j ā s v i s a p k ā r t — t a s vi ss š ķi t a tik t ā l s, i s t a b ā n e ­
b i j a ne di e nas , ne na k t s , ne g a d a l a i k u , ne m e l a n h o l i j a s . Vi ņa
n e s k a i d r i a t c e r ē i a s s en p a g ā j u š u s r u d e ņ u s , s a v a s o ē r n ī b a s
r u de ņu s , t ad pē kš ņi s a s t i n g a , viņai bi j a bail no a t m i ņ ā m .
V i ņ a i zdz i r d ē j a P j ē r a bal si .
— A g a t e ? K u r tu esi?
— E s nā k u, — viņa a t s a u c ā s .
E v a a t v ē r a durvi s un i e g ā j a i s t ab ā .
S m a g a v ī r a k a s m a k a pi l dī j a n ā s i s un muti, vi ņa pl aš i a t ­
v ē r a ac i s un izst i epa uz pri ekš u r o k a s — s m a r ž u un kr ē s l u
vi ņa j a u i l g ā k u l aiku u z t v ē r a kā kaut ko sīvu un v at ē t u, t i k­
pat v i e n k ā r š u un pi e r a s t u kā ū d e ns , g a i s s vai u g u n s — un
viņa u z m a nī g i v i r z ī j ā s uz pri ekš u uz b a l ā p l a n k u m a pusi,
k u r š it ka pl ī v o j a mi g l ā . T ā b i j a P j ē r a s e j a , vi ņa a p ģ ē r b s
( kopš P j ē r s b i j a s l i ms , vi ņš t ē r p ā s m e l n ā ) b i j a n o g r i mi s
t u m s a . P j ē r s bi j a a t gā z i s g a l v u un ai zvē r i s ac i s . V i ņs bi j a
s k a i st s . E v a l ū k o j ā s uz vi ņa g a r a j ā m i z l i e k t a j a m s k r o p ­
s t ā m, t ad a p s ē d ā s v i ņ a m l ī dzā s uz z e ma k r ē s l a . « V i ņ a m ir
c i e š a n u pi lns s k a t s , » vi ņa n o d o m ā j a . E v a s ac i s p a m a z ā m
p i e r a d a pie p u s k r ē s l a s . P i r m a i s p a r ā d ī j ā s s e k r e t ā r s , t ad
g u l t a un P j ē r a lietas, š ķē r e s , l ī me s podiņš, h e r b ā r i j s , kas
m ē t a j ā s uz p a k l a j a pie a t p ū t a s kr ē s l a .
— Agate?
P j ē r s a t v ē r a a c i s un s ma i do t s k a t ī j ā s viņā.
— Tu zini, d a k š i ņ a i n e b i j a n e k ā d a s v a i n a s . E s to i z da r ī j u ,
lai pa ba i dī t u tipu.
E v a s b a i l e s izzuda, un vi ņa viegli i e s m ē j ā s :
— Te v t a s labi i z de vās, — vi ņa t e i c a , — tu viņu pilnīgi
a p s t u l bi n ā j i .
— P j ē r s s ma i d ī j a .
— Tu r e d z e j i ? L a b u brīdi vi ņš bi j a a p j u c i s , t ad to s a ­
g r ā b a . Zini, k a s ir, viņi nepr ot p a ņ e mt l i et as, viņi t ā s s a ķ e r .
— T ā ir t a i s n ī b a , — E v a a t t ei c a.
P j ē r s vi egl i uzs i t a a r k r e i s a s r o k a s p l a u k s t u pa l a b ā s
rokas rādī tāj pir ks tu.
— Ar to viņi ņem. Viņi t uvi na p i r ks t us p r i e k š me t a m un
t ad s a t ve r to, p ā r k l ā j o t a r p l a u k s t u no a u g š a s kā a r s l azdu.
V i ņš r u n ā j a s t ei dzīgi, vi egl i kust i not l ūpa s — viņš i z s k a ­
t ī j ā s a pj uc i s .
— E s t ev j a u t ā j u , ko t ad viņi īsti gri b, — P j ē r s beidzot
s a c ī j a . — š i s tips j a u ir kl āt . K ā p ē c vi ņus pie m a n i s s ū t a ?
J a viņi gr i b zi nāt , ko es d ar u, t ad v a r i zl a s ī t to uz e k r ā n a ,
n e k u s t ot no vi e t as . Vi ņi kļ ū dā s . V i ņi e m ir v a r a , bet viņi k ļ ū ­
das. E s to ne k a d n e d a r u, un t a s ir m a n s t r u mpi s . O f f k a , —
viņš s a c ī j a , — of f ka . — T a d a p t v ē r a pieri a r s a v ā m g a r a j ā m
r o k ā m: — Ne kr i e t ne l e ! Of f ka , pa f f ka, s u f f k a . Tu gri bi v ē l ?
— T a s ir z v a n s ? — E v a j a u t a j a .
— J ā , viņa i r . p r o m . — Vi ņš b a r g i t u r p i n ā j a : — Š i s tips
ir tikai pa do t a i s . Tu viņu pazī sti , tu a r viņu a i z g a j i uz s a l o nu .
Eva neatbildējaL
— Ko vi ņš g r i b ē j a ? — P j ē r s j a u t ā j a . — V i ņ š tev t o droši
vien pat ei ca.
E v a kā du mi rkl i v i l c i n ā j ā s , t ad rupji i z g r ū d a :
— Vi ņš g r i b ē j a , lai tevi i e s l o ga .
K a d P j ē r a m t e i c a pat i e sī bu ma i g i , vi ņš n e t i c ē j a , v a j a d z ē j a
bā z t t a vi ņā paci et ī gi , lai pa r a l i z ē t u š a u b a s . E va i l a b ā k p a ­
tika i zteikties rupj i ne k a mel ot , kad viņa m e l o j a , t ad šķi t a,
ka P j ē r s tic un E v a i r a d ā s t ā d a p a v i s a m ne l i e l a p ā r ā k u m a
apz i ņa , k u r a r a d ī j a viņā b a i l e s no sevi s p a š a s .
— I es l odz ī t ma n i , — a r i roni j u a t k ā r t o j a P j e r s . — Viņi
na v pie pi lna p r ā t a . Ko g a n m a n v a r p a d a r ī t s i e na s . Viņi
d o mā, ka t a s v a r ma n i a p s t ā d i na t . E s d a ž k ā r t d o m ā j u , vai
tik vi ņu n a v d i v a s b a n d a s . V i e n a ī s t a, t a n ē ģ e r a . U n vel
o t r a ķi l dnieku b a nd a , kura vi s ur b ā ž s a v u de g un u un d a r a
mu ļ ķī b u pēc mu ļ ķī b a s .
P j ē r a roka n o s l ī g a uz k r ē s l a a t z v e l t n e s , un vi ņš uz to
uzj aut ri nāt i p a s ka t īj ā s.
— Mū r i ir p ā r v a r a m i . Ko tu viņiem at b i l d ē j i ? — viņš aiz
z i ņ k ā r ī b a s p a j a u t ā j a , pag r i e ž o t i e s pret Evu.
— Ka tevi nei esl odzī s.
P j ē r s p a r a u s t ī j a plecus.
— N e v a j a d z ē j a ta teikt. Arī tu kļ ūdi es, vai v i s m a z n e r ī ­
koj i e s īsti pareizi. N e v a j a g ļ aut viņiem p ā r t r a u k t s a vu
spēli. — V i ņš a p k l u s a .
E v a s k u m j i n o d ū r a g a l v u : «Vi ņi tos s a ķ e r ! » Ci k ni cinoši
viņš bi j a to pat ei ci s un cik ļoti v i ņ a m bi j a t a i s nī b a . « Va i ar ī
es s a ķ e r u p r i e k š me t u s ? M a n v a j a g l.ibi p a v ē r o t sevi, d o m a ­
j a m s , ka v a i r u m s m a n u žest u viņu kai t i na. B e t vi ņš neko
n e s a k a . » V i ņ a pē kš ņi j u t ā s tik n o ž ē l o j a m a kā t ad, k a d viņai
bi j a č et r p a d s mi t g a d u un D a r b e d a kundze viegli un dzīvi
not e i ca: « Š ķi e t , ka tu nezini, ko darī t ar s a v ā m r o k a m. » E v a
n e i e d r o š i n ā j ā s pakus t ēt i e s , un tieši š a j a brī di vi ņa r a d ā s
n e a t t u r a m a v ē l m e ma i nī t pozu. Vi ņa ma z l i e t p a k u s t i n ā j a
k ā j a s , ar pūl ēm s a s ni e d z o t tepiķi. T a d p a s k a t ī j ā s uz g a l d a
l ampu, k u r a s kupol u P j ē r s bi j a n o k r ā s o j i s me l n u un uz
š a h a spēli. Uz dēļ a P j e r s b j j a a t s t ā j i s tikai m e l n o s b a n d i ­
ni ekus. D a ž k ā r t vi ņš pi e ce ļ a s, a i z g a j a līdz g a l d a m un s a ­
ņ ē m a t os rokā. Vi ņš ar tiem r u n ā j a , s a u c a par r obot i em, un
šķi t a, ka tie a t d z ī v o j a » ’ vi ņa pi r ks t os. K a d tie bi j a ma z l i e t
a t pūt uši e s , tos s a v u M r t p a ņ ē m a E v a (vi ņai l i kās, ka t a s
i z s k a t ā s s m i e k l ī g i ) , Ain tie a t ka l k ļ u va p a r ne dz ī v i e m ko k a
g a b a l i ņ i e m , bet t a j 4 s pal i ka ka u t ka s n e i z s k a i d r o j a m s un
n e n o t v e r a m s , k a u t ka s l ī dzī gs p r a t a m . «Ti e ir vi ņa p r i e k š ­
met i », E v a nodomaja^. « I s t a b a n a v ne k a no m a n i s . » K ā d r e i z
viņai bi j a p i e d e r ē j u š & ^ j a ž a s mē b e l e s . S p o g u l i s ar m a z u
i nkr us t e t u ga l di ņ u , kuru "Eva bi j a m a n t o j u s i no v e c m ā m i ņ a s
un kuru P j ē r s j o k a pēc s a u c a : « t a v s ga l di ņ š » . E v a un P j e r s
to drīz vien a i zn e s a . Vi e nī gi P j ē r a m l i et as r ā d ī j a s a v u ī st o
s ej u. E v a v a r ē j a s ka t ī t i e s t a j ā s s t u n d ā m ilgi — t ā s k r ā p a
viņu a r n e n o g u r s t o š u ļ aunu spītu, n e k a d n e r a d ī j a viņai v a i ­
rāK par ār pus i — t ā p a t kā a r s t a m F r a n š o un D a r b e d ā k u n ­
g a m . « T o m ē r , » vi ņa a r s k u m j ā m pie s evi s not ei ca, «e s n e ­
s k a t o s uz l i et ām tieši t ā pat kā m a n s tēvs. T a s na v i e s p ē j a m s . »
Vi ņa ma z l i e t p a k u s t i n ā j a c eļ us, b i j a n o t i r p u š a s k a j a s . V i s s
ķ e r me n i s bi j a s a s p r i n g t s un s t ī vs , t as d a r ī j a E v a j s ā pe s ,
viņai t a s šķi t a p ā r ā k dzīvs un ne t a k t i s k s : « E s gr i b ē t u kļūt
n e r e d z a m a un pal i kt šeit, s ka t ī t i e s P j e r ā tā, lai vi ņš ma n i
ne r e dz . V i ņ a m m a n i s n e v a j a g , es e s m u l ieka š a j a i s t a b ā . »
E v a viegli p a g r i e z a g a l v u un p a s k a t ī j ā s uz P j ē r u . U z s i e n a s
bi j a r ak s t ī t i draudi . E v a to z i n ā j a , bet n e s p ē j a i zlasī t. Vi ņa
bieži s k a t ī j ā s uz l i e l a j a m s a r k a n a j a m r o z ē m uz t ape t e m,
līdz t ā s s ā k a de j ot ac u pr i e kš ā. P u s k r ē s l a ro z e s m i r d z ē j a .
Dr a u di p a r a s t i b i j a r a kst ī t i pie gr i e s t i e m, ma zl i e t pa kreisi
virs g u l t a s , bet d a ž k ā r t tie p ā r v i e t o j a s uz citu vietu: « M a n
j ā p i e c e ļ a s . E s v a i r s ne v ar u, es n e s p ē j u tik [Īgi no s ē dē t uz
v i e t a s . » U z s i e n a s b i j a bal t i diski, k a s l ī d z i n ā j ā s sīpol u r i ņ ­
ķi em. Tie g r i e z ā s ap s a vu asi, un E v a i e v ē r o j a , ka viņai t rī c
r o k a s . « I r brīži, kad e s kļ ū s t u t r a k a . Ne, » vi ņa rūgt i n o d o ­
m ā j a , «es n e v a r u kļ ūt t r a k a . E s v i e n k ā r š i u z t r a u c o s . »
P ē k š ņ i vi ņa uz s a v a s r o k a s s a j u t a P j ē r a roku.
— A g a t e , — ma i gi i etei cas P j e r s .
Vi ņš tai u z s ma i d ī j a , bet roku t u r ē j a pi rks t u g a l i e m ar
s a v a veida ne pa t i ku, it ka t ur ēt u rokā kr ab i un va i r ī t o s no
vi ņa s pī l ē m.
— A g a t e , — vi ņš s a c ī j a , — es tā gr i bēt u, lai tu m a n u z ­
ticies. E v a a i z vē r a ac i s un vi ņ a s kr ūt i s p a c ē l a s : « N e v a j a g
n e k o at bi l dēt , lai P j ē r ā n e r o d a s n e u z t i c ī b a , j o t ad vi ņš v a i r s
n e k o net ei ks . »
P j ē r s p a l a i d a v a ļ ā vi ņ a s roku.
— E s tevi mī l u, A g a t e , — viņš s a c ī j a . — B e t es n e s p ē j u
tevi s a p r a s t . K ā d ē ļ tu visu laiku pal i ec i s t a b ā ?
E v a neat bi ldēja.
— S a k i m a n , kā d ē ļ ?
— Tu t a č u zini, ka es tevi mī l u, — vi ņa s k a r b i at t e i c a.
— E s t ev net i cu. Kā dēļ tu ma n i mī l i? D r ī z ā k m a n būtu
j ā i e d v e š tevī š a u s m a s .
P j ē r s s m a i d ī j a , t ač u tad pēkšņi kļ uva nopi et ns:
— S t a r p ma n i un tevi ir si ena. E s tevi redzu, es r u n ā j u
a r tevi, bet tu esi ot r a puse. K a s m u m s t r a u c ē mī l ē t vi e nam
o t ru ? M a n šķiet, ka a g r ā k t a s t o m ē r b i j a v i e n k ā r š ā k . Ha m-
burga.
— J ā , — E v a s k u m j i at t ei c a. V i e n m ē r H a m b u r g a . P j ē r s
n e k a d n e r u n ā j a p a r viņu ī s t o p a g a t ni . Ne viņš, ne E v a ne k ad
ne b i j a bi j uši H a m b u r g a .
— M ē s s t a i g a j ā m g a r k a n ā l i e m. T u r bi j a k ā d s kl i ent s,
a t c er i e s , š ļ s kl i ent s bi j a me l ns , vi ņš p a v a d a t u r ē j a suni.
V i ņ š s a c e r e j a p a m a z ā m , un v i ņ a m b i j a l i e k ul ī g s s ka t i e n s .
— E s t u r ē j u tevi pie r o k a s , tu biji c i t ā d a . E s t i c ē j u v i s a m,
ko tu m a n s ac ī j i . Apkl us t i es , — vi ņš i ekl i edzās. T a d kādu
mi rkl i k l a u s ī j ā s .
— V i ņ a s t ūl i ņ b ūs kl āt , — vi ņš drūmi s a c ī j a .
— V i ņ a s tūliņ b ūs kl ā t ? E s d o mā j u , ka vi ņ as v a i r s ne k a d
nenāks.
J a u t rī s di e na s P j ē r s b i j a m i e r ī g ā k s ne k ā p a r a s t i , s t a t u ­
j a s n e n ā c a . P j ē r a m no s t a t u j ā m b i j a d r a u s m ī g a s bai l es ,
k a u t arī vi ņš to n e k a d ne a t zi na . E v a ņo t ā m n e b a i d ī j ā s , bet,
kad t ā s d ū k d a m a s lidoj a pa i st abu, viņai bi j a bail no P j ē r a .
— P a s n i e d z m a n zi utru, — P j ē r s s a c ī j a .
E v a p i ec ē l ā s un p a ņ ē m a ziutru, tie b i j a s a yi e no t i k a r t o n a
ga b a l i ņi , k u r u s P j ē r s pat s bi j a s a l ī m ē j i s kopā — šis p r i e k š ­
m e t s k a l p o j a s t a t u j u a t v a i r ī š a n a i . Zi ut rs b i j a l ī d zī gs z i r ­
ne kl i m. U z k a r t o n a g a b a l i ņ i e m P j e r s bi j a u z r a k s t ī j i s : « V a r a
p ā r s l a z d u » un uz o t r a : « M e l n a i s » . U z t r e š ā b i j a u z z ī mē t a
g a l v a ar pi e mi e g t ā m a c ī m. T a s b i j a V o l t ē r s . P j ē r s s a t vē r a
z i ut ru aiz r o k t u r a un drūmi p a s k a t i j a s uz to.
— T a s v a i r s n a v de r ī g s , — viņš not ei ca.
— Kā d ē ļ ?
— V i ņ a s m a i n ī j u š a s virzienu.
— Tad uzt ai si t ā m citu.
P j ē r s ilgi r a u d z ī j ā s E v ā .
— To j a u tu gr i b ē t u, — viņš c a u r zobi em novi l ka .
E v a bi j a u z t r a uk us i e s . « I k reizi, kad t a s t u v o j a s , viņš j r
br ī di nā t s , ka t ā s nāk , ka vi ņš ne k ad n e k ļ ū d ā s . » Zi ut rs k a r a -
j ā s P j e r a pi rkst u g a l o s . « Vi ņš v i e n mē r a t r od i emesl u, lai to
n e i z ma n t o t u . Ka d t ā s b i j a a t n ā k u š a s s vēt di en, vi ņš i zli kās,
ka p a z a u d ē j i s zi utru, bet es to re d z ē j u aiz l ī mes podiņa, un
a r ī vi ņš n e v a r e j a neredzet . E s daudz ne b r ī nī t o s , j a uzzi nāt u,
ka vi ņš p a t s t a s pievelk. E va i bi j a t ā d s i espai ds, ka P j e r s
d a ž k a r t par spīti viņai p ā r s p ī l ē n e v e s e l ī g a s i e d o ma s un vī zi ­
j a s . Ci t k ā r t viņš i zdomā . . . Vi ņš cieš. B e t cik liela mē r a viņš
tic s t a t u j ā m un n ē ģ e r i e m ? S t a t u j a s , v i s ā d a ziņa ir s k a i dr s ,
ka vi ņš t ā s ne r e dz , bet vienīgi dzird — kad t ā s lido g a r a m ,
v i ņ š p a g r i e ž g a l v u , bet t u r p i n a s t ā s t ī t , ka t a s redz, vi ņš t a s
a p r a k s t a . E v a a t c e r ē j a s a r s t a F r a n š o s ā r t o s e j u: « B e t , d a r g a
kundze , visi šādi sli mni eki ir meļi, j ū s velti z a u d ē j a t laiku,
v ē l ē d a m a s tikt s k a i dr ī b a , ko tie i zj ūt pat i esi un ko izli ekas
izjūtam.» Eva salecās. «Ko Fr an šo tagad darītu? Es nekad
n e s p ē š u d o mā t t ā p a t kā viņš. »
P j ē r s b i j a pi ecēl ies, viņš devā s i emest zi ut ru pa pī r kur vī .
« E s gr i b ē t u d o mā t t ā p a t ka tu, » viņa n o m u r m i n a j a . P j ē r s
g ā j a ma z i e m s o l ī š i e m, oz pi r k s t ga l i e m, piespiedis e l ko ņu s
pie g u r n i e m, lai a i z ņe mt u pēc i e s p ē j a s m a z ā k vi et as . Vi ņš
a t ka l a p s ē d ā s k r ē s l a un n o s l ē g t u s k a t u p a l ū k o j a s E v a .
— V a j a d z ē t u uzl ī mēt m e l n a s t a pe t e s , — vi ņs s a c ī j a ,
— i s t a b a n a v pietiekoši me l na .
Vi ņš b i j a n o g r i mi s k r ē s l ā . E v a s k u m j i p a s k a t ī j a s uz viņa
s ī k s t o ķ e r me ni , k u r š kuru ka t r u brīdi v a r ē j a s a r a u t i e s , s a ­
č o k ur o t i e s — r o k a s , k a j a s un g a l v a i z s k a t ī j a s ka s a r a v u š i e s .
P u l k s t e n i s nos i t a ses t o s t undu, kl a v i e r e s bi j a a p k l u s u š a s .
E v a no pū t a s , s t a t u j a s n e n a c a , t a s v a j a d z ē j a gai dīt .
— Gr i bi , lai es iededzu g a i s m u ?
— Da r i , ko gribi , — P j ē r s s a c ī j a .
E v a i ededza m a z o g a l d a l a mpu , un s ā r t s m i r d z u m s par-
ņ ē m a i st abu. Arī P j ē r s g a i d ī j a . Vi ņš n e r u n ā j a , bet vi ņa l ūpa s
k u s t ē j ā s , t a s b i j a kā divas t u m š a s ē n a s s ā r t a j a m i r d z u m ā .
E va i pat i ka P j ē r a l ūpas. K ā d r e i z t ās bi j a k u s t ī g a s un j u t e k ­
l i s ka s , t a g a d t a s s a v u j u t e k l i s k u m u bi j a z a u d ē j u š a s . T ā s
a t k a r ā j ā s vi ena no o t r a s , ma z l i e t t rī cot , bez a p s t ā j a s s a ­
v i e n o j a s , bi j a cieši kopa s a s p i e s t a s , t ad a t k a l no ja u n a
25
a t t ā l i n ā j ā s . T ā s b i j a v i e n ī g ā s , ka s d z ī v o j a š a j ā a k m e n s s e j ā ,
t as i z s k a t ī j ā s ka divi d r a u s mī gi zvēri. P j ē r s v a r ē j a m u r m i n ā t
s t u n d ā m ilgi, ne i zdv e š ot ne s k a ņ u , d a ž k ā r t E v a |āvās šī s
m a z ā s s p ī t i g a s k u s t ī b a s bur vī bai . « M a n pat ī k viņa mut e . »
P j ē r s viņu v a i r s n e s k ū p s t ī j a , v i ņ a m b i j a bai l no s a s k a r s m e s ,
n a k t ī s v i ņ a m n e b i j a mi era, viņu s k ā r a c i e t a s un s a u s a s v ī ­
ri eša r o k a s , t ās k n a i b ī j a visu ķe r me ni , si evi et es r o k a s a r g a ­
ri em n a g i e m viņu neķī t ri g l ā s t ī j a . Bieži viņš g ā j a g u l ēt ap-
' ē r b i e s , be t r o k a s p a s l ī d ē j a z e m a p ģ ē r b a un r a u s t ī j a aiz
f rekla.
Rei z vi ņš d z i r dē j a s mi ek l us un j u t a u z t ū k u š a s l ūpa s uz
s a v ā m l ūpām. Ko p š t ās na k t s vi ņs vai r s n e s k ū p s t ī j a Evu.
— A g a t e , — P j ē r s s a c ī j a , — n e s k a t i e s uz m a n u mut i.
E v a no l a i d a acis.
— E s ne i z sl e dz u iespēj u, ka v a r i e mā c ī t i e s visu n o l as ī t
no l ūpa m, — viņš v ī z d e gu nī gi t u r p i n ā j a .
V i ņ a r o k a d r e b ē j a uz k r ē s l a l ēnes. R ā d ī t ā j p i r k s t s t r ī s r e i ­
zes i z st i e pā s, p ā r ē j i e pirksti s a v i l k ā s — ta bi j a s a z v ē r e s t ī b a .
« T ūl ī t s ā Ks i e s , » E v a n o d o m ā j a . Vi ņa i r a d a s v ē l ē š a n a s p a ­
ņ e mt P j ē r u uz r o k a m.
P j ē r s i e r u n ā j ā s ļoti a u g s t a b a l s ī , tonī, k ā d ā r u nā a u g s t ā ­
kās apri ndās :
— Tu a t c e r i e s S a n k t - P a u l i ?
« Ne a t b i l dē t . T ā s droši vien ir l a m a t a s . »
— T u r e s ar t evi i epazinos, — viņš a pmi e r i nā t i s a c ī j a .
— E s tevi t ur a t r a d u . M ū s t i kko ne pi e kā v a , bet es s a m a k s a j u
a t p a k a ļ c e ļ u un m a n a t ļ ā v a tevi pa ņe mt . T a s vi ss ne b i j a n e ­
k a s v a i r ā k kā k o mē di j a .
« Vi ņš me l o, vi ņš neti c n e v i e n a m v ā r d a m , ko s a k a . V i ņ š
zina, ka m a n i n e s a u c par Agat i . E s viņu i enīst u, ka d vi ņš
me l o . » B e t , kad E v a i e vē r o j a P j ē r a s a s t i n g u š ā s aci s, vi ņ a s
d u s m a s n o p l a k a . « Vi ņš ne mel o, t a s ir b e i g a s . V i ņ š j u t , ka
t a s t u v o j a s , vi ņš r unā , lai ī si nā t u g a i d ī š a n u . » P j e r s uzl i ka
a b a s r o k a s uz k r ē s l a Ienes. Vi ņa s e j a bi j a n e s p o dr a un s m a i ­
dī j a.
— Š i e s t ā s t i bieži ir dīvaini, — viņš s a c ī j a , — bet es d o ­
m ā j u , ka t a s na v n e j a u š i . E s tev n e p r a s u , k a s tevi s ū t ī j a , es
zinu, ka tu m a n to neteiksi. V i s ā d a ziņa tu esi bi j us i pi et ie­
ka mi vei kl a, lai a p m ē t ā t u ma n i a r dubļ iem.
V i ņš r u n ā j a a r pūl ē m, g r i e z ī g ā un s t e i d z ī g ā b a l s ī . B i j a
vār di , k u r u s viņš n e v a r ē j a i zrunāt , tie n ā c a no m u t e s mē mi
un bezvei dīgi.
— Tu ma n i ai z r āv i pa š ā s vē t ku p l a u k u m a , s t a r p m e l n a m
m ā s i ņ ā m , bet aiz m ā s i ņ ā m bi j a s a r k a n u ac u a r m i j a , k a s s p ī ­
d ē j a , kad e s bi j u pa g r i e z i s m u g u r u . E s d o m ā j u , ka tu devi
viņiem z ī me s , t ur ot i es m a n pie r o k a s , bet es neko ne r e d z e j u .
E s biju p ā r ā k i e dzi ļ i nāj i e s l i e l ai a k r o n ē š a n a s c e r e m o ni j a .
Vi ņš pl a š i a t v ē r t ā m ac ī m p a s k a t ī j ā s pa labi. P ā r b r a u c a
a r roku pā r pieri, a r ļoti āt r u, t ā d u kā ē t e r i s k u žest u, n e p ā r ­
s t ā j o t r u n ā t — vi ņš n e g r i b ē j a p ā r s t ā t r u nā t . . par at ri si nā jumu.
— T ā b i j a R e p u b l i ka s k r o n ē š a n a , — viņš teica s p a l g ā
b a l sī , — i es pa i d ī g a i zrāde, t ur b i j a no k o l o n i j ā m a t s ūt ī t i
dažādi dzīvnieki. T u b a i dī j i e s a pm a l d ī t i e s s t a r p pērt i ķi em.
E s s a c ī j u , s t a r p pērt i ķi em, — viņš a u g s t p r ā t ī g i a t k ā r t o j a ,
s k a t ot i e s a p k ā r t . — B e t es v a r ē j u teikt « s t a r p n e ģ e r i e m» ! V i ­
ņi em t a s ne i z de v ās , kad tie, pa s l ī d o t zem g a l d a , d o m ā j a , ka
es tos n e i e vē r oj u , tie bija kā i e nagl o t i m a n a r e d z e s l o k a .
Ai zl i e g t s a pk l u s t ! — vi ņš i ekl i edzas. — Apkl us t ! Vi si pa v i e ­
t ā m un visu u z m a n ī b u s t a t u j u i e n ā k š a n a i , t ā d a ir k ā r t ī b a !
T r a l a l a , — vi ņš g a u d o j a , — t r a l a l a , — s a l i ka r o k a s kopā
t a ur ē, — t r a l a l a , t r a l a l a , t r a l a l a .
Vi ņš a p k l u s a , un E v a z i nā j a , ka s t a t u j a s t i kko i e n ā k u š a s
i s t a b ā. P j ē r s b i j a s as t i ndzi s , b ā l s un ni c i noš s . A r ī E v a s a ­
s t i n g a , un viņi abi g a i d ī j a kl u s ē j o t . K a d s g a j a pa kor i doru.
T ā bija M a r i j a , m ā j k a l p o t ā j a , tā bi j a viņa, bez j e b k ā d ā m
š a u b ā m . E v a n o d o m ā j a : « V a j a d z ē t u iedot viņai na udu pa r
g ā z i . » U n t ad viņa r e d z e j a l i d o j a m s t a t u j a s , t ā s k u s t ē j ā s
s t a r p P j ē r u un E v u . P j ē r s i e v a i d e j a s un i e s l ī g a k r ē s l a , p a ­
vel kot zem sevi s k ā j a s . Vi ņš g r o z ī j a g a l v u , laiku p a l a i k a m
v ī p s n ā d a m s , bet uz viņa pi eres p a r a d ī j ā s s vi edr u pērl ī tēs.
E v a n e v a r ē j a i zt urēt šo s ka t u, šo b a l o s e j u un m ē m o muti,
k u r a dr e b o t p ā r v e i do j ā s , viņa a i zv ē r a a c i s . Vi ņa r e d z ē j a
d e j o j a m ze l t a s t a t u j a s uz s a v u p l a k s t u s ā r t ā f ona. Ne t ā l u
s ka ļ i e l s o j a P j ē r s . « T ā s lido, duc, no l i e c a s p a r viņu . . .»
E v a s a j u t a vi e g l u pi e skā r i enu, ka u t ko n e p a t ī k a m u uz pl e ca
l a b a j ā pusē. I ns t i nk t ī v i vi ņas ķ e r me n i s no l i e c ā s pa kreisi,
it kā g r i b ē d a m s i zvai rī t i es no n e p a t ī k a m a s s a s k a r s m e s , it ka
g r i b ē d a m s p a l a i s t g a r ā m kādu s m a g u un nevei kl u p r i e k š ­
met u. P ē k š ņ i g r ī d a i e k r a k s t e j a s , un E v ā r a d ā s t r a k a v ē l ē ­
š a n ā s a t v ē r t acis, pa s ka t ī t i e s pa labi, i zbrī vēt ar roku telpu.
B e t vi ņa ne k o t ād u n e d a r ī j a , ac i s pal i ka a i z v ē r t a s , un E v a
n o d r e b ē j a dz ē l ī gā pri ekā: «Ari m a n bail-,» viņa n o d o m a j a .
V i s s d z ī v ī ba s s p ē k s b i j a s a s k r ē j i s l a b a j o s s ā n o s . V i ņ a p a l i e ­
c ā s uz P j ē r a pusi, n e a t v e r o t aci s. Pi e t i ka p a v i sa m m a z u
26*
pūļu un vi ņa i en ā c a š a j ā t r a ģ i s k a j ā pa s a u l ē . « M a n bail no
s t a t u j ā m , » vi ņa n o d o m ā j a . T a s bi j a v ē t r a i n s un a k l s a p g a l ­
v o j u m s , a p v ā r d o š a n a , visi em s pē ki e m v i ņ a g r i b ē j a ti cēt s a ­
vai kl āt būt ne i , s k u m j a s , k a s p a r a l i z ē j a vi ņas l ab o s a nu,
vi ņa p u l ē j ā s i ztēl ot pa r j a u n u i zj ut u, par pi e s k ā r i enu. S a v ā
r o k a , s a v a p l e c ā vi ņa j u t a , ka t a s g ā j u š a s g a r ā m .
S t a t u j a s l i doj a z e mu un leni, t ā s duča. E v a z i n a j a , ka t a s
i z s k a t a s d r a i s k a s , ka to a c ī m ir a k m e n s s k r o p s t a s , bet viņa
n e v a r ē j a l abi t ā s iztēl oti es . . . V i ņ a z i n ā j a a r ī to, ka t ā s
ne b i j a p a v i s a m dzī v ā s , ka uz to l i e l a j i e m ķ e r me ņ i e m bi j a
m i e s a s p l ē k s ne s , n e d z ī v a s z v ī ņ a s , ka to pi r ks t u g a l o s
a k m e n s l o b ī j ā s un t ā m ni e z ē j a p l a u k s t a s . E v a n e s p e j a to
visu redzēt , viņai šķi t a, ka viņai vi r sū v i r z a s m i l z ī g a s g r o ­
t e s k a s s i eviet es, t a m ir c i l vēka i z s k a t s un a k m e n s bl ī vai s
spī t s. « T ā s no l i e c a s pār P j ē r u . » E v a tik ne g a n t i p ū l ē j ā s , ka
viņai s ā k a t rī cē t ro k a s . P ē k š ņ i viņu a t d z e s ē j a d r a u s m ī g s
kl i edzi ens. « T a s p i e s k a r a s v i ņ a m. » Vi ņa a t v ē r a aci s. P j ē r s
b i j a s a ķ ē r i s g a l v u r o k ā s un s m a g i e l s o j a . E v a s a j u t a v ā ­
j u m u : « T a bi ia spel e, viņu m o c ī j a s i r d s a p z i ņ a s p ā r m e t umi ,
t a s n e b i j a n e k a s v a i r ā k kā spele, ne mi rkl i es t a m īsti neti-
c e j u. U n t a j ā p a š a l aikā P j ē r s ciet a pa ī s t a m . » P j ē r s a t s l ā b a
un s m a g i e l po j a . B e t vi ņa redzokļ i pal i ka dīvai ni ieplesti,
vi ņš s vī da.
— Vai tu t ā s r e dz ē j i ?
— E s t ā s ne re dzu.
— J o l a b ā k tev, tev no t ā m būt u bai l, — vi ņš s a c ī j a ,
— e s m u j a u pi eradis.
E v ā ’s r o k a s vēl arvi en dr e b ē j a , as i ni s bi j a s a s k r ē j u š a s
g a l v ā . P j ē r s i z ņ ē ma no k a b a t a s c i g a r e t i , pielika to pie l ū ­
p ā m, bet ne a i z de d z a .
— Tā redzēt , t a s vēl nebūt u ne k as , bet ne g r i b u , ka t ā s
ma n i aiztiek, es b a i do s , ka t ā s n e s a k n i e b j man i zilu.
V i ņ š mi rkl i p a d o m ā j a , t a d j a u t ā j a :
— Va i tu t ā s dzirdēļ i?
— J a , — E v a a t b i l d ē j a , — t as ir ka l i d m a š ī n a s mo t o r s .
( P j ē r s šiem p a š i e m v ā r di e m bi j a t ā s a p r a k s t ī j i s p a g a j u š a j ā
svetdiena.)
P j ē r s ma z l i e t i eci et īgi s ma i d ī j a .
— Tu pā r s pī l ē , — viņš s a c ī j a . — B e t t ad kļ uva bal s. Vi ņš
s k a t ī j ā s uz E v a s r o k ā m. — Te v t rī c r o k a s . T a s a t s t ā j i s uz
tevi lielu i espai du, m a n a n a b a g a A g a t e . B e t tev v a i r s na v
j ā u z t r a u c a s , a g r ā k par rītu t ās ne a t g r i e z ī s i e s .
E v a n e s p ē j a p a r u n ā t , viņai k l a b ē j a zobi, un vi ņa b a i dī j ā s ,
ka P j ē r s to v a r ieverot. P j ē r s ilgi s k a t ī j a s viņā.
— Tu esi ā r k ā r t ī g i s k a i st a , — vi ņš s a c ī j a , p a k r a t o t g a l v u .
— Žēl, pat i esi žēl.
Vi ņš veikli pa s t i e pa roku un viegli p i e s k a r a s v i ņ a s a us i j .
— M a n s s k a i s t a i s dēmon! Tu radi m a n ne e r t ī ba s , tu esi
pā r l i e k u s k a i s t a — t a s ma n i u z j a u t r i n ā t u . J a n e r u n ā t u
V i ņ š p ie n ā c a t u v ā k un p ā r s t e i g t s p a l ū k o ja s E v ā :
— T a s n a v t a s v ā r d s . . . T a s irTtlāt . . . T a s ir kl at , — viņš
s m a i d o t s a c ī j a . — M a n b i j a cit s m ē l e s g a l a . . . bet šis . . .
t a g a d v i s s ir s a v a vieta. E s a i z mi r s u, ko tev g r i b ē j u teikt.
V i ņ š m irk li p a d o m ā j a , ta d p a k r a t ī j a g a lv u .
— L a b i , es iešu gul ēt . — U n b ē r n a b a l s ī pi ebi l da: — Tu
zini, A g a t e , es e s m u n o g ur i s . E s v a i r s n e s p e j u s a k o p o t s a v a s
d o ma s .
V i ņš n o m e t a c i g a r e t i un ne mi e r ī gi p a s k a t ī j ā s uz p a k l ā j u .
E v a pa l i k a v i ņ a m zem g a l v a s spil venu.
— Tu ar ī vari iet gul ēt , t ā s v a i r s n e a t g r i e z ī s i e s .
« A T R I S I N Ā J U M S » . P j ē r s g u l ē j a un p a pusei nai vi
s m a i d ī j a , vi ņš b i j a nol ieci s g a l v u , v a r ē t u domāt , t ādēļ , lai
p l e c s g l ā s t ī t u v a i g u . E v a n e v a r ē j a ai z mi gt , vi ņa d o m a j a :
« a t r i s i n ā j u m s » . P j ē r s pēkšņi bi j a kļ uvi s kā z v ē r s , un v ā r d s
bi j a i zri pojis no vi ņa mut es, g a r š un b a l s . P j e r s pā r s t e i gt i
s k a t ī j ā s , it kā to redzētu, bet ne pazī t u, mu t e bi j a v a ļ ā , tā
šķi t a m ē ma , it kā vi ņā ka u t k a s būt u s a l ū z i s . V i ņš
m u r m i n ā j a . T ā bi j a pi rmā reize, kad ka u t k a s t ā d s not i ka un
pi e de v ā m vēl viņs to p a m a n ī j a . Vi ņš s a c ī j a , ka n e v a r s a ko po t
s a v a s d o ma s . P j e r s s a k u s t ē j ā s , m a z a s a l d k a i r a ku s t ī b a ,
vi egl i s a k u s t ē j ā s roka. E v a s m a g i p a s k a t ī j ā s v i ņ a: « K a tik
n e p a m o s t a s . » T a s t i r dī j a viņu. Ko ps P j e r s g u l ē j a , E v a i bi j a
j ā d o m ā , viņa n e s p ē j a at r a i dī t šī s d o ma s . E v a b a i dī j a s , ka
v i ņš n e p a m o s t a s d u ļ ķ a i n ā m a c ī m un n e s ā k m u r m i n ā t . « E s
e s m u d u m j a , » vi ņa n o d o m ā j a , « t a s n e v a r s ā k t i e s a t r a k ka pec
g a d a , » tā teica F r a n š o . B e t s k u m j a s viņu n e a t s t a j a , viens
g a d s , vi e na zi e ma, viens p a v a s a r i s , v a s a r a un ru de ns
s ā k u m s . K ā d u dienu šie vai bs t i mai nī s i e s , vi ņš a t ļ a u s s a ņ e m t
sevi aiz žo kļ a un pa pusei a t v ē r s s a v a s r a u d u l ī g ā s acis.
E v a no l i e c ā s p ā r P j ē r a roku un uzspi eda tai l upa s : « P i r m s
t a s not i ks, es tevi n o g a l i n a š u . »
No franču valodas tulkojusi
I N G R ID A L E V R E N C E
 EDUARDS
AIVARS
Kamēr vēl stāv šī katedrāle,
Neviens man acis neaizmālēs.
Man laikam šņabis zemē jālej,
Kamēr vēl stāv šī katedrāle.
PILSONIS
Kamēr karali mainās,
Kamēr nožēlojami dumpinieki
ar caurspīdīgām, bārdainām
sejām
Neatzīst savu vainu
Un neaprēķināmā godkārē
Tautai nākotni sola,
Pa to laiku var dzīvot
Tīri brangi.
NOVELE
Mums tevi nāksies nošaut,
Jo tu esi līdzīgs (nav svarīgi, kam).
Labi, labi; tam, kuru nošausim tā vai tā.
Nu, neauklēsimies vairs, saki visiem «atā».
Spalgs klusums un kraukļi, sarkans sniegs.
Tādi laiki, jāšauj mākslinieks.
* * *
Kas šobrīd notiek abos
Daugavas krastos?
Tur staigā veci cilvēki un murmina
kaut ko nesaprotamu.
Jaunas robežas.
Dārzā.
Sīkām radībām
Veca cilvēka soļi ir kalnu pārvietošana.
Kalniem sāp ceļgali.
Tu atkal atgriezies kā svētā,
Jo liktens tiešām muļķis nav.
Nu mana pieticība apdraudēta:
Tu atkal atgriezies kā svētā.
Es durvis veru jausmā necerētā
Un nodrebu: kāds sētā stāv.
Tu atkal atgriezies kā svētā,
Jo liktens tiešām muļķis nav.
K Ā NA V J Ā D Z I E D
Pirmais — asiņainais duncis
Otrais — asiņainais duncis
Trešais — asiņainais duncis
Ceturtais es Kaupēns pats.
* * *
Aiz manis skudrupūžņi stāv.
Es lēni mirstu, viņus sargādams.
Zem skudrupūžņiem avoti
Tik velnišķīgi dzidri skan.
* * *
Kad vairs neviens te badā nemirst
Un visus labklājība apņem,
Vēl daži cilvēki
Par pašnāvību sapņo.
Kā varēja šie ļaudis piedzimt
Ar untumiem tik sīkstiem,
Vai viņus nesodītus atstāt drīkstam?
Bet tomēr ieskatieties:
Varbūt ka tie ir viņi,
Kas, mūsu sāpes paņēmuši,
Moku kalnā kāpj.
C I L V Ē K S UN J O R A
Es pārliecos pār laivas malu
Un ar pirkstu ierakstu jūrā:
«Здесь был Юра».
Cik viegli balti meli iet,
Nu, es jums teikšu, kā pa sviestu,
Tik cilvēcīgi, respektīvi, šaušalīgi, tie,
Ka nekur glābties.
Tiem labi, visur labi tēvu zemītē.
Ko darīt man,
Ja neprotu es krāpties?
Sāk peldētnepratējs uz tilta margām rāpties.
27 .
 UL DI S
B Ē R Z I ŅŠ
D A R Ā M A JĀ K Ā R T Ā

Me|i un g r ē k o d a m i bet s t r ā d ā d a m i zemi.

D z e rd a m i d u rv is d au z īd a m i b e t s t r ā d ā d a m i zemi.
J ā n i s v ē t ī d a m i P ē te ri s v ē t īd a m i d z e r d a m i d z ie d ā d a m i
ņ u r d ē d a m i p a ģ i r a s lāp īd am i.
N e zin ād am i n e s a p r a z d a m i b e t zem i m īlē d a m i.
Akli kā kucēni bet d eb esis re d z ē d am i.
S liņ ķ i un lie līb n ie ki b e t s t r ā d ā d a m i t a i s n ī b u ru n ā d a m i . S t ā v p a t e ik t s p a š ā d e b e s s m a l ā
U tain i k a u d a m i utis. M ē s n e p in k šķ ē sim l Nav vēl g a l ā
P u ņ ķ a in i s l a u c ī d a m i e s ,
Sp| aud am l a r k ā j u Izb erzdam i. S t ā v Ieg rie z ts ko k ā, Iek o sts r o k ā
S p ļ a u d a m i a r s a u j u izb erzdam i. Un m u ļ ķ a putns viņu p o g ā
S p ļ a u d a m i a r pieri izb erz d a m i.
M ird a m i bet d zīv o d am i. Ik reizi p alie k striķ is z a r ā
M eļi b e t ticē d a m i. R a u j mu|ķis k r o g ā , k r u ķ is k a r ā

1970 L a ik s vielo, p o litika telp o

Un L a t v i j a aiz k r ū m a elpo

1981
T E L E G R A M M A NO G. B Ļ O D N I E K A

V a l o d a m an i p a m e t a Ē ģ ip tē :
z i n ā m s , m a n a v a in a , nu g r e m ;
d e b e s īs d e c e m b r is , m ie rs vir s
ze m e s , es viens d ū ņ ze m ē , es
zem , v ā r d s ta k p erē kā p u tns!
g r a u d s c erē ! dzen, zem e, m an i,
dzen d zem ; a l o d a ! č a lo d a ! n e ­ L IT E N E
v a r s k a ļ ā k — n ā c ņem pati — no
m u t e s ņ em , j a tev p atīk , tad
ņem un n o rij, j a tev netīk, tad
i z s p ļ a u j vem, v ie n a b a d m a n M ū ­ Ko z e m e s vēzis c a k ā
s a M ē m e le , v i e n a s ā t , vai N, vai Ko s l i e k a k lu si r a k ā
M , m ē m u lis paliku s a k o s t u mēli,
v a r b ū t — m e l o ju ? n ā c , lem. Č a k s i z e lp o ja d e ln ā
Un i e d v a š o ja l a k ā
1987
Tie ne p ate ik tie vārd i
Nāk a u s ī dun kā a k ā
P O L IT E K O N O M IJA
O, L itene! o, m ele!
Uz p i r k s t g a l i e m tā s n ie d z a s pēc r a ž o š a n a s O, n o d e v ī b a t r a k ā
spēkiem un p ā r v e l k s l a p ju sūkli i ig re k ie m , i
g r ē k ie m , un s t ā v pie v iņ a s o l a un n e m itīg i r u ­ 2
n ā p a r p ie cām f o r m ā c i jā m , t a s s a p l ū s t s k a ļ ā d u ­
n ā , viņ š l ē n ā m iz stie p j p irk s tu s , un s ir d s ta m Nē, Litene! nē, mele!
lec un d a u z ā s , un dievi v a ļā m uti aiz d im e n s i­ Es k lu p šu s krūm u t a k ā
j ā m k l a u s ā s , un v iņ a ru n ā t ā l ā k , un viņu īk š ķ i
d u r a s , un t rīc un s k a r a s p l a u k s t a s , un nezin, k u ­ Es b ē g u ! dzīv s! b e t nu ja u
r a s k u r a s , un s u b je k t ī v ā telp a č īk s t , l ie k d a m ā s Es t ā kā g r a s i s m a k ā
ap viņiem , kam a s in s s p ā r d ā s ī k š ķ o s a r sīk iem
z ā b a c iņ ie m un izsp ie ž a s uz m ē le s , un š|āc iza- Re: a t r o t ī t ā m ro k ā m
p a k š n a g ie m , un niezot l a u ž a s pierē un iz lie cas E s bild ē b e n d e s j a k ā
p a r r a g i e m , un v iņ a ru n ā t ā l ā k , un a s in s a u g un
l e j a s , v er dievi d i m e n s i ja s , b len ž , s ā n o s g r ū ž Zēns m a n ī rau d un n o m ir s t
un s m e j a s . Z v ē rs m a n ī rēc un k a k ā

1982 1987

28
 S Ē Ņ O T Ā JI V IE D O K L IS PAR M O Ž IB U

J a m eža sauksi, R iņ ķ o jie t, ī s ā s d ie n as

A t s a u k s ie s , lēm ēs. P|avā aiz a l k š ņ u s ie n a s

S e n s ū n a pāri. V e rie ties , d e b e s p u se s

B a il. Ilg i t ē m ē s ? M a lie t ie s , a i z s a u l e s k r u s a s

B ez g o d k ā r ī b a s . I z te c ē ju š i , ie sū k u š ie s ; L iecieties, zilie g a is i
P a ld i e s , ne m ēs. P ā r m i r o ņ a k lu so maizi

K a n e p ak lū p i, V e lie tie s, l e p n ā s m i g l a s
Lien z ā b a k s no ze m e s . B u č o ji e t m ā j u s t ik lu s

1976 L ē k ā ji e t , zaķi, pa snieg u

( N o š a u t s , v a ir s n e a i z m i e g u )

1979

* * *
N E N O T IK U Š IE ATENTĀTI
K a z a ņ ā š ķ ī b ā pūlī
E s a c īm s a u l e i m ūlī Ei, e r m o ņ ik a ! n e s p ē lē ! tu m a n v a ir s la b a
n e v ē lē drīz p u ik as plin tes ie k r a v ā s ( u n viss
Cik s a u l e m a z a , m a z a m a n s m ū ž s ir i e k a v ā s ) m a n liepās š a l k o V o k a ­
Un l e jā d r a z a , d r a z a t īv s ! bet l ik t e n īg s kļūs L o k a t īv s drīz pu ik as
plin te s i e lā d ē s ( b e t t ā l r u ņ i č u k s t i e s t ā d ē s )
K uš nu k ā lā c i s k r ā t ā v ai p ate ik ties un atte ik tie s ( t a s J a n k a tūliņ
M an p rātā nātre kātā p a te ik t i e s ! ) un b a i g a m iņ a m an i m in: cik Ro-
z e n b e r g s p a r m a n i zin? k a m jā n o t i e k t a m j ā n o ­
Dzird: l ū s t zem m ē le s ledus tiek ka u t p a š a m ķelle j ā n o l i e k un č ī g ā J u r k a
T ū k s t upes m e l n a i s m e d u s b ā l s kā k r īts un vēlu a t a u s t B a u s k ā rīts (ei,
m ī l e s t ī b a ! ) P ie p īp ē ts. Un m īle stīb u — m u z ik a n tie m .
Nu, lai k ā d s pateic c ē l ā k !
E s p a s a c ī š u v ē lāk A r s l a p ju nazi j ā n o k a u j un o z o ll a p a s j ā n o ­
r a u j un i n s t r u k c i j a s jā n o z o g un t u m š ā d ā r z ā j ā -
1982 n o ro k ne v e ln s ne J e k e l n s n e d e r ē s ( t r i e c ta n k u
dūri f e d e r ē s ! ) lai tau tu m e ita s s e d z e n ē s lai r u ­
d en s plīv o d ed z e n ē s ikviens ir i e k š ā a i c i n ā t s
pēc « O g r e s m e ž ie m » t a u j ā k ā d s s k r e j d z ir k s te le s
no grigu|iem un lē k ā s ird s zem sprigu|iem v e ln s!
m īle s t īb u n e m in ie t v e ln s! m īle s t īb u m u z ik a n tie m .
* * *
T e v , pulk vedi, b ūs la v ie rē t uz p i r k s t g a l i e m
K u n g s , vai T ev k ā d re iz ie n ā k p r ā t ā p a k la v ie r ē m a r āžiem un a r u jā k i e m tev d a n c o t
K a s n a v vēl l ā d ē t s a p a r ā t ā ? b ū s uz k ū ja k i e m tev j ā s a p r o t no p u s v ā rd ie m un j ā ­
v a i r ā s no u z v ā rd ie m stum k a r o tīti c u k u r ā ( l a i k s ?
K u n g s , vai T ev ir uz vienu roku š a u s im viņ iem m u g u r ā ! ) p a s l ī p m a l ā m p a s t ā v m a l ā m
G a n ko e s izlū d z o s, g a n zo g u ? un pie n e n e s pa g r ā v m a l ā m n av d o m ā t la ik s p a r
līd z s e c ē m t a n k s ! v ilcie n s lec no līd zte cē m
K u n g s , vai Tev s a p n ī r ā d ā s p lik a s lien lik tenis pa pielocēm š u rp a p t v e r e s ! pie
T r ī s n e a i z m i r s t ā s R e p u b li k a s ? ielo d zēm ! p a r līd u m ie m un r ū p n īc ā m m ē s k a u s i ­
m ie s uz k u p icā m d a ud z divreiz divi re iz in ā ts
1977 ei s k u r b ā s ird s je l reizi n ā c triec! lai tev
r o k a n e n o t r īc to krupi G e b e l s s n e n o r īs m ē s
K o n ju n k t īv u n e c ie š a m ei! Ādolf! le c uz e c ē š ā m !
m u m s p r i e k š ā g a l v a s a ts e d z ie t, b e t m īle stīb u
— m u z ik a n tie m .

Ne v e ln s , ne č e r č l l s n e s a p r o t b e t č a li s
* * *
č a l i n e a tro d v e ln s tav u roku n e a td o d ( v a i č a ­
lis č a li n e n o d o d ? ) m ē s ie p la k ā m un p ie p la k ā m
E rcen s padusē un u g u n s kr ita ie b la k ā m j a n e v ē la t ie s neticiet
K reics k a t r a m uz k a p a b e t m a n a m u te reti cie t cits m a n ā v ietā n e m e ­
los un s v e š i |audis n e ž ē lo s un t a v a m u te n o ­
T ā s d iv as z o r t e s vien v ē lo s j a m a n a m u te ne k v ē lo s ei! pašu v a in a ne-
T ā zole k n a p a lied ēs un s v e š a d a in a n e d zie d ās tai v ietā pu ­
ķe n eziedēs bet e lle m an i n eb iedēs m a n b ij to
T ūliņ, tūliņ v ē r s va|ā s a p n i a p b ē r t un divi v a r to a p z v ē r ē t viens pē­
S k r ie n V a l t e r s , s k r i e n R a p a l ē js o trs p u l ē t ā js ( b e t s m o k zem k a l n a G u l ē t ā j s )
es no p ū šo s un p a r a k s t o s e j m e k lē m a n i s a r a k s t o s
T ā g u d r īb a , t ā n a v m a n a m a n m ī l e s t ī b a s n e v a j a g — m et m īle s t īb u m u z i k a n ­
No papa, no p apa tiem.

1985 1973
 JĀNIS TAMUZS
«...TĀ CĒLUSIES
MANI ZĪMĒJUMI»
(N o b e ig u m s .}
Tad vairs k a ra d a rb īb a n e n o tika . M ie r īg i. Tad b ija tirg o š a ­
nās — k rie v i nāca p ē c sāls p a t no P e tro g ra d a s. K rie v ijā n e b ija
sāls nem az. Nāca a r k u lītē m . V iņ i nesa ādas, p a r na ud u n e p ā r­
d e va . V iņ i atnesa te ādas, tās n o v ē rtē ja un ta d m a in īja p re t sāli.
L ie lā k o tie s aitādas.
* * *
C ik ilg i p re t lie lin ie k ie m n o stā vē jā m , ne atm in os. D z īv o jā m
uz vie ta s, ta isījā s m ie ra svētki, kara d a rb īb a n e n o tika . Pēc tam
es d a b ū ju tīfu . Trīs re ize s atkā rto jās. V airāk es nekā n e va rē ju
saprast. T em p e ra tū ra 42°. T urpa t V iļa ka s v ie tē jā kara slim n īcā .
Tāda koika, eņ ģe s tā a rī izp lē su ši, d ib e n s p ie zem es, kājas
gaisā, g a lva p a ce lta — tā es g u lē ju . K ā d i e ņ ģ e ļi, kā d i g a ri m ani
g lā b a , ka es ne no m iru? Pārnācu mājās, atkal atkā rto jās. Trīs
reizes d a b ū ju ciest. B eigās p a lik u tāds, ne d z īv s , ne m iris es
b iju . Nu ta d man tik a i v ie n u m ēnesi d e v a a tv a ļin ā ju m u . Jā! Lat­
vija s arm ija to re iz b rie s m īg a b ija . Nu la b i, a izb ra u cu atkal uz
fro n ti. Prasa, kurā v ie tā es b iju iekšā? V iļā n o s . K u r es stāvu? —
8. pu lks. M a n te ic a — 10 km te v jā ie t, b e t, ja iesi pa p u rv u ,
ta d tik a i 1,5 km. Nu ko, es sukā pa p u rv u . Bet p u rvs ir n e p ā r­
redzam s. Sīkas, mazas p rie d īte s . G rīs lis līd z ce ļie m . R edzu,
vie n s tā lu , tā lu prie kšā . A ts tā jis slie d e s. M in o s pa tām . B iju tāds
n e stip rs. Priekšā n o v a d g rā v is kā u p e un p ā ri tādas kārtiņas.
Tagad es tu r n e ie tu . Bet es s te b e rē ju p ā ri. Ja es b ū tu ie k ritis ,
es vē l ta g a d g u lē tu tu r. Es n e b ū tu sp ē jis ne iz rā p tie s , ne iz p e l­
dēt,' nekā. P ārve lko s p ā ri, e ju , atkal tā d a p a ti u p e p rie kšā . A tk a l
tā d a s kārtiņ as. Kā es p ā rgā ju? M ans prā ts n e sp ē j briesm as p a ­
re d z ē t. Tā es trim g rā v jie m p ā rk ū lo s p ā ri. B eigā s tik u m alā ar',
savā p u lk ā . Tā re d z i
Tālākais laiks — atkal ie c e ļ m ani p a r s k rīv e li. Un v e lis z a ld ā ­
tie m tai fro n tē l S ieveles za ld ā tie m olas nesa, p ie la b in ā tie s v a r­
b ū t. Bail a r ī b ija . Tie no olām v ie n d z īv o ja . Briesm as nekādas,
ap šau dīša nā s a rī ne, ba rojas ar olām .
M an ar savu g a lv u jā v e d «grām atas», tās novestas līd z v e lla
būšanai. Tāda lie la kaste, tu r viss samests ko p ā . M an ta g a d
n e la b i. B eigās vism az es ie v e d u tā d u « iz e jo š ie un ie e jo š ie
raksti», un nu ta d es va rē ju o rie n tē tie s .
B eigās mēs a izg ā jā m uz Latvijas ro b e ž u , te mēs ilg i stāvē­
jām . Pa vasaru A lū k s n ē . Tas b ija skaisti. L iela is ezers. Tas parks
k ā d re iz b ij b rīn iš ķ īg s . Barons statujas b ija salicis. D audz kas
saplēsts, iz n īc in ā ts . Dažām atsistas rokas, galvas. Tiem pašiem
m ī/ie m la tv ie š ie m ir a r' velis iekšā, un s tu lb i v iņ i a ri ir i M e d z e s
m uižā p ē c o trā lie lā kara, man tu r blakām b ija kara dra ug s.
A g rā k parkam a p k ā rt b ija žogs, akm ens stabi, koka p ild īju m s ,
tā kā b laku s pe rson as tu r n e varē ja ie ie t. Pa v id u g ā ja u p īte , lie li
krasti augšā. Tagad tu r viss p a zu d is. Tad tu r v ie n a statuja b ija .
K un gs b ija uzcē lis savam m ā jo k lītim p ie m in e k li. Tas p je d e s tā ls
b ij krūšu augstum ā, tā d s ru n d ā līts un uz tā b ij tā fig ū ra . Tas b ij
mākslas d a rb s. A k m e n ī. Un varēja p rie c ā tie s . S kulptūras ļo ti
la b i izskatās b rīv ā d a b ā . Piem ēram , V ē rg a lo s . Tur ta g a d vie n s
30
u zcē lis savai d iv u s gadus vecai m e itiņ a i p ie m in e k li, tas tik
b r īn iš ķ īg i iz c e ļ to m ie ru, un viņ a ir a iz g ā ju s i . . . Un taisn i var
n o b u č o t, kā viņ a a p g a ro visu to a p k ā rtn i. A g rā k b ij tik a i p lik a
fig ū ra . Tā ta g a d p a zu d u si. M azās m e ite n īte s d v ē s e līte g u ļ
iekšā. Tukša v ie ta ta g a d , laikam sasituši. Tas b ij smalks sm ilš­
akm ens. M ū su p rie k š s ē d ē tā js , tād s M a n tn ie ks, g rā vra cis, a rī
vecs kom unists, vecs s tu lb e n is — pa p irm o nu m uru . Tas, kas
p a līd z ē ja d ra g ā t . . . V iņ am tā d s akm ensl Es prasu — ku r to d a ­
b ū ji, tas no tē la , kas M e d z e s pa rkā b ija . R edz, kā d i mēs esam,
tā d i s ū d a b rā ļi mēs esam.
V ē rg a la b a z n īc a , tā b ija skaistākā visā ra jo n ā , v iņ a b ija izm ā ­
lēta. M ā k s lin ie k s , tas tāds ig a u n is b ija . Kad viņ š sp ē lē ja , ž īd i
rau dā ja. B ij vie ns tāds b lo n d s ž īd s , visi v iņ u c ie n īja , tād s
Haims, V ē rg a lē viņš uzcēla sm uku m āju. Tad tu r b ij am b ulance ,
ta g a d — veikals. V iņ š, p a ld ie s D ievam , p irm s šitā tra ku m a n o ­
m ira. V iņ am b ij d iva s m eitas, mazas m e ite n īte s , v ie n a b ij
b lo n d a , p ē c tēva , o tra b ij tum šm ate. Tās m ā ld e ris u z ta is īja a l­
t ā r ī kā diva s e ņ ģ e līš u galvas, u zg le zn o ta s. Tās m e ite n īte s v ie ­
tē jie p u iši a iz v e d a uz Saku un tu r nošāva, to veco ž īd e n i ar',
tai b ij dē ls Pauls, n e la im īg s pu isis, ādas p ā rd e v a . V ie tē jie ap ­
c ie tin ā ja un a izve d a , vai uz Saku vai uz G ro b iņ a s m ežu. Labs
ž īd s b ij, n e b ij m a n tkā rīg s.
Pat a ltā ris p a z u d is ar tie m a ttē lie m . Kad es ie g ā ju , g r īd a uz­
lauzta, kan cele vairs n e b ija . Slavens h u lig ā n s Z īv e rts . V is i no
P am pāļiem . C ik d a u d z b a znīcas iz p o s tīta s . . .
M an in te re sē Z ie m u p e s b a zn īca . M an tu r iznāca a tja u n o t
altā ra b ild i. M a n trīs dienās b ij jā u zm ā lē g lezn as. Es ta g a d ar
in te re s i a p ska tīto s, kā izskatās, kā mana fiksā gle zn o ša n a sa­
g la b ā ju s ie s . M ā c ītā js mani slavēja. Tad vē l tik b rīn iš ķ īg s k o k ­
g rie z u m a altā ris. Skaidra dziesm a. V ē rg a ļo s g re z n īg a lie ta . Tas
b ij īs ts mākslas da rbs.
Es p ē c da ba s esm u švaks v īre lis . Pie Šterna es te ic u , ka m ai­
sus p ie kulšanas es nenesīšu, m ug ura man nav stipra . Tas ir
smags da rbs. V iņ š pie kā p ā s. Tad la bi.
. . . K u r ta d visi tie kara p ā rd z īv o ju m i. K rie v u a rm ijā ta g a d
jau ir k u n g i. M okas, kas ta g a d zaldā ta m , tas jau ir nieks. M a šīn ā
iekšā un kā p u tn iņ i . . . M ēs p irm ā karā n o R ēzeknes uz M in -
sku 3 ne d ē ļa s no vie ta s gā jā m , un ce ļu n e kā d u nav. S m iltis v ie n ,
un mēs pa tie m c e ļie m . Kāds laiks . . . un ar visu m u n īc iju m u­
g u rā , p u te k ļi no vietas, kā m ūris pa p rie kšu , e lp u n e va r ie ņ e m t,
m ute izka ltu si, d e g u n s izka ltis, tik gaism u re d z — ta d tu esi
d z īv s . N e var saprast. Un tā 3 ne dē ļas no vie ta s, un tik a i ik pa
10 d ie n ā m kādā upm alā d a b ū atp ūsties. Bet tas nav v ie n re iz ,
tas ir visu laiku.
Un ta d v ē l fro n te .
Tas a r ī ir p ā rd z īv o ju m s . K ad te v sp rā g st kā vie ns ve ln s b la ­
kām un nāk otrs, trešais lā diņ š un tu d re b i, ka nu p a t, n u p a t būs,
b e t n ē l — a izg ā ja garām . Un tā b e z pā rtra u ku m a . . .
Un gūsts, cik tu r n e no m ira . . .

Pirm ā b ija p a ga stsko la , te , V ē rg a lē . M an b ija labs sko lo tā js,
un viņš m ani sagatavoja. Es u z re iz 2. klasē tik u ģ im n ā z ijā .
Skolā es b iju L ie p ā jā . Tā b ija p riv ā ts k o la , č e tru klašu ģ im n ā ­
zija ar p a s tip rin ā tu la tīņ u v a lo d u . Kad to re iz a p tie ķ n ie k ie m
va ja d z ē ja to stu d ē t, ta d iz g ā ja šito skolu cau ri un p ē c tam p ie ­
ņēm a a p tie k ā p a r m ā ce kli. M um s b ija tād s K a p e n ie ks, sva rīg s
a p tie ķ n ie k s , tas mans sko la sb ie d rs. Tā viņš tik a lie ls v īrs , sla­
vens un d a k te ra v ie tu iz p ild īja . C ilv ē k i va irā k g ā ja , kā p ie d a k ­
tera.
Es b iju m ākslinieks jau no dzim šanas, kad g ā ju p ro ģ im n ā -
zijā . Es b iju tā d ā g o d ā , ka, ja v a ja d zē ja z īm ē t uz tā fe le s, ta d
sauca m ani. Tad b ija tāds zīm ēšanas s ko lo tā js La vrovskis, L ie ­
p ā jā . V iņ š b ija P ē te rb u rg a s a k a d ē m iju b e id z is , tā d ā smukā
fo rm ā staig āja. Bet viņ š b ija m u|ķis, viņš n e ko man neiem ācTja.
Es b ū tu la im īg s , ja b ū tu v ē l kSds g le z n o ju m s no tie m la ikie m
p a lic is .
Pēc arm ijas es g rib ē ju ie g ū t g le z n o tā ja zināšanas. 1922.
g a d ā ar mazu tē v a p a līd z īb u g ā ju uz RTgu a p g ū t m ākslu.
Un kur? V ie n īg i K u ltū ra s veicinā šan as b ie d r īb a s stu d ijā , g le z ­
nošanas, zīm ēšanas sekcijā un s k u lp tū rā . Tur mūs R. M au rs
m ā c īja . Tur es g ā ju , b e t viņ š b ija n e jē g a .
Tur a rī a k tie ri, kaut kādi ra k s tn ie c iņ i. Tur es satiku Laicenu,
tas — smuks cilv ē k s , lēnā b a ls ī viņš run āja, un viņ am b ija
ko m u n istu form a, ādas pra ķis. Un ta d viņ š b ija sacerējis
dze ja s «H o Tai». N o tie m la ikie m man viņ š p a tika . Taisni
žē l, ka viņ š b ija tik id e jis k i d u m ji. Ticēja, ka nu M askavā
u z c e ls p a ra d īz i. C ik n o žēloja m a, m u ļķ īg a nā ve . . .
,z Te es n o m ā c ījo s 2 gadus.
a
<
K ad es p ie Ugas Skulm es strā d ā ju , ta d es b iju p iln īg ā
b a d ā , kā gū stā. Es d a b ū ju trīs ga du s tā d z īv o t. Sausa m aize,
nekas man va irā k neiznāca.
Tēvs man a ts ū tīja apm ēram 80, 100 latu, un tas b ija
viss. V iņ š kā īsts am e rikān is t e ic a : — Pats taisi v īru . («S e lf-
m ade m an.») Bet kur ta d to la ik R īg ā va rē ja n o p e ln īt — b e z ­
d a rb s. Es a r ī a iz g ā ju Zaķusalas zā ģ ē ta vā d ē ļu s nest. D ienu
no nē sāju , un tu r vie ns v e c īts te ic a — tu jau, ja u n e k līt, sa­
la u z īs i savus p le cu s — un tā a rī b ija . Es ilg ā k p a r v ie n u
d ie n u n e va rē ju iz tu rē t. Tad atkal S arkandaugavā lā d ē ja o g ­
ļu ku ģ i, es kā m u ļķ īts p ie te ic o s , a izb ra u cu . Un kā to re iz
lā d ē ja ! N o kuģa izce ļ kausu un ķerrā iekšā. Tās stalažas
ir d iv re iz augstākas kā šie g rie s ti, ar v ie n u d ē līt i. Z o n g lie rē
nu ta g a d ! M a n ī v īr i noskatās un saka, m et p ie malas, ej
ostā! Bet tu r v ē l lie lā ka e lle . V ie n a p ē c otras nāk ķerras
un p u te k ļi. To d ie n u es iz tu rē ju , 3 lati n o p e ln īju , b e t ta d es
d iv a s d ie n a s b iju kā slims. Un atkal p e ļņ a man b e id z ā s .
Tie, kas fa b rik ā strādāja, tie m b ija la b i, b e t kaut kād u d a rb u
atrast n e varē ja. Un ta d — uz sausu m a iz īti . . .
Un v ie n re iz uz n e rvu sabrukum a b iju . V is u d ie n u s tu d ijā
n o z īm ē jie s , n o g le z n o jie s un vakarā zīm ēšanas stun dā es vairs
n e va rē ju ar p iln u sparu d o m ā t.
D a rb n īc ā va rē ja visu d ie n u strādā t, no paša rīta līd z vaka­
ram, cik p a tīk . M o d e lis nāca tik a i vakarā.
M an vie n s labs akts b ija L iep āja s m uze jā , b e t kāds to
ir p ie v ā c is . Par aktu man žē l, tas b ij 20 m inūšu laikā, ā tri
ta is īts . Es b iju v e ik ls z īm ē tā js . . .
M ē s tik a i p ā ris m o d e ļu s esam g le z n o ju š i b e z d rē b ē m , un
tā mēs katru vakaru divas stundas strādā jā m . Tad, kad mums
sakrājās nauda, es b iju kasieris, un man b ija kase. S tudisti
iem aksāja man, un es atkal m aksāju p a r d z īv o k li, tas ir,
d a rb n īc u , un m o d e ļie m . M o d e ļie m m aksāja n e d ē ļa s b e ig ā s.
M e d n ītis s tu d ijā b ija samērā maz, kād u g a d u , ta d arm ijā
n o g ā ja . Pēc v iņ a es b iju tas saim nieciskais d a rb in ie k s . Fo­
to g rā fijā s redzam s, ka viņš b ija arm ijas fo rm ā . K ad b ija b rīv s
b r īd is , viņ š atnāca p a strā d ā t, p a z īm ē t.
,31

Tie m o d e ļi, tie ka va lie ru ķ ē rā ji uz stu d ija s a u d zē kņ ie m
c ie rē ja . U z vie na s es a rī uzķē ros, tā b ija fe in a m eita , a sto ņ ­
p a d s m it g a d i. V iņ a b ija no La tgales, p a b e ig u s i ģ im n ā z iju .
Tēvam m ājās va ja g , kas g rā b j sienu, b e t viņ a jau b ija tik
au g sti sko lo ts cilvē ks, ka p a r kaunu b ija p ie g rā b e k |a ķ e rt je b
kaut ko tā d u . Ie ra k s tījā s b e z d a rb n ie k o s , p ie tā b e z d a rb n ie k u
pa ba lsta. U z m ājām strā d ā t ne bra uca.
B e z d a rb n ie k o s b ija a rī saim nieku d ē liņ i un m eitiņa s, un
v iņ ie m maksā p a b a ls tu . Tādas tās lietas b ija , n e jē d z īb a s .
V iņ i ja u s k a itījā s iz g līt o t i c ilv ē k i, neies jau ar dakšām un
g rā b e k li d a rb o tie s .
Tā b ija g re zn a m eita, d ū š īg a m eita.
S tud ijā v iņ a n o s trā d ā ja labi ilg i, vairāku s m ēnešus. Pēc
tam a p p re c ē ja v ie n u in ž e n ie ri. V iņ a b ija tā d a seksa pīla. V ē lā k
v iņ a i b ija trīs b ē rn iņ i, tas v iņ u b ija b iš ķ i p ie p rā ta ve d is ,
p a r b ē rn ie m in te re sē jā s. Kad viņ a d z īv o ja L ie p ā jā , viņ a i
v īrs c u k u rfa b rik ā p a r in ž e n ie ri ta g a d strādā ja , ta d viņ a to m ē r
atnāca a rī p ie manis.
M an pašam visla b ā kā s atm iņas no tie m aktu zīm ēšanas
la ikie m . Ja man b ū tu kāda 1ida, es to la b p rā t z īm ē tu . Tā jau
ie do m āja s, ja p lik u s sieviešus zīm ē , ta d tū liņ g ā z īs ie s virsū ,
b e t nekā. M ē s tu r s tu d ijā jo ti la b i s a d z īv o jā m . Un vie n a
no tām , kad es s lim o ju ar g rip u , nāca m ani a p m e k lē t. N o
malas to re izē m n e s a p r o t. . . Jokaini b ija , jo k a in a ja u tā
pasaule, d z īv īte .
Es b ū tu la im īg s , ja man b ū tu kāda, ko z īm ē t. S ie vie te s
ķerm e nis tiešām b ija b rīn iš ķ īg s . Un neizsm e|am s skaistum a
avots. S ie vie te s ķe rm e ņ a līn ija s , tā ir cita pasaule. Par to
nav ko d e b a tē t.
J. Skulm e. K āda s tu d ijā b ija M . Reneslāce, v ē lā k ā D žoņa
L ie p iņ a sieva? Es v iņ u zin u no v ē lā k ie m la ikie m , viņ a b ija
tā d a kā n o slē g ta , man tā d s ie sp a id s no viņas p a lic is .
J. Tamužs. M an viņ a pa tika. N u, ta g a d ja u lie lie g a d i,
la b i n e va r atm in ē tie s. V iņ a b ija tā d a p ils ē tn ie c is k i a ttīs tīta .
B ija tād s g rā m a tve ika ls «Lētai», tu r viņ a b ija p ā rd e v ē ja un
vaļas b r īž o s nāca mūsu d a rb n īc ā .
J. S. Kā viņ a strādā ja , viņ a b ija spē jīg a?
J. T. V iņ a b ija īp a tn ē ja . Kā v iņ a ie d o m ā jā s, tā to m o d e li
v e id o ja . Un tā p a t g le z n o ja — m ilz īg ie m krāsu trie p ie n ie m .
V iņ a samērā īp a tn ē ja b ija , b e t te m p e ra m e n ts — n e n o lie d z a m i.
Es viņ u atm in os ar p rie k u .
J. S. V ē lā k , kad D žo n i izm eta no akadēm ijas, viņ a b ija
ļo ti no sp ie sta . Šinīs laikos, kad sākās klapatas un m orāliskās
g rū tīb a s , ta d v iņ a a rī m o rā liski p ā rv ē rtā s . M a n izn āca p ie viņas
šad ta d a iz ie t. Ļ o ti re ze rvē ta .
Sakiet, lū d z u , ko p a r H ild u VTku atceraties?
J. T. Tā b ija p e rs o n īb a . V iņ a z īm ē ja tādas īp a tn ē ja s , greznas
sie vie te s, tās vē l ta g a d kaut ku r redzam as. Tad viņ a tēvam
rā d īja . V iņ š jau atzina, ka tas ir labs, jo tik a i tā viņ a spēj
strā d ā t un v e id o t m o d e ļu s — p ē c savas gaum es. V iņ a b ija
tā d a īp a tn ē ja . Bet ļaunu ne var a tm in ē tie s.
J. S. V a i v iņ ie m n e b ija k o n flik ti — tas, ko tē vs te ica , n e ­
b ija viņ ai ne pieņem am i?
J. T. Nē, nē, tēvs d ie z g a n maz iejaucās. V is p ā r b ija d e ­
likā ts, lib e rā ls . M ē s b ijā m p a š d a rb n ie k i, viņš kaut ko am at­
n ie c is k i a iz rā d īja , un tas a rī b ija la b i, tas b ija v a ja d z īg i.
Un V īk u a r ī n e va rē ja k ritiz ē t, v iņ a i jau b ija tā d s stils iz ­
strādāts, pašai sava pašapziņa, un tu r n e ko d a u d z n e va rē ja
g ro z īt.
J. S. Sakiet, vai tik a i tos m o d ē ju s s trā d ā jā t vai kādus ko m ­
p o z īc ija s uzm etum us sace rējāt arī?
J. T. Nē, no sākuma viņ š kaut kādus k o m p o z īc ija s u z ­
d e vu m u s p ra s īja , b e t mēs n e b ijā m a ts a u c īg i un tā v ē lā k
p ie ru n ā jā m ie s tik a i ar tām klusām dabām un p u ķe s kādas
g le z n o jā m . V iņ š (U . Skulm e. — A . I.) mums sa ta isīja kādas
trīs četras k o m p o z īc ija s un ta d mēs la idā m vaļā.
Pirmā g a d ā viņš nāca b ie ž i, b e t b e id z a m o g a d u , ta d v i­
ņam b ija tā ģ im e n e s tra ģ ē d ija — n o g a lin ā jā s p irm ā sieva un
32
viņ š m e k lē ja to o tru , ta d viņš ilg u laiku tu r nem az nenāca.
Un ta d man rā d ījā s , ka viņš man va irā k n e va r p a te ik t ar.
P aldies viņ am , d a u d z ko es g u v u no v iņ a . Un b e ig ā s viņš
man n e p a tik a . V iņ š te ic a — kad jū s b e id z o t sāksiet k u b is tis k i
g le z n o t? Tad man viņ a a u to ritā te zuda, ka var tā ru n ā t —
k u b is tis k i g le z n o t, viņš jau a r ī v ie n u la ik u b ija a izrā vie s
ar to kub ism u .
Un tā mans lie la is sko lo tā js ir R īgas p ilsē ta s M ākslas m uzejs.
T o re iz viņš n e b ija iz p o s tīts kā ta g a d . B rīv o s b rīž o s es g ā ju
uz m u ze ju p ē t īt veco s m eistarus, tie man n o te ic a to visu.
A u g š ā visās m azajās istab iņ ās b ija m azie h o la n d ie š i. Kad
es dažus ga du s a tp akaļ b iju R īgā, P ilī, vie n s no h o la n d ie ­
šiem ir m elis p a lic is , kā kra u p i d a b ū jis . Tai P ilī viņš ie t
b o jā , n e va r vairs p a z īt. T āpat a rī Sv. H e ro n īm s, to re iz viņš
s p īd ē ja lie la jā zā lē kā sa u līte , ta g a d kā ē d i d a b ū jis , lin
tā a p kā rtn e , tā tum sa . . .
i. S. V a i mana tē v a p irm ā sieva uz s tu d iju nāca?
J. T. Nē, viņ a strā d ā ja V alsts b ib lio tē k ā , tas ir p ie Pils
laukum a. V iņ a p a r tām lie tā m ne in te re sē jā s.
J. S. Bet c iti m ā k s lin ie k i, kā Ģ . Eliass, nāca ska tītie s, kas
d a rb n īc ā notiek?
J. T. N ē, d a ž re iz L ie p iņ š , b e t sveši nenāca. T ur ja u b ija
ko n ku re n ts Suta ar savu d a rb n īc u . Tam b ija lie lā k a pie kriša n a .
Jo h a id ī, s ū d a b rā lis l
J. S. V iņ š ja u b ija ne no svērts cilvē ks. Pēc savas b ū tīb a s
īs ts m ākslinieks. Bet b ū tīb ā g rū ts g a d īju m s .
J. T. Jā, viņ a m b ija p la ta m ute, b e t ne tād a darīšana.
M u te viņ am b ija kā z irg u zag lim .
I r b īt e b ija b e id za m a is saules b rā lis . V iņ š nekas n e b ija .
Bet viņš b ija m ā kslin ie ks. Es p ie Irb īš a šad un ta d a iz g ā ju .
V iņ š d z īv o ja tik n o ž ē lo ja m i, ka to n e va r ie d o m ā tie s , tas
pa ltraks, un m ū ž īg i ne m azgājies, smaka nāca. Ilg i viņ a sa­
b ie d r īb ā n e va rē ja tu rē t. Divas liela s istabas, va irā k kā a p ­
m etum s tu r nekā n e b ija , vie n ā s tū rī b ija samestas panckas,
tu r laikam viņ š g u lē ja , ta d g a ld s un v ie n s krēsls, un tu r
viņ š strādā ja . V iņ š r ā d īja zīm ē ju m u s, saku, tas, tu r, ir p a r
d a u d z spožs, tas p a r tum šu, un viņš — p a z e m īg i klā t un
t ū lī t to la b o ja . Tā n e vie n s n e d a rīja , tik a i Ir b īte .
V iņ š ja u laikam saprata, ka p a re iz a k ritik a b ija . Un šau­
b ījā s . Es pa d ra u g a m b iju . Es p a r d e s m it la tie m va rē ju n o p irk t
to sla ve n o « K rie v u b a znīcas», tas tiešām b ija skaists. Bet es
d o m ā ju , ka tā b ū tu viņ a apcelšana. V iņ š izstād ē d a b ū ja
d iv s im t la ti. Tas a r ī to vērts b ija .
Es I r b īt i re d z ē ju p ie M a d e rn ie k a 191-4. ga dā , es v ie n u
m ēnesi p ie M a d e rn ie k a p a strā d ā ju , ta d uznāca karš un es
n e v a rē ju vairs ilg ā k p ie viņ a p a lik t. I r b īt e to re iz tu r b ija
ie m īļo ta is skolnie ks, un M a d e rn ie k s a rvie n atnāca un apstājās
p ie viņ a.
V iņ i p ū ķu s z īm ē ja krāsu fa b rika n ta m R o zītē m , tas ir viņ a
da rbs.
Tad I r b īt e b ija p rīm ā skaists ja u n ie tis . B rūniem m atiem ,
b rū n ā m acīm , un ta d viņš b ija a p ģ ē rb ie s ar kā nākas, nu īsts
m ā kslinieks.
Pār v iņ a p ā rvē rša n o s n e zin u nekā un n e varu p a te ik t. To­
re iz viņ š b ija b r īn iš ķ īg s pu isis, nu la b ā k n e va r b ū t — lie ­
liem , g a rie m m atiem , un p ro fils , un smuks kā itā lie tis ,
b e t, kas b ija vē lā k , to es ne varu saprast. V iņ š iz d e v a tā d u
b ro š ū riņ u p ie vecā S te rn a ,— tu r b ija m urgošana. (V . Irb e
sara kstīja un iz d e v a vairākas re liģ is k a rakstura b ro šūra s —
A . I.) K u r viņ š kaut kād os ie s p a id o s nāca, es nekā n e zin u .
B et viņ š b ija p iln īg i nekas. Tajā m ūku u zva lkā , es atm inos,
v iņ š skrēja pa B rīv īb a s ie lu . Pļekš, p ļekš, p ļekš, salst tak,
15— 20 g rā d u v a rb ū t. Skrien, skrie n un ta d nom etās, n o tu ­
pās uz nosalušām kājām , p a sild ā s un skrie n atkal, n o ž ē ­
lojam s. Kā viņš n o k rita tik zemu? Kā m ā kslin ie ks viņš nav
b ijis n o k ritis , viņ š ir b ijis b rīn iš ķ īg s v ie n m ē r. T am dēļ va ja g
b ū t tam ārē ja m , ja viņ am b ū tu šlip se un krāga, ta d viņ š
b ū tu ie k ļu v is e n c ik lo p ē d ijā . V iņ š b ija tā d s, ka p ie v iņ a n e b ija
ie spē jam s p ie d u rtie s , no viņ a smaka nāca. V iņ š jau b ija s e v i i
no šīs pasaules n o š ķ īris nost. K o tu tu r va ri saprast. Tā tie
b rīn u m i rodas. V a ja g d o t m o n o g rā fiju .

M an b ija vie ns ģ im en es skats, trīs la ti laikam m aksāja.
M an d a ž re iz tā d a sajūta uznāk, ka man jā m irst nost. Un
tā man sirds b a n g o jā s un sm adzenēs, re ib s t ga lva , un tā d ā
re iz ē es a iz d e v u viņ u Sudm alim . Un tā n e zin u , kur viņš
pa lika .
Ir b īte jau d a u d z strādāja. Katru re izi v iņ u O p e rā la i­
d a — g a le rijā p a r b r īv u . Un ta d viņš kā spičku ka s tīti, tik
mazus d a rb iņ u s zīm ē ja . Tad v ē l pa kro g ie m g ā ja zīm ēdam s,
no d a žie m viņš d a b ū ja pa g a lv u , b e t n o p irk a jau v iņ i a rī
ka u t k o . Par k o ta v iņ š ie m e tīs , — n a b a g s v iņ š b ija . N ē,
n ē . K o v iņ š ē d a un ko v iņ š d z ē ra , n e z in u . V iņ š d z īv o ja
kā v ie n s p u tn e lis .
Tēvs man kādus tr īs gadus pirm s braukšanas ko klē , —
tu b ra u c te, ko tu tu r, R īgā, n īk s ti, un tā d ā garā. Es b iju
īsts Latvijas p a trio ts , man n e tīk šo zem i atstāt. Es esmu
visus savus spēkus z ie d o jis un asinis lē jis, un ta g a d to a t­
stāt man b ija p r e tīg i, b e t tē v u ļo ti c ie n īju . V is i b rā ļi un
māsas a izb ra u ku ši . . . Un ta d trīs ga du s ie p rie k š n o p irk u
spāņu va lo d a s m ā c īb u , gra m atiku un vā rd u s zin ā ju jau ie ­
p rie kš. N e kād u s k o lo tā ju n e b ija , es pats m ā cījo s. Spāņu v a lo d a
ir vie nkā ršāka kā la tviešu , nav kā p ie frančiem , kur ne ­
skaitām as rīk le s un d e g u n a skaņas.
Jāsāk d o m ā t, kā es b ra ucu . . .
N o R īgas caur visu V ā c iju uz A n tv e rp e n i pa d z e lz c e ļu .
N o tu rie n e s ar p re č u — pasažieru k u ģ i uz R io d e ž a n e iro . P ie­
stājām ies M o n te v id e o uzņem t banānus, ko vest uz B ue no saire -
su. Es p a lik u M o n te v id e o un diva s ne d ē ļa s g a id īju ku ģ i,
kas b ra u k tu uz A su n s jo n u . K u ģ is uz Sunsio (A su n sjo n a . —
A . I.) g ā ja d iv re iz m ēn esī, un ie p rie k š ē ja is n u p a t b ija a iz­
g ā jis. Braucām pie ca s dienas, tas b ija m o d e rn s ku ģ is. Pirms
tam b ija p lū d i, un ta d pārm ainās g u ltn e . Brauc un zo n d ē , b e t
pa nakti g u ļ. Tā pieca s dienas braucām .
Tēvs visu laiku d z īv o ja Buenosairesā p ie kāda m iljo n ā ­
ra p a r d ā rz n ie k u . V iņ a p ā rziņ ā b ija 30 ha lie ls skaistum a
dārzs. Tikai tad , kad viņš vecs p a lika un vairs n e varē ja
O.
<
strā d ā t, n o p irk a in d iā ņ a b ū d u un a iz g ā ja augšā uz A s u n s jo -
nu. Bija ie d o m ā jie s , ka v a ja d z īg s siltum s, viņam no aukstu­
ma b ija b a il.
Brāļi b ija izm ā cīju šie s p a r ceļa te h n iķ ie m un strā d ā ja pa tstā ­
v īg i.
B raucot pa Paranu, tik k o var sa re d zē t krastu, lie lā k o tie s
la b o , up e plata, tu r ir Pampa, A rg e n tīn a s step e. Kreisā krastā
ir kaut kāda n ie c īg a in d u s trija , šāda tāda.
Tur augšā satiku tē vu , p ē c ilg ie m g a d ie m viņ u re d z ē ju .
A k, jā, b r īn iš ķ īg i! Pazinu. Tad jau viņš b ija vecs, n e v a rīg s
p a lic is . N e zin u , vai viņš n o ž ē lo ja , ka atstājis L a tviju . V iņ š
tik a i te ica , ka la b p rā t g rib ē tu g u lē t V ē rg a lu kapos zem
V ē rg a lu apsēm . Bet nekas neiznāca. T urpat, karstā zem ē
b ija jā ie g u ld a .
Es tu r b a n ā n ie m raku zem i, tādas liela s b e d re s , m etru
rā d iu sā . Saliek iekšā lapas, g ru žus un stāda banānus, v i­
ņiem p a tīk ūdens.
R eizi n e d ē ļā , katru sestd ien u, nāk p ē rk o n a lietus. Pēc
lietus, p irm d ie n , ir visvēsākais laiks, 35 g rā d i ēnā. Tad te m p e ­
ratūra ceļas katru d ie n u , sestdien sanāk p ie 40°, un in d iā n is
b ļa u j, — kāds karstum s! Un ta d no A n d ie m , no Č īle s , B o lī­
vijas puses nāk m āko ņi. Nāk pam azām kā ka ln i, b a lti, m e ln i,
d z e lte n i, sarkani m āko ņi. Rūgst un ceļas, un rū g st. Un, kad
uznāk, ta d kā cau r sietu. N eparasti, kā lie tu s strūklas tek.
Z ib e ņ i skrie n uz augšu no m ākoņiem . Trako. Tad ir p lū d i,
b e t to visi g a id a . M itru m s jau ā tri tu r iz g a ro no zemes.
Uz rud en s pu si, ta d ik pa d ivā m n e d ē ļā m līs t. Kad nav lijis,
ta d jau z ā līte p a lie k b rū na . A p d e g . Tur nav tā d a zāle kā
p ie mums, tu r — kā g r īs lītis un apakšā s īp o liņ š . T ikko u z ­
līs t, ta d zaļš ārā.
* * *
M um s ja u p ie tie k — iesēj zemē vai ie b a ksti, un d ie z g a n !
33

"5
^ Kad asto to viņ š sakapājis, ta d vā cie ši g ā ja p ie p re z id e n ta .
5 Nu ta d viņš savākts. V iņ i vē l ta g a d n e ie re d z b a lto s.
u K aim iņos d z īv o ja da kteris, tēvam d ra u d z īg s kungs. V iņam
a b ija d ā rzn ie ks, vecs, sakaltis spā nietis, kas visu kop a. Katru
Bet tu r ne au g tik lē ti. K ukurūza, m eži un tād as lielā kas
lietas v ē l šā tā, b e t sīkākās sēkliņas — salāti, re d īs i, to s k u d ri­
ņas visu aizne sīs p ro m . Tur b le ķ a ka stītē ir jā iz d ie d z ē un
ta d jā p ā rstā d a . Tikai ta d kaut ko var d a b ū t. Tur ir dažādas
skudras, vienas d z īv o zemē. A k, kā mans tē vs ar tām c ī­
n ījā s, katru d ie n u lē ja ū d e n i alās. Skudras tu r ir lie la is kungs.
* * *
A su n sjo n ā vie ns b ija dabas m uzejs, tas b ija c ie ti. M ākslas
m uze ju n e b ija . Tur n e b ija nekādas kultūras.
M o n te v id e o b ija m uzejs, b e t tas a r' b ija c ie t. U n, rādās, tu r
ne vie n s n e sta ig ā ja — nom aļā vie tā .
Buenosairesā — lie ls m uzejs. D audz ve cie spā nieši un vie ns
Renuārs. K aut kāda «M ā te ar b ē rn u » , b e t tas b ija tā, jo h a i-
d ī, u z g le z n o ts , p a v irš i, tas man tā neko. Un ta d vie ns m āk­
slinie ks, v ie tē ja is , māsa te ica — slavens, ainavas g le z n o ja ,
b e t tā kā fo to g rā fs , man tā d a g le z n ie c is k a p rie k a n e b ija .
Tikai vecais Renuārs un spānieši, b a zn īca s tē v i, svētie . Es
tu r a rī z īm ē ju . V ie n s lie ls ve ika ls b ija A su n sjo n ā , laikam
am e rikāņ u. Teicu, v a rb ū t va rē tu iz s tā d īt savas b ild e s . V iņ š
saka, jā, jā , to var. Bet tā a rī nekas nesanāca. Ne es ie rā ­
m ējum u va rē ju atrast, nekā, un tā tas p a lika . C itā d u d a rb u
tu r n e d a b ū ju .
* * *
Tur pa visu D ie n v id a m e rik u b ija kaušanās, p o litik a . Un
tā tu rp in ā s a rī ta g a d . Tādas lietas la b p rā t p a tīk , uz tam v iņ i
m alači. Jau otrā n e d ē ļa , kad atb ra ucu , — p lu ik š , p lu ik š l —
šaudās. M an a tē va mājas ir nom alē, māsa a tg rie ža s no p ils ē ­
tas un saka — šaudās . . .
A su n sjo n ā Paranas upes krastā m ilz īg a ostm ale. Ie ie t ā r­
zem nieks b ā rd u n o d z īt. Šefs noskatās, ka tu rīg s vīrs, n o ­
spiež p o d z iņ u , un tas n o ie t p a g ra b ā , d ib e n ā . Tur pa r īk li.
Kas v a ja d z īg s , paņem , un viņš iz p e ld Paranas up ē. Ja tu r
ie ra u d z īs līķ i, tu r nav kā p ie m u m s — tu r n e p ē tīs , kas un
kā, m iro n is p e ld , un lai p e ld D ieva m ie rā!
A iz A sunsjonas vē l b ija vie n a p ie s tā tn e — K oru m ba , tas
jau ska itījā s B ra z īlijā . Tur katram d ž e n te lm e n im , k ā rtīg a m
p ils o n im , ir šaujam ais un vesela svīta iz ta p o ņ u klāt. Un,
ja ir kaut kāda lieta, ta d šauj.
Es a p k ā rt n e k la iņ o ju , ko tu r! B rālis te ic a : aizbra uksim uz
v ie n u p ils ē tiņ u , — b e t tā a rī pa lika .
* * *
Tur b ija tik a i vie ns iz g līto ts kungs, b e t viņš b ija kaut
kādā amatā, un es n e zin u viņu.
34
Es tu r n e v ie n u b a ltu s ie v ie ti n e re d z ē ju , jā, tik a i vie n u
b a ltu , ja u n u . Tas izskatās jo k a in i. Jo tas b a lts izskatās d ze lte n s,
un tas izskatās s lim īg i.
Par in d iā ņ ie m .
N e kād u d a rīša n u man ar v iņ ie m d a u d z n e b ija , b e t tik u
d z ird ē jis dažādas lietas. P olicists — in d iā n is stāv uz ielas,
b e t viņ š p a t n e p ro t spāniski.
V a lp a ra is o b ija kādas d e sm it vācu ģ im e n e s apm etušās
un sāk strā d ā t, p a r s trā d n ie k ie m ņem in d iā ņ u s. Tiem visiem
ir krūm a naži — mačetes, tas ir kā zob en s. Kad ie t mežā,
jā ņe m līd z i, c itā d i ne var tik t iekšā. Tas vie n s b ija sakapājis
se p tiņ u s saim niekus. V ā cie ši ie t sū d zē tie s uz p o lic iju , b e t
tie a r ī in d iā ņ i, v iņ i n o ņ u rd , un nekas, un in d iā n im nekas.
d ie n u viņ a k a lp o n e in d iā n ie te gā ja p ie tē va p ē c ūdens.
M anam tēva m b ija b a g ā tīb a — artēziskā aka. Ļ o ti d z iļa aka,
un, kaut a rī p u s d ie n la ik ā tu r ie s p īd ē ja saule, ūd en s turējās
vēss. V iņ a nesa ar spa iņ iem , ne vis uz ga lva s krūkā . V iņ a i
b ija k a va lie ris, kas nāca līd z , tas b ija kalsns, ka b a il p a s k a tī­
tie s. Es jau n e va rē ju uz to m e itu p a s k a tīt . . . p a s k a tīt jā, b e t
ne p a s m a id ītie s . Jo ta d jau varē ja d a b ū t — žvikts un b e ig ts !
Ne p a r ko ! Ne tā kā mums, kad m eklējā s. S tin g ri. Tur vēl
laikam ta g a d tā. Tas ir n e k u ltu rā li.
Tēvam b ija d ra u g i vā cie ši. Tad vie ns itā lie tis , b o d n ie k s .
K a trre iz — kā atnāk, sāk d z ie d ā t, cik te smuki un skaisti,
p ie mums b ū tu s m ie k līg i, b e t tu r skaisti! M an p a tika tā sieva,
tā likās in te liģ e n ta . Bet viņš — ēze ļa gabals. V iņ š ā tri lam ā­
jās un ā tri smējās.
Kad es b ra u cu mājās, tad caur vācu kon sulu jā d a b ū vīza ,
ka b ra u c caur V ā c iju . V iņ š prasa, kāp ēc es b ra u cu mājās,
saku — nevaru to klim atu pa cie st. P areizi ir, šī zem e nav
e ir o p ie š ie m ,— tā viņš. Itā ļi, spāņi, jā , tie p ie karstum a p ie ­
rad uši. Un n e d a u d z vācieši. S aim nieciskā d z īv e v iņ u rokās.
P o litik ā v iņ i ne, va irā k pa sa im n ie c īb u . Spāņi ir g o d k ā rīg i,
tie taisa p o litik u . Tur ž īd iņ i b ija sabraukuši. Tos visus b ija
savākuši k u ģ ī un n o s ū tīju š i le jā uz U g u n sze m i, un ta d to kuģ i
u z s p rid z in ā ju š i. Es jau tu r klā t n e b iju , b e t tā teica .
T o re iz jau (1931. gadā. — A . I.) d z ird ē ja , ka v ie tē jo s k re i­
sos ņem p ie rīk le s , un tu r nav nekas. Tā ir tā d a rūgstoša
pa sau le. Iz ņ e m o t sauli, gaism u, siltu m u, tu r nekā nav. Tur
k u ltū ra nav. M ilz īg s m uzejs, b e t b a u d īt nav ko. V iņ i d z ie d ,
sp ē lē , d e jo . Kad b ra ucu ar k u ģ īti pa Paranas u p i. M ēness
s p īd un tālu m ā Pampa. Un d iv i ja u n ie ši, p u isis un m e ite n e .
V ie n s s p ē lē m a n d o līn u . Un tie d e jo . U n ta n g o d e jo . Es
ta g a d v ē l p rie c ā jo s , kā v iņ i v ie n k ā rš i skaisti d e jo . L u s tīg i
ļa ud is.
Buenosairesa. N o šejienes es b ra u cu atpakaļ. Uz H a m bu r-
g u , ar labāku k u ģ i, pasažieru, otra jā klasē.
T o re iz, kad b ra u cu tu rp , b ija b e ļģ u v irtu v e , rū g ta , skā­
ba un neparasta, es sam aitāju v ē d e ru . A tp a k a ļb ra u c o t vācu
v irtu v e , d a u d z salda. Priekš mūsu v ē d e rie m tuvā k.
K ad atb ra ucu L a tvijā , a iz g ā ju d z īv o t p ie māsas V ē rg a lē .
V is i š ķ īb i skatījās — am erikānis atkal m ājās. Tad man gā ja
g rū ti. U znāca kāju sāpes un b ija jā ie t slim n īcā . Smaga lie l-
kaula o p e rā c ija , p ē c tam g a n d rīz g a d u kā k ro p lis m itin ā jo s
p ie māsas.
Sterns p a r m anām mākslas lie tā m ne ko d a u d z ne in te re sē jā s,
un p a tie s īb ā ar visu to tas man p a t la b u p a d a rīja . V ā cu laikā
m uze ja (L ie p ā ja s. — A. I.) d ire k to rs Sudm alis te ica , lai at-
ne sot kaut ko izstā d e i. Z īm ē ju m u man n e b ija , tik a i tie A m erikas
g le z n o ju m i — pu lka , kād i d iv d e s m it. Es aiznesu, un viņš n o ­
lika ve se lu sienu, un tas b ija rik tīg s p ie v ilk š a n a s p u n kts
visam m uzejam . S p īd ē ja it kā s a u līte uz tām p e lē kā m b ild ē m .
Sudm alis te ica , ē, nepazīstam s c ilv ē k s un, tā sakot, sveša
pa d a rīša n a . To es te ic u vecam Sternam . Sterns nav ļauns,
b ra u c uz L ie p ā ju un p ie d ire k to ra g a ld a runā, kas p a r lietām , —
viņš ir m ākslinieks, atb ra ucis no A m e rika s un n e va r p a rā d īt
savus d a rb u s, es esmu vecs d e p u tā ts (Saeimas. — А . I.) . . .
Uz tā pam ata m ani p ieņ ēm a, kad viņš to ve co Sudm ali
n o tra m d īja . Tas b ija pirm ais sasniegum s, ka kāda s ie v ie te
b ija u zra k s tīju s i c ild in o š u rakstu p a r mani un m anu m ākslu.
* * *
K o m p o z īc iju vēl var g ro z īt, tā c itā d i iz z īm ē t, b e t sm alkāk
iz z īm ē t — tas nav v a ja d z īg s . V iss ir p a rā d īts , kā ir. Tur
ne var ne p ie ņ e m t, ne atņem t. Pagājušās dienas.
Ienāca k rie v i 1945. ga dā . Un ta d jau ze m n ie ki strīp ā m
bra uca uz L ie p ā ju . Tad n o d o k ļi b ija m ilz īg i. V a ja d z ē ja kaut
ko p ā rd o t. Brauc p r e tī m atroži kravas m ašīnā, vie ns izra uj
p ā ta g u zem niekam un tik s lā n ī tie m b ra u c ē jie m no vietas,
kam tu sūdzēsies. Tas ir barbarism s. U n ta d ir p ie ra k s tīts :
«А х, ты д е р е в е н с ка я д ур а , п о к а ж у , что такая к у л ь т у р а . . .»,
tā k rie v e lis māca savu fid u . Tas pats b ija ar la tviešu tau tu .
« П о к а ж у , ч то та ка я к у л ь т у р а » — ar p ā ta g u . Tā p ā ta g a s k u l­
tū ra b ija līd z šim laikam . Z e m n ie c īb u v iņ i iz n īc in ā ja , sim t-
tūkstošus p a d z in a no zemes, p a d a rīja p a r k o lh o z u v e rg ie m ,
un — žviu ks, žviu ks . . . Barons tā n e d a rīja , v a rb ū t tik a i v e rg u
laikos, b e t barons p ie re d z ē ja a rī b rīv o s laikus. Barons b ija
p ie k lā jīg s cilvē ks. V iņ š, barons un vā cie tis, katrā ziņā ru n ā ­
ja la tviski. Bet ta g a d — vai kāds krie vs pa p ū la s ru n ā t la tv is ­
k i ? . . . V iņ š p ie c d e s m it ga du s n o d z īv o šeit, L a tvijā , un n e p a p ū -
las ru n ā t la tviski.
Un tā es to p a rā d īju . Lai ne pa zustu tas, kas to laiku
pa rād a, kas p a r la iku b ija , kad k o lh o z i b ija , to n o ž ē lo ja m o
d z īv īt i, to N O Ž Ē L O J A M O d z īv īt i. V ai ir kāds zīm ē ju m s, kāds
vārd s, kas to parāda? Taču nav. Bet tau ta d e sm itie m g a d u
d z īv o ja š in ī atm osfērā. Tauta d z īv o ja , v iņ a i n e b ija citas iz­
ejas, kā d z īv o t. Un es a rī tu r d z īv o ju . Es tik a i p a rā d u savu
un tautas d z īv o š a n u , va irā k nekā. Un paņem tik a i, un viss,
n e vie n s nesaka p a ld ie s .
* ♦ *
Sis zīm ē ju m s — atkal vēstu re . Tas ir, kad ve co saim nieku
Sternu a p c ie tin ā ja un ve d a uz S ib īriju . V iņ š b ija m azinieks,
so ciā ld e m o krā ts, b e t b e ig ā s b ija sīk z e m n ie k u p a rtijā , viņš
m a in īja tās ādas. V iņ š b ija Saeimas d e p u tā ts . Sterns b ija
Piektā g a da re v o lu c io n ā rs , to re iz viņš tik a S ib īrijā p irm o
re iz i.
Tur stāv vecais Sterns, tas ir k o lh o z a p rie k š s ē d ē tā js , ro b e ž ­
sargu p rie k š n ie k s un vie ns kom unists. Un es stāvu kā p u tn u -
b ie d ē k lis . « А э т о т б у д е т у т е б я б а т р а к о м .» K a d S te rn u
a iz v e d a , m a n i « p ā ra d re s ē ja » p ie c ita s a im n ie k a .
* * *
M an b ija kādi 120 vai 130 aktu z īm ē ju m i, p u lk a labas
grām atas, D o sto je vskis, C o g o lis , k rie v u un p a d o m ju iz d e v u m i.
K ad ienāca vā cie ši, tie m ani iz d z in a un man b ija jā d z īv o
uz staļļaugšas. Savācu savas m antiņas, saliku p a ž o b e lē , v iņ i
ta d d z īv o ja un n e a iztika itin nekā. Ien āca k rie v iņ i, v irs n ie k i
o k u p ē ja visas te lp a s un man atkal jā d z īv o staļļaugšā. Kad
« zem ļaki» a izg ā ja p ro jā m , atnāku — viss saplēsts . . . p a t tie
k rie v u klasiķi b ija saplēsti smalkos p a p īrīš o s . . . ku r b rīn u m s ,
tu r jē lie m p irk s tie m va ja d zē ja p a lik t, lai visas tās grām atas un
zīm ē ju m u s sap lē stu . N o lā d ē tie ! V ē lā k nesu k lē p jie m le jā,
lai va rē tu g o v ij p a ka isīt.
M ā k s lin ie k a m vajag savu m āju un vajag savu ie d z īv i.
* * *
Kā es p ā rv ē rto s p a r kom unistu.
M an pašam tas ir in te re sa n ti. Pirm o g a d u nē, b e t t ū līt
jau otra jā k o lh o z a gadā mani kā va irā k « гр а м о тн ы й » ie ce ļ
p a r re v īz ija s kom isijas p rie k š s ē d ē tā ju un tā visus ko lh o za
g a du s — re v īz ija s kom isijas p rie kšsē d ē tā js, un b e ig ts ! Bišķi
35
g rā m a tv e d īb a b ija jā zin , te jau b ija kursi. Uz kursiem , un
a p m ā c īja ! Tur ja u nekā sevišķa nav, ne kād a b īb e le s g u d r ī­
ba, un es b iju c e n tīg s . Es n e vie n u cie tu m ā neesm u ie b ā zis
un ne vie nam n e p a tīka m u neesm u d a rījis . Es tā — uz vietas
ar c ilv ē k ie m , ja tu r kaut kas sāk ie t ne tā kā vajag, p a ru n ā jo s.
Nu tā, un ta d atnāk tāds R o zen bla ts vai R o zen blū m s par
p rie k š s ē d ē tā ju , viņš b ija rajon a iz p ild k o m ite jā la u k s a im n ie c ī­
bas daļas v a d ītā js . Teica, ka ž īd s , un p ē c ž īd a a rī izska tījā s.
V iņ š nāca p a r p rie k š s ē d ē tā ju , m elns, tie v s . V iņ š ē rm o ti runāja:
«Tu Jānc, es te v akte neklausēs, ja tu nenāks p a rtijā .» V iņ š
b ija tas, kas m ani ie vilka . M ū ž īg i: «Stājies p a rtijā , stājies
p a rtijā !» Tas man tā n e pa tika. Un ta d vē l tād s dra ug s, krievs,
tād s la tg a lis, viņš b ija m īlīg s cilvē ks, ar p rie k u atm inos.
Tad viņš m ani paņem kā b rū ti un vazā pa d a b u . Te pa to
b irz i, es atceros. U n stāsta p a r kom u nism u , ka tas ir v ie n īg a is
ceļš, pa ko tik t uz augšu, b e t tā d ā m īlīg ā v īz ē . B eigās
man a p n ika , ka g a d u tā gra už. L īd z b e ig ā s saka: «Nu raksti,
Jānele, raksti ie sn ie g u m u .» Un es rakstu ar. Es jau b iju tos
baušļus ie m ā c ījie s , tā kā, — in te re sa n ti.
Tad vē l b ija Staļins.
Iesauc mani L ie p ā jā p a rtija s k o m ite jā . G ara zāle, garš
g a ld s ar sarkanu d rē b i a p v ilk ts , un a p k ā rt sēž, un g a r malām
v ē l sēž, kā d i p ie c d e s m it v īr i. Es ta i g a ld a galā atnāku. M an i
sāk eksam inēt. V a i z in o t p a rtija s statūtus, tos es n o b e ru
kā zirņus, un ta d viens o trs šādu tā d u ja u tā ju m u . N e cik
tā lu sēž vie ns, laikam čekas virsn ie ks, tā d s zilim e ln s, tāds,
ka viņš ar z o b ie m varē tu apēst c ilv ē k u . «Ты в ц е р к о в ь т о ж е
ходиш ь?» Jārunā ta is n īb u . Ja tu kaut v ie n u vā rd u sam elosi,
ta d tu nekas neesi, tad te v spļau j virsū . Saku, ka paretam
aize ju ar. « Э то го не б уд е м брать.» Tas b ija viss, vari iet.
Tad vēl pirm ais sekretārs no run ā, ka tas nav n o p ie tn i ņ e ­
m am i, viņš jau nav nekāds tic īg a is , b e t tam b ija g a la vā rd s
un cau ri.
V e s e lu g a d u man lika m ie ru. R o zen bla ts vai R o zen blū m s
prasa: «Tu esi p a rtijā , Jānc?» Es viņam iz s tā s tīju , kā b ija .
V iņ š saka: «Sūti lū g u m u !» Un es atkal esm u p a rtijā , tu r, L ie ­
p ā jā . Tagad tu r sēž trīs v īr i, p irm a is sekretārs un vēl kād i
ie v ē ro ja m i v īr e ļi. Un ta d — statūtus zin? Es atkal sāku spe rt, nu,
la b i, la bi, e jie t p ie Soņas, lai viņ a izraksta p a rtija s b iļe ti. Un es
tā, šurp u tu rp u , un p a rtijā iekšā!
U z re iz jau am atos nelika, tik a i pēc g a d ie m . Te b ija tā d a
Peka, veca ko m u n iste , kas te ica , lai m ani ie v ē l p a r to sekre tā ru.
«V iņ š to va r d a r īt un iz p ild īt.» Un tā kā pa rasti — visi p a ce ļ
rociņas, un tu esi savā v ie tā ! Un tā m ani m ā cīja . Es no
sākuma n e p ra tu rīk o tie s . G a lve n a is — b ie d ru naudas. Lai
D ievs p a sa rg ! Piecu vai trīs d ie n u laikā v a ja d z ē ja samaksāt, ja
nē, ta d ug un s un zē ve le . K o lh o z n ie k ie m b ija ļo ti m azi ie n ā k u ­
m i, ko tu r d a u d z va rē ja maksāt. V is ā d i b ija . M an b ija 26 ka­
p e ika s jām aksā virsū . Bija a rī, kas va irā k n o p e ln īja . Ja p a rtija s
sapulce sagadās, ta d visi sanāk, un es varu iekasēt, b e t, ja
v iņ i neatnāk . . . Bet K ā rkliņ š pasaules o trā galā, tr īs k ilo ­
m etrus skrej p ie viņ a, lai d a b ū tu parakstu. G a lve n a is — tā
paraksta d ē ļ! Šausmas! V ē lā k es ie m ā c ījo s tā tos parakstus
d a rin ā t, ka s k u n s tīg i sanāca. Un tik a i parakstos, katru v ilto jo t.
Trakums v ie n k ā rš i! M an b ija m azāk vaļas nekā G o rb a čo va m .
Piena vešana, z a ļb a rīb a jā v e d g o v īm . A r rokām to sievas
iz d a rīja , b e t man tās starpas jā iz g rū ž . Un ta d v ē l slapjš lauks,
un zāle au g kā traks, un jē ls, un n e p a d o d a s. V e lla būšana!
N o d a rb īb a no a g ra rīta līd z vēlam vakaram , e jo t m ie gs
uznāca. Es n e va rē ju iz g u lē tie s . B rie s m īg i la iki . . . Bet to m ē r
es visu iz p ild īju g o d s go d a m .
Ā b o liņ u sēja uz Jāņiem, ta d , kad b ija lie li ru d z i. Es b iju
re v īz ija s kom isija s p rie kšsē d ē tā js visu la iku , es eju ska tītie s.
R udzi lie li, pasēts ā b o liņ š . Tas ir iz d īd z is , b e t lie ls sausums,
izk a ltis un b e ig ts . Pēc tam ir tukši lauki, nav ko ēst. G o vis
sp rā g st nost. Un cik tū ksto ši g o v is n e n o s p rā g a . . . Tepat
b ija lie la ferm a, saim nieks m od ern s, tu rē ja uz cem e nta sa­
sietas strangās d iv d e s m it g o vis, tā kā ne kād a šmuce nav
pakaļā. Uz urrā ! Bet g o v īm s ilītē nav p a t ne p a p iro s a gals,
nekas nav. N e ku stin a ne astes, ne ausis, tik g lā ža in ā m acīm
skatās un m irst. U n tas nav tu r v ie n . Tā ir visu r. M an ir tād s
zīm ē ju m s, kur b a d ā m irstošu g o v i ceļ k o lh o z n ie k i. Tas ir
p ie m in e k lis tām tūkstošām g o v īm , ko v iņ i n o s p rā d z in ā ja .
N o lā d ē tie ! Es no sākuma b iju k o lh o z a re v id e n ts , visu r g ā ju
36
un no sākuma to re d z ē ju . Teicu, jāsēj ā b o liņ š , tik k o sniegs
n o ie t. V iņ i — ko tu zin i, tu tik a i m ānies! K o lh o z a p rie kšsē ­
d ē tā ji b ija tā d i m u ļķi, tik a i p o litis k i d ro š i, m u ļķi v iņ i b ija
un ne ko no sa im n ie cīb a s nesaprata. Tad atnāca R o zen bla ts
vai R o zen blū m s, tas ko saprata un sāk sēt ā b o liņ u . Tad mums
b ija visaugstākā izstrād es d ie n u samaksa visā rajon ā — 5 r u b - '
ļi 30 kapeikas.
Kad b iju p a rto rg s , it nekā n e va rē ju g ro z īt, lai lietas g rie z tu
uz la b o pusi. Partijas sapulcēs sēdi un tu ri g ro žu s, un it nekā.
Nāca in s tru k to ri un noteica. Un it nekā n e varē ja d a rīt. V ie n ī­
gais, ko varē ja d a rīt, tas ir kā re v id e n ts . Kad es b iju p a rto rg s ,
ta d man b ija lie lā ks svars kā re v id e n ta m . Tā. Bet atkal kā
p a rto rg s nekā pa īstam n e va rē ju d a rīt! V a rb ū t tād am a rī ne ko
n e v a ja d z ē ja da rīt? Tikai p a rtija s d is c ip līn a un va irā k nekas.
Tā d z īv e ir tik b rie s m īg a b iju s i . . . N e var saprast un iz ­
tē lo tie s , cik b rie s m īg i b ijis . Tautas izn īcin ā ša n a b ija .
Tagad va r c īn ītie s , jūs, ja u n ie , ta g a d c īn ie tie s . Laiks ir
pa g ā jis.
Bija a rī tā d i u zd e vu m i un n o rā d īju m i, no ku rie m visā dā
v e id ā cen tos iz v a irītie s . K ad pā rn ā ca tie , kurus a tla id a no
no m etnē m , es atm inos, rajon a sapulcē p ā rm eta, ka mēs
ne ko neuzstājam ies p re t viņ ie m , b e z p a rte jis k ie uzstā jo tie s
d a u d z va irā k. Dažu n e la id a mājās, v a ja d zē ja ie t kaut ku r
c itu r d z īv o t. Sternu ie la id a . Pirmais sekretārs pā rm e ta ko m u n is­
tie m , ka mēs esam n e a k tīv i un n e c īn o tie s , tā sakot — « p ar
tām lietām » . Nu ko tu, sm ie kli — runā, runā un iztirzā ,
kaut vie ns m e llum iņš d z īv ē p a lik tu , viss ir ska id ri redzam s,
p ie ņ e m lēm um u, un tad visi kā p ie g rē ku atlaišanas p a c ilā ti
ie t mājās, it kā viss n o kārtots. Bet nekā — p a lie k . Un nā­
košo re iz i sākas atkal no jauna. N u, č o rtu !
Bija mums labs Tautas nama v a d ītā js , M ākslas a k a d ē m iju
b e id z is . N o k o lh o z a zirg u staļļiem viņš iz ta is īja Tautas namu.
V iņ š b ija labs a ktie ris, o rg a n iz ē ja tru p u un labas izrā de s
ie stu d ē ja , b e t ta d ie skatījā s, ka viņš ir b ijis lie lsa im n ie ks
Ezerē, tā ta d b a ig i š a u b īg a p e rson a un ta d v iņ u — p ro m !
Tad ienāca tā d a fid a no v ie tē jie m , kas p ra ta tik a i b a llīte s
ta is īt, nāca L iep āja s p u iši un kāvās ar k o lh o z a p u iš ie m . M an
b ija vie ns zīm ē ju m s ar kaušanos, b e t tas ir kaut ku r p a ­
licis.
■ Tagad e īm u p e n s ijā . M ie r m īlīg s c ijv ē c iņ š , kluss. Pirm o
laiku man d e v a 10 ru b ļu s, tas jau n e ska itījā s. K ad n o d ib in ā ­
jās so vh o zi, ta d es d a b ū ju 50 ru b ļu p e n s iju . Tad man n e ­
v a ja d zē ja b ū t p a r re v īz ija s kom isijas p rie k š s ē d ē tā ju . Partijas
v a d īb a man pā rcē lā s uz K a p sē d i. Tad ļcādreiz a iz g ā ju vai
n e a iz g ā ju uz sa p u lci, un tad man b ija m iers. Ja esot k o ­
munists, ta d te v jā re d z , kas s a im n ie cīb ā n o tie k, lai var te ik t
savu v ā rd u ^ b e t ko ta d es — ne es zinu, ne re d z u . Es saim ­
n ie cisko d z īw n e p a z īs tu un n e z in u , kaF n o tie k . Tagad p u lk a
sievas no vie ta s sanākušas. N o ru n ā p rie k š s ē d ē tā js . Un ta d
ceļ tos b rig a d ie ru s , lai saka kād u v ā rd u , b e t tas p ie ce ļa s —
b u rr, b u rr! — kādus n e iz te ik s m īg u s vārd us, un neko nepasaka.
Svins d ib e n ā . Un labi ir, p ro je k ta lēm um s ir sastādīts, un
p a r to tad m ie r m īlīg i n o b a lso un ie t mājās. S ovhoza d ire k to rs
no run ā savu runu, un, ja kāBs ko ir k ritiz ē jis , tam sadod
pa d e g u n u . Tas, kas ag rāk b ija ba ron s, ta g a d s o v h o z a jļļire k to rs
un pa rtija s s e k re tā rs .
t fe ļi ___________
A. Ikstens. Julns tik d a u d z d a žā d i d a rb i b ija jā strā d ā .
V a i jūs n e n o ž ē lo ja t, ka tik maz laika p a lik a gleznošanai?
J. Tamužs. Jā, n o ž ē lo ju . Tas ir mans lāsts. K aut es m a zlie t
b ū tu d a b ū jis b r īv a laika
N o frančiem man p a tīk tas . . . to g rū ti p a te ik t, tas ir filo z o ­
fisks ja utājum s . . . m ateriālās d z īv e s iz p ra tn e un p rie k s pa r
m a te riā lo un re ā lo d z īv i. M az jau es esmu re d z ē jis tos
franču g le z n o tā ju s . Pats K o ro un v ē l tu r d a u d z i, v iņ i p ie ­
ķērās, v iņ i m īl d z īv i. Pikaso, tas ja u spāņu ž īd iņ š , tā jau
ir sveša pa d a rīša n a . Bet vajag m īlē t to savu ā b o lu , to savu
fid u , nevis tik a i tā tra k o t vie n . Tā ir d z īv e , tā ir mūsu d z īv e ,
un to m īlīg i p a rā d īt — tā ir franču īstā m āksla. D elakruā
g an runā p a r v a ro n īb a s garu, b e t viņ š saka — neskaties a p kā rt,
skaties savā s ird ī. Bet vai mums kāds m ākslinieks to ir t e i­
cis?
Es b iju slim n īcā , un mūs p ā rla id a uz v ie g lā k u slim n īc u ,
tu r aiz D e v ič je p o ļe , ta d es va rē ju s ta ig ā t pa M askavu.
Es a iz k lib o ju uz T re tja ko va g a le riju . Tur es re d z ē ju R epina
« A izkrā cie šu s» . Kas ta ' es b iju — sūd ab am bā lis, nekas es
n e b iju , b e t jau ta d man to m ē r ne p a tika . Tik b rie s m īg i na­
tu rā li! Un es d o m ā ju , tas ir zirg a da rbs — tā visu iz d o m ā t
un a ttē lo t, un man n e pa tika. M an p a tika da ži p o rtre ti — kā
ar slotu g le z n o tie . Tā kā man jau b ija kaut kāda jē g a p a r
g le z n ie c īb u . . .
Tas ir p a tīk a m i, ja p a r te v i p ie d e v iņ d e s m it g a d ie m b r ī ­
nās, jā, jā , tas ir u z lic is kaut ko. Tas ir s m ie k līg i, tas, k u n g i,
ir s m ie k līg i! Ko es ta g a d varu uzvilkt? Bet tā ir mana d z īv e ,
es la bā k n e va rē ju . Tie mūsu m ā kslin ie ki ta g a d tā — sīki,
s īk i . . . b e t kad es sīki, s īk i iz z īm ē tu , ta d ne bū s tas. Tā tas ir.
K o es varu vairs šin īs dienās spē t p a rā d īt. Ja man kāda
id e ja ie n ā ktu ga lvā , ta d es to ņe m tu ! Bet visa p a g ā tn e ir
p a rā d īta . Jau nībā, ta d es k ā rtīg i strā d ā ju . Pirm ais — ko n c e n ­
trē tie s , ko tu g rib i p a te ik t. N o klā t p lā n u p irm o kā rtiņ u , k ā rtī­
gi n o k lā t visu to , ļa u t viņam n o ž ū t divas ne dē ļas. Sākt no
ja un a un atkal p a c ie tīg i tos pašus to ņ u s vai nu p a p ild in ā t,
vai p a lē n in ā t un atkal n o k lā t citu kā rtiņ u , tas ir tas, ko franči
sauc p a r N O U R R /, tas ir p ie s ā tin ā ti u zlikts. Tā ir franču
skola. Un — klauks, klauks, klauks! — te p a t sla ve n īb a s, es ne ­
zin u, aizm irsu to v ā rd u , kle ķe rē un kle ķe rē . G le z n ie c īb a — tā
ir form as un te lp a s izp ra tn e . T elp ai a rī ir sava p o ē z ija . M ēs
tik do m ājam , kā to trie p t, kaut ko tā d u uz ju te k lis k ā m sfērām,
uz krāsu ie d a rb īb u . Tas nav tas, m ākslai ir d z iļā k a ie d a rb īb a ,
tas nav tas, m āksla ir d ziļā ka . G le z n ie c īb a b ū tīb ā ir te lp a s
iz p ra tn e . T elp ai a r ī sava p o ē z ija , savi b rīn u m i, ko n e va r
c itā d i iz te ik t kā tik a i ar g le z n ie c īb u . Nu ja, ko tu, vecais
čam al, te runā, ko jē d z ! T a g a d ē jie man ir sveši, un es n e ­
zin u, kā v iņ i rīk o ja s , kā d a rb o ja s un kād i id e ā li viņ ie m ,
to es n e z in u . Tagad g le z n ie c īb a ir p o litik a s rokās. V ie n ā
žurn ālā ta g a d re d zu — k o lh o z n ie k i, atnākuši ta lc in ie k i, tā
kā kādā o p e re tē . Kā o p e re tē v iņ i, nu ķēm i, nu ķēm i, vairāk
nekas, kāds sakars v iņ ie m ar d z īv i. No d z īv e s ne var iz­
m ukt, tā to m ē r te v b e ig u b e ig ā s d o d pa r īk li, un tu esi
ap kā rt, ja neesi g ā jis viņas pē dā s. Tie m ani n o p e ln i ir tā d i,
ka es esmu g ā jis ar v ie n kā ršo d z īv īt i, ar to d z īv īt i, ar kosm is­
ko d z īv īt i. Kā mēs te esam d z īv o ju š i — ko lh o zā n a b a g i,
visa tau ta ! V isa tau ta ir b iju s i — ku r skatos — ir tik a i viņas
d z īv īb iņ a un viņas da rbs. Lū dzu . Es nevaru iz te ik t, es neesm u
d z e jn ie k s , b e t tā viņš ir, patiesā ik d ie n a s d z īv e . Tā lie lā
M a je stā te ir patiesā ik d ie n a s d z īv e . P o litiķ i var g r o z īt šā
vai tā, taču pēc de sm itie m g a d u jā a tg rie ža s atpakaļ p ie
d z īv e s likum a.
Kas man pa tika no sava laika m eistariem ?
M an b ija lie la a iz ra u tīb a ar m eistaru Skulm i (U g u Skul-
m i. — A . I.). V ē lā k viņš p ie g rie z ā s kubism am , tas man n e ­
pa tika. V iņ š vēl te ica , kad jūs sāksiet ku b is tis k i g lezn ot?
Bet tas man ne p a tika , tas tiešām man n e pa tika.
Tad man pa tika M ie sn ie ks, viņš tiešām la b i g le z n o ja . V iņ am
b ija divas b rū te s. V ie n a b ija b lo n d a , o tra tie v a , m elna. Un tās
viņš b r īn iš ķ īg i u z g le z n o ja . Un ta d viņ š vē l šo to ir u z g le z n o ­
jis. Tā kā labs g le z n o tā js viņš b ija . Bet p a tie s īb ā viņš b ija
m uļķis. V iņ š b ija krie v u skolas apstāts, tā lā k viņš n e varē ja
it neko.
V iņ š b ija īsts zem nieks, īsts m užiks.
Tā ja, cik viņš kā c ilvē ks b ija , tik viņš strādā ja . R ozentāls
man patika, no ve cie m m eistariem . Jā, D žo nis L ie p iņ š, b e t
viņš g rib ē ja p a šp u iku spē lē t. V iņ š b ija labs g le z n o tā js .
J. Skuime. Kas jum s no latviešu ra kstn ie kie m ir tie tuvākie?
J. Tamužs. M a n i ir a u d zin ā jis Rainis ar «G als un sākums».
Tas man ir tik p a t kā ka to lim lūgšanu grām ata. Ir d a u d z i
b iju š i . . . V e id e n b a u m s , E līn a Z ā līte , to lasu.
Raksti p a r mani avīzēs, žurnālā? Tas ja u la b i, b e t c ie ­
mā tas v iņ ie m ir p iln īg i v ie n a lg a . Ja p a r to m ākslu interesējas,
ta d tā, b e t v iņ ie m kaut vai p ie d ib e n a . . . Pa retam kāds
no ka im iņ ie m paskatās, ko es te daru.
M āksla ir jā re d z , ne ja u katrs sp ē j re d z ē t un saprast.
Tas tā p a t kā ar p lik u s ie v ie ti, kad stāv p riekšā , — visiem
jau skaidra d a rīša na, ko tu r vajag . Bet p rie c ā tie s p a r viņas
skaistum u, par līn ija s vai formas skaistum u, to var tik a i retais.
Tās ir tādas lietas. M ā k s la p rie k š ta u ta s ? Tās ir d e m a g o g u
ru n a s, tā ir ta u ta i p ie pakaļas. M ā k s la ir p rie k š iz r e d z ē ta jie m ,
kas s p ē j saprast. Ir a rī vie nkā rši c ilv ē k i, kas viņ u spēj sa­
prast un p rie c ā tie s , b e t lielā kā daļa taču nē. V e lti p ū lā -
tie s ! A r ī d a u d z i tie n e v ie n k ā rš ie ne v e lla ne sap rot, ar tie m
n e vie n kā rša jie m es sap rotu tos, kas ir b a u d īju š i iz g līto š a n u ,
b e t d a u d z kas v iņ ie m p a g ā jis p ā ri un nav aizķērie s.
Jums jā ņe m vērā, ka es esmu uz d z īv e s un nāves robežas.
Es ne zin u, es cīn o s , es m asierējos, katru r ītu ar aukstu ū d e n i
n o b e rz ē jo s , kā tas vecais p rā tn ie ks saka — savu ē z e līti vajag
k o p t, savu m iesu. Es v iņ u ko p ju , cik var. Bet tu r augšā?
Es klausos, klausos ra d io . M an in te resē , kas ta g a d no tiks.
P a g rie zie n a la iki ir. N o vienas puses tie m e ln s im tn ie k i k rie v i
mācās virsū , un n e va r saprast, vai n e no žņa ugs to mūsu A t ­
dzim šanu. Un la b i, ka mums ir kultūras m inistrs Pauls. Lai
D ievs viņam p a līd z , ka viņš cīn ās. Nekā ne var te ik t, mans
laiks ir p a g ā jis . Lai Dievs v iņ ie m p a līd z ! G rū ti la ik i, g rū ti
la ik i. Tagad tik a i v ie n o tīb a , tautas v ie n o tīb a un va irā k nekā.
Tagad tās ir va irā k, jo tauta saķerta p ie rīk le s . Bet to m ē r
kan ga ri a rī atradās. A rm ijā tād a lie ta ne pa stā vēja. Ka la tviešu
s trē ln ie k i b ija , tas b ija b rīn u m s vie n kā rši, ka es jum s saku.
T o re iz kaujā k rie v iņ i a izg ā ja p ro m , visa fro n te sabruka, visam
b ija b e ig a s, un s trē ln ie k i, neskatoties uz n ā v īg o vācu u g u n i,
un b e z je b k ā d a s a izsa rd zīb a s, un to m ē r v iņ i tu rē jā s līd z
b e id za m a m ie rin d ā . V īrs p ie v īra . Tas ir pasakaini, ne vie ns
d z e jn ie k s to nav s p ē jīg s iz te ik t. Tas ir la tviešu gars. Kaut
ta g a d tād s b ū tu ! Tas ir neizteicam s.
Pēc p irm ā kara La tvija a rī b ija iz p o s tīta un va ja d zē ja
c e lt no jauna. V a r te ik t t ā — t am la tv ie tim b ija p a lic is tik a i
viņ š un viņ a z e m īte . L a tvie tim nekā n e b ija , kur skatītie s,
v ie n īg a is p o litis k a is ģ ē n ijs b ija K ārlis U lm anis, kas saprata
n a c io n ā lo b ū tīb u . P atie sīb ā — kas viņš b ija un ko viņš d e va
tautai? Labi, sa im nie kie m viņš d e va a izde vum us, ko mājas
c e lt, b e t līd z ar to d e va n o rā d īju m u s , lai savam la u k s trā d ­
niekam uzceļ ģ im e n e s m āju. Bija no teiku m s — strādn ie kam
a lg u ne var a iz tu rē t, jāmaksā, ja nē — g o v i ārā no kūts. So­
c iā ld e m o k rā ti, ko v iņ i d a rīja s trā d n ie k u labā? Bet U lam anis
rīk o ja — nesamaksā, — g o v i ārā! Samaksā t ū līt! C iti visi —
p ļu r, p ļu r . . . Pat M e n d e rs, so c iā ld e m o k rā tu v a d o n is un
ķeizariņ š, b e t viņš citu ne ko n e zin āja , kā g ra u t šito valsti.
U n tā lieta ar visiem tie m m u ļķīšie m , kā tas d z e jn ie k s , kuru
n o b e n d ē ja n o ž ē lo ja m i (L. Laicens. — A . I.).
V ie n īg a is U lm anis b ija , kas saprata na cio nālās v a ja d z īb a s .
M a te riā la is pamats ir tas g a lve nais. Un tas ir tauta, un jā ­
d o m ā p a r ta u tis k o eksiste nci un b ū tīb u . T evi n e va r g lā b t
ne krie vs, ne le itis , te v jā b ū t pašam sev, pašam p a r sevi,
un ta d tu vari ie t ar citie m .
Es esmu tē lo jis tik a i tos nabagus, tik a i to pašu tum šo
ta u tiņ u . Tā re d z ie t, m īļie d ra u g i. A k, vai . . . G alu ga lā c il­
vē k i visu sajēdz.
P. S. Jānis Tamužs atkal ir M ā k s lin ie k u s a vie n īb a s b ie d rs .
V isve cā ka is L a tvijā . S tipru v e s e līb u !
M a te riā lu p u b lic ē ša n a i s a g a ta v o ja A in ā rs Ik sten s
37
 p la k ā ti
ZABERES
INGRÄDAS
studentes
VMA

L A IM O Ņ A S T IP N IE K A fotoreprodukcijas
 PI ETURAS
I ZSŪTĪ ŠANAS
K a n ā d ā d z īv o jo š a is la tv ie tis V ID V U D S I N G E L E -
V 1 C S n o lēm is a t r a s t s a v a s d z im ta s p ēd as p a sa u lē .
V i ņ š ir f o t o g r ā f s , t ā d ē ļ v a r « t i k a i » d o k u m e n t ā l i s m u
un f a k t a t e h n i s k o i e m ū ž i n ā š a n u , ko s n ie d z f o t o g r ā f i ­
j a , s a v i e n o t a r v isu citu , k a s d z im s t V id v u d a a i z r a u ­
t ī g a j ā f a n t ā z i j ā — v iņ š tik a i t a g a d s ā k p ē tīt L a t v i ­
j a s lik te ņ u s X X g a d s i m t ā . V id v u d a p r ā tu un iztēli
n e s a is t a v ē s tu r e s z in ā tn e s t r a d ic io n ā lā s d o g m a s un
e m i g r ā c i jā , t r im d ā e k s i s t ē jo š ā s un p a la ik a m d z īv ī­
g ā s a iz sp rie d u m u č a u la s « L a t v i ja s ja u t ā j u m ā » . V a r
t e i k t — V i d v u d s ir b r ī v s . V a r t e i k t a r ī — v i ņ š i r P a z u ­
d u ša is d ēls, k u rš n o lē m is a tg r ie z tie s . T ā vai citā d i r a u ­
g o ties uz to p o šā s iz stā d e s d a rb ie m , jā k o n s t a t ē , k a šī
A T G R I E Š A N Ā S ir p i e t i e k a m i d i s t a n c ē t a u n n e i t r ā l a ,
lai n e s ā k tu b ir d in ā t s e n t im e n t ā la s a s a r a s . V id v u d a
f o t o k o l ā ž a s , a p v ie n o ta s ( j e b i n s t a l ē t a s ) te lp ā a r c itie m
sa d z īv es un m ā k s la s a trib ū tiem , p a r ā d a fa k ta deko-
VI ETAS-
STĀSTI
ra tiv itā ti, j a t a s n a v cilv ēcisk i a p d z īv o ts , p ā rd z īv o ts .
B e z p e r s o n i s k ā s p i e r e d z e s v i s s , k o r e d z a m , ir t i k a i
P R I E K Š M E T I , L I E T A S . V id v u d a m s v a r ī g i t a j ā s ie lik t
s u b j e k t ī v o p ā r d z ī v o j u m u . ī p a š i i n t e r e s a n t i t a s ir s i ­
t u ā c i j ā a r V id v u d u p a š u — iz stā d e , k a s d o m ā t a ne
tik d au d z « la tv ie tīb a s u z tu r ē š a n a i» ( j o tik s ie k ā r ­
t o t a n ev is L a tv ie š u c e n tr ā , b et g a n n e a t k a r ī g ā T o r o n ­
to fo to g a l e r i j ā ) , v ie n la ik u s b ū s m ē ģ i n ā ju m s in fo r ­
m ēt k a n ā d ie šu s p ar « sa p ņ u zem i L a tv iju » un p a ša m
iz s t a ig ā t s a v u s e n ču s ā p ju ceļu p ro m no d z im ten e s.
V id v u d s to d a r a šī v ā r d a tie š ā un p ā r n e s t ā n o z īm ē —
v iņ š š o g a d v e ic a ceļu : K a n ā d a — L a t v i ja — V ā c i j a — K a ­
n ā d a . V iņ š t u r b i ja p iln s n e z iņ a s un d r o s m e s . A t r a s t
sev i kā la tv ieti. Lūk, V id v u d s p a ts :
« V i e n m ē r ir g r ū t i r u n ā t p a r m ā k s l a s d a r b u , k a d t o
vēl tikai r a d a . T o m ē r es g r i b u m ē ģ i n ā t šo to i z ­
skaidrot A V O TA l a s ī t ā j i e m , un m a n j ā r u n ā par
39
 divām g alvenajām lietām — V I E N A ir mana vēstu­
re un kā atm iņa to iespaido. Dzimis K anād ā no vecā­
kiem — latviešiem , bijis iesviests, skolojies angliski
runājošā vidē un kultūrā — tas veidoja m ani zināmu
šizofrēnisku sajūtu. Es neesmu latvietis, bet es reizē
neesmu a rī kanādietis.
U n, tikai ejot cauri manas mātes stāstītajam , «do­
kum entālai vēsturei», fotogrāfijām , m anas mātes
divu māsu dzīvesstāstiem pēc I I pasaules kara, es esmu
m ēģinājis atgūt sev manas dzimtas, manas asins vēs­
turi. Tādējādi es gribēju uzcelt tiltu pāri okeānam —
starp K anādu un L a tv iju , starp mani un maniem sen­
čiem. Tas man bija ļoti vajadzīgs.
O T R Ā lieta pēc nozīmes ir — kā mēs vispār stāstām,
kā mēs fiksējam to, kas ir noticis. Kā mēs radām
jēgas struktūru.
Piem ēram , es šoreiz lietošu fotokolāžu, diaprojek-
ciju un trīsdim ensiju objektus (solus, šūplādes, skap­
ju s ). A r to es vēlos panākt, lai manu darbu skatītāji

THE ONLY SJ PART FOR ME W B

LEAVE WAS I L IT T L E DEER ' ■
FRIEND, ONI UPON A TIME M Y l
IDAD CAME H( L PROM THE WOODS!
!WITH A s a b : E ER AND THE
DEER RAN AV fcHAT MORNING
BECAUSE OF ■ THE COMMOTION
AND THE GEI * 5 AND RAN DOWN
'Ilt TS0MS»W5 E BIRCH FOREST.
iegutu līdzīgu pieredzi kā es, kad es šos darbus r a ­
dīju un — kāpēc es tos radīju. Tā ir liela problēma,
jo mēs bieži tagad m ākslā paļaujam ies uz «brīvo in­
terpretāciju» — ko katrs grib, to saprot. C aur manām FATHER W ASN'T THERE YET
BECAU SE HE AND M r UNCLE,
«vizu ālajām struktūrām » es gribu, lai saprot mātes 1 OSVALDS, THEY BOTH TOOK O FF
BECAUSE THEY WERE I N , WHAT,
THE LA TV IA N -------SUPPOSEDLY
un manu tantu stāstus, bet es gribu, lai saprot arī m a­ THE NATIONAL GUARD OR SOME*
TH IN G . THEY WERE SUPPOSED TO
ni — jo tas ir arī mans stāsts par to, kas ar mani ne­ GO WHEREVER THEY WERE S U P - *
POSED TO GO. I DON ' T KNOW.
maz nav noticis. Tas ir svarīg i man, jo es ticu, ka vēs­ I SO WE JU S T FOLLOWED AND WE™
OUT FROM THE FARM AND,ONTO
ture kā tāda ir visnotaļ relatīva — no katra skatu THE ROAD AND, YOU KNOW
[ WERE JU S T MORE AND MOR.
punkta raugoties, tā allaž v a r m ainīties. To mēs, j PE O P L E . I RHWEI^ER I T
i A L L Y L I K E A CARAVAN. Y O i
latvieši, protams, labi zinām — kā var eksistēt dažādas i FOLLOWED EVapYBdDY E L S E .'
|_ T H IN K THE GRRMA1S MUST
vēstures un pieredzes. U n tieši šī pieredze reizēm JOLDteMPnWkMlBAKpTIoS
nosaka, no kādām sociālajām pozīcijām mēs runājam .
Tāpēc n av iemesla noliegt vēstures dažādību, unificēt
tik dažādās patiesības, kas pieder cilvēkiem un
tautām .»

S a r u n ā jā s N O R M U N D S N A U M A N IS

41

LOZUNGA PAVADĀ
<0
TI -c§
tj ~Z
a i 55
īgas šoferi, kas pieraduši p ie nevainojamas kārtības
ielās, vakar b ija ā rk ā rtīg i sašutuši. Pašā pilsētas cent­
rā p ie B rīvības piem inekļa mašīnas b ija spiestas p a ­
lēnināt gaitu. Šeit, p ie monumenta, kurā iecirsti vienkārši un
katram cilvēkam tu v i vā rd i «Tēvzemei un B rīv īb a i» , pulcējās
grupa cilvēku, kas centās iz k ro p ļo t šos svētos jēdzienus. Pa­
klausīdam i ASV kongresa locekļiem un Rietumu radiobalsīm
un par sava saieta dienu izvēlēdam ies 23. augustu — PSRS un
Vācijas neuzbrukšanas līgum a parakstīšanas gadadienu —,v iņ i
sagrozīja šī vēsturiskā fakta īsto saturu un n o zīm i. Novērtēdam i
to nevis kā PSRS rūpes par savas tautas un Baltijas re p u b liku
d ro šīb u fašisma draudu apstākļos, b e t gan kā latviešu «pa­
verdzināšanas» sākuma aktu, š ī saieta o rg a n izē tā ji centās
uzstāties ar nacionālistiskiem lozungiem .
* tūra un visi tās «labum i» — darbaļaužu ekspluatācija, strād­
Jau iepriekš šīs akcijas o rg a n izē tā ji vervēja statistus —
tieši uz ielas gāja p ie jauniešu grupām un aģitēja tās noteiktā
laikā ierasties pie piem inekļa «patrokšņot».
Daži no tiem , kas b ija sapulcējušies p ie piem inekļa, iz ­
turējās izaicinoši, m ēģināja izp ro v o c ē t incidentus ar kārtības
sargāšanas orgānu darbiniekiem un izsauca provokatoriskus
aicinājumus. Tur b ija a rī ne mazums huligānisku elem entu,
kas b ija paņēmuši līd z i nažus, rokassprādzes ar asiem d z e lk ­
šņiem un nūjas. A tb ild o t uz m ilicijas lik u m īg o prasību at­
b rīv o t brauktuvi un netraucēt satiksmi, h u lig ā n i ru p ji a p ­
vainoja kārtības sargus un uzbruka tiem . Tāpēc nācās lie ­
to t piespied u līd z e k li — dažas personas aizturēt.
* *
Ziedus nolika tie , kas visu mūžu cīn īju šie s p re t padom ju
varu, un viņu p ie d e rīg ie , kas a ttie c īg i audzināti.
* grandiozā tautas vēstures piem inekļa. V iņ i kļuvuši par ieroci
R
23. augustā dažs pie B rīvības piem inekļa gāja ar ziediem
rokās, b e t cits — ar nazi kabatā.
*
Tas viss lielākajā daļā pilsoņu izraisīja pamatotu sašutu­
42
VILTUS
mu. Partijas un ideoloģiskais aktīvs notikum u vietā veica
izskaidrošanas darbu. Tiesību aizsardzības orgānu d a rb in ie ­
ki aizturēja personas, kas pārkāpa sabiedrisko kā rtīb u . V e iktie
pasākumi ļāva lo ka lizē t pretsabiedriskās parādības.
Notikum iem , kas šā gada 23. augustā risinājās p ie B rī­
vības piem inekļa, ir acīm redzam i negatīvs, p o litis k i bīstams
raksturs.
*
Vēsture kopš tiem laikiem tālu pavirzījusies uz priekšu,
Ulmaņa režīms sen padzīts, latviešu tauta ie t pašas izvē lēto
ceļu kopā ar citām b rā līg a jā m padom ju tautām. Un B rīvības
piem ineklis mums tagad arīdzan atgādina, ka kādreiz Lat­
v ijā ar b rīv īb a s vārdu segta neaprobežota buržuāzijas d ikta ­
nieku šķiras policejiska apspiestība un b e ztie sība , bezdarbs
un nabadzība. V ie n īg i reakcionārajai latviešu em igrācijai,
kas jau kopš «aukstā kara» laikiem u z c ītīg i piedalās visādās
p re tp a d o m ju kampaņās, ned o d m ieru atmiņas par B rīvības
p ie m in e kli.
Tūliņ pēc kara, četrdesm ito gadu nogalē un pat vēl p ie c ­
desmitajos gados, šie « b rīvīb a s c īn ītā ji» klaigāja par b o ļše ­
viku vandālism u. Tagad v iņ i tu rp in a sēt in d īg o pretpadom ju
naida sēklu tautā, izmantodami atsevišķu sabiedrības slāņu
neizpratni par otrā pasaules kara priekšvakara notikum iem .
Par nožēlošanu tom ēr atradās cilvēki, kas uzķērušies uz
šīs p retpadom ju makšķeres, paklausīdam i Rietumu radiobalsu
aicinājumam. Bet lie lā ģim enē jau gadās visādi, a rī lē ttic īg ie .
No okeāna viņas puses organizētajā un d iriģ ē ta jā p re t­
padom ju balagānā kā statisti, tā galvenie varoņi, visi ir vienādi
sejā, tā p a t kā vie n ā d i ir a rī viņu mērķi pro vokācijā pie
to 20 Savienoto Valstu senatoru musinošajā akcijā, kuri uz­
ņēmušies Baltijas tautu skolotāju un aizgādņu lomu, tiem
g a līg i nepiem ērotu lomu. Tā ir iejaukšanās PSRS iekšējās
lietās.
« A izvā cie t provokatorus no ielas!» — p ie B rīvības p ie m i­
nekļa skanēja latviešu strādnieku, studentu un inteliģences
pārstāvju balsis.
I
*
N otikum i pie B rīvības piem inekļa nejauj b ū t vie n a ld zīg a i
a rī Tatjanai Beļevičai, eksporta iecirkņa atslēdzniecei m ontē­
tā ja i. Tāpēc ar pamatotu sašutumu viņa, tā p a t kā daudzi viņas
b ie d ri, runāja par to , ka tie , kas uzķērās uz rietum valstu āķa,
ir aizskāruši rīd z in ie k u jūtas, kuri ciena un m īl savu pilsētu
un savu d zim te n i. Sajās dienās Padomju Latvija PSRS Tautas
saim niecības sasniegumu izstādē dem onstrēja panākumus,
ko tā guvusi pagājušajos 47 gados. Sie panākumi b ija ie ­
spējami tika i k o p īg ā darbā un pateicoties visu mūsu daudz­
nacionālās Dzimtenes tautu b rā līg a i savstarpējai p a līd z īb a i.
Urālu metāls, Doņeckas ogles un U zbekijas kokvilna d e ­
vuši d z īv īb u daudzām Latvijas rūpniecības nozarēm, ar kuru
izstrādājum iem mēs tagad lepojam ies.

Vai gan var aizm irst bezdarbu un ganu gaitas! Bet to

visu cenšas a td z īv in ā t nacionālisti un dažādu «balsu» līd z ­
skrējēji. Jābūt aklam, lai neredzētu visu, kas saistīts ar mūsu
republikas izaugsmi.
Taču provokatoriem tas nerūp. A vantūristi vienm ēr paliek
avantūristi.

Kas devis tiesības šim pūlim p ie B rīvīb a s piem inekļa uz­

ņemties a tb ild īb u par veselas tautas lik te n i!

*
Esmu p ā rlie cin ā ts: tagadējiem jauniešiem paveras apskau­
žamas perspektīvas. Un nespēju saprast, kāpēc vienam otram
no jaunajiem rodas vēlēšanās p a g rie zt vēstures ratu atpakaļ!
Tēvu un vectēvu, to cilvēku piem iņa, kas aizstāvēja tautas
varu V e n ts p ilī, neļaus viņu mazdēliem kļū t par viņu sāktās
labākās d zīves veidošanas nodevējiem . Par to, labāko d z īv i,
liecina la b ie kā rto tie d zīvo ja m o namu masīvi vienā no mūsu
republikas lielākajiem rūpniecības centriem , par kādu p ā r­
vērtusies V entspils — kādreizējā zvejnieku pilsētiņa.

*
23. augusta notikum i p ie B rīvīb a s piem inekļa uzskatāmi
p arā d īja , kas katrs ir. A rī to , ka aklais dundurs, pats būdams
neredzīgs, tom ēr karstā vasaras dienā p ro t atrast vietu, kui
iekost. Bet tautā mēdz te ik t, ka aklā dundura mūžs esot
gaužām īss — to vai nu vienkārši nosit ar asti, vai arī pats
nomirst d a b īg ā nāvē.*
1987. gada augusta un septem bra
Padom ju Latvijas ce n trā lo presi
lasīja L A IL A PA K A LN IŅ A

* B e t cits la tv ie š u ta u ta s sa k ā m va rd s a tg ā d in a — n e sp ļa u j b ļo d a , no kuras
ē d ! To a r ī š īg a d a a ug ustā g r ib ē jā s a tg ā d in ā t šiem c e n tīg a jie m p a v ā rie m .

43
JURIS URTĀNS
E . B ra s tiņ š , uzmērot p ilskaln u I km rietum os K r ā s la v a i 1925. gada 14. j ū ­
lijā . Foto: M . S am s (no L P S R V ēstu re s m uzeja fo n d iem ). P ē c 11 pasaules
kara p ilsk aln s izn īcin ā ts, tā vietā ierīkota au tom ašīn u stāvv ie ta.
Lai labāk saprastu tā darba lielo nozīmi,
ko mūsu gadsimta divdesmitajos gados L a t­
vijas pilskalnu pētniecībā paveica Ernests
Brastiņš, jāatskatās tālākā pagātnē. Pirm ie
nopietnākie atsevišķu La tv ija s pilskalnu ap­
raksti un uzmērījumi parādījās jau 18. gad­
simta beigās. Te butu atzīmējams J. L. Ber-
gera 1778. gadā publicētais Skaņkalnes
pilskalna plāns un grāfa L. A. M ellina 1794.
gada Cērteties pilskalna apraksts un uzmē­
rījums. 19. gadsimta pirm aja pusē rakstos
parādījās vel dažu ciiu Latvijas pilskalnu
apraksti, tomēr nopietnāks to apzinašanas
un pētniecības darbs sākās 19. gadsimta ot
rajā pusē un saistījās ar baltvācu m ācītāja
A. Bilenšteina vārdu. 19. gadsimta beigās
pilskalnu pētīšanā un apzināšanā iesaistījās
jauna baltvācu pētnieku paaudze, no kuriem
redzamākais pārstāvis bija K. Lēviss of Me-
nārs. 1922. gadā viņš publicēja Livonijas
pilskalnu reģistru, kur summēja savu ilgga
dējo pilskalnu pētniecības darbu. Ša ja gra-
rnatā bija sakopotas ziņas par visiem līdz
tain laikam zināmajiem Livonijas, tajā sk ai­
ta ari Latvijas, pilskalniem. Tomēr jāatzīm ē,
44
PILSKALNU
PĒTNI EKS
H z '
СЛ Г
Z<
UJ со
ka K. Lēviss of Menārs katra pilskalna ap­
rakstam veltīja tikai vienu vai dažas rindi­
ņas. Daudzus pilskalnus viņš pats nebija re­
dzējis un uzdeva tos pēc nepārbaudītām da­
žādu informatoru sniegtajām ziņām. A rī
pats pilskalna jēdziens K. Lēvisam of Me-
riāram bija nenoteikts.
Šādā situācijā L atvijas republikas pirm a­
jos pastāvēšanas gados atsākās senatnes
pieminekļu, to skaitā arī pilskalnu, apzināša­
na un pētīšana. Sākum ā šo darbu uzņēmās
Latvijas senatnes pētītāju biedrība un K a ra
muzejs. Tas bija sadalīts četrās nodaļās, no
kurām viena bija veltīta pilskalniem un ap­
tvēra Latvijas senatni līdz vācu ienākšanai.
1921. gada novembrī par Kara muzeja p ā r­
zini tika iecelts virsleitnants Ernests B r a s ­
tiņš. kas šajā amatā sabija divus gadus —
līdz 1923. gada novembrim, kad no dienesta
arm ijā izstājās.
E, Brastiņš dzimis 1892. gada 19. martā
Lielstraupes Lapaiņos lauku amatnieka ģi­
menē. Pēc tam viņa vecāki kopā ar bērniem
pārcēlās uz dzīvi Rīgā, tad atpakaļ uz la u ­
kiem Dikļos. No 1911. līdz 1916. gadam
E. Brastiņš m ācījās Štiglica mākslas skolā
Pēterburgā, pēc tam dienēja arm ijā latviešu
strēlnieku pulkos un piedalījās brīvības cī­
ņās.
1922. gadā no 1. jūn ija līdz 15. septem­
brim E. Brastiņš vadīja pilskalnu apzinā­
šanas pirmo ekspedīciju Kurzemē: Trijos ar
pusi mēnešos, kājām ejot aiz pajūga, guļot
teltī un pārvarot dažādas pēckara grūtības,
tika noiets ap 1500 kilometru un apmeklētas
ap 100 senvietas. E. Brastiņš savāca balt­
vācu literatūru par Kurzemes pilskalniem
un konsekventi un metodiski šīs ziņas pār­
baudīja. Katrs pilskalns tika fotografēts un
pusinstrumentāli uzmērīts pēc paša E. B r a s ­
tiņa izstrādātās metodes. Ekspedīcijas sa­
stāvā pamatā bija četri cilvēki: ekspedīcijas
vadītājs E. Brastiņš, viņa palīgs pie mērnie­
cības darbiem, fotogrāfs un braucējs. Pēdē­
jais bija arm ijas piekomandēts k aravīrs ar
zirgu un ratiem; viņa pienākums bija rūpē­
ties par ekspedīcijas saimniecību. E. Bras-
tiņa vadītajai ekspedīcijai ilgāku vai īsāku
laiku pievienojās arī citi interesenti. To vidū
bija arī Liepājas muzeja dibinātājs, m āk­
slinieks un etnogrāfs J. Sudm alis, kas par
saviem iespaidiem uzrakstīja plašu repor­
tāžu avīzēs «Kurzemes Vārds» un «K u rze ­
mes Vēstnesis», Savu pirmo iespaidu par
ekspedīciju J . Sudm alis aprakstīja tā: « S e ­
kodams K a ra muzeja pārziņa laipnajam
uzaicinājumam, ar rīta vilcienu ierados G ro ­
biņā. Tur bruņinieku pilsdrupās atradu eks­
pedīcijas nometni. Kā stalta piram īda jau
notālēm redzama balta telts. B laku s kvēlo
ugunskurs, pār kuru uzkārts tējas katliņš.
Turpat novietoti transporta rati un drusku
tālāk treknajā zālē ganās zirdziņš. Telts
ēnā, pie ieejas spraugas, nopietns, saulē un
vējos norūdīts, sēd, nolīcis pār kartēm, eks­
pedīcijas galva. Pārējie darbinieki — muzeja
glabātājs Jansons ar kundzi, Etnogrāfiskā
muzeja priekšstāvis Krieviņš un vecais brau­
cējs sēd ap ugunskuru un dzer tēju. Teltī un
tās priekšā redzami dažādi ceļojumā nepie­
ciešami piederumi, ka aparāti, binokļi, karšu
ruļļi, produktu kastes, saiņi utt. Vēl tikai
jāizdara daži fotogrāfiski uzņēmumi tad
varēs mantas kraut vezumā un doties tālāk.»
Ziemā pēc ekspedīcijas nobeiguma E.
Brastiņš sagatavoja publicēšanai un 1923.
gadā izdeva grāmatu «L atvija s pilskalni.
Kuršu zeme», jau toreiz paredzot, ka se­
kos arī citas grām atas. Ša jā grām atā iz­
smeļoši aprakstīti 59 Kurzemes pilskalni.
Parad īti arī autora spriedumi par šo pils­
kalnu piederību un datējumu. K a tra pilskal­
na aprakstu papildināja tā uzmērījums,
griezumi, fotoattēls un izgriezums no topo­
grāfiskās kartes, kur bija tuvāk norādīta
pilskalna atrašanās vieta. E. Brastiņš pie­
minēja arī, viņaprāt, par īslaicīgām paslēp­
tuvēm izmantotus pilskalnus, kuriem nebija
īpašu ārējo pārveidojumu. Šādus kalnus
E. Brastiņš nosauca par pilenēm un šāds ap­
zīmējums tādiem kalniem ir saglabājies līdz
mūsdienām.
Kritika E. Brastiņa grāmatu novērtēja
visai atzinīgi, lai gan bija ari piezīmes par
iespiedkļūdām un karšu slikto kvalitāti.
Tā 1922. gadā sākās E. Brastiņa vadītās
Ū d r ā ju p ils k a ln a (K r ā s la v a s raj. E z e rn ie k u c ie m ā ) u z m ēro ju m s, apra ksts,
s itu ā c ija un fo to g r ā fija E. B ra stiņ a L a tg a le s p ilsk a ln u g rā m a tā . . . . un tā —
p a r katru p ilsk a ln u .

P»i' „»ubituku" laiiiH» pilskalnu v]*«|>k*rt. HrmS l<sra«<-, «t#v 9 m.

apr Hu* muiža* pa# i^ r a Ja t-k-am
#»>m & . S i* <-}<>{»« atrada» '* km. %tem r i?
Bukm«t?.ai. »kaistajam A v m *
t<»ara«i. t «ik»«** h ļ ļ h j i *
..nufcauka" h'iiaPta JPxupa B a rk a v ā * ipa
sum& Nal amsmajai &p H> h kalttainas t v
ma# aa pil#kat«u apdraud arkls
J> u bau kai“ %&? mnirn
mtem Iet Ih'ku'ļA «<> Uitk
m uiža» uz KaamuU'tn «a
kalti« «trūda* *a IP? }<>*?{«*
kraia& puaa.
Biatutnpusi* kalsaa» ;>(
ruda# n H IH * v t iņ k ««akts
j i a lt a l » asara,“ (lit'ti
vidu» part talajai
augat« kalu# ..Rut>Jn>ik«''
JH ib a u k a s’ pj&kalaant
trijaR pase* pdi krauja« un
a ug tas. VI»augstākais stias
jsim kainaut au>drut»pu»(\
jo t*> tam jakrtt, kamēr «»
snlod/ pļava sava ļtp’kaja Apbirta«?*pļi
80 m . Bietumpuae kalna
«&na kraujais kritām» tarpta&ja# tikai 1?» *0.
par ka ai iv/.('ai al*diļ?st Zi«*a» rMua*o« J P i
haukai" pavisam }*'*«>ni s&ttl aa tiafinšii »p<(*
<-igl Pēdu uti «ala rad*aroi -t labi veidoti
a*tM?*l»»il ua tikpat grāvju šfo rakuad pal­
iet div»a trra.M's, ka» apjož pilskalna «anu»
plakatnaf», bet otra 2 m , atamiik par pirmo
au#tr, «SomalU ptrroži t e r m * Snura »0
aizmil»«»!, totia» rt»<i»atn&ka nira i v m m .
un Makam* ma**, it'gafuni apaļ* J a atskaita
n<>»t J m augat« uitbatlntnu ZN'mt'ļgala, t»*i
vt#« g a r a m « tikai >'t5 m , un pialu«»* i » m
vltiit pilskalna piakiuaa \ 2 m.
«/ k u m p is. p a rk ia t» tm’l « «
m itu « kā rtu . M ītņ u fcart««
b U n m m ap tt.5 n u 'tr i » »
ta s a tu r »a v i fra a k u la « «
ka*. «igP's, «lauzt tu » akme
\\m. K n d i c iti a lra 'lu iu t šiai
p itska tttft nav aumiH K »h *s
ap a «*l/lš bleau'm k r*t»(ia «v
jpa-Aaivk» t«>* № \ m aa ta isīt»
» rfik « »! sa*'ln/*'m<- sava
sakou <Jar»a. {,«1 p a iln o aitta
Na k a !« » a u t i ņ i , v iņ š i»'Fi-
k o jis plaknam aa^uuaaaata
itaž.as K a rttip c }« «P-a^s.
M al# >Plam # N ao lt»*». )a
p ilskfttm » »a ktu t» a tt.
tat? Aita i)fPMtn a*gt«b#i|te«
ka v a k a rta is tt* š a i v«>pJa l « s v ē rtīg s
nr« {m Ho ģiskPnn patiJiatsH>ni, c tto* itd xlg i
P u rin ā to » pilnRahatK ?»Hyu k ftrta ja u P o jftt»,
No M p IN k a in » aolm a tva ra » krftAps <t»l>as
«kaU. T š iu a u i jv<f*a?a» satam h a g «ta is -N'^a
re p ro d u k c ija s
Vanagas
Marikas

P ils k a ln a « G o re la ja g o ra » p u sin stru m e n tālā uzm ērīšan a Lu d z as ap riņķa
Rundānu pag asta G orod ok as ciemā 1925. g ad a 25. jū lijā . E . B ra s tiņ š
(k re is a jā pusē) ar p ailg u . Fo to : M . S a m s (no L P S R V ēstu re s m uzeja
fo n d iem ). M ū sd ie n ās p ilsk aln s apaudzis kokiem.
P ils k a ln u u z m ērīšan as eksp edīcijas nom etne pie B a lte ņ u p ilsk aln a R ē ­
zeknes ap riņķa K a u n a ta s pag astā 1925. gadā. Fo to : M . S a m s (no L P S R
V ē stu re s m uzeja fo nd iem ).
p ilsk a ln u a p zin āšan as eksped īcijas. V ē lā k
ekspedīciju org an iz ēšan u uzņēm ās 1923.
gadā d ibinātā Pie m in e k ļu valde. S ta rp P ie ­
m inekļu v a ld i un K a r a m uzeju pat ra d ā s
nesaskaņ as p ar ek sped īcijas m ateriālo n o ­
d ro šin āšan u un iegūtā m a teriā la iz m a n ­
tošanu.
1923. g ad a v a s a rā E . B ra s tiņ š devās u z ­
m ērīt Z em g ales p ilsk a ln u s, 1924. gad a v a ­
sa rā viņ a va d ītā eksped īcija strā d ā ja A u g š ­
zemē un L a tg a lē . K o p um ā Z e m g a lē un
A ugšzem ē u zm ērīti 43 p ilsk a ln i, kas, tāp at
ka K u rzem es p ilsk a ln i, apkopoti un izdoti
a tsevišķ ā g rā m a tā 1926. gadā. G a lv e n o k ā rt
L a tg a le s un Vidzem es pilskalniem tiek v e l­
tīta s 1925., 1926. un 1927. gadu va s a ra s .
E k s p e d īc ija s sa stā vs un darba stils gadu
gaitā ja u b ija nostabilizējies. Tā, piem ēram ,
1925. gad ā L a tg a lē ekspedīcijā p ie d a līja s
46
sturu mietiem , 40 gab. sasp rau . m ie­
tiņiem , 1 gab. vid us kārts, 1 gab. k ārts
cepurīte, 2 gab. striķ i A. 40 pēdu g a ri,
4 gab. m ezglu aiz sa rg i,
2. I m aza k a re iv ja lāp stiņa a r kātu,
3. 1 liela lāp stiņā a r katu,
4. 1 m azs c irv ītis ,
5. 1 dzelzs z irg u pin eklis ar 2 atslēgam ,
6. 1 dzelzs zirgu ķede 6 m etri g ara,
7. I em a ljēta tējas kanna,
8. 1 panna (tā lā k u zskaititi m erām ie in ­
stru m enti, A. B ile n šte in a g rā m a ta un
L a tv ija s k a rte s).
A tz īm ēja m s, ka eksped īcijai b ija a ri s a ­
va izk ārtne un ek sped īcijas d alīb nieki n o ­
d arb ojās a rī ar p iem inekļu a iz sa rd zīb a s p ro ­
pagandu. P a r to liecina 1924. gad a 6. jū n ija
vēstule:
« P iem in ek ļu vald e s P ils k a ln u ek sped īci­
ja s v a d īta ja m E . B ra s tiņ a kgm.
Lid z a r šo rakstu Pie m in e k ļu v a ld e Ju m s
nosūta:
1) 1800 eks. u zsaukum u «Sa u d z ie t se­
n atn i!»
2) izk ārtn i « I. M . (Iz g lītīb a s m in is tri­
ja s — J . U .) Pie m in e k ļu vald e s p ilsk aln u
uzm ērošanas ek sp ed īcija»
3) Ls. 100 archeoloģisko, etn o g rāfisko
u. c. priekšm etu a tp irk ša n a i (g a d īju m o s,
kad d ā vin ā ša n a s ceļā n av ie g ū s ta m a s ).»
Ek s p e d īc ija s d arb a ritm s b ija sekojošs:
p ilsk aln a u zm ērīšan ai, fo to g ra fēšan a i un
a p ra k stīša n a i p a ra sti tik a ve ltīta puse d ie­
nas. Tai pašā laika tika a p ta u jā ti ap k artn es
ied zīvo tāji, v a k ti n ostāsti un teikas par p ils ­
kaln u , ta u jā ts par citiem a p k ārtn es p ils k a l­
niem un citiem piem inekļiem . Dienas otra
puse, dažreiz pat visa diena tika ve ltīta pār-
b raueien am un nākošā p ilsk a ln a uzm eklē­
šanai. C eļa g a d ījā s d ažād i pārsteigum i un
piedzīvojum i. P a r to liecina ka dokum enti,
ta eksped īcijas dalībnieku a tm iņ a s un p u b li­
k ā cijā s tā laik a prese. Pie m ē ra m , n ea p ša u ­
bāmi nep atīkam s bija notikum s, par kuru
E . B ra s tiņ š Pie m in e k ļu va ld e i ra k s tīja 1925.
gada 16. jū n ija :
« Z iņ o ju , ka cefā esmu p azau d ējis s v ā r ­
kus, kuros a tra d ā s m an izdotā eksped īcijas
va d īš a n a s apliecība un in stru k cija s. P a r zu ­
dumu ziņots p o licijai. G a d īju m ā , ja p a z a u ­
dētie dokum enti nebutu atgriezu šies, piem.,
va ld ē , lūdzu man izsniegt jau n u s. E k s p e d ī­
ciju turp in u va d it a r p ērn a jā m bezterm iņa
ap liecīb ām .»
V a ir ā k k ā rt eksped īcijas d a līb n iek i tika
noturēti p ar lau p ītā jiem . 1927. gad ā, p u b li­
cējot K u rzem es ek sped īcijas dienasgrām a-
, tas izvilku m u s, E . B ra s tiņ š ra k s tīja : « Ir gan
ju k u ši šejienes (V o rm sā te s — J . U .) p o li­
cisti. Šo n ak t sam o b ilizeju ši visa p ag asta a iz ­
sa rg u s un pl. 1 n akti atn āk u ši dokum entus
kontrolēt. La b i, ka nenotika ap ša u d īša n a s,
jo Ja n s o n s ja u bija pakam pis sa vu n ag an u ,
dom ādam s, ka uzbrūk la u p itā ji. Teltij a p ­
kārt a iz sarg u ķēde. M es esot noturēti par
E . B ra s tiņ š , v iņ a p a līg s, vē lā k p azīstam s lau p ītā jiem , kas pārbēguši no Lie tu v a s un
senvēstu res pētnieks H. Riekstiņ š un fo to ­ slapstoties pa mežiem. G rū ti bija aizm igt
g rā fs M ā rtiņ š Sa m s. B ra u c ē js ka p arasti pec iztraucētās nakts.»
b ija a rm ija s kom andēts k a ra v īrs . 1926. gad a L īd z īg i pied zīvo ju m i g a d ījā s a ri L a tg a lē ,
19. m a ijā P ie m in e k ļu va ld e b rau cējam iz ­ kur vien u n a kt k a rtīb a s sa rg i pat pa kluso
sniedza šada s a tu ra apliecību: «la u p ītā jie m », resp ektīvi — eksped īcijai,
« š īs apliecīb as u z rā d ītā js A n d re js Gurec- «re k viz ē ja » zirgu.
kis ir Pie m in e k ļu va ld e s p ilsk a ln u u z m ē rī­ G a d ijā s a ri citi kuriozi piedzīvojum i. P ie ­
ša n as ek sped īcijas važonis un viņ a rīcīb ā m ēram , 1922. gad a 29. jū lijā D u rb ē, kur
ir Pie m in e kļu va ld e s zirg s un p ajū g s.» ekspedīcija uzslēja sa vu telti p ilsd ru p as,
Lai novērtētu ek sped īcijas in ven tāru , ieradās, ka ra k s tīja J . S u d m a lis, «ļoti ik ­
ieskatam Pie m in e k ļu va ld e s 1924. gad a dienišķa izskata cilvēks», kas iz rā d ījā s D u r ­
3. jū n ija k vitē ju m s K a ra m uzejam par s a ­ bes pilsētas g a lv a , un p aziņoja, ka, «la i ie rī­
ņ em tajam m an tām : kotu šeit bufeti, ju m s jād a b o n a ttiecīg a a t ­
« K a r a m uzejam . Pie m in e k ļu va ld e p azi­ ļa u ja no pilsētas va ld e s». P ils ē ta s g a lv a m
ņo, ka saņēm use lietošanā s a rīk o ja m a i p ils ­ bija labu b rid i ja ie s k a id ro , ka te n av d a r ī­
kalnu u zm ērīšan as eksped īcijai sekošus šan a ar «k ro ģ e ri un zaļu m b a lles bufeti, bet
K a r a m uzeja rīk us un priekšm etus: a r a rm ija s virsn ieku un zinātnisku ekspe­
1. 1 brezenta telti a r piederum iem : 4 gab. dīciju ». S a v u k ā rt 20. aug usta notikum us
 P ilte n ē J . S u d m a lis a p ra k s tīja šād i: «Tikko
telti esam uzcēluši, s a la s ā s ap m um s liels
pūlis z iņ k ā rīg o pilteniešu, daži pat visā no­
pietnība pieņem mūs p ar kum ēdiņu r a d īt ā ­
jiem un a p ja u tā ja s , kad sākšoties izrāde.
V a k a rā te ltī mūs apciem o pilsētas g a lv a ar
sa vu ģim eni.»
U z m ēro t Lu d z a s a p riņ ķ a P ild ā s p ag asta
P a rk a |u p ilsk a ln u , kas atrod as padziļi mežā,
eksped īcija n ejau ši iz rā d ījā s starp p ag asta
org an iz ētajiem vilk u dzinējiem un m ed nie­
kiem. V ilk u dzinēji u z sk a tīja par in te re sa n ­
tāku pavērot, kā svešie kungi m ēra «go-
rodoku», neka tren kāt vilk u s, un tāpēc m e d ī­
bas p iln īg i izjuka.
S irm a is m āk slin iek s un senatnes pētnieks
A. G u s ā rs , kam 1924. gad ā bija pirm ā ekspe­
d īcija kopa ar E . B ra s tiņ u , atcerejās, ka v a ­
karos pie u g u n sk u ra bieži d iskutējuši par
d ažādām senatnes problēm ām . E . B ra s tiņ a m
bija stip ra loģika, taču savo s oponentos, kas
pie tam p a ra sti bija par E. B ra s tiņ u ja u n ā k i,
viņ š ne vien m ēr pienācīgi ieklausij ies. Ekspe-
d lcija s v a d ītā js necieta iebildum us, un viņ a
rīcīb ā iezīm ējās virsn iek a grib as kategoris-
kums. K ā d re iz ekspedīciju p a v a d īju š a s ari
kādas ja u n a s sk o lo tā ja s va i studentes, k u ­
rām tad E. B ra s tiņ š v e ltījis lielu u zm anību.
V a k a rā g u ļa s vieta te lti vienm ēr tika ie r ī­
kota tā, ka cie n īja m ā jau n k u n d z e dusēja
telts iek šm alā, tad bija E . B ra s tiņ a vieta un
tad g u lē ja visi p ārējie eksped īcijas d a līb ­
nieki. V ie n am o tram eksped īcijas loceklim
šāds g u ļa s vietu sad ales v a ria n ts n eizlikās
taisn īg s.
E. B ra s tiņ š b ija ļoti d arb īgs. V a k a ro s m ī­
lējis, satinies m ēteli, sēdēt pie u g u n sk u ra
un filozofēt va i a ri studēt vecos latiņ u te k ­
stus In d riķ a L iv o n ija s hronikā. A r i vēlāko s
gados, cik A. G u s ā ra m bija izdevība tikties
a r E . B ra s tiņ u , vien m ēr tam bijis m a n u ­
skrip tu un g rā m a tu ap k ra u ts g a ld s un ik ­
reiz kaut kas tika pētīts un g atavots.
L a tg a le s p ilsk alniem ve ltītā g rā m a ta
nāca k la jā 1928. g a d ā, bet V idzem es p ils ­
kaln u g rā m a ta , kur apkopotas ziņas par
98 senajiem n o cietin āju m iem — 1930. gadā.
L a tg a lē E . B ra s tiņ š u z m ērīja 82 p ilsk a ln u s;
iepriekš K. L ē v iss of M e n ā rs šajā L a t v ija s
n ovadā b ija uzdevis tik a i 20 p ilsk a ln u s, no
kuriem 7 pēc p ārb aud es p ar īstiem p ils k a l­
niem netika atzīti.
Pē d ē jā s p ilsk a ln u g rā m a ta s, kā a tceras
A. G u s ā rs , tik a sa g a ta v o ta s p u blicēšan ai
tag a d v a irs neesošajā zem ajā koka nam ā
m a z a jā L a z a re te s ielā pie D z irn a vu ielas,
k u r a tra d ā s N e a tk a rīg o m ākslinieku v ie n ī­
bas mītne. T a g a d ša jā vietā ierīkots skvērs.
1937. gad ā, vērtējot p ilsk a ln u ek sp e d īci­
ja s darb u, E . B ra s tiņ š ra k s tīja : «Šo d ien,
pēc 15 g., v a r teikt, ka p ilsk aln u p ā rb a u d ī­
šan as eksped īcija, kas p ā rs ta ig ā ja L a t v iju
sešas v a s a ra s pēc k ā rta s un beidza darbu
1927. gad ā, gan laik am b ija v is p rim itīv ā k ā
z in ātn iskā ekspedīcija pasaulē. T a i nebija
ne auto m o b iļa, ne aero p lān u , ne citu kādu
m odernu satiksm es līdzekļu. E k s p e d īc ija s
d alīb nieki visu laiku g ā ja kā jā m no viena
p ilsk a ln a uz otru, n o staig ād am i v a irā k nekā
10 000 kilom etru g aru ceļa gab alu sešās v a ­
sa rā s un p ā rb au d īd a m i v a irā k kā 1000 a iz ­
dom īgu vietu. G ā jē jie m sekoja zirgs ar v e ­
zum u, kurā a tra d ā s uzturs, instrum enti un
telts. Tas notikās L a t v ija s p irm ajo s t r ū c ī­
gajo s gados, kad sa jū sm a s bija v a irā k nekā
līdzekļu. V is a s g rū tīb a s p ārsp ēd am a, šī p ils ­
kalnu p ā rb a u d īš a n a s ekspedīcija pilnā m ērā
veica sa vu uzdevum u un p ā rvē rta p ilsk a ln u
rom antiku noteiktos zinātniskos datos.
1927. g ad a rudeni, kad no V idzem es a tg r ie ­
zās pēdējā p ilsk a ln u p ā rb au d īš an a s ekspe­
d īcija , n o sk a id ro jās g a līg i L a tv ija s p ils k a l­
nu d audzum s, lielum s, veids, vecum s un
stā vo k lis. B ija iegūtas visa s tās ziņas, kas
bija nepieciešam as vē stu risk a i ģ eo g rāfija i,
tip o lo ģ ija i, aiz sa rd zīb a i pret p ostījum iem
un a rc h a io lo ģ isk a i pētīšan ai.» Šiem E. B r a s ­
tiņ a vērtējum iem pilnīb a v a r pievienoties.
L a t v ija s va ls ts lidz a r E . B ra s tiņ a d a r ­
bību senatnes piem inekļu ap zināšan a b ija
spērusi plašu soli uz priekšu. P ils k a ln u g r ā ­
m atas kā Pie m in e k ļu v a ld e s izdevum i a p ­
m a iņ a s k ā rtīb ā nonāca lie lā k a jā s E iro p a s
bibliotēkās un tu r tika speciālistu p ienācīgi
n o vērtētas. P ils k a ln u totālā ap zināšan a
ļa v a izd arit d ažād us apkopojum us un se­
cin ā ju m u s. P ie m ē ra m , pam atojoties uz
E . B ra s tiņ a L a tg a le s p ilsk a ln u k a rto g ra fē ­
šan as m a teriāliem , profesors E. B a lo d is iz­
v irz īja v ē lā k d aud z k ārt ap strīd ēto teo riju
p ar d iv k āršo p ilsk a ln u rindu, kas kā a iz ­
sa rd z īb a s v a ln is vē rsta pret austrum iem .
E . B ra s tiņ š b ija k ļu vis par vien īgo cilvēku
L a t v ijā , kas redzējis tik d audzus p ilsk a ln u s
(d o m ā ju , ka a rī m ūsdienās L a t v ijā n av tād a
c ilvēk a , kas būtu redzējis tik d aud zus p ils k a l­
nus, kā savā laikā E . B r a s t iņ š ). V iņ š iz s trā ­
d ā ja a rī sa vu p ilsk aln u k la s ifik ā c ija s sistē­
mu, kas gan vē lāk o s gados tik a p ā rvē rtē ta .
P a m a to jo tie s uz sa vā m z in āšan ām par
p ilsk a ln u ģeo grāfisko no vieto ju m u , E. B r a s ­
tiņ š iz v irz īja hipotēzi par teik sm ain ās un v ē s ­
turn iek u v a irā k u paaudžu m eklētās B e v e ­
rīn a s pils vietu, ku ru tas lokalizē'.'i P a u n a s
T a n is a k aln ā. Š I hipotēze izsauca profesora
F. B a lo ž a k ritik u , un 1928. gadā starp
E . B ra s tiņ u un F . B a lo d i rakstos tika iz c ī­
n īta sīva polem ika. F. B a lo d is aiz stā vēja
hipotēzi par B e v e rīn a s lokalizēšan u Kau-
guru P e k a s k a ln ā . Z īm īg i ir rakstu un p re t­
rak stu , kas sekoja viens pēc otra, n o sa u ­
kum i. U z E . B ra s tiņ a rakstu , kas v ē lā k
tika izdots atsevišķ ā g rā m a tā « B e v e rin a s
p ilsvie ta », F. B a lo d is a tb ild ē ja a r p re tra k ­
stu «Raunas T a n is a ka ln s». S a v u k ā rt
E . B ra s tiņ a atb ild es ra k sta v irs ra k s ts s k a ­
nēja « P e k a s k a ln s va i T a n is a k a ln s?»,, uz
ko F. B a lo d is a tb ild ē ja a r rakstu «N e T a n īs a
k aln s, bet Pe k a s kaln s!».
E . B ra s tiņ š ra k s tīja a rī par zem gaļu pils
Sid ra b e s a tra š a n ā s vietu un Tērvetes p ils ­
kaln u kā zem gaļu g a lv a sp ilsētu . P resē pu b ­
licēti vēl daži citi sīk āki raksti p ar L a t v ija s
p ilskalniem .
L a i a ri E . B ra s tiņ š s a va s d arb īb a s re z u l­
tātā b ija a p g u v is ļoti plašu m a teriā lu p ar
L a t v ija s senatni, tom ēr pēc iz g lītīb a s viņ š
n ebija vesturn ieks. Liek a s, ka tāpēc vietām
viņ a darbos ieskanas k ād a m ā k slin iecisk a
v a i ro m an tiska stig a, kāds dom as u z p la ik ­
s n īju m s bez vē stu rn iek am o b lig ātā cēlo ņ ­
sa k a rīb u ķēdes u z rā d īju m a . T a s gan p a d a ­
rīja E . B ra s tiņ a d arb us p ar senatni v a irā k
k o lo rītus, tom ēr o b je k tīvs un zinošs k riti­
ķis ne vienu vien E . B ra s tiņ a domu v a rē ja
apšaubīt.
E . B ra s tiņ a veiku m s L a t v ija s p ilskaln u
ap zināšan ā a ri m ūsdienās nav k a rd in ā li u z ­
labots. Tiesa, šobrid L a t v ijā zinām i ja u p āri
par 460 p ilsk a ln i, tom ēr lielākā daļa ja u n ­
a tk lā to p ilsk a ln u ap rak stu un u zm ērīju m u
g la b ā ja s a rh iv o s un p la šā k a m interesentu
lokam n av pieejam i. A r i kaim iņ u republikās
p ilsk a ln i gan ir uzm ērīti un a p ra k stīti, to ­
mēr m ūsdienu p u blicēšan as iespējas nebija
ļā v u š a s p a rā d īt p ilsk aln u precīzus u z m ē rī­
ju m u s un ģeo grāfisko n o vietojum u. Tas
viss ceļ E. B ra s tiņ a d arb a vērtīb u un n o zī­
m ību a ri m ūsdienās.
E rn e s ts B ra s tiņ š bija sare žģ īta un d a u d z ­
p u sīga, n eap šaub ām i ta la n tīg a personība.
D ivd esm ita jo s gados, a iz rā vie s a r latviešu
o rn am en tik u , fo lk lo ru un senatni, E. B r a s ­
tiņ š p a ra lē li m āk slin iek a, sko lo tā ja un p ils ­
k aln u pētnieka d arb am s a ra k s tīja vēl ve se ­
lu v irk n i g rā m a tu par o rn am en tik u , fo lklo ru
un m ākslu (« G le z n ie cīb a s p a stard ien a »
(1922.); « L a tv ie š u o rn a m en tik a » (1923.);
« L a t v ju ra ksta k o m p o zīcija» (1925.); « L a t ­
viešu d ie vtu rib a s a tja u n o ju m s» (1925.);
« D a iļa sēta» (1926.); « B e v e rīn a s p ilsvie ta »
(1927.) u. c .). V iņ š d ib in ā ja uz dainām un
fo lk lo ra s b alstītu reliģisku kustību — diev-
turib u. T rīsd esm ita jo s gados, īpaši pēc
K. U lm a ņ a a p vērsu m a , E . B ra s tiņ š k ļu va
par vienu no vad o ša jiem n acio n ālism a ideo­
logiem L a tv ijā . Šķ iet, ka tas bija par iem es­
lu, lai ja u 1940. gad a 8. aug ustā E. B ra s tiņ u
apcietinātu. K ā liecina V a le ria n a V iļč u k a
atm iņ as, tad E. B ra s tiņ š no R īg a s C e n t r ā l­
cietum a izvests uz austrum iem ar pēdējo
ieslodzīto ešelonu 1941. gada 20. jū n ijā .
E g ila Ju ris o n a p ie ra k s tīta jā s a tm iņ ā s par
pazīstam o sportistu Jā n i Dim zu V. V iļč u k s
stā stīja (p u b licēts la ik ra k stā «S p o rts»
1989. g. 25. m a r t ā ): «P ē c spriedum a p a s lu ­
d in ā ša n as m ani aizveda no R īg a s. Ešelo n s
bija g a rš, ap pussim ta vag o n u, b raucām
ilgi. K ā d u v a k a ru , bija ja u tum šs, a p s tā jā ­
mies, un atsk an ē ja kom anda kāpt ārā. B ija
ļoti aug sts uzbērum s, un mēs kā a r savam
p auniņām no va g o n a lau k ā , tā veļam ies
kūleņiem va rb ū t m etrus desmit lejā pa to
uzbērum u, dažs cepuri p azau dēja, dažs
pauniņu . . . K ā d i 20 va g o n i p alik a, pārējos
lokom otīve a iz vilk a tā lā k . Redzējām p a m a ­
lē b lāzm u, tāta d tu r jā b ū t lielai pilsētai. V ē ­
lāk u zzin ājām — K u ib iševa.
M ū s dzina pa lau ku ceļu — skriešus, k i­
lom etrus desmit va i pat va irā k . Sān celiņ o s
redzējām jā tn ie k u s ar suņiem , visu laiku —
bistrei, bistrei, — un šā va p āri m ūsu g a l­
vām , lodes vien spindza un suņi rēja. M a n
to la ik b ija tik ai 30 gadi, un es, gluži kā a g ­
rāk p a va sa ra krosā, izskrēju c a u ri visa i ko­
lonnai līdz pašam p irm a ja m g a la m , tad
sāku a tp a likt, sāku a tp a lik t un vēro ju -
kas ir ta ja kolonnā.
Ie ra u d z īju Ju lij u Lā c i, A le k sa n d ru G r ī ­
nu, Ern e stu B ra s tiņ u , Leonīdu B re ik šu , Leo
Iciksonu — F eld h ū n a znotu, p u lkved i Ādam-
sonu, kurš bija A rs e n ā la d irektors . . . D a u ­
dzus ierau dzīju . (. .) M u s ieslo d zīja cie tu ­
mā, kas, kā s tā s tīja , b ija pārb ūvēts no v e ­
ciem staļļiem , no g rā fa O rlo v a zirgu s t a ļ­
ļiem.»
D o m āja m s, ka E . B ra s tiņ š nobendēts ja u
1941. g ad a v a s a rā vai rudeni. A r i L a tv ija s
p ilskaln u fo to g rāfu un ž u rn ā listu 'M ā rtiņ u
S a m u s a g a id īja tād s pats m ocekļa liktenis.
E. B ra s tiņ a d arb īb a s visp u sīg s iz vē rtē ­
ju m s izgaism os vēl d aud zas šķautnes viņ a
p ersonībā, tom ēr ja u ta g a d a r p iln u p ā rlie ­
cību v a r teikt, ka E . B ra s tiņ a nopelni L a t ­
v ija s senatnes piem inekļu, īpaši p ilskaln u ,
pētniecībā ir lieli un nenoliedzam i.
E. B ra s tiņ a L a tv ija s pilskaln u g rām ata s:
E. B r a s t i ņ š . L a t v ija s p ilskaln i. K u ršu
zeme. — R.: L a t v ija s senatnes p ētītāju b ie d rī­
ba; « V ā lo d z e » . — 1923. — 138 lpp.
E. B r a s t i ņ š . L a t v ija s pilskaln i. Z em g ale
un Augšzem e. — R.: Pie m in e k ļu vald es izde­
vum s, 1926. 104 lpp.
E. B r a s t i ņ š . L a t v ija s p ilsk aln i. L a t g a ­
le. — R.: Piem inekļu vald es izdevum s, 1928. —
166 lpp.
E. B r a s t i ņ š . L a t v ija s p ilskaln i. V id z e ­
me. — R .: Piem inekļu vald es izdevum s, 1930. —
210 lpp.
R aksta sa g a ta vo š a n a i izm antotas V a ls ts
k u ltū ras piem inekļu aiz sard z īb as inspekcijas
Z in ātn isk ā s doku m entācijas un in fo rm ācijas
10042
centra a rh iva lietas N r. -------- I
1595— 80
m ate riāli par L a tv ija s pilskaln u apzināšanu,
ekspedīcijas d alīb nieka A . G u s ā ra un citu a t­
miņu stā stīju m i, paša E. B ra s tiņ a p u b likācijas
un J . S u d m a|a un M. S a m a p u b lik ācijas par
p ilskalnu ap zin ašan as g aitu ta laika prese. Iz ­
saku pateicību m uzeju d arbiniekam J . Ķirškal-
nam par laipno a tja u ju iepazīties ar viņ a s a v ā k ­
tajiem m ateriāliem par E . B ra s tiņ u .
47
 JEŽI
T U V Ā K
Kad runā par iesācēja mākslu, runā
par sākumu. Ko nozīmē būt s ā k u m ā ?
Vai tas nozīmē meklēt vēsturiskās
saknes, to, kas kādreiz ir bijis? Vai
var jautāt — kā sākas teātris, kā tas
attīstās? Var, bet es domāju ko citu.
Būt sākumā nozīmē — būt kaut kam
par darbības cēloni. Kad mēs runā­
jam par kaut ko tādu, bieži iedomāja­
mies bērnus. Bet — iedomājamies sen­
timentāli. No tā jātiek va|ā. Jāaizmirst
arī bērna cietsirdība un egoisms. Tas
viss eksistē. Bet ir arī cits aspekts, ne­
parasts, īpaši noteiktā periodā. Tas,
kas pastāv no paša sākuma, iedīglī.
Tas, ka viņam viss ir pirmoreiz. Mežs,
kurā viņš ieiet, ir pirmais mežs. Un tā­
da nekur citur nav. Bet mēs jau esam
tā apmācīti, tā izdresēti, tā ieprogram­
mēti, ka mums katrs mežs, pat tas, ko
redzam pirmo reizi, ir tas pats mežs,
un mēs sev sakām: «Tas ir tikai mežs.»
Neskatoties uz to, ka šis mežs katru
dienu ir citāds. Tātad būt sākumā nozī­
mē patiesi pieņemt visu, kas notiek, un
piedalīties visā.
Būt sākumā — tas nozīmē hic et
nunc, vai labāk hic stans un nunc
stans.
Vienmēr, kad mēs ko darām, domā­
jam par kaut ko jau bijušu. Par katru
ceļā ieraudzītu koku mēs domājam for­
mulās par «koku tēmu». Jeb atmiņās.
Mums prātā ir kaut kādi sapņi un ne­
miers par nākotni. Tāpēc mēs vienmēr
esam starp pagātni un nākotni. Būt
sākumā nozīmē atteikties no neklātbūt-
nes. Izvairīšanās notiek, pateicoties
mūsu intelektuālajam kompjūteram.
Šis kompjūters mūsos ir viena no būtis­
kākajām dabas dāvanām. Ir iaiks, kad
jāstrādā, un ir laiks, kad jāatpūšas.
Un vienmēr jābut formā. Un vienmēr
jābūt atbildīgam par programmu. Kas
ir uztvere? Tā ir pieredze, eksperiments.
Tas ir kaut kas taustāms, dabisks,
pirmreizējs. Bet mūsu kompjūters ir tā
ierīkots, ka mēs esam atrauti no šīs
vienkāršās lietas. Un uztveram domas,
ne faktus.
Un tieši tāpēc (ka uztveram domas,
ne faktus) es gribu runāt par ķer­
meni, nevis par dvēseli. Kad runā par
«dvēseli» jeb «garu», viegli nonākt
pseidomisticismā, kas īstenībā ir senti­
mentalitāte. Viegli kļūt neīsti poētis­
kam. Tomēr daudzās valodās vārds
«gars» kļūdaini asociējas ar «intelek-
48
GROTOVSKI S
P I R M A V O T U
T E Ā T R I M
(Turpinajum s )
tu», kas nozīmē tikai citu cilvēka dalī­
juma veidu. Bet, kad es runāju par
ķermeni, es runāju par cilvēku.
Kur ir mūsu robežas? Bet kur ir Sau­
les robežas? Paskatīsimies: tā ir vibrē­
joša lode ar savām protuberancēm un
vētrām. Un mēs domājam, ka tās ir
robežas. Bet tās ir tikai Saules ķerme­
ņa robežas. Astronomi taču runā par
«saules vēju». Kas tas ir? Tās ir Saules
matērijas daļiņas, kas ietiecas Saules
sistēmas dzīlēs un veido savdabīgu
apvalku, kas aizsargā sistēmu no ārē­
jiem kosmiskiem strāvojumiem. Varbūt
tās ir Saules robežas? Iespējams. Bet.
ja tā, tad tas nozīmē, ka mēs atroda­
mies Saulei iekšpusē. Tas pats ir ar
mūsu ķermeni. Kad es domāju par sevi,
vai mana asinsrites sistēma pieder
man? Acīmredzot. Tikpat acīmredzami
kā tas, ko mēs saucam par «iekšējo
pasauli». Manam ķermenim ir ceturtā
dimensija. Bet man ir arī tas, ko sauc
par «ārējo pasauli». Lai izzinātu savu
ķermeni, man jāizzina tavējais. Bet to
es nevaru izdarīt, ja nemīlu tevi tā, kā
vienīgi es to spēju. Un, atklājis savu
ķermeni, es atklāju koka ķermeni, de­
bess ķermeni, zemes ķermeni, jebkuras
lietas ķermeni. Dimensija, kura netiek
atvasināta no asinsrites sistēmas . . .
tā eksiste kā mūs aptveroša mērvienību
sistēma, kad mēs debess veidolā parā­
dāmies astronomiem un uz mums no­
raugās zvaigznes.
Kad runā par sākuma tehniku, tā
nav fiksēta kādā pagātnes brīdī, tā ir
tikai nepārtrauktība tās sākotnē. No
sākum a— tas ir tagad, tāpēc jebkurš
brīdis — tas ir sākums.
Taču lai iegūtu sākuma pieredzi, jā ­
apgūst kaut kas, kas ir vēl pirms gru­
pas jēdziena. Grupa var būt kaut kas
svarīgs, kaut kas mūs atbalstošs. Tā
ir. Bet, lai tā nebutu tikai patiesību
kolekcija, kas izteiktas, atklājot bailes
dzīves priekšā, lai tā nebūtu par likum­
sakarīgu tikšanos, tas ir j āizzina pirms
pievienošanās grupai. Tas ir kas indi­
viduāls, jēdziens «pastāvēšana — pa­
stāvēšana». Tikai pēc tam grupa var
kļūt par radošu vienību.
Es jau minēju, ka ir divas iespējas,
kā nonākt sākumā: pirmā tehnika —
ar treniņu un pilnīgu atteikšanos no tā,
un otrā tehnika — ar atbrīvošanos no
dresūras. Es dodu priekšroku otrajai
iespējai. Tā ir stratēģija, darbs il­
gam laika posmam, skriešana ar pieri
sienā, tā ir apzināšanās un aizmirša­
na, redzes, rīcības, nojausmu asums . . .
Tas ir smags darbs, to lūdzu neaiz­
mirst. Liekas, ja nav šīs otrās iespē­
jas, nav vispār nevienas no tām. Kāpēc
šodien sākt ar atbrīvošanos no dre­
sūras? Tāpēc, ka mēs dzīvojam teh­
niskā civilizācijā, kas neapšaubāmi at­
tīstās; tai piemīt savi pašradīti efek­
ti, un mēs pie tiem esam pieraduši. Šai
civilizācijā planētas, sevis, dzīves,
domu kolonizācija, kas sākas ar mums
pašiem, mūsu organismu, ir aizgājusi
tik tālu, ka radusies nepieciešamība to
līdzsvarot. Var teikt, ka mēs atroda­
mies paškolonizācijas periodā, sākot
vispirms ar mūsu ķermeni. Te varētu
izmantot dažādus zinātniskus jēdzie­
nus, piemēram, «ekoloģija» . . . Bet ne­
var aizmirst, ka pirmsākums visam
ir ķermenis, manas jūtas. Tas ir pir­
mais izziņas avots, kas dots cilvēkam.
Bet nākošais avots esi tu. Es un Tu
no Lielā Pirm avota viedokļa? Dzīves
pasaules viedokļa? Bet, tā kā dzīve
«starp» ir pakļauta tam pašam, kam
cilvēka ķermenis, pat pārvērsts ģip­
sī un līmē, tad kaut vai tāpēc ir jā ­
sāk ar otro tehniku, bet ne ar pirmo.
Es redzu nepieciešamību pēc jauna
līdzsvara. Bet, ja kāds sāk ar pirmo
tehniku, es viņu saprotu un cienu. No
kuras puses arī nesāktu, vienalga, ir
jānonāk ari pie pretējās.
Te mēs pārkāpjam «cilvēku pasau­
les» robežu: e s — tu. Vai es — tu no­
zīmē es un tu? Vai tas nozīmē — di­
vi? Tā ir neīsta matemātika. Tie ir divi,
kas veido vienu? Nē, tas ir viens, kas
sastāv no diviem? Nē. Kad mēs — mū­
su civilizācijas ietvaros — par tādām
lietām jeb, vēl labāk, par ķermeni, ru­
nājam, jebkura pane Duļska redz tikai
seksuālās attiecības un dod vaļu savai
fantāzijai, kas aptver tikai vienu tēmu.
Viņas kompjūters ir tā ieprogrammēts,
ka pieņem ķermeņa un jūtu realitāti
tikai tā. Es negribu teikt, ka šis kom­
pjūters nepaliek fundamentāls attiecība
pret citām lietām — tā nav. Bet ne
par to es runāju. Es — tu. Tas ir kaut
kas vairāk nekā es un tu. Te neiznāk: es
pārstāju eksistēt, kur esi tu? Šajā jē ­
dzienā ir viss. Ja naktī suņi rej, skan
tālas balsis, ir vējš un zeme, kas kus­
tas — tā nav mirusi. Putna kliedziens,
zvaigznes, uguns, milzu jūra. Viss ir.
Bet tagad es pāriešu tieši pie Pirm ­
avotu Teātra.
P IR M A V O T U T EĀ T R IS
Pirmavotu Teātris — tā nav māksli­
nieka mikstūra, sajaukta no domā­
tājiem, jogiem, šamaņiem un burvjiem.
Tie nav folkloras svētki, «trešās pasau­
les» festivāls, tas neattiecas uz sinkrē-
tismu, «jauno sintēzi», tās nav Bali
salas dejas kopā ar jogu un ainiņām
no Kastanedas grāmatām. Tā nav pār­
būve. Taču vieglāk ir pateikt, ka tas
nav, nekā definēt to. Lai vispār spētu
par to runāt, es vispirms parunāšu riņ­
ķī un apkārt, došu dažus piemērus.
Tas ir viss. Tāpēc, ka neprotu tādu
valodu, kurā varētu teoretizēt par šo
tēmu.
Bet es esmu vienmēr atradis tādu va ­
lodu katrā dzīves posmā, kad kaut kas
ir bijis padarīts. Reizēm tas notika tad,
kad tas viss jau bija priekš manis mi­
ris. Te es esmu vēl ceļā, nevaru atrast
tādu valodu. Ceru, ka tas viss nezaudēs
dzīvotspēju.
Ir viegli kļūdīties un noturēt Pirm ­
avotu Teātri par teātra pirmavotiem
jeb identificēt to ar tehniku, kas ir pa­
matā teātrim. Tad es runātu par sākot­
nējo tehniku. Var atrast piemērus no
dažādām kultūrām: mistēriju tehnika,
joga (eksistē jogas muzikāli dramatis­
kā forma — bauli), parādības japāņu
dzen-budismā un No teātra saskarsmes
punktos, pārdzimšanas procesi («ap­
sēstība») nēģeru cilšu kultūrās, daži
indiešu tehnikas veidi, kurus mūsdienu
valodā varētu saukt par «ekoloģisko
sirdsapziņu» (pasaule kā cilvēka dzīvā
māja, kurā viņš nav radības kronis,
bet «būtne un viesis dižajā pasaulē»).
Tāpēc varētu runāt par pirmavotu teh­
nikām. Bet ir kaut kas, tas ir mūsos
vienmēr, kas kļūst par mūsu iedabas
aizmirsto ainavu. Runa ir par meklē­
jumiem, kuros darbojas tieši sakari
starp cilvēkiem un to, bez kā viņi ne­
var dzīvot. Tāpēc mums svarīgāk nekā
pirmavotu tehnikas ir tehnikas pirm­
avoti. Kas tie ir? Psihologs teiktu, ka
tas ir neapzinātais. Bet tas nav gluži
tas. Mickevičs, runājot par «pilnvērtīgu
cilvēku», ar veidu, kā runājis, ir pie­
tuvojies lietas būtībai.
Paņemsim tālāku piemēru — apsēs­
tības procesi nēģeru cilšu kultūrās.
Kas tajos ir no pirmavotu tehnikas, kas
no tehnikas pirmavotiem? Jāizanalizē.
Profesors Marss, psihiatrs no Haiti,
mūs vakar izaicināja, kad runāja par
noteiktu — neeiropocentrisku — d ra ­
matisku parādību tradīciju. Bet, liekas,
neviens to neņēma vērā. Taču var arī
nesaprast, ka tas, ko mēs Eiropā sau­
cam p-ar teātri (dramatiskās mākslas
nozīmē), ir svaiga doma, bet vairāk
piederīga baroka laikmetam, pat ne
apgaismībai. Šo domu piesavinājusies
mietpilsoniskā sabiedrība un pielā­
gojusies saviem spēles noteikumiem,
un tie ir tikai maza daļa no tā, kas
ir, bija un varētu būt dramatiskās pa­
rādības. Viegli ir stāstīt teātra skolu
studentiem par «drāmas trīsvienību»
senajā Grieķijā,, bet tā pastāv arī paš­
laik, pastāv un var pastāvēt. Viegli
teikt, ka teātris cilvēkam vajadzīgs. Ta­
ču ir vietas, kur eksistē (etnoloģijas
valodā runājot) «dramatiskās reliģi­
jas», un tur teātris vienkārši nav
vajadzīgs, tāpēc ka tas kļūst par dzīves
daļu, atraujoties no ikdienas rutīnas.
Par to runāja profesors Marss, kad pie­
minēja «dramatiskās reliģijas», kas
saistītas ar nēģeru cilšu tradīcijām.
Saskarsmē ar dabu iestājas tas, ko
es kā psihiatrs nosauktu par dievu
«apsētības uzbrukumu», kas nodarbo­
jas ar «laužu iejādi»; tā ir «identifi­
kācija», «transformācija» — tā es to es­
mu nosaucis.
Viegli teikt, ka «apsēstības uzbru­
kums» saistīts ar histēriju, tāpēc ka
tas tiešām reizēm tā ir. Bet interesan­
ti, ka vienādi tas notiek visos platuma
grādos. Taču jāsaka, ka praksē histē­
rijas motivācija nav sevišķi pārlieci­
noša — tā izskaidro tikai daļu gadī­
jumu. Interesanti arī, ka biežāk tie
parādās tādās «dramatisko reliģiju»
formās, kas vai nu paredzētas tūristiem
(un tāpēc nav īstas), vai ir novēro­
jamas piepilsētu rajonos, kur iespēja­
mas dažādas ietekmes un blakus pa­
rādības. Un, kaut arī ērtāk būtu teikt,
ka tā vispār ir tikai histērija, tomēr
lielākajā daļā gadījumu tas nav
tiesa. Tāds ir arī profesora Marsa vie­
doklis, ja jāatsaucas uz ārstu uzska­
tiem.
Kas tad tas ir? Simulācija? Tēlu
radīšana teatrālā nozīmē? Lomas,
tēla atspulgi? Dažreiz jā, piemēram,
brazīliešu «makumbē tūristiem». Bet
īstā, pilnā makumbē — nē. Pat ja «tē­
la robežas» saprot pēc Staņislavska —
kā pārdzīvojumu. Loti grūti par to
teoretizēt. Pietiek to redzēt savām acīm
jebkurā pasaules malā, lai saprastu —
tās nav tēla robežas. Ir viņš un ir kaut
kas — bet ne tēls, ko viņš rada.
Bet, ja tā nav tēla radīšana, kas tad
ir viņš un kaut kas? Viņš — tā ir ap­
ziņa, «es», apzinātais, kaut kas — tas ir
neapzinātais, pareizāk sakot, tēls, ie­
slēgti noteiktā valodas organiskā formā
un tātad arī priekšmeta redzējumā.
Kad Haiti mēs runājām ar profesoru
Marsu, tad arī nācās izmantot šo Ju n ­
ga terminoloģiju. Dažus cilvēkus «ie­
jā j» daži dievi. Vai var teikt (Junga
terminoloģijā), ka tas ir «autonomais
komplekss», «psihoīda» paveids, daļi­
ņas, kas atrautas no dotā cilvēka psi­
hes, kļuvušas autonomas un funkcionē
kā alter ego? Droši vien, ka var. Dažos,
retākos, gadījumos «arhetips» kļuvis
patstāvīgs un uz mirkli izstūmis «es».
Tad attiecīgā dieva izpausmes forma
liekas identiska, neskatoties uz «apsēs­
tību». Un tas kaut kādā mērā saistās
ar pirmavotu tehniku.
Bet tehnikas pirmavoti? Aplūko­
sim, piemēram, apsēstības procesus.
Liekas, ka — melnās, baltās, dzelte­
nās, sarkanās un kādās vien gribat
kultūrās — apsēstība — tā ir sekošana
plūsmai, iekļaušanās mūžīgajā apritē,
un mums ir darīšana ar kailu cilvēku,
kas ir atradis iietu mēru. Tagad, k a d
visu to stāstu, domāju par veci, kas lī­
dzīgs Zosimam no «Brāļiem Karamazo-
viem», par Antiohas Teofilu, kas dzī­
vojis mūsu ēras sākumā. Viņš teicis:
«Parādi man savu cilvēku, un es p a r ā ­
dīšu tev savu Dievu.» Kādam tas var­
būt neko nenozīmē, ja to saprot t. s. g a ­
rīgā nozīmē, kā metaforu. Bet tas j ā ­
saprot burtiski. Parādi man savu cil­
vēku, un es parādīšu tev savu Dievu.
Tas notiek dažos gadījumos, ko pro­
fesors Marss sauc par «dramatiskām
reliģijām». Bet tas notiek ne tikai tur
un ne tikai tā. Tā ir satikšanās.
. Kad tiek doti piemēri, provocējas ne­
saprašanās. Kad es dodu piemērus
no Indijas, man pārmet atkarību no
austrumu ietekmēm un nodarbošanos
ar jogu vai panteismu. Kad runāju
par Ziemeļamerikas indiāņiem, man
pārmet spēlēšanos ar šamanismu. Kad
izsakos par «vudu» (woodoo) jeb nē­
ģeru cilšu tradīcijām, saka, ka es «ap­
sēstības» tehniku gribot pārnest uz
postindustriālu sabiedrību. Nekā tam lī­
dzīga. Bet padomāsim mūsu civilizā­
cijas kontekstā par atbrīvošanos no
apsēstības. Kaut vai veselības labad.
Tāpēc, ka mums draud apsēstība — tā­
du cilvēku apsēstība, kas dzīvē stāv
pretrunīgās pozīcijās. Tādus spēkus
sauc par Mamona spēkiem. Tie iekļūst
pa logiem un durvīm. Un runa nav
tikai par naudu. Šiem spēkiem ir sava
tehnika, piemēram, karjera un vispār
tieksme mērķa vārdā attaisnot līdzek­
ļus. Ir cilvēki, arī šajā zālē, kas ir
slikti novecojuši. Viņu sejas ir izmai­
nījušās. Tas ir dīvaini — skatīties uz
sejām, kuras novecojot netiek apzīmo­
gotas ar dzīves pilnības zīmogu, bet
tikai atspoguļo skumju, neapmierino­
šu, nepilnīgu, negaršīgu mazu dzīvī­
ti, kas sastāv no nodarbošanās ar ie­
nīstām lietām. Ir teikts: «Nedariet to,
ko jūs neieredzat.» Kā es pats tam
tieku pāri? Nākas. «Pēc četrdesmit cil­
vēka seja ir kaut kas tāds, par ko
viņš ir atbildīgs.» Cilvēks ir atbil­
dīgs par asarainu grēksūdzi ar glāzi
rokā. Mamons mūs sagrābj, šis sabied­
riskais dēmons. Un, kad es runāju par
atbrīvošanos no dresūras, par sāku­
miem, par iedzimto stāvokli, es runāju
par atbrīvošanos no Mamona spēkiem;
tāpēc ka laba ir cita apsēstība — kā
Antiohas Teofilam.
Ir dažādi vārdi, kas apzīmē sāku­
mu. Grieķiski arche, zemnieku valodā
guine (Āfrika, Gvineja nozīmē «senču
zeme»), japāņu valodā izmanto hiero­
glifus, kas apzīmē sakni, sanskritā —
sahadza, t. i., «dzimis tur, k u r . . .».
Tur, kur mēs saskaramies ar sākumu,
mēs saskaramies ar tehnikas avotiem.
Tas ir veids, kā apieties ar tevi, bet tā
nav zinātne.
( N o b e ig u m s sekos žu rn ā la 10. n r . )
49
 M A L D U

E N E R Ģ I J A
W

M an s sarunu b ie d rs — Latvijas V alsts u n iversitātes p ro fesors. Ja man būtu jān o sau c mūsu p ilsētas in te liģ e n ti, es
n e d o m ād am a pirm o m inētu Jā z e p a E id u s a v ā rd u . K a u t sākotnējais iesp aid s — ā rie n e , runa, m anieres — viss it kā ne no
mūsu d ie n ā m (vien laik u s b e z m azākās p re te n cio z itā te s). D om āju, ka neesm u v ie n īg ā , kurai īs ta in te liģ e n c e aso ciē ja s
ar kaut ko v e c m o d īg u , aizg āju šu . Saskarsm e ar k ā rtīg u , iz g līto tu , lab i a u d z in ātu cilvē k u — p ie k rītie t, tā šo d ie n ir reta
b a u d a . N o šo d ien as ak tu ā lo p u b lik ā c iju un runu au to riem g a id u ne tikai p ro g re s īv a s id ejas, b e t a r ī au g stā km in ē to īp a ­
šīb u izpausm i. To izskaušana — pats lielāk ais zaudējum s mūsu kultūrai. G a lv e n a is , ko varam likt p re tī tam n ekrietn ajam
un b rie sm īg ajam , ko d z em d in āju si n e c ilv ē c īg ā iekārta, kurā d z īv o ja m — tā ir c ilv ē c īb a un p ašcieņ a.
Š o d ie n p rofesors E id u ss ir pazīstam s zinātnieks, n o d arb o ja s ar sp e k tro sk o p ija s o rg an isko sa vien o ju m u p ro b lē m ām ,
taču par savas d z īv e s lie lā k o veikum u uzskata L u k rē cija d a rb a « P a r lie tu k ā rtīb u » tulkojum u no latīņ u va lo d a s latviešu
va lo d ā .
JE K A T E R IN A B O R 5 Č O V A

— Profesor, jūsu neparastajā d z īv ē krustojušās, manuprāt, dažādas
laikmeta tendences. Šīs pretrunīgās pasaules a ttīs tīb a s tendences
sastopas, iegūst miesu un asinis viena atsevišķa cilvēk a likten ī. Tad
šis tapušais nesavienojam ā savienojum s rada apjausmu, ka tas, kas
noticis ar cilvēkiem — ir likum sakarība. Komunistiskā ideja taču iekā r­
d ināja ne tikai krievu, K rievijas padom ju cilvēku. Kā tas notika ar jum s ?
— Visa mūsu ģ im en e b ija «sarkana». Tēvs, sociāldem okrāts, p ie d a ­
lījā s 1905. gada revo lū cijā, savulaik b ija izsūtīts uz Arhange|skas g u ­
berņ u . Diem žēl par viņa d a rb īb u zinu visai maz. Viņš augstu vē rtē ja
Februāra re v o lū c iju un galēji n o lie d zo ši — O kto b ra re vo lū ciju . Mans
vecākais brālēns Benno, juridiskās fakultātes students, b ija komunists.
V iņ š apgaism oja mūs, jaunākos, daudz stāstīja, deva la sīt grāmatas.
Benno divas reizes sēdēja cietum ā, tika nāvējoši ievainots bēgšanas
m ēģinājum ā un cietum ā nomira. P a grīdē b ija a rī mana māsa Tamāra un
māsīcas: Ļuba Futļika — viņa š o b rīd strādā žurnālā «Skola un Ģ i­
mene», A īd a Eiduse, patlaban d z īv o Izraēlā, b rā lē n i: Zālamans, vē ­
lāk pazīstam s žurnālists, nu jau miris, un Aleksandrs, kurš gāja b o jā
partizānu v ie n īb ā . Un visi mēs, izņ e m o t Tamāru, sēdējām cietum ā.
Senebreju valodas pasniedzējs, a rī komunists, savas stundas lie liski
izm antoja p ro p a g a n d a i.
Es p a b eidzu vienu no labākajām, senākajām skolām Latvijā, tās
pirm sākum i m eklējam i vecajā Doma skolā, kas 1528. gadā tika p ā r­
ve id o ta hum anitārajā skolā. Tā b ija vācu klasiskā ģ im nāzija, Skolas
ielā 11. Tajā m ācījās g a lve n okā rt vācieši, b e t cittautiešus — ebrejus,
krievus, latviešus — uzņēma hom eopātiskās devās, pa 2— 3 cilvē kie m
klasē. M ūsu d ire k to rs uzskatīja, ka cittautieši p ie š ķ ir skolai pikantum u,
ce| klases in te le k tu ā lo līm eni.
— V ai skolā ju tā tie s svešs?
— Es p ā rd z īv o ju , ka esmu ebrejs, ziniet, tās to la ik b ija diezgan
iz p la tīta s sajūtas. M an likās, ka tiem , kas nav e b re ji, d z īv ē ir krietni
lielākas iespējas. Kaut arT līd z Ulmaņa apvērsumam darbs valsts
aparātā e b re jie m p rin c ip ā netika liegts, b ija pat m inistrs — ebrejs, taču
situācija m ainījās, un 1934. gadā valsts dienestā e b re ju praktiski vairs
nebija, kaut palika citas nozares — m edicīna, m ūzika u. tm l. Ģ im nāzijā
man lika saprast, ka esmu viesis, b ija pat sīki in cid e n ti. Bet kopum ā —
izturēšanās b ija a n tidiskrim inējoša. Ebrejiem , kuri to vēlējās, rabīns pa­
sniedza tic īb a s mācTbu. (Es apm eklēju dažas n o d arb īb a s, taču pēc tam
uz visiem laikiem kļu vu par b e z d ie v i, kaut p re t re liģ iju vie n m ē r a ttie ­
cos ar p ie tā ti.) Kad sākās nacionālsociālism a laiks, vācu jaunatne ar
to s tip ri vien aizrāvās, b e t mūsu sko lo tā ji šos ekstrēm istiskos g ā jie n i-
ņus nepavisam neatzina. Mūsu m ācību iestāde b ija |o ti stingra, ko n ­
serva tīvi dem okrātiska. N e a tka rīg i no tā, vai esi barona, grāfa vai
strādnieka dēls, tika aizlie g ts labi ģ ē rb tie s, nest uz skolu lepnas b ro ­
kastis utt. Turklāt ģim nāzija garantēja lie lisku iz g lītīb u . M ēs m ācījā ­
mies la tīņ u , g rieķu valodas, g lu ž i kā vecā režīm a skolās. Tagad, pēc
tik daudziem gadiem , izrādījās, ka esmu spē jīg s p ā rtu lk o t latviski Luk-
rēciju. Pasniedzēju sastāvs b ija |o ti spēcīgs, tie b ija cilv ē k i ar zin ā t­
niskiem g rādiem , viņu vārdus var atrast e n ciklo p ē d ijā s. Kā p e rso n īb a
es iz v e id o jo s ģim nā zijā un esmu tai d audz p a teicīb as parādā.
To es saprotu tagad, b e t to la ik uzskatīju, ka mana skola ir šausm īgi
n ovecojusi un neko ne d od . (D iem žēl, tieši p ro te s tē jo t p re t klasisko
IzglītTbu, es iestājos universitātes Ķ īm ijas fakultātē, jo mana a ttie k­
sme p re t visu b ija d z iji u tilitā ra : jaunās sa b ie d rīb a s celšanai n e p ie ­
ciešami te h n o k rā ti.) Es b iju re vo lu cio n ā ru id e ju p ā rp iln s un sajūsmi­
nājos par visu, kas n o tie k Padomju Savienībā. Bet tu r notika dažādi
eksp e rim e n ti a pm ācību sfērā: b rig ā d e s m etode, D altona plāns (tu rklā t
angļu izcelsm es). Un 1931. gadā, kad man b ija 15 gadu, es iestājos
p a g rīd e s kom jaunatnē. No sākuma tie b ija M ā c īb u centra m ācību
p u lciņ i, tos v a d īja p a g rīd n ie k i, pieauguši cilv ē k i, viņu īsto s vārdus
mēs to re iz nezinājām , tikai iesaukas. Latvijā ie sū tīja daudzus saga­
tavotus cilvēkus no Savienības, viņus sauca par «nelegālistiem ». V ē ­
lāk M ā cīb u centru izform ēja un p ie v ie n o ja kom jaunatnei. Un tā es
b iju augsti idejisks. Visu, ko rakstīja p a dom ju pro p a g a n d a, es p ie ­
ņēmu par « tīru zeltu». Padomju grāmatas, avīzes, rad io — tas viss
mums b ija svēts. Turpretim antisovetisko p ro p a g a n d u, visu, ko rakstīja
tai laikā p o p u lā rā Rīgas a vīze «Segodņa», a rī latviešu, vācu prese —
to mēs uzskatījām par m eliem . Pārliecināt par p re tē jo mūs n e b ija
iespējams. M ēs rīšus aprijām O gņeva grām atu «Kostjas Rjabceva d ie ­
nasgrāmata». Vai esat d zird ē ju si par tā d u grāmatu? V ēl «Kostja Rjab-
cevs augstskolā», kur stāstīts par jaunajām p a dom ju apm ācības m e­
to d ēm . A v d e je n k o «Es m īlu», slavenā l|jin a grām ata par piecgadēm
«Stāsti par L ie lo plānu».
— Tātad jūs lasījāt to pašu, ko jūsu vien aud ži Padomju S a v ie n īb ā ?
— Un visi tu r b ija tā d i la b i, un viss b ija tik labsi
— A r ko vēl barojās jūsu ticība?
— Bija kā reiz smagais 1931. gads, ekonom iskā krīze . B ezdarbnieku
dem onstrācijas, kom unistu bēres, kuras iz k līd in ā ja p o lic ija . V isp ā r
mēs uz visu skatījām ies no komunistiskās propagandas vie d o kļa .
— Bet represijas ?
— Pirmās ziņas par represijām mēs saņēmām no buržuāziskās p re ­
ses: p iln īg a ko le ktivizā cija , bads. Tam visam mēs neticējām . Cietumā
atļāva izra kstīt avīzes, tā ka mēs bijām lietas kursā par 1937. gada tie ­
sas procesiem Padom ju Savienībā. Šejienes a vīze s d ie zg a n sīki tos
a prakstīja, p u b lic ē ja Višinska uzstāšanās un apsūdzēto atzīšanās ru ­
nas. Mums viņ u vaina b ija acīm redzama. K a te g o riski n o ra id ījā m
iespēju, ka varētu tik t arestēti n e v a in īg i |audis. Kaut a rī jāsaka, daudz
kas man šķita nesaprotams, d īva in s. Es g riezo s pēc padom a p ie p ie ­
redzes bagātiem b ie d rie m , kom unistiem , viņ i centās visu paskaidrot.
Starp citu, b ija garas sarunas ar Kārli O zo liņ u . Blakus vie n n īcā sēdēja
nelegālists Dūms. V iņš palaida cietum ā vēstuli, kuru visi parakstīja.
A tceros šīs vēstules sākumu: «Slava tē rauda Staļinam . . . Lai viņš ar
dzelzs roku izrēķinās ar tautas iena id n iekiem . . .» Tādā garā. Pats
traģiskākais slēpās tai apstāklī, ka Dūmam Padom ju S avienībā b ija
p a likusi sieva un b ē rn i, viņi b ija arestēti un gājuši b o jā . V iņš to , p ro ­
tams, nezināja, tika i ļo ti p ā rd z īv o ja , ka vairs nesaņem vēstules un pa­
ciņas. 1937. gadā beidzās viņa soda term iņš. Pēc to re iz ē jie m likum iem
n elegālistus izsū tīja no valsts, parasti uz Padomju S avienību. Bet pa­
d o m ju konsulāts atteicās izsn ie g t Dūmam vīzu , un viņš tu rp in ā ja sēdēt
cietum ā, uz tā saucamā Kerenska likuma pamata, kurš noteica, ka p o li­
tisku p re tin ie k u var tu rē t cietum ā bez tiesas, ja viņš neatsakās no p o li­
tiskās d a rb īb a s vai neem igrē. A tte iktie s no p o litiskā s d a rb īb a s p a rtija
atļāva tika i tajos g adījum os, kad ie slo d zīju m s ap d ra u d ē ja cilvēka
d z īv īb u . Bija tā d i, kas p arakstīja atteikšanos bez šīs atļaujas, viņus
izslēdza no partijas, uzskatīja par a tkritē jie m . Dūms, d a b iski, n e a tte i­
cās, b e t viņš p iln īg i nesaprata, kas par lie tu . Kad Dūmu 1940. gadā
izla id a un viņš visu uzzināja, viņš sajuka prātā. C ietum ā ne le g ālistu b ija
ļo ti daudz, viņus visus a tb rīv o ja tika i četrdesm itais gads. D audzi pēc
tam spēlēja ievērojam as lomas Latvijā.
— A r ko jūs p a g rīd ē nodarbojāties?
— L īd z savam arestam 1934. gadā es b iju ļo ti a ktīvs, kādā skolā
v a d īju kom jauniešu pu lciņ u . Bet, kad iestājos universitātē, v a d īju vācu
studentu g ru p u . Biju a rī p a g rīd e s pro p a g a n d istiskajā k o lē ģ ijā . M ēs
staigājām pa šūniņām un lasījām referātus; izkārām sarkanos karogus;
rakstījām uz žogiem tā saucamos trafaretus; «N ostl . . . N ostl . . .»,

50
1. Ģimnāzijas emblēma.
2. Ģimnāzijas ēka Skolas (tagad. A. UpTša) ielā 11.
3. 1933. gada izlaiduma klase. Pirmais no kreisās J. Eiduss, sestais —
A. Feldhūns, nākamais antīkās literatūras tulkotājs.
4. Lēģerī.
5. Lēģerī.
6. Ģimnāzijas absolventu tikšanās 1988. gadā, VFR.

oe
iz p la tījā m n e le g ālo lite ra tū ru ; metām pastkastītēs lapiņas. Rūpnīcās
pēc darba b eigām pēkšņi uzradās daži lo zu n g i, proklam ācijas, skre­
jošais m ītiņ š. Tā visa b ija «praktiskā d a rb īb a » , b e t «id e o lo ģiskā » no­
tika p a g rīd e s šūniņu sapulcēs. Viss b ija , kā pienākas: iesaukas, «jav-
kas», k o n s p ira tīv ie d z īv o k ļi. Tās ir zināmas p a g rīd e s darba sastāvda­
ļas, kas d ro ši vien pastāvējušas visur un visos laikos. A r tip o g rā fijā m
man sakaru nebija. V iena no tām atradās kafejnīcas «Flora» pagrabā,
pašā pilsētas centrā, Vatera cim du d a rb n īcā . M ateriālus no tip o g rā ­
fijas iznēsāja rajona tehniķis — tas b ija visbīstam ākais darbs. A r to
n o darbojās Taņa, vēl skolniece, tu rīg u vecāku m eita, vie n m ē r e le ­
gantos tērpos, b e z b a ilīg a . V isp ā r konspirācija b ija ļo ti stingra,
un to visu es uzzināju tika i pēc kara.
— V a i jūs skaidri zinājāt, p a r kādu valsti c īn ā tie s ?
— Ļoti p rim itīv i: visu rūp n īcu nacionalizācija, nacionālās d is k rim i­
nācijas likvidēšana, ta isn īg u m s! Es nedom āju, ka man nāksies ieņem t
kaut kādu p osteni v a ld īb ā , mēs vienkārši cīn ījā m ie s par re vo lū ciju .
Pēc Ulmaņa apvērsum a mani arestēja, b ija tiesa, spriedum s. M aksi­
mālais sods par p o litis k o d a rb īb u b ija 8 gadi katorgā. Likums p a re ­
dzēja dažāda ve id a ie slo d zīju m u : cietoksnis, cietums, pārm ācības
nams un katorga. V isi tie atšķīrās ar režīm u : tikšanās, sarakstes,
pienesum u biežum s, personiskā apģērba nēsāšana. Pats skarbākais b i­
ja katorgas režīm s. K a to rdzn ie ki pārsvarā sēdēja viennīcās. M an p ie ­
sprieda 4 gadus katorgā. Manu māsu Tamāru attaisnoja p ie rā d īju m u
trūkum a dēļ. Viss b ija pēc likuma. Saprotiet, es uzskatīju, ka sēžu «par
lietu», ka viņ u vietā bū tu rīk o jie s tie ši tāpat. Maskavas forštates pa-
g rīd n ie k ie m b ija tāda dziesm iņa:
«Быть м о ж е т в это врем я
У нас будет провал,
А быть м о ж е т в то ж е врем я
Провалится капитал.
Быть м о ж е т в это врем я
П опадаем мы все в тю р ьм у,
А м о ж е т в это время
У нас будет Гэпэу.»
Vecāki manas idejas n o so dīja kā radikālas. Tēvs palika so ciā ld e m o ­
krāts līd z savas d z īv e s beigām . Nezinu gan, vai līd z pašām beigām .
Es aizbraucu 1938. gadā, b e t vecāki kara laikā gāja b o jā g e to . . . Bet
par mūsu d a rb īb u v iņ i neko nezināja un |o ti smagi p ā rd z īv o ja manu
un Taņas arestu. Kad māte atrakstīja uz cietum u, ķa es esot sabojājis
sev d z īv i un tm l., es aizg ā ju tik tā l, ka a tb ild ē ju viņ a i: «Ja tu neattaisno
manu d a rb īb u , vari nenākt uz tikšanos.» N epieņēm u pienesum us,
atteicos ie t uz tikšanos. Es taču b iju fanātiķis. Bet vecākie b ie d ri sa­
cīja , ka ar māti tā nevar. Viņa ļo ti p ā rd z īv o ja , un es «apžēlojos».
— Vai cietum ā n ep ārvērtējāt savus uzskatus ?
— Ko jūs! Cietumā mums b ija ļo ti d ra u d zīg s p o litie s lo d z īto k o le k ­
tīv s , mēs m ācījām ies m arksism a-ļeņinism a te o riju . Grāmatas saņēmām
kaut kādu rom ānu apvākos. Kamēr sēdēju kopējās kamerās, m ācības
b ija sistemātiskas, d is c ip līn a ļo ti stingra. Uz A n g liju aizbraucu kā
liesmains komunists.
— Jūs g rasījāties uzsākt p o litis k o d a rb īb u A n g lijā ?
— Nē. Ā rze m n ie kie m tas b ija aizlie g ts. Es aizbraucu uz ārzemēm,
lai tu rp in ā tu m ācības. Tas b ija mans partijas uzdevum s. Uzņēmu to
visā n o p ie tn īb ā , nolēm u ātri p a b e ig t m ācības un pēc iespējas d rīz ā k
a tg rie ztie s d zim tenē, lai tu rp in ā tu p o litis k o d a rb īb u .
— Dot savu iegu ld īju m u . . .
— N ezinu. A pšaubām i. Kāpēc A nglija? V ispirm s, mans tēvs b ija
pārstāvis angļu firm ām , kas Latvijā realizēja siļķes. Bet galvenais
iemesls b ija cits. M ūsu p a g rīd e s o rg a n izā cijā strādāja Taņas brālēns.
(V iņ a tēvs, starp citu, b ija Rīgas stikla fabrikas «Em olips» galvenais
in že n ie ris.) Kad mani arestēja, izdevās uz laiku novērst no viņa aiz­
domas. Tēvs paguva a izsū tīt d ē lu uz A n g liju , un tu r viņš iestājās u n i­
versitātē. M anā p ē d ējā ie slo d zīju m a gadā viņš rakstīja: «Brauc šurp.
Te tu varēsi iekārtoties. A n g lija ir tāda zeme, kur cilvēks nepazūd.»
Un mana māsa Tamāra jau b ija tur.
M ani ne izla id a uzreiz, viņ i pat nedaudz patielējās, jo es atrados
p o lic ija s u zra u d zīb ā . Kuka aģentūrā, kas atradās līd zā s viesnīcai
«Roma» (tagad tai vietā viesnīca «R īga»), tēvs man n o p irka trešās
klases dzelzceļa b iļe ti «Rīga— Londona», ar pārsēšanos B e rlīn ē ,
O stendē. Un, lūk, — V ikto rija s stacija. Mans draugs šajā dienā devās
atvaļinājum ā, tāpēc tik a i sa g aidīja m ani un ie kā rto ja p ie sava la b o ­
ranta mātes, kura izdeva istabas — b e d and breakfast (gu lta svie ta un
b rokastis). Samaksāju par nedēļu uz priekšu. Draugs atstāja dažādas
adreses. Bija ļo ti d audz o rg a nizāciju, kas p a līd z ē ja em igra n tie m :
In te rn a tio n a l Students' Service (Starptautiskais studentu dienests),
kvakeri, angļu a ro d b ie d rīb a s, daži parlam enta d e p u tā ti p a līd z ē ja no
saviem līd z e k ļie m . Sāku skra id īt pa šīm adresēm kā uz darb u . V isur
uzņēma labi, sacīja, ka tas ir ļo ti interesanti, b e t vai šeit ir kaut viena
d z īv a dvēsele, kas var a pstiprināt, ka es patiešām esmu p o litiska is
em igrants. (Tamāras šai laikā Londonā nebija, viņa ceļoja pa V elsu.)
N edēļa, tā p a t nauda, gāja uz beigām . (Tēvs man varēja ie d o t tika i
vienu funtu un p a te ik t «uz neko vairāk neceri», b e t mamma savāca
ceļam p ā rtik u .) Es b iju izmisumā. Protams, es varēju iet uz Latvijas
52
sū tn ie cīb u un uz tās rēķina a tg rie ztie s dzim tenē, vēlāk atm aksājot
parādu. To sauca «aizsūtīt pa etapu». Palika p ē d ējā iespēja. Mans
b ie d rs b ija izkā rto jis tikšanos ar savu d ra u d ze n i Trūdu, aspiranti fiz iķ i,
kura b ija e m igrē ju si no Vācijas. Sī tikšanās b ija ļo ti dram atiska, jo
Trūda aizveda mani uz kafejnīcu, b e t es nevarēju samaksāt. Jutu, ka
d rīz nokjūšu nepatīkam ā situācijā, kā Z oščenko pazīstam ā stāsta va­
ronis. Trūda b rīn ījā s , kāpēc es neko nepasūtu. Viņa mani pa m a tīg i
izprašņāja, palū d za manu adresi. Es pat kjuvu m azliet rupjš pasakot:
«Es saprotu, ka jūs g rib a t man p a līd z ē t, b e t ko jūs varat? Kam jums
mana adrese?» Trūda mani nom ierināja, un tā kā pasts A n g lijā , kā
zināms, strādā zibens ātrumā, nākamajā rītā saņēmu a tk lā tn īti: «Dear
M iste r Eid u sl M y friend Trūda Scharff has told me about you. I u nd er­
stand that you are rather lo n e ly here. W o u ld you care to spend a
w e ek en d w ith an English family. I'll you pick up tom o rro w .» (D ārgais
m ister Eidusl M ana draudzem e Trūda Sarfa man pastāstīja par Jums.
Es saprotu, ka Jūs šeit esat d ie zg a n vientuļš. Vai nevēlaties p a v a d īt
v īk e n d u angļu ģim enē? Iebraukšu pēc Jums r īt.) No rīta p ie mājas
stāvēja lepns fo rd s un p ie stūres sēdēja sieviete, kas likās izkāpusi no
kinoekrāna. Augsta, slaida, an g lie te, sirma, skaista, ar caururbjoši
zilām acīm, seja ie degusi un vēja appūsta. Viss b ija kā k in o . «M ister
Eidus, are you ready?» (M iste r Eidus, vai esat gatavs?) M ēs braucām
pa fantastiskām D ienvidaustrum anglijas vietām , Surrejas grāfisti. Viņa
aizveda mani uz savu trīsstāvu māju, ie p a zīstin ā ja ar v īru , b io lo ģ ija s
profesoru, viņiem b ija če tri b ē rn i.
M an ie rā d īja guļam istabu. Mēs daudz pastaigājām ies, вели свет­
ские р а зговоры , klausījām ies m ūziku, dzērām konjaku. Pēc tam viņa
vaicāja: «Un kādi ir jūsu plāni?» Pateicu, ka, lai m ācītos, man vispirm s
jā a tro d darbs, b e t nepieciešam s kāda ieteikum s. īsi sakot, šī dāma
uzņēmās a izb ild n e s lom u un ie g rū d a man 50 funtus. D z īv o jo t ļo ti p ie ­
tic īg i, ar tiem varēja iz tik t apmēram gadu. V iņ a p a līd z ē ja man a rī
vēlāk, kad iestājos universitātē. Viņas b ē rn i m ācījās ļo ti interesantā,
p ro g re sīvā Tom linsona p rivātskolā (vēlāk le ib o ristu v a ld īb ā viņš
kļuva par iz g lītīb a s m inistru). Sī skola b a lstījā s uz īpašiem apm ācības
p rin c ip ie m : p iln īg a pašpārvalde no b ē rn u puses, priekšm etus var
izvēlēties, o b lig ā ta s sporta n o d arb īb a s, grupās 5— 7 c ilv ē k i. Skolā
m ācījās a rī b ē g ļi no Vācijas, C ehoslovakijas, ku ri nezināja angļu va­
lodu. Savukārt es p iln īb ā p ā rv a ld īju vācu va lodu un pasniedzu viņiem
fiziku , ķ īm iju , m atem ātiku. Tur a rī mani ēdināja, maksāja kaut kādu
naudu. Pats m ācījos Fizikas fakultātes vakara nodaļā. Kara laikā, lai
p a ātrinātu m ācību apguves procesu, sāku m ācīties gan no rīta , gan
vakarā, un, p ie ķ e ro t klāt a rī kursus, p a b e id zu u n ive rsitā ti 3 gados.
1939. gadā, kad skola tika evakuēta, es pa liku Londonā un strādāju
par naktssargu. Tā kā m ācījos labi, p ē d ējā kursā mani pieņēm a k o ­
ledžā par subasistentu — es v a d īju praktiskās n o d a rb īb a s p irm kurs­
niekiem .
— Kāpēc šī ang lie te tik enerģiski ietekm ēja jūsu likteni?
— Tā ir A n g lija . A n g ļi vienm ēr ir tā pusē, kuru sit, u n d e rd o g . Mans
likte n is ne b ija unikāls, viņ i p a līd z ē ja visiem vajātajiem . Bija daudz
b ē g ļu ne tika i no Vācijas un C ehoslovakijas, b e t vēlāk a rī no Fran­
cijas, N o rvēģijas, un neviens nepazuda. Tā b ija nacionāla m ēroga
charity (la b d a b īb a , žē ls ird īb a ). (Tagad runā, ka tu r viss m ainījie s, esot
b e zp a ju m tn ie ki.) S a līd zin o t ar Latviju, kurā b ija dikta torisks režīm s,
d z īv o t A n g lijā b ija daudz patīkam āk. Un vispār angļi man b ija ļo ti
p ie sirds. V ē l jāpasaka par viņu ie c ie tīb u , kas sākumā man b ija p il­
n īg i nesaprotama. Piemēram, es b iju maksimālists, fundam entālists,
kā ta g ad saka. V iņ i n o so d īja manus uzskatus, b e t tas netraucēja mums
u ztu rē t labas, d ra u d zīg a s attiecības. Mūsu students' Un io n (Studentu
savienības) sapulcē tika spriests, cik attaisnojam s A n g lija s karš p re t
V āciju . Tas b ija vēl pirms PSRS iesaistīšanās karā. Es u zska tīju : ja
reiz Padom ju Savienība k a ri nepiedalās, tas ir netaisnīgs un im p e ­
riālistisks, nevis atbrīvošanās k a rj. Tāpēc g a n d rīz vai vēlam a Vācijas
uzvara. 5im v ie d o k lim atradās gan o p o n e n ti, gan p ie k ritē ji. Bet sa­
p u lce n o ritē ja kā nākas, pēc rituā la : «This House holds . . . This House
holds . . kā angļu parlam entā. Pieņēma angļu sapulcei raksturīgu
re zo lū ciju . Vairum s a tbalstīja karu p re t V āciju, taču neviens
neapvainoja mani par p re tē ju uzskatu paušanu.
— Bet Padom ju S a vien īb a joprojām bija jūsu id e ā lsi
— Jā, es taču b iju komunists.
— Jūs grib ējāt, lai A n g lijā būtu tāda pati sabiedriskā iekārta kā
Padom ju Savienībā?
— Jā, es uzskatīju, ka A n g lijā pastāv visi kapitālistiskās sab ie d rīb a s
n etikum i.
— V ai jūs aizdom ājāties, kas notiks a r A n g liju , ja tajā n o d ibināsies
kom unistisks režīms?
— Tāda dom a man neienāca prātā. Kā tas varētu būt, p irm o re iz
sapratu, pirm s gadiem divd e sm it izla so t O rve la «1984. gads».
— Kā jūsos sad zīvo ja A n g lija un jūsu uzskati ? V ald z in o šā ang liete
taču neizsauca jūsos šķirisku p ro te stu , kaut viņa p ie d e rē ja valdošajām
aprindām .
— V iņa n e b ija ekspluatatore. Kā lo rd a m eita, viņa d z īv o ja no p ro ­
centiem , ko ienesa vecāku atstātais kapitāls. V iņai pie m ita tas, ko sauc
p a r incom e. V iņ a lie lis k i brauca ar m ašīnu un visu kara laiku, jau d ie z ­
gan cienījam os gados, strādāja uz first aid (ātrās p a līd z īb a s ), vadāja
ievainotos.
 Mēs daudz strīdējām ies. Viņa p ie rā d īja , ka komunism s ir neiespē­
jams, jo tas ir p re tru n ā ar cilvēka dabu, kas nekad nem ainīsies. Es sa­
vu kā rt p ie rā d īju , ka Padom ju Savienībā izaudzis jauns cilvēks, ko le k-
tīv is ts . C ilvēcisko a ttie c īb u paraugs man b ija p o litie s lo d z īto savstar­
pējās attie cīb as cietum ā.
— Ja jūs tagad satiktos ar to liesm aino jaunekli, kāds toreiz bijāt,
ar kādiem argum entiem jūs m ēģinātu viņu p ārliecin āt p ar p re tē jo ?
— Es necenstos viņ u p ā rliecinā t. Es viņam p astāstītu šo to no tā,
kas b ija p a tie sīb ā, b e t secinājumus lai izdara pats.
— Bet vēlēšanās p asargāt! Tik daudz sakropļotu likteņu.
— Es neko n e u ztiep tu , lai izvēlas pats. A g rā k taču tā b ija id e ā lis ­
tiski noskaņota, tīru uzskatu cilvēka norm āla p ā rlie c īb a . Pati ideja
b ija no pirksta izzīsta, sadomāta. Pirms atbrīvošanās man cietum ā b ija
saruna ar Rīgas rajona politiskās pārvaldes p riekšnieku A p rā n u. To­
reiz tā b ija pieņem ts. Saruna b ija interesanta, gara. Viņš man p ie d ā ­
vāja visādus labumus, a icin o t uz sa d a rb īb u , es samērā d ip lo m ā tiski
atsacījos. V iņš teica: «Tu, protam s, vari rīko tie s, kā g rib i, taču neaiz­
m irsti, ka atnāks ta v ē jie un te vi p irm o p ie liks p ie sienas.» Parādīja
man «Pravdu», kur b ija rakstīts par procesiem . Es a u g s tp rā tīg i a tg ai­
ņājos. A tce rē jo s šo e p iz o d i krietni vēlāk . . . Es tiko s ar m ilzum d au­
dziem komunisma p re tin ie kie m , b e t b iju absolūti nelokāms.
M an taču b ija daudz d o m u b ie d ru . Biedrs, kurš mani ataicināja uz
A n g liju , b ija pārliecināts, stingrs komunists. (V ē lā k Rīgā viņš kļuva
p ar Ķ īm ijas fakultātes p a rto rg u, fro n tē — par rotas p o litis k o v a d ītā ju
un v a ro n īg i gāja b o jā p ie Maskavas. V isp ā r puse no Latviešu d iv ī­
zijas pirm ā iesaukuma g a n d rīz visi palika p ie Maskavas, jo gāja uz­
brukum ā visā augumā, neliecoties vācu priekšā. Viņus taču lāgā pat
neapm ācīja kaujām.) M an nekad nav b iju si vēlēšanās kādu va in o t
tajā, kas ar mani noticis. Un a rī tagad nav.
Bet to re iz b iju p a š a iz lie d zīg s ko m u n isti, sajūsmināts par Pāvelu
K orčaginu, un p ro p a g a n d ē ju komunism u. Rīgā mūsu o rg a n izā cijā
ie v ilk u pat vienu grāfu, vācie ti, pēcāk viņš kļuva pazīstam s zinātnieks.
Pēc kara cilvē ka g e n o tip s izm ainījās, pa lika p iln īg i citāds. Ja es savos
astoņpadsm it būtu n o kļu vis šodienas vid ē , es tajā nespētu iekļauties.
Tāpēc ta g ad runāt to ideālu term inos — tas ir n e v ie n līd z īg i. Kom u­
nistiskā id e ja tālaika ve id o lā aizgājusi pagātnē, atkāpusies realitātes
priekšā.
— Kā p a reizi ievēro jis S. L. Franks, «tās (sociālistiskās tic īb a s) īste ­
nošana d z īv ē pati p ar sevi nozīm ē ticīb as valdzinājum a izzušanu».
B et jums iep azīšanās ar šo praktisko pusi vēl b ija priekšā.
— Tagad mēs visu uztveram caur pagājušo gadu desm itu prizm u,
b e t to re iz es b iju laim īgs, ka Latvija kļuva par p adom ju re p u b liku .
U zzināju par to tā. A v īž u zēni nēsāja uz krūtīm plakātus ar sva rīg ā ­
kajiem virsrakstiem . Un vienā lieliskā vasaras rītā es izla s īju : «Stalin
grābs Baltie.» (Staļins sagrābj Baltiju.) Es b iju sajūsmā, ka ta g ad kom u­
nisti izies no p a g rīd e s, ieņems valstiskus amatus un iem iesos d z īv ē
savas idejas. N ekavējoties devos uz p a dom ju sū tn ie cīb u un p ie p ra ­
sīju , lai mani nosūta uz PSRS, es b iju gatavs pamest visu. Bet to re iz
b ija ko n flikta situācija, un es varēju tik a i p ie re ģ istrē tie s. Toties ar pa­
va lstn ie cīb u mani ap m ā n īja visrupjākā veidā. Paņēma manu Latvijas
pasi, kura pasaulē tie k a tzīta jo p ro jā m , un izdeva grām atiņu, sakot, ka
tā ir p a dom ju pase. Biju pārliecināts, ka man ir «серпастый, м оло ткас-
тый . . . читайте, завидуйте . . .». Bet tā b ija atļauja d zīvošanai, p a p ī­
riņš, kuru iz d o d b ē g ļie m , tas atļauj uzturēties PSRS, b e t p ils o n īb u
nedod.
Par laim i, fro n tē m ani do ku m e n ti pazuda, pēc hospitāļa saņēmu sar­
kanarmieša grām atiņu un vēlāk uz tās pamata — pasi. Par apmānu
uzzināju tik a i pēc kara, kad no A n g lija s atgriezās Tamāra. V iņa g rib ē ja
Rīgā p ie ra kstītie s, b e t m ilicijā viņai pateica: « A p žē lo jie tie s, šis p a p īrs
taču nav nekāda pase. Tas vispār nav dokum ents, un jūs neesat PSRS
pilsone.» Nācās lū g t p a līd z īb u draugiem .
Č etrdesm it pirm ā gada vasarā es p a b e id zu u n ive rsitā ti un, kad sā­
kās Lielais Tēvijas karš, g a n d rīz vairs n eizgāju no p a d om ju sū tn ie c ī­
bas. B e id zo t man izdeva A n g lija s kara m inistra vēstuli, adresētu PSRS
s ū tn ie c īb a i: «Pēc Jūsu lūgum a mēs p ie šķīrām vie tu uz kuģa Jūsu p il­
sonim Eidusa kungam .» Tas b ija sūtņa Maiska nopelns. V ē lā k viņam
tā d ē ļ b ija nepatikšanas. Kad 1953. gadā mani a p cietināja, savā lietā
es izla sīju Maiska pratināšanas p ro to k o lu . Viņš b ija pratināts par
to , kā un kāpēc viņš p a līd z ē ja man atg rie ztie s PSRS. Cik man zināms,
b iju v ie n īg a is, kurš no A n g lija s devās ka ro t Sarkanās Arm ijas rindās.
Privātai personai to re iz tas b ija praktiski neiespējam i. Transporta g ra ­
fiks — stingrā s le p e n īb ā no vācu izlū kd ie n e sta. A r m ilzu g rū tīb ā m ,
dziļas konspirācijas apstākļos es aizkļuvu līd z kuģim , uz kura atradās
angļu m isija. Viss b ija kā spiegu rom ānā. Kuģis devās uz Islandi, tu r
savācās karavāna un kara eskorts, g a lve n okā rt am erikāņu. Ce|ojum s
ilg a apmēram mēnesi, gājām aiz Polārā loka. Bija o kto b ris, vētras. A p
40% no kuģiem gāja bojā.
T uvojoties A rhangeļskai, es satiku p irm o p adom ju cilvē ku uz pa ­
do m ju zemes. Tas b ija locmanis. Entuziasma pilns, uzsāku sarunu un ļo ti
b rīn ījo s , ka viņš tik n e g rib īg i a tb ild , nestāsta par p a dom ju d z īv i. V ie ­
n īgais, ko uzzināju — ka viņš atpūties Krim ā. Nokāpām krastā, d o k u ­
mentus mums n e p ārb a u d īja , tika i pavaicāja, vai ir šaujamie ie ­
roči. Pilsētā jutos p iln īg i ne a tka rīg i, b rīv i, kā jau cilvēks ar tīru sirds­
apziņu. Izkraut kuģi ieradās kom jaunieši un zaldāti. A r ī ar viņiem
neizdevās parunāties. Kāds angļu m atrozis no mūsu kuģa palūdza
zaldātam z v a ig z n īti, zaldāts devās p ie sava kom andiera: «Prasa zva ig ­
z n īti.» — «Nē, nē, nekādā g a d īju m ā l» . Es p a ko ķetē ju ar ļo ti sim pā­
tisku kom jaunieti, p ie d ā vā ju viņai šo ko lā d i: «Es vienkārši g rib u jūs
ie p rie cin ā t, ta g ad taču tāds laiks.» — «O i, nē, n e d rīkst, mēs neko ne­
d rīkstam ņemt.» Tas a rī man likās d īv a in i. Bet ar angļiem paguvu sa­
dra u d zē tie s. Starp viņiem b ija interesants cilvēks — Edvards Krenkšo,
atašejs Maskavā, vēlāk — laikraksta «O bserver» kom entētājs. V ēl
m ajors Bers, viņš līd z revo lū cijai b ija d z īv o jis Pēterburgā, strādājis
kādā tird z n ie c īb a s firm ā. Ļoti iz g līto ts cilvēks, b rīv i runāja krieviski.
Kā man vēlāk paskaidroja Lubjankā, viņ i b iju ši Secret In te lli gence
Service aģ e nti. Sī pazīšanās 1953. gadā kļuva par vienu no a p s ū d z ī­
bas punktiem . A r duglasu mēs a izlid o jā m uz Maskavu. A n g ļi b ija
atveduši, šķiet, radara iekārtas un aicināja mani strādāt s ū tn ie cīb ā:
«Tu esi fiziķis, zini valodas, noderēsi mums.» Ie v ē ro jo t savus uzska­
tus, es, dabiski, atteicos. Es dom āju, ka tieši mani šeit tika i gaida. Mēs
šķīrām ies vasarīgā pļavā bijušajā H odinkā. A r d iviem čem odāniem
un ve lo sip ē d u, angļu paziņas dāvanu, es aizm inos līd z b ū d iņ a i ar uz­
rakstu «Kom andantūra». Tas b ija 16. o k to b rī, vācu daļas atradās Him -
kos, 25 km no Kremļa. M askavieši bēga. Atceros visur izkārta p a z iņ o ­
jum a tekstu: «Maskavas ie d z īv o tā jil Vācu fašistiskie u zb ru cē ji p ā rrā ­
vuši fro n ti p ie Vjazm as. G alvaspilsētai radies d ra u d īg s stāvoklis. A i­
cinām visus ie vē ro t maksimālu m o d rīb u , aukstasinību, d is c ip lin ē ­
tīb u !» Kom andantūrā sēdēja kāds leitnantiņš. N o liku čem odānus uz
g rīd a s : «Sveiki, esmu atbraucis no ārzem ēm.» D rudžaini dom āju, kur
man vispār braukt, nob urkšķē ju : « A iz v e d ie t mani uz partijas C entrāl-
ko m ite ju l» Un, lai cik d īv a in i nebūtu, viņš pat ne p ap ra sīja manus d o ­
kumentus. Es b iju tik pašpārliecināts, ka pat tādā mom entā viņš man
noticēja, iedom ājieties?! Pašapzinīgi p ie b ild u : «Čemodānus atstāju
šeit, r īt pēc tiem iebraukšu.» Viņš aizveda mani uz CK. Es metos p ir ­
majās d u rvīs, kas g a d ījā s pa ceļam, b e t mani apstādināja zaldāts ar
šauteni: «Uz kurieni? C a u rlaidi!» Es vispār pat nezināju tāda vārda.
Caurlaižu b iro jā stā d ījo s priekšā: «Esmu kom unists no Latvijas, man
vajag atrast latviešus.» «A, no Baltijas, tad jum s jā ie t uz Vorovska
ielu 24.» Tur izrā d ījā s Lietuvas p ā rstā vn ie cīb a , kā vienm ēr padom ju
ļaudis jauc lietuviešus ar latviešiem un o trā d i. Uz ielas jau b ija tumšs,
un m ilicis mani n o sū tīja uz viesnīcu «M oskva». Tur m ilz īg s vestibils,
p iln īg s tukšums, klusums un aukstums, b e t stū rī sēž večiņa. Palūdzu
atļauju pārnakšņot, sniedzu desm it funtu b a n kno ti. M an a tb ild : «Va­
lūtu maina bankā. M e k lē jie t citu viesnīcu.» Tas pats atkārtojās «G rand-
H o te lī» , « M e tro p o lē » , «National». Nolēm u rīk o tie s kā A n g lijā . Tur
n e d rīk s t kla iņ o t un, ja tu n a ktī esi palicis uz ielas un viesnīcā nevari
ie kļū t, p ie e j p ie p olicista, un viņš te vi a izve d īs uz p o licija s iecirkn i,
kur te vi ieslēdz speciālā tīrā kamerā un no rīta atlaiž. Palūdzu m ilicim :
« A iz v e d ie t mani uz ie cirkni.» Viņš u zreiz pārgāja uz «tu»: «Par ko
te v i vest uz nodaļu?» Paskaidroju situāciju un man atkal n o ticē ja ! De-
žū rm ilicis aizveda m ani uz «Savu» (tu r tagad viesnīca « B erlīne»), pa­
čukstējās ar m eitenēm , viņi paņēma manu «ф илькину грам оту» un
ie la id a uz k re d īta . Bet galvenais, izdeva k v īti par dzīvo ša n u viesnīcā,
tā izg lā b a man d z īv īb u . Šajā viesnīcā apmetās augsta ranga m ilitā r­
personas, un kvīts liecināja, ka es neesmu vienkāršs cilvēciņš. No rīta
devos m eklēt Vorovska ielu. Maskava b ija ļo ti tukša, atg ād in ā ja m i­
rušu pilsētu, kā Bergmaņa film ā «Zem eņu lauks». Tikpat fantasm ago-
riski b ija mani g ā jie n i pa ielām . Es n e p ārtrau kti uzrāvos uz m odriem
ļa u d īm . Ikviens, kuram pra sīju ceļu, uzskatīja par savu pienākum u
aizvest mani uz m ilic iju , jo es šeit acīm redzam i b iju svešinieks. Stai­
gāju dienas trīs , p a b iju visās centra m ilicijas nodaļās, divas reizes
Lubjankā. Es u zrā d īju k v īti, viņ i zvanīja uz vie sn īcu un atlaida mani.
B e id zo t atradu lietuviešus un viņ i a izsū tīja mani uz A rm janskij p e reu-
lok, kur atradās Latvijas p ā rstāvniecība. Tur satiku pazīstam os no pa­
g rīd e s un cietum a laikiem , un jūs nevarat iedom āties, cik labi man
kļuva ap sird i. M an iedeva 300 rubļus, lai es apmaksātu viesnīcu, un
nākamajā rītā ar smago mašīnu izbraucām uz G orohovecas nom etni,
kur form ējās Latviešu d iv īz ija . Tā sākās mana armijas d z īv e .
M ani kā fiz iķ i n o rīk o ja strādāt sakarnieku rotā p ie rācijas. Es b iju ļo ti
ce n tīg s zaldāts, fiziski spēcīgs un centos uzņem ties to smagāko daļu,
lai kļūtu vēl stiprāks. Nedaudz sarūgtināja tas, ka uz mani g re iz i ska­
tās. V ēlāk notika kauju un p o litiskā s g atavības .teicamnieku ap b al­
vošana, un a p b a lvo ja vienu zaldātu, šausmīgu v id u v ē jīb u . Viņš bija,
kā saka, «vienkāršs p a dom ju cilvēks». Toreiz vēl nesapratu, ka tas ir
pats galvenais. Reiz 50. gados universitātē p a rtijā uzņēma dāmu bez
mazākās g u d rīb a s pazīm ēm , un to re izē ja is partijas organizācijas
sekretārs par labāko viņas īp a š īb u iz v irz īja to, ka viņa ne ar ko neat­
šķiras no citie m : «Tas ir parasts padom ju cilvēks, tā d i p a rtija i vaja­
d z īg i.»
5. d e ce m b rī, kad sākās uzbrukum s p ie Maskavas, mūs n o sū tīja uz
fro n ti. Tas b ija smags maršs. M ēs gājām pa d ziļu sniegu, trīs dienās —
160 km, visapkārt m īn ē ti lauki, puiši uzrāvās uz m īnām . Pa ceļam —
neviena kociņa, p iln īg a postaža. Es nesu uz m uguras ie va in o to, ku­
ram b ija norautas pēdas un visu laiku tecēja asinis. Viņš nepārtraukti
klie d za : «Vai — vai, manas kājiņas!» Pirmās Latviešu d iv īz ija s kaujas
b ija die n vid a ustru m u virzienā — Narofom inska, Borovska. Tur krita
ļo ti daudzi, b e t man paveicās, man vispār veicās. Londonā b iju zem
53
visādām bom bardēšanām . V ie n re iz mēs ar draugu devām ies m azliet
u z d z īv o t, bet, kad atgriezām ies, māja, kurā d z īv o ju , b ija p iln īb ā sa­
grauta. Vanna, aizķērusies ar kāju p ie griestiem , lēni šūpojās . . . Pēc
kaujām es ar d iz e n tē riju nokļuvu h o s p itā lī. Pēc atgriešanās daļā vēl
b iju a ktīvists, b e t vairs ne tik ce n tīg s. Divos mēnešos b iju p ie re d z ē ­
jis daudz m u ļķ īb u , n e k rie tn īb u . O fic ie ri staigāja p iedzērušies. Bezat­
b ild īb a s d ē ļ zaudējām daudz cilvē ku . Piemēram, vezums ar va|eņkiem
p a stā vīg i nevarēja mūs panākt, un ļo ti daudzi apsaldēja kājas. M ē rķ ­
tie c īg a s cie ts ird īb a s nebija, b e t viens kom andieris, p u s iz g līto ts c il­
vēks, šausm īgi n īd a in te liģ e n tu s, runāja, ka viņ i ir b a ilu ļi, neceļas uz­
brukum am , un sū tīja viņus pašos netīrākajos, bīstam ākajos u zd e vu ­
mos.
Sajā laikā m ani sāka m ocīt doma, ka ar savu kva lifikā ciju es gan
varētu b ū t karā d audz no d erīg ā ks. Un pēkšņi atbrauca Latvijas KP CK
sekretārs Am eriks, ar kuru mēs kādreiz kopā sēdējām cietum ā. D a lī­
jos savās pārdom ās ar viņu. «Vai g rib i partizānos?» — «Protams, g rib u
ka lp o t lie ta il» Un m ani n o sūtīja uz M askavu, uz partizānu skolu. Pavi­
sam b ija trīs tāda ve id a skolas — p o litd a rb in ie k u , sp ridzinā tā ju , sakar­
nieku. M ūsu, sakarnieku, skola atradās tagadējās sabiedrisko zinātņu
akadēm ijas ēkā, ie p re tim Cehova un Berijas m ājām. Pēc kursu b e ig ­
šanas, līd z b rīd im , kad par mani atnāks pavēle, pa liku skolā par ins­
tru k to ru . V ie n īb ā m ani jau g a id īja . Un te notika kārtējais likteņa pa­
g rieziens. M ani izsauca uz kom jaunatnes CK d o t in te rv iju ārzem ju
koresp o n d e n tiem . Interesants o b je kts: Londonas universitātes a b so l­
vents, karojis p ie Maskavas. M an i a ttie c īg i apstrādāja: ko var runāt,
ko ne. Pēc uzstāšanās pienāca viena am erikāniete, Dženeta U vīve ke :
«Te no tevis nekā nevar uzzināt, kas tā par d rē b il» «W e cannot
p ro p e rly talk hare. D on't be afraid. I'm O K . M y husband is in the
Com intern. I'm a C orresp ond ent of the «D aily W o rk e r» . » (A r mani
viss kā rtīb ā . Mans vīrs strādā K om internē, b e t es esmu «Deili V o rke r»
ko re sp o n d e n te . A tnāc p ie manis ciem os.) V iņa d z īv o ja uz Sivcev
vražek. D ženeta b ija no bagātas D žordžijas aristokrātu ģim enes, id e ā ­
listisku uzskatu rezultātā k|uvusi par kom unisti. Pēc kara viņa izstājās
no kom partijas, izšķīrās ar vīru , kas ar viņu n o tika tālāk, nezinu. Sī
sieviete a rī nospēlēja lie lu lomu manā d z īv ē . No b rīža , kad iebraucu
Padomju Savienībā, n e b iju b ijis nevienā norm ālā mājā, n e b iju n o r­
m āli ēdis no šķīvja, n e b iju g u lē jis norm ālā gu ltā , nezināju normālas
cilvēciskas attiecības. Visu laiku re d zē ju tika i d zīve s a tbaidošo pusi:
karš, asinis, bads, o fic ie ru nievājošā izturēšanās un nogut-umsl b e z­
g a līg s nogurum s. Biju izm ocīts, izb a d ē jie s, kā Dieva nepieņem ts, kā
pamests kaķēns. Bet te b ija viss: māja ar ka lp o n i, b rīn iš ķ īg s ēdiens
un gudra, p ie v ilc īg a sieviete. Ā rze m ju kore sp o n d e n tiem b ija in te ­
resanta d z īv e . V iņ ie m b ija atvērtas visas durvis, v iņ i brauca pa kauju
vietām , in te rvē ja aculieciniekus, redzēja krie tn i vairāk nekā jebkurš
zaldāts. T urklāt viņ i d z īv o ja b a g āti, izklaidējās, tiku m i b ija b rīv i. Tra­
k u līg a d z īv e . Ļoti p re c īz i tas aprakstīts grām atā « M e e tin g with M a rs»
(Tikšanās ar M arsu). A u to ra vārdu neatceros.
Reiz mani palūdza uzstāties pa rad io A n g lija i. Tamāra ta d strādāja
TASS aģentūrā Londonā, pieņēm a ziņas, ra id īju m u s un pā rd e va tos
dažādām aģentūrām . Un šī kā reiz b ija viņas dežūra. Kas tas viņai b ija
par p ā rd z īv o ju m u ! V iņ a taču neko nezināja par mani kopš b rīž a , kad
aizbraucu no A ng lija s.
N e g a id īti mani izsauca uz Latvijas KP CK un p ie d ā vāja strādāt la t­
viešu redakcijā radio. Es uzsprāgu. «Es atbraucu no A n g lija s karot,
nevis sēdēt aizm ugurē.» Pelše mani apsauca: «Jūs esat kom jaunietis
vai neesat? Un jūs zināt, ja p a rtija pavēl . . .» Protams, standart-
frāze. M an i d e m o b iliz ē ja , tā ka arm ijā n o d ie n ē ju tika i pusotra gada.
Radio strādāja p iln a internacionāle, pārsvarā ārzem ju kom unisti.
M ūsu p o litp u lc iņ u , piem ēram , v a d īja Palm iro T o lja tti, kurš K om internē
b ija pazīstam s kā Erkols. Ļoti iz g līto ti, s o līd i ļaudis, p ā rlie cin ā ti kom u­
nisti. Tiesa, viņ i d z īv o ja m azliet p riv iliģ ē to s apstākļos, b e t vēlāk
daudziem no viņiem neklājās v ie g li. Iepazinos ar radiožurnālistikas
« virtu vi» . D zīve b ija no slo g ota : sešas pārraides dienā, pirm ā — sešos
no rīta, p ē d ējā — vienpadsm itos vakarā, bez b rīv d ie n ā m . Lielisks
laiks! Maskavā saradās daudz pazīstam u. Starp viņiem — Kadegs,
pirm ais universitātes rektors pēc kara. Ļoti kā rtīg s cilvēks. Kara beigās
sāka o rg a n iz ē t tā saucamās ope ra tīvā s grupas, lai u zreiz pēc Latvijas
atbrīvošanas varētu fu n kcio n ē t p adom ju vara. Es b iju universitātes
o p e ra tīv a jā grupā, strādāt tajā mani uzaicināja Kadegs. 14. d e ce m b rī
es atbraucu uz Rīgu un tajā pašā dienā mani ie ska itīja universitātē.
Biju la im īgs, ka esmu atgriezies. Rīga atstāja uz mani ļo ti sp ēcīgu
iespaidu. Ja neskaita īs o p e rio d u pēc iznākšanas no cietum a līd z
aizbraukšanai uz A n g liju , izrā dījā s, ka g a n d rīz 10 gadus, sākot ar
1934. gadu, esmu b ijis šķirts no Rīgas. Pirmajās dienās daudz staigāju
pa aptum šoto pilsētu, b ija p atīkam i re d z ē t vecās ielas, p ū lē jo s samek­
lēt pazīstam os. Rīga b ija aizlaista, kaut no p o stīju m ie m ga lve n okā rt
b ija cietusi pilsētas vecākā daļa, uz to b ija s ā p īg i skatīties. Pārsteidza
d īva in ā atmosfēra. Ļaudis no visa b a id ījā s, runāja viens ar otru ļo ti
p ie s a rd z īg i. Pret tiem , kas atbraukuši no K rievijas, Latviešu d iv īz ija s
karavīriem izturējās ļo ti a iz d o m īg i un ļo ti silti atsaucās par le ģ io n ā ­
riem . V isp ā r radās sajūta, ka atrodos svešā pilsē tā . Joprojām b ija
d audz vārdu un re ā liju , kas liecināja par vācu okupācijas p e rio d a
id d z īv i: pārtikas kartītes, veikali, grāmatas, runas par Tautas p a lī­
d z īb u . Staigāja erzacapģērbā, nēsāja apavus uz koka zolēm, it visur
~4r
b ija sastopami daudzi vācu m ilitārās formas e lem enti. C ilvēku b ija
maz, daudzi d z īv o k ļi stāvēja tukši.
— Kā atcerējās vāciešus?
— Dažādi, to m ē r no vāciešiem b a id ījā s mazāk nekā no padom ēm .
Tauta b ija ie b ie d ē ta , ļo ti b a id ījā s no represijām , jo visiem svaigā at­
m iņā vēl b ija 1941. gada d e p ortācijas. Kaut kā pat nejutās, ka vācu
laikā te bijušas nometnes, g e to . To d roši vien no ie d z īv o tā jie m pras­
m īg i slēpa vai a rī ļaudis uzskatīja, ka tas uz viņ ie m neattiecas.
A r ī unive rsitā tē negāja sevišķi ja u tri. D audzi pasn ie dzē ji atradās
Kurzem ē, «Kurzemes katlā». V iņ i b ija aizgājuši ar vāciešiem un tu r
iestrēguši. V iņ u d z īv o k ļi a rī stāvēja tukši. M a n īg ā k ie ieb ra u cē ji sa­
grāba labākos d z īv o k ļu s ar visām m ēbelēm , traukiem , a p ģ ērb u . Ļau­
dis iekārtojās. Tas man nedaudz atgādināja kapitāla sākotnējo uzkrā­
šanu. Diem žēl es p a liku zaudētājos — sākumā nācās d z īv o t p ie sve­
šiem un tika i pēc 8 mēnešiem saņēmu no universitātes 2 istabas. Bija
kartīšu sistēma, stin g ri lim itē ta e le k tro e n e rģ ija . Parādījās daudzas
privātas b o d īte s , cenas tajās b ija augstas. Diezgan ātri pasliktinājās
pārtikas stāvoklis. N ostrādāja savienoto trauku likum s, un d rīz vien
d z īv e s līm enis tuvojās padom ju d zīve s līm enim , kaut b ija a rī a tš ķ irī­
bas. Ļoti ā tri nostiprinājās uzskats, ka Pri baltika ir labāka, kulturālāka,
tīrā ka , un |audis no citiem PSRS apgabaliem centās n o k ļū t šeit. V ie ­
nādošanas te n de n ce bija, b e t tā strādāja ar zinām u in e rci, tu rk lā t vē l
n e b ija notikusi ko le ktivizā cija , b ija privātās saim niecības, bagāts t ir ­
gus. A r visu stin g ro caurlaižu sistēmu c ilv ē k i to m ē r pam anījās izb rau kt
uz laukiem pēc p ro d u ktie m . Protams, ka, s a līd z in o t ar kara laika K rie ­
viju , te b ija labāk.
M ēs u zreiz ķērām ies pie universitātes atjaunošanas, strādājām
p a š a iz lie d z īg i, izdevās ā tri atjaunot la b oratorijas, iz re m o n tē t telpas,
kas b ija cietušas bom bardēšanās. 1944. gada beigās atsākās m ācības
visos piecos kursos. Studenti, apmēram 30 cilvēku, b ija no tiem , kas
p a likuši un g rib ē ja tu rp in ā t m ācības, daļai no viņiem n e b ija iespēju
m ācīties vācu okupācijas laikā, citi atgriezās no evakuācijas.
— Vai jums p astāvēja jautājums, kāda būs Latvija — padom ju vai
buržuāziska?
— Nē, b e t riņ ķoja nem itīgas baumas, ka ļo ti d rīz am erikāņi a tb rī­
vo šo t B altiju no b o ļševikiem .
— Un jūs uzskatījāt, ka tas ir dabiski un likum īgi, ja Latvija būs
padom ju republika.
— Jā, ne ša ub īg i.
— Jūs nem ulsināja pat d z īve s līm eņa salīdzinājum s Latvijā un P a ­
dom ju S a v ie n īb ā ?
— Man ta d likās, ka zināma specifika, īp a tn īb a Baltijā paliks un ka
d z īv e šeit vie n m ē r būs labāka.
— Bet jūs neaizdom ājāties, kāpēc Padom ju S a vie n īb ā tik slikti!
— Nē, pat neaizdom ājos. Es taču tu r no kļu vu 1941. gadā un uzska­
tīju , ka viss redzam ais ir kara sekas, zem o d z īv e s līm e n i es nekādā
ve id ā nesaistīju ar ko lhozu iekārtu un ar p a dom ju iekārtu vispār. Par
represijām zināju d ie zg a n maz un n e n ote ikti, tā p at kā agrāk uzskatīju,
ka represētie p e ln īju š i tādu likte n i.
Kļuvu ļo ti aktīvs kom jaunietis, 1948. gadā mani uzņēma p a rtijā . Ļoti
o rto d o ksā li aizstāvēju kom unistiskos ideālus. M ūs a izsū tīja uz laukiem
a ģ itē t par pārtikas n o d o k li, runāju, kā mums lika, ka Baltijā kolhozu
nebūs. Tā b ija o ficiā lā nostādne. Es tai ticē ju līd z momentam, kad
no o rg a n izē jā s pirm ais kolhozs, šķiet, «Nākotne», un a rī vēlāk. Šau­
b ītie s sāku tika i pēc 1949. gada d e p ortā cijā m . Sīm akcijām m o b iliz ē ja
daudzus partijas b ie d ru s. Nezinu, kā es b ū tu rīk o jie s šajā situācijā,
b e t tie b ie d ri, kuri p ie d a lījā s, redzētā rezultātā b ija smagi nospiesti.
Katrā grupā, kurai b ija uzdots izvest vienu ģ im en i, bez V D K un ie k ­
šējā karaspēka pārstāvjiem b ija viens partijas b ie d rs. M ani b ie d ri b ija
centušies d o t cilvē kie m ilgāku laiku savākties ceļam, b e t ne ar ko
p a līd z ē t, protam s, nevarēja. Pilsētā v a ld īja nospiests klusums, a rī
u nive rsitā tē iztrūka daudz cilvē ku . V ie tē jie ie d z īv o tā ji to la ik k rie ­
viski runāja ļo ti slikti vai vispār nezināja krievu valodu. M ežos b ija
d audz m ežabrāļu. Kad mūs sū tīja uz laukiem pēc pārtikas, klāt p ie lik a
cilvēkus no pašaizsardzības grupas, pat izdeva ieročus. Nu, sajūta
patiešām b ija šausmīga. Daži no mūsu cilvē kie m , īpaši pa sn ie dzē ji,
cieta. Pastāvēja antikom unistiskā fo lklo ra .
«Kad būs visi zemē sisti,
Tie, kas stāv uz m elno listi,
Paliks čisti kom unisti.»
Jā, nevar te ikt, ka ie d z īv o tā ju attieksme b ija ļo ti d ra u d z īg a . Katrā
ziņā tie latvieši, ar kuriem man nācās satikties, n o rā d īja uz daudzām
b e zjē d zīb ā m , uz atsū tīto priekšn ie ku n e p ie d ie n īg o u z v e d īb u — viņi
šeit ie d zīvo jā s, apzaga pamestos d zīvo kļu s. A r to d ie m žē l n o d a rb o ­
jās a rī kom unisti, un ne mazums. A ttie c īg i a rī m elnajā tirg ū p a rā d ījā s
da u dz labu lie tu . ' •''6i
— V ai neizjutāt ko līd z īg u kaunam p ar padom ju varu?
— Es izju tu nevis kaunu, b e t g a rīg u d isko m fo rtu , kad man n o rā d īja 9
uz acīm redzam iem ētikas likum u pārkāpum iem , bezsaim nieciskum tt, ■!
citie m trūkum iem . Nevarēju tam ne p ie krist, b e t tajā pašā laikā m arti’ d
pienākum s b ija kaut kā aizstāvēt p a dom ju varu.
— Tomēr tā nebija jūsu p ā rlie c īb a , tikai pienākum s ? 1 ur-eib
— Nē, tā b ija p ā rlie c īb a . Es uzskatīju, ka tās visas ir detaļas,'>v'wspv
tiks labots, visam jā b ū t citādi.
 — N o virzīšan ās no ģenerālās līnijas.
— Es neapšaubām i vē l atrados savu ja u n īb a s id e ju ietekm ē.
— Taču Pa domju S a v ie n īb a a rī n eizrād ījās tāda, kā jūs ied o m ājā­
ties. To visu jūs norakstījāt uz kara rēķina?
— Jā, šo to centos nere d zē t. Saka, ka ērtāk ir ne re d zē t, b e t d z īv o t
ar d u b u lta p z iņ u a rī nav visai v ie g li. Privātās sarunās kom unistu vid ē
sāka ieskanēties kritiski m o tīv i, kaut die zg a n neska nīgi. Parādījās
skepticism s. Kopum ā es b iju ļo ti ta isn p rā tīg s, b e t sīkum os izlauzās
tas, ko ta d sauca par ļodzīšanos, slīgšanu sīkburžuāzism ā, m ie tp ils o ­
n īb ā . T olaik pastāvēja tāda te rm in o lo ģ ija .
— Turklāt tā b ija ļoti veiksm īg i izdom āta un strādāja vienkārši te i­
cami. Termins «p retp ad om ju » tika p ie tau p īts galējiem gadījum iem ,
kad vajad zēja «sēdināt». Lai nokauninātu vien, d arb ā laida vien kār­
šākus vārdus. M ietpilsonisks, sīkpilsonisks — tas neskanēja šausmīgi,
b et a p vain o jo ši, p azem ojoši. It kā vēlēšanās d z īv o t norm ālos c ilvē c is­
kos apstākļos būtu apkaunojoša. Tomēr jūs arestēja p ar krietni n o p iet­
nākiem grēkiem .
— Jā, kā angļu spiegu, 1953. gadā. Par mani u zra kstīja ziņojum u
viens mans kolēģis, iz g līto ts cilvēks, spīdošs lektors, kurš zināja va i­
rākas valodas. Uz viņa sirdsapziņas ir desm itiem Rīgas in te liģ e n tu
aresti 40. gadu beigās un 50. gadu sākumā. Taču pats interesantākais
manā lietā b ija nevis n o zie g um i, kurus man in krim inēja, b e t izm eklētāja
lo ģ ika , viņa m otivā cija manas vainas p ie rā d īša n a i. V iņa dom u gaita b ija
apmēram šāda: «Tev b ija laba d zīve A n g lijā . Un to m ē r tu atbrauci uz
PSRS, tu rk lā t vēl uz Maskavu, un vēl tajā m om entā, kad ikviens
norm āls cilvēks centās a iz b ē g t no tu rie n e s. Uz tā d u r īc īb u sp ē jīg s
tik a i vai nu spiegs, vai p iln īg s idiots, pēc kura tu neizskaties.» Uz
manu jautājum u, vai manu rīc īb u nevarēja d ik tē t patriotism a jūtas,
sekoja ciniska a tb ild e : «Kādas m uļķības! Tā nevar būt.»
— Cietum s, lē ģ e ris — tas vispirms n ozīm ē ciešanas, taču a rī jaunu
p ie red z i, jaunas zināšanas. Ko jums d e v a lē ģ e ris ?
— D zīves pazīšanu, par kuru es agrāk pat neiedom ājos. Tā taču ir
vesela īpaša pasaule. M ūsu lē ģ e rī pārsvarā b ija za g ļi. Zagļu pa­
saule — tā b ija pavisam cita K rie vija . Cits g a rīg u m a līm enis, absolūts
kultūras trūkum s, p iln īg i iz k ro p ļo ti priekšstati par cilvē cisko a ttie cīb u
elem entārajiem pa m a tp rin cip iem . Tas, ko es red zē ju , izju tu , atstāja
m ilz īg u iespaidu, uzlika zīm o g u manai attieksm ei p re t d z īv i, p re t pa­
d om ju īs te n īb u . Kā kas tāds varēja rasties uz PSRS komunistiskās id e o ­
loģijas, humānisma fona, par kuru mums tā iegalvoja? Kaut kas tik
šausmīgs, m anuprāt, nekad un nekur pasaulē nav eksistējis. Es nevarēju
savienot šo id e o lo ģ iju un G U LAG a īs te n īb u , visa K rie vija taču b ija
noklāta lēģeriem .
Un to m ē r a rī lē ģ e rī ne mazākā vē rtē b ija augsta ga rīg u m a , c ilv ē ­
ciski ļaudis. V iņus c ie n īja p a t b latņiku varza, ja viņ i nejaucās tās lie ­
tās. V isp ā r b ia tņ ik i ļo ti c ie n īja iz g lītīb u , viņiem b ija va ja d z īg i cilvē ki,
kas uzrakstītu vēstuli, s ū d z īb u . Caurām naktīm viņ i, mutes atplētuši,
klausījās interesantas grāmatas pārstāstu. Tas saucās «тискать романы ».
M an i c ie n īja par to, ka es spēlēju uz garmoškas. Un man g ribē jā s pa­
līd z ē t ar skološanos vairākiem puišiem , īp a ši jaunajiem .
— Jūs viņiem jutāt līd zi?
— V ie n i b ija tā saucamie b ia tņ iki, o tri — m užiki, kuri n e p ie de rē ja
p irm o «klasei»: kabatas zaglēni, a izbēguši bērnu namu audzēkņi,
b e zp a ju m tn ie ki, g a d īju m a c ilvē ki. Šie mūs ar patiku klausījās, iztaujāja:
«Paskaidro: kāpēc tas, kāpēc šitas?» M ūsu biedrošanās ie g u va noteiktu
m ē rķ tie c īb u , kad (p ie Hruščova, 1954. gadā) ieviesa p o litv a d ītā ja
amatu un p ie mums atsūtīja m ilitā rp e rso nu , a rtilēristu , ar valsts d ro ­
š īb u viņam n e b ija nekāda sakara. Tas b ija g o d īg s komunists, la b p rā t
nosaucu viņa vārdu: N ikolajs Konstantinovičs Beļiks. Es a rī tagad
uzturu ar viņ u d ra u d zīg a s attiecības. Viņš ātri un n o p ie tn i ķērās p ie
darba, izska tīja p e rso n īg ā s lietas un izvēlējās in te liģ e n tu s cilvēkus.
Tad es g riezo s p ie viņa: «Vai nevar o rg a n izē t m ācību grupu?» Beļiks
u zreiz b ija ar m ieru, a tb rīv o ja zonā veselu baraku, reģ istrē ja skolu
rajona tautas iz g lītīb a s nodaļā. Sāku strādāt par m arkšeideru, b e t va­
karos — par pasniedzēju. V ēlāk man p ie b ie d ro jā s mans tuvs draugs
ģ e o lo g s M artjanovs, Tomskas universitātes pasniedzējs, a rī m āksli­
nieks un in ženieris. M ūsu a u d ito rija b ija ļo ti p a te icīg a , darbojās ar
lie lu a iz ra u tīb u . Redzēju, ka ar saviem spēkiem mums galā n etikt,
ie rosināju Beļikam uzaicināt skolotājas no ciema skolas. No sākuma
viņš b ija p re t: «Ko jūs, ko jūs, mums ir tāds ko n tin ge n ts — viņas sa­
p lo s īs !» Es parunāju ar puišiem : «Jūs a tb ild a t par skolotājām , viss at­
karīgs no jums.» V iņ i u zreiz b ija ar m ieru. Un, lūk, p ie sardzes sko lo ­
tājas vie n m ē r sa g aidīja un p a va d īja līd z skolas barakai, kas atradās
lēģera galā. Viņas vie n m ē r ļo ti g a id īja , posās pirm s viņ u atnākša­
nas. Biatņiki netraucēja, tikai pasmējās. Bija nopietnas m ācības, tika
izsniegtas gatavības a p lie cīb a s. Skola strādāja a rī pēc manas aizb ra u k­
šanas. Beļiks mums jo ti p a līd zē ja , p re t visiem izturējās cilvē ciski, mēs
esam viņa p a rā d n ie ki, jo viņš a tvie g lo ja mūsu d z īv i. Viņš ļo ti ā tri aiz­
gāja no šīs sistēmas, vēlāk Kijevā strādāja par in že n ie ri. A r ī pati
lē ģeru sistēma sāka šķo b ītie s. Mēs ta d d zīvo jā m aiz zonas, gājām
b rīv s o lī, es braucu uz V o rk u tu pēc grām atām. Pēc lē ģera mans lik ­
tenis ie g ro z ījā s norm āli. Es b iju re a b ilitē ts un jau ar atbraukšanas
die n u Rīgā tik u ieskaitīts u n ive rsitā tē . Tiesa, pirm o« 8 m # n e lu i d z ī­
vo ju la b o ra to rijā .
— Kad tad nāca a p sk a id rīb a i
— V ēl lē ģ e rī iepazinos ar ļo ti interesantiem cilvē kie m . V iņiem
esmu p a te icīb u parādā par ap g aism īb u . īp a ši atceros b iju šo G ruzijas
KP CK o tro sekretāru. Viņš labi pazina gan Staļinu, gan Beriju. Kolim ā
b ija p a va d ījis 18 gadus un, šķiet, Berijas lietā b ija izsaukts uz M as­
kavu. Viņš b ija d audz redzējis, daudz zināja, vēl vairāk dom āja un
p ā rvē rtē ja . V iņa un citu kameras b ie d ru nostāsti, paša p ā rd z īv o ju m i
un pārdom as — tas viss pamazām sakārtojās n o teiktā sistēmā un p a lī­
d zē ja man kaut d a ļē ji saprast šo vēstures p e rio d u , zem kura riteņa
es b iju pakļuvis.
Bet g a līg i m ani vē rtē ju m i n o b rie d a 1956. gada fe b ru ā rī pēc Hruš­
čova referāta XX kongresā, par ko man a tra kstīja mana draudzene
Ļubaša M erva rte , ju riste . M an pie šķīra 13 diennakšu ilg u atvaļinājum u
bez tie sīb ā m ierasties Maskavā un Ļeņingradā. Tom ēr nolēm u b raukt
uz Maskavu, lai pakarotu par sevi. M ēs ar Ļubašu devām ies uz kara
p ro ku ra tū ru . Jūs nevarat iedom āties, kas tu r d a rījā s! Bija sākusies
m asveida re a b ilitā cija , un pro ku ra tūrā b ija īsts sajukums. Tā kā M as­
kavā b iju n e lik u m īg i, p ie p ro ku ro ra sū tīju Ļubašu. Un te notika tāda
scēna. Pieņemamā istaba ļaužu p ā rp ild īta , atveras durvis, iznāk p ro k u ­
rors un saka: «Kurš šeit ir Eiduss?» «Es,» a tb ild u ļo ti b ik li. «Ko jūs
baidāties? Tā taču ta g ad kā rtīg a cilvē ka p a zīm e . Ienāciet!»
— Profesor, man palikuši daži jautājum i. Raksturojot cilvēkus, jūs
b ie ž i sakāt: g o d īg s komunists, p ārliecināts komunists. Kādu dom u jūs
ieliekat šajā form ulējum ā? V a i šeit nav pretrunas term inos ?
— š o d ie n man šie te rm in i n ozīm ē sekojošo: noteiktas kārtīgum a,
k o p d zīve s, ko le ktīvism a normas, reizēm a rī pašuzupurēšanās. Fak­
tis k i tās ir vispārcilvēciskas vē rtīb a s. Daudz mazāk tās saistītas ar k o ­
munisma, marksisma, dem okrātijas vai kāda cita «isma» jē d z ie n u . Kat­
rā ziņā, tās ir sp ē cīg i d e p olitizē ta s.
— Viens no komunistiskā pasaules uzskata sākumiem, jūsuprāt, ir
ideālistiski nolūki. Te droši vien dom āta jē d zie n a «id e ā lis­
tisks» lietošana sadzīviskā nozīm ē. Ja atļaujat, es izteikšu savu v ie ­
d okli, protams, n ep re te n d ē jo t uz oriģinalitāti, šis ideālisms b ū tīb ā ir
ticīb a , ka cilvēks var un viņam jābūt labam un laim īgam . A tcerieties,
jūsu a n g lie te runāja p a r cilvē ka n e m a in īg o dabu. Tas nav skepticisms,
d rīzāk tic īb a cilvēkam , p ieņem ot viņu tādu, kāds viņš ir. Cilvēks ir
sp ējīgs uz visu, taču viņam dāvāta izvēles b rīv īb a starp la b o un (auno.
Komunistiskā id e o lo ģ ija to pašu ideālistisko nolūku d ē | p reten d ē
uz valsts tiesīb ām iejaukties pašā trauslākajā, kas ir cilvēk ā — viņa
d vē selē, tā d ē jā d i lie d z o t viņam personisko, b rīv o izvēli. Pati ideja
jau ir briesm īga, jo tas ir m ēģinājum s stihiju, kas ir d z īv īb u radoša,
iesp īlē t stingros ietvaros. Tom ēr stihija paliek stihija un jaunums vie n ­
kārši pieņem citas form as. Paliek a rī p a ti izvē le , tik a i b rie s m īg ā un
n e cilvē cīg ā formā: k/ūt par n elieti vai p ar upuri. Tiem, kurus d z īv e
pasargājusi no šīs dilem m as, laimējies.
— A tce rie tie s la b s ird īg o p o litv a d ītā ju Beļiku, kuru es nosaucu par
k ā rtīg u , p ā rliecinā tu kom unistu. Viņš uzskatīja, ka kom unista galvenā
īp a š īb a ir cilvē cīb a , un viņa m ērķis — p ā ra u d zin ā t nozie d znieku s
un uzvest viņus uz patiesības ceļa. Un, lūk, es atg rie zo s no nometnes
Rīgā, kad iz v irz īja d e p u tā tu kandidātus. Nejauši atrados a u d ito rijā ,
kur notika izvirzīšana. Saraksts jau b ija a pstiprināts, kad pēkšņi sekre­
tārs pateica: «Es p ie d ā vāju Eidusu,» un mani ie vē lē ja , pat uz d ivie m
te rm iņ ie m . Kad u zra kstīju par to Be|ikam, viņš b ija ļo ti lepns: «Lūk,
re d zie t, kā mēs strādājam ar cilvēkiem . A tsēdēja cilvēks nom etnē —
un kjuva par d eputātu.»
— Laim īgs, kam d o ta tic īb a . . . Es ne mazākā mērā n egrib ētu a p ­
vainot labu, g o d īg u cilvē ku , kurš tik da u dz d a rījis jūsu un ne tikai
jūsu labā. Taču ticīb u vajag barot, šo ideālism u varēja barot tikai ilū­
zijas, bet tik ilgi un veiksm īg i uzdot ilūzijas p ar realitāti — tas ir upuru
vērts, kā rāda mūsu vēsturiskā p ie red z e, lielu upuru vērts. N e velti
Staļins tik p lā n v e id īg i izn īd ēja «citādo domāšanu», m azāko tās
p azīm i un katram gadījum am vispār je b ku ru domāšanu un cēla šo mūri,
lai nošķirtu P SR S no pārējās pasaules. Jūs runājat p ar p a dom ju p ro ­
pagandas lom u jūsu uzskatu veidošanā. V isp ā r pati Sta/ina p erso ­
nības problēm a, tiekšanās pēc varas, viltība, cietsird ība, paranoja
man nešķiet tik būtiska. Viņš vienkārši turpināja komunistiskās id e ­
jas, šīs abstrakcijas realizāciju. K ad strīdas p ar šo tēmu, es vienm ēr
atceros rietum vācu d ze jn ie ka Hansa En cesb erg era d zejo li:
«Воистину великолепны
великие замыслы:
всеобщ ее братство . . .
Все это было бы вполне д ости ж и м о ,
если бы не люди.
Л ю ди только м еш аю т:
П утаются под ногами . . .
Если бы не они,
если бы не люди,
какая настала бы ж и зн ь !»
Bet tas, ka a rī padom ju d z īvē b iju s i kārtība un vīrišķīb a, un paš­
uzupurēšanās, nav id e o lo ģ ija s nopelns. Pasaulē ir a rī citas vērtības.
— Jā, patiešām, galu galā visu izšķir tas pats cilvēciskais fak­
tors, par ko p ē d ējā laikā runā aizvien vairāk. 2 ē l tika i, ka cilvēces
vēsturē dziļākas pēdas parasti atstāj nevis labais, b e t ļaunais.
t īg ~ f e c f b u V jUmS' Pr° feSOr' раГ jŪSU stās,Ji um u- P ar
5«
 «TAGAD, KAD PATIESĪBA
NOSKAIDROTA..»
«T agad , kad p a tie s īb a noskaidrota
p iln īg i un n eatsp ēkojam i, kad savākti
p ā rlie cin o ši fakti un lietiskie p ie r ā d ī­
jum i p ar atkritēju saujiņas p retvalstisko
d a rb īb u , p ie n ā c is laiks par v iņ ie m runāt
p u b lisk i. 1983. g a d a ru d e n ī Latvijas PSR
A u g stāk ā tie sa s o d īja ar b r īv īb a s atņem ­
šanu uz laiku no trim līdz sešiem gad iem
Jān i Ro žkaln u , Jān i V ā v e r i un Intu C ā ­
līti, b e t īsi pirm s tam — L id iju D o roņ in u
(dzim ušu Lasm ani). V iņ i tika atmaskoti
mūsu valsts iek šp o litik u un ā rp o litik u
ap m elo jo šu m ateriālu vākšanā un iz p la ­
tīša n ā , tika p ie rā d īts , ka viņ i m usinājuši
gāzt sociālistisk o iekārtu, kas n o d ib in ā ta
saskaņā ar latviešu tautas g rib u .
Tai pašā laikā ar visiem p ie rā d īju m ie m
un lie c īb ā m to kopum ā v ē lre iz tika at­
m askota un m orāli n o so d īta «G aism as
akcija», kuras vilto tajā pasē rakstīts, ka
tā ir kristiešu b a p tis tu o rg an iz ā c ija, b et
kuras īstā n o d arb o šan ās ir antikom unis-
m a, an tiso vetism a un g a lēja n a c io n ā lis­
ma izplatīšan a.
(■ ■)
T urpretim «D a u g a va s va n a g u » , citu
d a ž ā d o em ig ran tu « a p v ie n īb u » , «asam ­
b le ju » , «fo n d u » un «akciju» fašistiskā
p u b lik a, atseg d am a savas pronacistis-
kās saknes, glu ži kā p ēc kom andas
p a g rie z a m uguru pasau les s a b ie d ris k a ­
jai dom ai. (K la u sa B a rb jē lietas sakarā. —
R. K. Tā a p g a lv o šī raksta autors.) To
rupori savos ziņojum os d e v a priekšroku
«faktiem » par latviešu nācijas un tās k u l­
tūras « tra ģ ē d iju » . Tas tika d arīts, lai aiz
dūm u aizse g a p a slē p tu realitāti, proti,
rep u b lik as n e p ie re d z ē ti dinam isko v is­
p u s īg o uzplaukum u, vai a rī n o p u lg o tu
tās d z īv i. K a d v ie n varēja, tie sacēla
b rie sm īg u troksni it kā par c ilv ē k a t ie ­
sīb u m īd īša n u kājām vai sirdsapziņas
b r īv īb a s ie ro b e ž o ša n u «aiz dzelzs
p riekškara».
(■ •)
B ez tam tika ievestas klišejas iz p la tī­
šanai p a re d z ē tu p re tp ad o m ju lapiņ u p a ­
vairo šan ai, a p m e lo jo ša literatūra, sle-
p enraksta līd z e k ļi, fo to ap a rāti, m a g n e ­
to fo n i, m usinošas kinofilm as un nauda.
« K o re s p o n d e n tie m » d o tajiem u z d e ­
vum iem b ija d iv ē jā d s mērķis. N o vien as
puses, viņiem va ja d z ē ja kultivēt n a c io ­
nālistiskus aizsp ried um us un sanaido t
latviešus ar citām b rā līg a jā m tautām .
Tika laisti d arb ā g a līg i n o d e ld ē ti id e o lo ­
ģiski šab loni — latviešu tautai esot at­
ņem ta n a cio n ā lā s a v d a b īb a , cilvē k u s
va jā jo t p ē c n acio n ālā un reliģ isk ā p rin ­
cipa. N etrū k a atklātu aicinājum u atjau­
not bu ržuāzisku režīm u. N o otras puses,
va ja d z ē ja vākt ziņas, kas celtu neslavu
p ad o m ju varai, piem ēram , «faktus» par
« n e v a in īg a jie m c ilv ē k a tie s īb u pārkāp-
56
Intervija ar Jāni Vēveri
šanas up u riem », par kādiem tika m ē ģ i­
nāts iztēlot, teiksim , Rietum u sp e c iā lo
d ienestu sp ie g u s Skudru, N ie d ri, Bū-
m eistaru un Lism ani.
(••)
N e v ie n s cits kā «G aism as ak cija» un
tās d o m u b ie d ri, arī no pazīstam ās M in-
steres latviešu ģim nāzijas V ā c ija s F e ­
d e ra tīv a jā R e p u b lik ā , sevišķi c īt īg i m ē­
ģin ājuši un jo p ro jā m m ēģ in a saindēt
po litiskā un tikum iskā ziņā n e n o b rie d u ­
šās jau natnes daļas apzinu.
(■ .)
«G aism as ak cija» atklāja p asau lei šau­
šalīgus «faktus». Bet kur ir inform ācija,
kas tos ap stip rin a? Tādas nav.
(■•)
Jau labu laiku vairāk u em igran tu iz­
devum u slejās p arād ās te n d e n c io z i iz­
ra ud zīti fakti un p ad o m ju iekārtai klaji
n a id īg a s p u b lik ācijas. Piem ēram , n o fo ­
to g rafē ta m āja, ko p ared z ēts nojaukt.
Taču teksts v ē s tī: lūk, kādā n a b a d z īb ā
d z īv o latvieši.
(• ■)
Bo nn a izdotajā lapiņ ā ar p re te n cio z u
uzrunu «K ristie ti, kur ir ta vs b rā lis?»
K ļa v iņ a kungs tos d ē v ē p a r «m orāli n e ­
vain o jam iem c ilv ē k ie m » . V iņ š tik sīki
apraksta ciešanas ie s lo d z īju m ā , ka sirds
vai sastingst. Tos m ērd ējo t b a d ā , tiem
liekot ciest aukstumu un slāpes. N e k ā ­
dus p ie rā d īju m u s, kas ap stip rin ātu viņ a
nekrietnos m e līg o s a p g alvo ju m u s, viņš
nem in, un tā d u arī n e v a r būt.
(■ •)
. . lai ar n ep atiesu ziņojum u p a līd z īb u
p ie rā d ītu n e p ie rā d ā m o — ka Padom ju
S a v ie n īb ā , Pa d o m ju Latvijā p astāv kaut
kāda o rg a n iz ē ta p retošanās. Tam n o ­
p ietn i tic ē t va r v ie n īg i tie, kas slim o ar
n e d z ie d in ā m u no stalģ iju p ē c z a u d ē ta ­
jām p riv ilē ģ ijā m un ienākum iem , b e z c e ­
rīg i sap ņ o par sen p a g ā ju šo laiku at­
grieša n o s.»
Sie ir izvilkum i no L A T IN F O R M ko­
re s p o n d e n ta V . Šiliņ a raksta ««G aism as
akcijas» tum šie d a rb i» , kas 1984. g a d a
17. ja n v ā r ī p u b lic ē ts laikrakstā « C īņ a » .
A tce rē sim ie s, ka nolikt ziedus p ie B r ī­
v īb a s p ie m in e k ļa šodien nav tas pats,
kas vakar. (Je b to m ē r?) N e v ie n a m no
mums nav n ek ād u garan tiju. Jo p ro jā m .
— Esmu dzim is 1954. g a d ā R īg ā . P a ­
tie s īb u par to , kas 1940. g a d ā noticis
Latvijā, uzzināju no saviem vecāk iem .
M a n laim ējās, dau d z i vecāk i, lai pasar­
gātu b ērn u s no nepatikšanām , n estāstīja
neko vai m elo ja. To tā lā k o — kas ir Lat­
vija, kāda tā b ija, a p g u v u pats. Un skolā
jutos ļoti p ārsteigts, ka n ebū t ne visi lat­
vie ši dom ā tā p a t kā es.
V id u ssk o las g ad o s īp a ši interesējo s
par vēsturi un ģ e o g rā fiju . Sk o lo jo s no
oficiālajiem iz d e vu m iem , jo Latvijas la i­
ka grām atas m an tikpat kā n e b ija p ie e ja ­
mas, par trim dā izdotajām nem az n e ru ­
nājot. A r lielu u zm anību lasīju p a r « b u r­
žuāziskās L atvijas» sa im n ie c īb u , p olitiku,
kultūru. Pārsvarā lamas, no kurām iz lo ­
b īju visu se v d e rīg o , esm u p a te ic īg s
par ik vien u grām atu, kas vē rsta pret Lat­
viju, p ret la tviešu tautu, jo tas b ija v ie ­
n īg ais avots, no kura sm elties ziņas savu
nojausm u ap stip rin āšan ai. Esm u p a te i­
cīg s gan dzintariem , gan d rīz u ļie m —
jo va irā k lasīju, jo p ārlie cin ā tā k s L a tv i­
jas n eatka rīb as piekritējs kļuvu.
Tolaik nesatiku n e vie n u c ilvē k u , kas
atzin īg i vērtētu notieko šo , d o m u b ie d ru
b ija d iez g an dau d z . Tiesa, mūsu uzskati
par cīņ as līd z e k ļu iz vē li glu ži n esaska­
nēja. P ā rlie c īb a , ka v ie n īg a is ie s p ē ja ­
mais ceļš ir — stāties v ie n īg a jā partijā
un izmantot to mūsu tautas interesēs,
b ija visai p o p u lā ra . M a n tā n e b ija p ie ­
ņem am a.
D abiski, kāri tv ē ru inform āciju a rī par
p re td a rb īb u , kas sākusies L atv ijā 1940.
g a d a 17. jū n ijā , p a r m ežab rāļiem , p ar
cilvē k ie m , kuri pa vienam tie k arestēti,
ap m elo ti. Ju rģ is Skulm e, studenti M a s ­
kavā, G u n ārs A stra. 70. g a d u vid ū es
pirm o reizi sastapos ar c ilv ē k ie m — a p ­
zinātu spēku, kuriem b ija tā d i paši uz­
skati kā man. Tas, protam s, n en o tika n e ­
jauši. 70. g ad u v id ū pasau les s a b ie d r ī­
bai tik a nosūtīts «45 b a ltie šu m em o ­
rands», to parak stīja igauņi, latvieši, lie ­
tu v ieši, un pirm o reizi p ē ck ara p e rio d ā
no p a v e rd z in ā to tautu puses atskanēja
atgād in ājum s par M o lo to v a — Riben-
tro p a paktu. C ilv ē k u s , kas p arak stīja šo
m em orandu, vēlāk , protam s, re p re sē ja.
— Kā šī p retd a rb īb a izpaudās salīdzinoši
nesenā p a g ā tn ē ?
— 80. g a d u sākum ā iz p la tījām v a irā ­
kus simtus sk rejlap u . Pavisam 3 v e id a :
vien ā b ija aicinājum s svin ēt 18. n o ve m ­
b ri; otrajā — aicinājum s n e p ie d a lītie s
falsificētās vē lē ša n ā s, n e p ie d a lītie s m e ­
los; trešajā b ija citēts kāds V is p ā r ē ­
jās c ilv ē k tie s īb u d e k la rācijas pants, ku­
ram g rib ē jā s p ie vē rs t cilvē k u uzm an īb u .
B ie ž i p a v a iro ju literatūru — m anās ro ­
kās n on āca film iņas, no kurām ta isīju
fotog rāfijas — trim das a v īz e «Laiks»,
«L o n d o n as A v īz e » , atsevišķas brošūras,
k rievu Sam izdata literatūra u. c. V ā c ā m
d až ād a rakstura inform āciju. Bet, tā kā
šeit tā n evien am n eb ija v a ja d z īg a , d e ­
vām to trim das p re se i, rad io . Kā vē lāk
p ask aid ro ja izm eklētājs, viņ i to vairāk
neesot varēju ši p aciest.
Šur tur b ija uzvilkti sarkanbaltsarka­
nie k arog i. D audzos g a d īju m o s to d a rīja
cilvē k i, kas nem az n e b ija saistīti ar
 mums. K a ro g i p a rā d ījā s uz lauku ceļiem ,
šosejām , kokos, to rņ o s, g a n d rīz kā p ie k ­
tajā g a d ā sarkanie karog i. V a ra s o rg ā ­
nus tas tracin āja. D ivi v a ro n īg i puiši, Jā ­
nis Pa u cītis un O jā rs V ītiņ š, piem ēram ,
uzvilka to virs Lim bažu izpildkom itejas.
Sim bolisks atg ād in āju m s, ka tauta nav
aizm irsusi šo karogu.
— 1983. gada 6. ja n v ā rī jūs ap cietin a . . .
— Jā, tai rītā atgriezos no dežūras
d arb a v ie tā . B ija m azliet pāri astoņiem ,
visi d z īv o k ļa log i gaiši — tas iz b rīn īja .
Pie m ājas v o lg a , v ē l n o d o m āju, ka ag rāk
tā d u te neesm u m an ījis. A tta isījis d z ī­
vo k ļa d u rvis, k o rid o rā ie ra u d z īju svešus
cilvē k u s. Tādu b rīž u n av mazums, d z ī­
vo ju kopā ar māsu un tēvu , p ie viņiem
nāk c ilv ē k i, kurus n ep az īstu . Bet šoreiz,
tik līd z p a v ē ru d u rvis, vien ā m irk lī visu
sapratu. M an tū līt p ie lē c a klāt, b ija j ā ­
p a c e ļ rokas g aisā, glu ži kā film ā, braši
zēni p aņ ēm a p ortfeli un iz čam d īja mani.
B r īd ī, kad g ā ju iekšā d z īv o k lī, p a z ib ē ja
d om a — nu, Jān i, nu te v būs jāsēž . Jo
m ājās b ija film iņa un jau gatavas fo to ­
grāfijas,
Protam s, c iv iliz ē tā s zem ēs to v ie n ­
kārši sauc p a r inform ācijas izplatīšan u ,
tikai ne tik p rim itīvie m līd z e k ļie m , un
n ekādā g a d īju m ā n av noziegum s. Taču
es d z īv o ju šeit un man n e b ija ilūziju.
Šādam b rīd im ap zin āti biju gatavs.
K ratītā ju pavisam b ija trīs. A p a k š p u lk ­
ve d is U p e n ie k s , ve c ā kaluma vīrs, kurš
lie lījā s, ka m anos g a d o s tā d u s kā es
sp u n d ē jis cietum ā un sūtījis uz S ib ī­
riju. A rn is Ju m ītis — jaunās p aau d zes
cilvē k s, kurš visu ļoti labi saprot, taču
karjeras, kom fortablas d z īv e s d ē ļ gatavs
uz visu. Latvija, b r īv īb a , tē v z e m e — n o ­
ve c o ju ši jē d z ie n i. V ē l b ija kāds krievu
ta u tīb as d arb in ie k s, u zvārdu neatceros,
viņš jau tad prata dažus vārd u s latviski.
V iņ š a rī atrada sk a p ī noliktās film iņas
un, ar trium fu izvilcis, p ra sīja: kas tas
ir? U n v ē l lie cin ie k i, kas d rīz āk a tg ā d i­
nāja līd zstrā d n ie k u s.
V ie sista b ā sekcijā b ija ielik ta u zlīm e
ar Latvijas R e p u b lik a s ģ e rb o n i. To ie ra u ­
d zījis, U p e n ie k s ie b rē c ās, un pirm ais,
ko viņ i m anā k lā tb ū tn ē d a rīja — k n ib i­
nāja ārā no stikliem uzlīm i. Kā lie c īb u
p ie v ie n o ja p ro to k o lam . Tāpat ar sarkan­
b altsarkanām lentēm , relik vijām , kuras
b ija lieto jis kāds V is p ā rē jo dziesm u
svētku d iriģ e n ts n eatkarīb as laikā. To
sakarā b ija d au d z jautājum u. Starp tiem
a rī — ko šīs krāsas n ozīm ē? A tb ild ē ju ,
ka tās ir Latvijas valsts karoga krāsas.
U p e n ie k s sāka kliegt, ka tādas valsts nav
un g a lu galā p ie d ra u d ē ja iz ā rd īt d z ī­
vo k li, viņ ie m tādas tie s īb a s eso t. Lai sa­
kot p a ld ie s , ka viņ i neizm anto savas t i e ­
sības. Saprotam s, ka visu, kas vie n b ija
sarkanbaltsarkanās krāsās, p ie v ie n o ja
p ārē jie m ieg u vu m iem .
Liels atradum s b ija 30. g a d u av īz e s ,
b rošūras, b e t tās atstāja. Toties p aņēm a
šai p e rio d ā izdotās grām atas, kuras b iju
p ārp ircis p ē d ē jo g a d u laikā. V ē lā k u zzi­
nāju, ka citur grām atas atstātas, b e t p a ­
ņem ta p e rio d ik a . L o ģ ik u laikam ve lti
m eklēt.
K a d p ie b rau cām E n g e ls a ielas ēkai,
b ija jau v ē la p ē c p u s d ie n a . V is a iela p ie ­
b līv ē ta ar m ašīnām . N o autom ašīnām
nesa d až ād as mantas, v e d a cilvēk u s. Z i­
nāmā m ērā pat n o p rie cā jo s , ka viņi atkal
p a rād a pasau lei, kas ir kas. Tik liela m ē­
ro g a kratīšanas R īg ā laikam n e b ija p ie ­
d z īvo ta s kopš p ē d ē jā m d e p o rtācijām .
Ie s p a id s tiešām gran d ioz s.
V isp irm s m ani ie v e d a kādā kab inetā,
tu r atradās kāds jauns cilvēk s. V iņ a uz­
d evum s laikam b ija p ak a vēt man laiku.
V iņ š stāstīja, ka saprotot m ani, latviešu
tauta esot šķ aid īta un m ocīta, taču j ā ­
ņem vērā realitātes, ja pirms 1940. g a d a
L atv ija n ebūtu iekļauta S a v ie n īb ā , tad
p ēc kara tai būtu Po lijas vai C eh o slo va-
kijas statuss, b e t nu vairs nekas nav m ai­
nāms un lai n evien s ne uz ko n ecer.
Pa r tā lā k o ilūziju neb ija. Jum ītis un
U p e n ie k s manam tēvam gan sacīja, ka
«d roši vien būs atpakaļ, nakti jau nebūs
p ie mums jā p a v a d a » , taču pirm s tam viņ i
saskatījās, un tas izteica vairāk nekā šie
vā rd i.
Tad mani ie v e d a p ie izm eklētāja Rē-
va ld a , vē lā k d au d z nācās d z ird ē t šo uz­
vā rd u . U zz in āju , ka tieku arestēts it kā
Ģ e d e r ta M e ln g a iļa sakarā. Taču es n e ­
pazinu šo c ilvē k u . Protam s, n eiz p alik a
jau tājum i par grām atām — k āp ē c tās ir
p ie m anis, no ku rienes? Tā b ija pirm ā
ātrā pratināšana. P ēc tam atņēm a p u lk ­
steni, p erson iskās lietas un R ē va ld s v e ­
d a mani leju p . Tur mūs s a g a id īja vīrs ar
tum ši ziliem u zp lečiem , un tad jau at­
skanēja k rievu va lo d a . M e tā la sienas
kā lo p k a u tu vē , p am atīg as d u rvis, р уки
за спиной un п о ш е л , sarunāties čukstus,
klausīt p a v ē lē m !
Kam erā lika iz ģ ē rb tie s , rū p īg i ap sk a­
tīja a p ģ ē rb a gabalus, atņēm a jostu, šņ o­
res. Tad b ija jā iz ģ ē rb ja s p iln īg i kailam .
Biju lasījis So lž e ņ icin u , a p tu ve n i zināju,
kā notiek apskate, un tā a rī b ija. Sek o ja
p ro c e d ū ra , par kuru iz b rīn ījo s , b e t no
lasītā atcerējo s, ka a rī tā d a ir, lai p am a­
tīg ā k pazem otu un nezinošam cilvēk am
dotu pirm o p sih o lo ģ isk o trie c ie n u .
A r prātu visu sapratu un n otiekošajā
pat saskatīju zinām u komismu, to m ē r
b ija va ja d z īg s laiks, lai saņem tos, nosta­
b iliz ē to s un iekšēji sakoptos. M a n p a v e i­
cās, mani a restēja p ie k td ie n ā un iz e ja ­
mās d ie n ā s pratināšanas nenotika. Ja
pirm ajā d ie n ā kāds p ateiktu, ka šai ie s tā­
d ē p a v a d īš u vairāk nekā g a d u , laikam
gan būtu sajucis prātā.
V ē lā k v a rē ja p asū tīt grām atas no
b ib lio tē k as, iz v ē le d ie z g a n n ie c īg a ,
visjau n āk ie — 1970. g a d a iz d evu m i.
Taču kaut kā laiku vilkt varēja. N ekas cits
vien k ārši neatlika.
Ik d ie n as ritms, saprotam s, n e b ija p ā ­
rāk d a u d z v e id īg s . C elšan ās d ie z g a n
agri, sešos, seko g ā jie n s uz tu a leti. A r ī
tu a le te zinām ā m ērā ir kam era, kurā īs ­
la ic īg i ie slo g a. D u rvīs lod ziņ š un v ē l
vien s caurum s, pa kuru ie s lo d z īto n o­
vē ro , jo tu a le te ie s lo d z īta jie m jo p ro jām
kalpo par inform ācijas apm aiņas p u n ­
ktu. Tādas 20. g adsim ta greznu m lietas
kā p o d a , tur, dab iski, nav, stacijas v a ­
riants. P ēc tam v e d atpakaļ. G a id u b r o ­
kastis.
Pirm ās brokastis — putras b ļo d iņ a —
mani ļoti iz b rīn īja . V ē l m aize un tūtiņa
ar cukuru. Iz rā d ījā s , ka cukura d e v a p a ­
re d z ēta vairākām d ien ām . V ē lā k m iežu
putriņa ieg aršo jās un ta g a d es to ēd u
labprāt, b e t to re iz tā likās šausm ī­
ga.
A v īz e s — « С о в е т с к а я Л а т в и я » , « C ī­
ņa», « И з в е с т и я » . C itas kam erās n e d e va .
Tā kā inform āciju va rēja ie g ū t tikai no
šiem laikrakstiem , izlasīju tos no pirm ās
līd z p ē d ē ja i rin d iņ ai. Un jo p ro jām n e tie ­
ku vaļā no šī ieradum a, tu rklāt ta g ad
presi visp ā r n e v a r p ag ū t izlasīt.
G a lv e n o k ā rt mani p ratin āja majors
M ārtiņ š N eila n d s. G u d rs , in teliģ en ts,
viltīg s cilvē k s. O fic iā lā p ro p a g a n d a
džentlm eņ u sarunu līm e n ī.
D aļēji izlikos, ka man g a lv ā sajukums,
jo sapratu — ja viņi ap jau tīs, ka es no sa­
vas p ā rlie c īb a s nekad neatteikšos un ka
m ana r īc īb a b iju si un būs m ē rķ tie cīg a ,
dab ūšu garākus g ad u s, likšos viņiem
bīstam āks. T āp ē c centos ra d īt iesp aid u ,
ka esm u g a d īju m a p ē c n okļuvis viņu re ­
d zeslo k ā kā cilvē k s, kurš it kā iered z
vai n e ie re d z «k rie vu s » (b e t kurš to nav
an aliz ējis?), in terese par p o litik u ir, bet
noteiktas g ribas p reto ties — nav, ir v ē ­
lēšanās lasīt it kā aizlieg tas grām atas un
g a lv e n o k ā rt tikai tas.
Pratināja arī A n d ris Strautm anis, jauns
superm ens. N e ila n d s — m aigs in te le k ­
tuālis, Strautm anis — asāks, niknāks.
V a rb ū t katram sava loma. R e iz izm ek­
lēšanas kabinetā ied rāzās a rī kāds labi
barots pusm ūža vīrs, viņš au roja k rie ­
viski un sita dūri g a ld ā — ja tu, V ē v e r,
dom ā mūs m uļķot un vazāt aiz d e g u n a ,
tādu s kā te v i esm u red z ējis sim tiem , no
te v is paša atkarīgs, vai tu tiksi cauri ar
v ie g lu iz b īli vai a rī būs jāsit g a lv a pret
g ald u , kam ēr tu nāksi pie p rā ta!
— Vai izmeklēšanas laikā b ija a rī citi
draudi?
— Jau no sākum a tiku inform ēts, ka
netiks p ie lie to ta s v a rd a rb īg a s m eto d es.
Tom ēr uzskatu, ka man tika p ie d ra u d ē ts
ar fizisku sp īd z in āša n u . O tra jā vai tr e ­
šajā m ē n e s ī N e ila n d s sacīja, ka, ja reiz
sarunas n e ve d a s, nav jē g a s tu rē t mani
V D K , kur ir labi apstākļi, ka laiku
līd z tie sa i es varot p a v a d īt C e n trā l­
cietum ā. T o b rīd kam erā kopā ar
mani atradās kāds restorānu «izsitējs»,
valūtas spekulants, kurš sīki un smalki
stāstīja, kas notiek C e n trā lc ie tu m a kam e­
rās. V is n e ie d o m ā ja m ā k ā s sišanas un p a ­
zem ošanas. To zina visi izm eklētāji, a d ­
vokāti, Tieslietu m inistrijas d arb in ie k i,
un to m ē r nekas netiek darīts. Es to zināju
jau agrāk, ta ču uzņēm u kā liku m sakarī­
gas sistēmas sekas. R īg a s C e n trā lc ie ­
tum a ir vien s no šausm īgākajiem P S R S .
N om etn ēs, eta p o s cilvēk u s sit p ar to
vien , ka viņi nāk no R īg a s C e n trā lc ie ­
tum a, un sit tie , kas savulaik paši tu r c ie ­
tuši. Taču tā ir cita tēm a.
Tā kā N e ila n d s zināja, ko stāsta mans
kam eras b ie d rs, tad uzskatu, ka tie b ija
klaji d ra u d i. Kas, p a ld ie s D ievam , tā arī
p alika tikai d rau d i.
— V a i izmeklēšanas laikā tikāties ar p ā rē ­
jiem iespējam ajiem likteņa b ie d rie m ?
57
 — A r citiem c ilvē k ie m satikos tikai
tad, kad sāka vest uz tiesas sēd ēm . N o
sākum a to g r ib ē ja p asn ieg t kā v ie n u lie ­
tu — «s a p īt» kopā G u n ā ru A stru, L i­
diju D oroņinu-Lasm ani, Intu C ā līti, Jān i
Rožkalnu, G u n ā ru Freim ani, mani. Bet
laikam apjauta, ka tas būtu šūts pārāk
b altiem d ie g ie m un ka galu g a lā nav a rī
iz d e v īg i. T iesājo t tik lielu g rup u, var
rasties priekšstats p a r lielu p a g rīd e s
kustību, s p ē c īg u o rg a n iz ā c iju . Tolaik
no nosauktajiem c ilvē k ie m pazin u tikai
Jān i Rožkalnu.
M ūs a rī tie sā ja kopā — m ani, Jān i
R ožkalnu un A lfrē d u L ē v a ld u . V is p ā r
b ija m ēģin āju m s « v ilk t» R o žk aln a un
L ē v a ld a «m ate riā lu s» uz sp ieg o šan as
pusi, jo L ē v a ld a m b ija aparāts, kas kon­
statē p aau g stin ātu ra d io ak tivitā ti. Un
vairākās uz R ietu m iem sūtītās vēstu lēs
dažas rin diņ as b ija slepen rakstā. S p ie ­
g o šan a — tas ir p avisam cits pants, a u g ­
stākais so d a m ērs, ar to varētu šantažēt
cilvē k u s. Taču laikam tika nolem ts, ka
« s p ie g o ša n a » šoreiz n av va ja d z īg a . L ī ­
d z īg i ac īm re d z o t tie k «taisītas» a rī citas
sp ie g o šan as lietas, jo nom etnē n evien u
īstu sp ie g u nesatiku. L īd z pat tiesas sē­
d e i mēs n ezinājām , ka A lfrēd s L ē va ld s
1983. g a d a 6. ja n v ā ra rītā, sākoties kra­
tīšan a i, savā m ājā no sirdslēkm es miris.
M a š īn ā , kas c ilvē k u s no dažādām
ie s lo d z īju m a vietām v e d a uz tiesu , ie p a ­
zinos ar R aim o n d u B iten iek u, kas vēlāk
b ija vie n s no grup as «H elsinki-86» d ib i­
nātājiem . V iņ š b ija m ēģ in ājis p ārbraukt
pāri jūrai uz Z v ie d riju , tom ēr n e v e ik ­
sm īgi. C itre iz m ašīnā sa g a d ījo s kopā ar
G u n ā ru A stru. Jau pirm ajā re iz ē A stra
atstāja satriecošu ie sp aid u . Lietišķs,
d z īvs , iein teresēts, ļoti konkrēts. Bez
liekām ce re m o n ijām ie p azin ām ie s. V iņ a
e n e rģ ija ļoti la b v ē līg i ietek m ēja arī
mani.
— Kā n o ritē ja liesas sēde?
— Latvijā pad o m ju laikā šādas tiesas
vie n m ē r b ijušas slēgtas. Un iz m ek lēša­
nas laikā man tā arī tika teikts. Taču,
ie g ājis tiesas zālē, p ārsteigts konstatēju,
ka tā ir atklāta tiesas sē d e . Pašas p o litis ­
kās p rā vas u ztvēru kā izrādes, kurās
man jā s p ē lē sava lom a. A p s ū d z īb u uz­
tu rē ja proku rors Jā n is Batarags, kurš
sp e c ia liz ē jie s uz šādām lietām . V iņ š
b ie ž i p ie d a lījā s p ratināšan ās. P ro k u ro ­
ram jā re a liz ē u z ra u d z īb a p ār iz m e k lē ­
šanu, taču B atarags faktiski b ija tā d s pats
pratinātājs. A b i ar N e ila n d u vien s pret
otru iztu rējās kā v e c i drau gi.
M a n a aizstāve b ija ad vo k āte R au da,
kuru, gan pret manu g rib u , b ija sam ek­
lējusi m ana m āte. A d v o k ā te s R audas
g a lv e n ā s rū p es b ija — lai es tie sā n e ­
censtos tē lo t varo n i. Protam s, mums ar
viņ u b ija d až ād as pārrunas, viņ a p ā r d z ī­
voju si dau dzas mūsu gadsim ta ko līzijas.
Un m ē ģ in ā ja mani p ārlie cin ā t, ka vairs
nav jā ie t p ie B rīv īb a s p iem in ek ļa, ka viss
ir m ain ījie s, k ād re iz b iju si v ie n a ta is n ī­
ba, ta g a d cita. Es d o m āju , no vien as p u ­
ses, viņ ai un d au d z ie m citiem neko n e ­
var pārm est, apstākļi parasti ir s p ē c īg ā k i
par c ilvē k ie m , taču te ir a rī jautājum s
p ar nācijas p rin cip ia litā ti.
58c
Sē d i v a d īja tiesn esis Krastiņš. A p m ē ­
ram p ē c g a d a n om etn ē uzzināju, ka viņš
ap cie tin ā ts sakarā ar R o g o ļe v a lietu un
uz g ad u notiesāts, kaut p ro ku rors p ra s ī­
jis vairāk.
G a lv e n o s ap vain o ju m u s va r form ulēt
d ie z g a n īsi — ka mēs sistem ātiski un
n e a tla id īg i esam iz p la tīju ši pretpa-
dom ju m ateriālus. Tātad p re tp ad o m ju
a ģ itā c ija un p ro p a g a n d a . A v īz e s
«Laiks», « L o n d o n a s A v īz e » , b ro š ū ra
«K ā u zvesties n o p ra tin ā šan ā?», to sarak­
stījis kāds m askavietis, bijušais a d v o ­
kāts, « Х р о н и к а за щ и ты прав ч е л о в е к а в
С С С Р » un 3 grām atas. P ro to k o lā b ija
rakstīts, ka d ivas n odotas V alsts b ib lio ­
tēk ai, un tās v ē l ceru saņem t atpakaļ:
Jā ņ a L a p iņ a « S a p ņ i un īs te n īb a » — d o ­
mas par Latvijas valsti, runas, kas te ik ­
tas 1915. g a d ā . O tra — K ristap a Bah-
m aņa «L a tvie ši U krainā 1919. g a d ā » .
Trešā — Jē k a b a K a ln iņ a grām ata « K o
čekas m o cek ļi runā» — p az u d a m o­
m entā.
Pa r lielu no zieg u m u tika uzskatīta
skrejlapu iz p la tīšan a. Jo to p am atd o ­
ma — c īņ a, a ģ itā cija p a r n eatk a rīg u Lat­
viju. A r ī karog s — pats p a r sevi n e ­
b ūtu nekas, b e t izmantots kā p re tp a ­
dom ju aģ itā cija s sim bols, tā p ē c jāsaņem
sods.
V ē l izm eklēšanas laikā N e ila n d s iz d a ­
rīja m anā d z īv o k lī otru kratīšanu. P a ­
ņem tie m ūzikas ieraksti, p lates, arī trim ­
das la tviešu izdotās, tik a atdotas ra d i­
niekiem . Teicu, ka tas ir solis uz priekšu
un ka varbūt p ē c dažiem g a d ie m a rī g r ā ­
matas un p e rio d ik u c ilv ē k i va rēs b r īv i
lasīt un iz p latīt. N e ila n d s a tb ild ē ja a p ­
m ēram šādiem vā rd ie m : «N u, V ē v e r , uz
to n e ceriet, tā nekad nebūs. K am ēr p a ­
stāvēs d iva s antagonistiskas sistēmas,
d ivas nom etnes, to n e g a id ie t. V a i nu —
vai nui»
Tie, kas m ani labi pazina, zināja, ka
es neko n e n o ž ē lo ju , savus uzskatus n e ­
kad n em ain īšu un ka arī turpm āk savu
ie sp ēju ro b ež ās d arīšu visu m ērķa labā.
Un ka iz līd z o s ar m eliem tā p ē c , lai n e ­
iz p e ln īto s lielā k u so d a term iņ u. Es
iz d a rīju kļūdu, tiesā u z v e d o s tā p at kā
b ija pieņem ts tā laik a s a b ie d rīb ā —
dom āt vien u , d a rīt citu. Pietrū k a v īr iš ķ ī­
bas. V ē lā k uzzināju, ka v ie n īg a is , kurš
sim tp ro c e n tīg i izm antojis šo situ āciju —
atklāto tiesas sēd i — b ijis G u n ārs A stra.
V iņ š ap z in ājās m irkļa svarīg u m u un
p a te ic a visu, kas uz sirds un ko mēs visi
g ribam . T urpm ākajā c e ļā satikām ies, un
A stra man pārm eta, vai es eso t p a d o m ā ­
jis, kādu ie s p a id u uz zālē sēd o šajiem
atstājis mans teikum s p a r «n o ž ē lo ša n u » ,
ka es n e d rīk stē ju tā d arīt. A r ī ig auņ i
no m etnē te ic a to pašu.
M a n p ie s p rie d a trīs gad u s stingrā
rež īm a nom etn ē, Rožkalnam — p ie cu s
gadus stingrā režīm a no m etnē un trīs
nom etinājum ā.
P ē c tiesas v ē l kādu n e d ē ļu p a v a d īju
V D K . Tad a iz v e d a uz C e n trā lcietu m u ,
ie v ie to ja īs la ic īg ā ie s lo d z īju m a kam erā,
v ie tē jā leksikā to sauc par v o kza/čiku.
Tur jau b ija G u n ārs Freim anis. D rīz iz­
sauca k o rid o rā, kur ierin d ā kārtojās n ā ­
kamā e ta p a d a līb n ie k i. Ie s p a id s satrie­
cošs, jo tur visi kopā — sle p k avas, zagļi,
spekulanti, m ahinatori, arī m ēs. U zrau g u
kliegšana, rupjas lamas k rie vu va lo d ā ,
sie vie tē m līd z īg i rad īju m i form ās. Iz ­
v e d a p ag alm ā. A r lielu p rieku ierau ­
d z īju — nāk G u n ā rs Astra, kā vie n m ē r
možs. V iņ a skatiens vie n jau ie d ve sa
p a ļā v īb u .
N ez iņ a par g a id ā m o , acu priekšā fa n ­
tastisks skats: tum sa, p ro ž e k to ri, m ilzīg i
vārti, cietum a pagalm s, ap sarg i, a u to ­
māti, suņi, pufaikas, skūtās g a lvas, visi
izskatās cits p a r citu šausm īgāki, lūr kā
zvēri, acis s p īd . V ā rti rīb ē d a m i atveras,
seko p a v ē le в п е р е д ! U zrau g u k lie d z ie ­
ni neatšķiras no suņu rejām . D o d am ies
pa eju, kurai abās pusēs d ē ļu žogs, vē jā
šūpojas pusizsistas lam pas, sals, sniegs,
skrejoši suņi. G a lā laukums, ta d vilcie n s.
— Pastāstiet p ar pašu etapu, sa b ie d rīb a
p ar to zina visai maz.
— Pats va g o n s iekārtots līd z īg i plac-
karšu va g o n ie m , tik ai līd z p u se i restots,
tā d ē jā d i iz ve id o ja s kaut kas līd z īg s res-
totiem krātiņiem , tur ir cilvē k s p ie c il­
vēka, kad ej garām , d ra u sm īg s skats, p ie
restēm sejas, no augšas līd z apakšai
pilns ar rokām un kājām , atsevišķo s n o ­
d alīju m o s sie v ie te s visd a ž ā d ā k a jā s p o ­
zās, liekas, ka bruks te v virsū, visi rēc,
b ļau j, lam ājas. G aiss, protam s, n e p a n e ­
sams. O tra jā d aļā ir kupejas, kur d z īv o
apsard ze.
D abiski, atkal visi juku jukām . G a n
tā d i, kas b ra u c uz atb rīvo ša n o s , gan
tā d i, kam sam azināts term iņš, kas b rau c
uz no m etinājum ā vietu , kas c e ļā uz so d a
izciešanas vietu . R ū d īti b a n d īti, zaļi ie s ā ­
c ēji, kantora ap z ad zē js — visi ko p ā. A r ī
mūsu n o d alīju m ā notika gan atņem ša­
nas, gan p iekaušanas. Pārtika — sausa
m aize un ū d en s. Iz tie c kā g rib i. Freim a­
nis, A stra un es sa sp ie d ām ie s vie n ā
stūrī un bijām paši par sevi. Pam azām
mūsu n o d alīju m s tukšojās.
Pirm ā p ie tu ra — Plesk avas cietum s.
Tā pati p ro c e d ū ra — suņi, lamas, k lie ­
dzien i. Tad sadzina kravas au tom ašīn ās,
tā ka cits citam uz g a lvas. Ple sk avas c ie ­
tum ā, un tas a r ī b ija v ie n īg a is g ad īju m s,
satiku cietum a ie rē d n i, kurš n e k lie d z a,
b e t m ie rīg ā b a ls ī p ild īja savu p ie n ā ­
kumu. Biju pat šokā no c ilvē c is k ā , m ie ­
rīg ā to ņ a .
M ūs ar Freim ani n o v e d a p a g ra b ā , ka­
m erā. T ik līd z ie g ājām , p r e t ī p rie c īg s
m etās Rožkalns. Kam erā b ija v ē l kādi
desm it c ilvē k i, d ie z g a n m ie rīg a s a b ie d ­
rība. K ā d u d ie n u no citām kam erām at­
skanēja aurošana, d u rv ju d au z īšan a. A t ­
nesa av īz e s , ie ra u d z ījā m m e ln o rāmi un
A n d ro p o v a vā rd u . D rīz trak o šan a sākās
arī mūsu kam erā. M ē s , p o litisk ie, s ē d ē ­
jām klusi un m aziņi, n o rau d z ījām ie s v is­
p ārē jā līksm ē, šķita, tū līt vē rsie s c ie ­
tum a vārti un mēs iesim b r īv īb ā .
Kam erā b ija n o p lū d is ū d en s un v is­
maz pāris d iena s skalojās g a r p o tītē m .
Pa kārtai to sm ēlām un lējām p o d ā , kas;L
atradās kam eras v id ū uz tā d a kā p a a u g ­
stinājum a. L o g s izsists, ārā sals un
sniegs. Ū d e n ī m ita d ē le s un kukaiņi.
V airāk as reizes sū d z ējā m ie s un cietum a
p rie k š n ie c īb a nāca apsk atīt, b e t rokas
vie n n o p lā tīja — sapro tiet, g rū tīb a s ar
te lp ā m , n a v, k u r jū s iz m itin ā t, v a r ta č u
t o ū d e n i p a s m e lt ā rā .
K a d R o ž k a ln u p a ņ ē m a uz e ta p u , m ūs
ar F re im a n i p ā r v ie t o ja uz c itu k a m e ru .
Tā it kā b ija la b ā k a , ta č u a r ī t u r lo g s
b ija iz s is ts . D ie n a s un n a ktis p a v a d ījā m ,
s a ģ ē rb u š i v irs ū v is u , kas v ie n b ija . T āds
s īk u m s kā iz s is ts lo g s n e v ie n u n e in te ­
re s ē ja .
N ā k a m a jā e ta p a p o s m ā b ijā m k o p ā ar
s e v iš ķ ā re ž īm a a p c ie tin ā ta jie m s t r īp a i­
nos a re s ta n tu tē r p o s . 5ajā re ž īm ā ie s lo ­
d z īt ie v is u la ik u p a v a d a ka m e rā s. T u r­
p a t t ie k s trā d ā ts , ēsts, g u lē ts . īsas p a s ta i­
g a s. Šis re ž īm s b ija p ie s p rie s ts a r ī G u ­
n ā ra m A s tra m . U z b r ī d i n o k ļu v ā m k o p ā .
V a g o n ā n o tik a īs a un ā tra iz r ē ķ in ā š a ­
nās — tie m , kas b ra u c a uz n o m e tin ā -
ju m a v ie tu , a tņ ē m a v is u , kas n o zo n a s
b ija s a d o ts līd z i. K lu s u m ā un m ie rā . C ie ­
tu m a ie r ē d ņ i ļo ti la b i z in a , ka n e v a r la is t
v is u s k o p ā , b e t r īk o ja s p iln īg i b e z a t b il­
d ī g i. G u n ā ru A s tru c ie n īja un n e a iz ­
tik a . R e d z o t, ka e sa m k o p ā a r v iņ u , a r ī
m ūs lik a m ie rā . A s tra s m ilz īg a is a u g u m s
v ie n ja u ie d v e s a c ie ņ u . K a d v iņ u v e d a ,
n o v is ā m p u s ē m a ts k a n ē ja : « О х , в о т э то
д а !»
J a ro s la v ļa s c ie tu m ā n o tik a ta s , n o kā
v is v a irā k b a id ījo s , m a n i ie v ie to ja k o ­
p ē jā k a m e rā , k u r b ija a p p ie c d e s m it c il­
v ē k u , v a rb ū t v a irā k . K a m e ra s p o rta z ā le s
lie lu m ā . A tk a l d ra u s m īg a n e t īr īb a ,
v ie n ā s tū r ī c a u ru m s d a b is k o v a ja d z īb u
iz d a rīš a n a i, g a r s ie n ā m lāvas d iv o s stā ­
vo s , c iti g u lē ja u z g r īd a s , n e a ts tā s tā m a
s m ird o ņ a . T u r m an g a n d r īz iz g ā ja p a v i­
sam b ē d ī g i, ta č u g a lu g a lā n o s k a id ro jā s ,
p a r k o e s m u n o tie s ā ts , un tas p a g lā b a n o
d a ž ā d a v e id a p a z e m o ju m ie m .
P erm as c ie tu m ā a tk a l b ijā m tr ija tā —
A s tra , F re im a n is un e s . A r ī R o ž k a ln s .
Šajā c ie tu m ā sava k ā r tīb a . K a tru d ie n u
jā m a z g ā k a m e ra . K a tru d ie n u d z in a ā rā
k o r id o r ā un t u r b ija jā n o tu p s ta s p ie s ie ­
nas u z c e ļie m . U z r a u g i tik m ē r ka m e rā
a r m ilz īg u k o k a ā m u ru d a u z īja p a s ie ­
nā m , g u ltā m , k rē s lie m . P s ih o lo ģ is k i
ļo ti n o s p ie d o š i, n o v ie n a s p u se s — g r i ­
b a s s m ie tie s , n o o tra s — n e a ts tā j s a jū ta ,
ka a tro d ie s tr a k o n a m ā . K la u d z ie n i skan
ilg i, k a m ē r iz s ta ig ā visa s ka m e ra s. U n
tā k a tru d ie n u .
A tk a l v ilc ie n s . F re im a n i un A s tr u iz ­
s ē d in ā ja ā trā k . M ū s a r R o ž k a in u , p a š ie m
un p ā rē jie m p a r iz b r īn u , n o v ilc ie n a
ie s ē d in ā ja p a ra s tā a u to b u s iņ ā . A r m um s
v ē l š o fe ris , t r īs a u to m ā tis ti un su n s. R o ž ­
k a ln u a iz v e d a līd z v iņ a n o m e tn e i, m ēs
a tv a d ījā m ie s , r e d z ē ju , kā v iņ u ie v e d
p a v ā rtie m . Tā š ķ īrā m ie s u z tr im g a d ie m ,
ie k a m s R īg a s s ta c ijā a tka l s a tik ā m ie s .
M ē s b ie ž i p ā rru n ā jā m , v a i n ā ksie s
« n o la u z t» v is u s p ie s p rie s to s gadus.
R o ž k a ln s b ija p ā r lie c in ā ts , ka n ē , v iņ a m
b a ls s n o a ugšas b ija s a c īju s i, un v iņ š
pa ts ju ta , ka nāks lie la s p ā rm a iņ a s . Es
tā d a i ie s p ē ja m īb a i v ie n k ā rš i n e tic ē ju un
d o m ā ju , ka n o s ē d ē š u « n o z v a n a līd z
z v a n a m » . A r m a n i tā a r ī n o tik a , b e t a r ī
R o ž k a ln a m iz r ā d ījā s ta is n īb a .
M ū s u e ta p s ilg a a p m ē ra m m ē n e s i.
— N om etne, cilvēki, kurus tur satikāt: vai
p iered zētais nem udināja domāt, ka galu galā
šis upuris bijis veltīg s?
— Nē, jau ieslo d z īju m ā es ap zin ājos,
ka tas ir to vērts. Šis p ārb a u d īju m s lika
izšķirties un saprast pašam sevi, n o ­
skaidrot, vai p aliek u p ie savas p ā r lie ­
c īb a s vai ne. Ie p a z in o s ar lielisk iem c il­
vēk iem , kuri b ija so d īti par saviem uz­
skatiem . Lab āk izpratu V D K d a rb a m e ­
hānism u. Turklāt ie s lo d z īju m a laikā c il­
vēks spēj fantastiski k o n cen trētie s d o ­
m āšanai. M an tas b ija n e p ie c ie ­
šams.
N o m etn e atrodas Perm as a p g a b a la
d ie n v id d a ļā , Č u so vaja s rajonā. Z iem ās
sals d a ž d ie n sasnied za — 4 0 °. D audz
sn ieg a. Klim ats k ontinen tāls, g a d alaik u
m aiņa ļoti strauja.
M a n i n o rīk o ja strādāt par p avāru , tu r
ir pierasts, ka b altie ši tie tīrā k ie un labāk
g a ta v o . M an am darbam vism az b ija j ē ­
ga, es b aro ju visu nom etni. Biju sevi n o ­
skaņojis zinām ai v ie n a ld z īb a i, v e s e lī­
gai ap ā tijai un n o d e rē ja a rī armijas rū­
dīju m s, tā la b nom etnes režīm u pacietu
v ie g lā k nekā citi.
Pavisam no m etnē b ija ap 70— 100 c il­
vēk u , šis skaitlis svārstījās. Turklāt tas
ir ļoti maz, blakus nom etnēs b ija tū k ­
stoši. Pārsvarā — tā saucam ie D zim tenes
n o d e v ē ji — tie , kas d ie n ē ju ši vācu p o li­
cijā, arm ijā. Šie c ilvē k i jau sirm galvju
g a d o s b ija ap c ie tin ā ti 70. g ad u sākum ā.
L atvieši — ab solū ti n e v a in īg i.
K ara b e ig ā s , lai iz vairīto s no iesauk­
šanas krievu arm ijā, ie b ē g u š i m ežā. To
ieteicis ikviens sa p rātīg s c ilvēk s. Lat­
viešiem dom as un c e rīb a s saistījās tikai
ar Latvijas valsti, un o k u p ā c iju p e rio d i
tika uzskatīti par p ā rejo šie m . Sauc vie n ā
arm ijā, sauc otrā. G a n atnāks an gļi un
am erikāņi, pasau le visu nokārtos, un at­
kal būs Latvija. M ež ā puiši, d ab isk i, p ie ­
m etušies p ie c īn ītā jie m . Iz p ild īju š i n e ­
n o z īm īg u s uzdevum us. P S R S v a ld īb a
p aslu d in āju si am nestiju, lai nāk no m e ­
žiem ārā, ka tiem , kas nav b iju ši vā cu
form ās, nekas nebūs. Puiši p a k la u sī­
juši, arī c īn ītā ji viņus m ie rīg i a tla i­
duši. Daļa no iznākušajiem n o d ie n ē ju ši
arm ijā, citi a td e vu ši savu ja u n īb u k o l­
hozu pirm sākum iem , v īr a gad u s sm agā
darb ā par p u sv e lti. Pārsvarā šie v e c ie
v īri b ija no Latg ales. V ie n s no viņ iem ,
R o b erts Pelšs, par iev ē ro ja m ie m sa sn ie­
gu m iem la u k saim n iecīb ā ap b a lv o ts ar
Tautas sasn ieg u m u izstādes m ed aļu. K a d
es ie rad o s nom etnē, viņ š jau b ija miris.
P ā rē jie jo p ro jā m tur. Sep tiņ d e s m ito
g a d u sākumā viņi b ija saņēm uši p a v ē s ­
tes ierasties V D K . Turpat uz vietas ares­
tēti. V iņ ie m p askaid ro ts, ka am nestija ir
am nestija, b e t noziegum s izdarīts, un
Pa d o m ju valsts neko neatstāj n e so d ītu .
D raudēts ar n ā v e sso d u . Tādos apstākļos,
dab iski, c ilv ē k i ātri paraksta visu, ko
liek. L. B re ž ņ e vs b ija p ateicis «н и кто не
за б ы т, н ичто не з а б ы т о » , un tie , kam rū­
p ē ja jaunas z v a ig z n īte s uz u z p lečiem ,
iztulko ja šo teiku m u pa savam un m etās
kara n o z ie d z n ie k u m eklējum os. 1984.
g a d ā m ilz īg ie so d a term iņi jau nāca uz
b e ig ā m . N o m e tn ē šie v īri strād ā ja d a ­
žādus d arbu s, s p rie d e lē š a n a par p o li­
tiku viņ iem b ija sveša lieta, viņ i b ija
vien k ārši lauku c ilvē k i un uz tā d ie m kā
es ra ud zījās d ie z g a n skeptiski.
Šai pašai dzim tenes n o d e v ē ju grup ai
tika p iesk aitīti tie ja u n ie puiši, kas, n e ­
varēd am i armijā izturēt visus p a z e m o ­
jumus, b ija p ā rb ē g u ši pāri P S R S ro b e ­
žai. Bet b a ilē s no m e ž o n īg a jie m R ie tu ­
miem nākuši atpakaļ, cerēju ši, ka D zim ­
te n e n o vērtē s viņ u p ē d ē jo soli un p ie ­
dos. D zim tene viņus a p d ā v in ā ja ar 10 g a ­
diem nom etnē.
V ie n s no šiem cilvē k ie m b ija pat ticis
līdz A m erik ai, viņam piešķ irta A S V
p ils o n īb a . Strādājis d až ād u s g a d ī­
jum a d arbus. Taču d ie z g an n e s p ē jīg s
un n eta lan tīg s cilvēk s, v a irījie s a rī no
krievu e m ig rācijas s a b ie d rīb a s . M ā te ,
V D K d arb in ie k u saskubināta, rakstījusi
sirdi plosošas vē stu les, ka D zim tene p ie ­
dos, lai b ra u c uz m ājām , uz K rie v iju .
M ask avā, tu rpat p ie lidm ašīn as, viņu
saņēm uši ciet. Iz turējušies laip n i un so ­
lījušies ilgi n eaizk avēt. Tikai — lai atsa­
koties no A S V p a v a ls tn ie c īb a s . Kā P S R S
pilsonim viņam p iesp riesti d esm it gad i
pārdom ām . N o m etn ē viņš vaim an āja, ka
p iekrāp ts, vairākas reizes m ē ģ in ā ja iz­
d arīt p a š n ā v īb u , ar viņ u au k lējās kā ar
mazu b ē rn u . Būdam s tiešs cilvē k s, viņš
V D K d a rb in ie k ie m te ic a acīs, ka gaid a,
lai šis n oziegu m s p ret viņ u tiktu p ā r­
traukts. G a lu galā viņš d a rb a v ie tā p a ­
kārās.
N ākam ajā g rup ā — tā saucam ie s p ie ­
gi. To vid ū arī daži b iju šie čekisti, kas
it kā p ieķ erti sakaros ar C IP . V iņ i varb ū t
v ie n īg ie patiešām b ija uzņēm uši n o p ie t­
nākus kontaktus. Bet par p ā rē jo « s p ie ­
g ošanu » va rē ja tikai pasm ieties. Blakus
nom etnē vie n s no tā d ie m « s p ie g ie m »
b ija Būm eistars. Latvijas patriots. Z in u ,
ka viņš g rib ē jis L atvijā d ib in ā t s o c iā l­
dem okrātu o rg a n iz ā c iju .
— Spriežot pēc visa, nu jau to drīkst
darīt.
— Biju vie n ā n o m etn ē ar Zan i S k u d ­
ru. N otiesāts it kā par sp ie g o šan u . K o
šis cilvē k s b ija n o z ie d z ie s? V ā c is ziņas
par biju šajiem pag astiem , ap sek o jis iz­
nīkstošos p iem in ekļu s, fo to g ra fē jis sa­
grautās b a z n īc a s, k o le k c io n ē jis avīž u
izgriezum us par kultūras jau tāju m iem .
V iņ š nom etnēs p a v a d īja vism az astoņus
gadus. Sk aitījās sp iegs.
B et visjūtam āk politiskās zonas seju
n o teica c ilvē k i, kas n otiesāti par pret-
pad om ju aģ itā ciju un p ro p a g a n d u , n o ­
lūkā graut un v ā jin ā t p ad o m ju varu.
D audzi no viņ iem b ija ar au gstāko iz­
g lītīb u , v is d a ž ā d ā k o profesiju , radošās
in te liģ e n c e s p ārstāvji.
— Cik b ie ž i un kādi sakari ar tuviniekiem ?
— V ē s tu le s uz m ājām var rakstīt v ie ­
nu reizi m ēn esī. Taču tās pakļautas c e n ­
zūrai, n av nekāds prieks, ka te v i p ā r­
lasa, studē tavas em o cijas. Saņemt, v ē s ­
tu les v a rē ja b e z ie ro b e ž o ju m ie m , tikai
no ārzem ēm nekas n e p ie n ā c a .
V ie n re iz gadā iesp ējam a garā tikša­
nās — līd z trīs d ie nn a ktīm . īsajai nav
jē g as. Kurš d z īsie s tūkstošiem kilo m et­
ru, lai dažas stundas caur restēm uzrau­
gu k lātbū tn ē paru n āto s? G arās tikšanās
atņem šana ir ļoti liels sods, nom etņu
adm inistrācijas b ie ž i m an ip u lē it kā ar
savām tie sīb ā m , tā kārtojot rēķinus ar n e ­
59
p atīkam iem , n e p a k la u sīg ie m ie s lo d z ī­
tajiem . D ažreiz c ilv ē k i, zinot, ka tikša­
nās lieg ta, to m ē r b ra u c ar visiem b ē r ­
niem to c e ļa g a b alu . Un viņus nelaiž.
V a r izstaigāt visā d u p riek šn iek u k a b i­
netus — b e z rezultātiem . A iz ž o g a ir
vīrs, n ereti viņam dara zinām u, ka tu v i­
nieki te p a t b lak u s, taču panākt neko n e ­
var. Tas ir b rie s m īg i.
V isus, kas atb rauc uz tikšanos, a rī
sie v ie te s , pakļauj tā d a i pašai fiz io lo ģ is ­
kai apskatei kā ie slo d z īto s. C ilvē k ie m ,
kuri nav so d īti, jāļa u jas šādam p a z e m o ­
jum am , jāiz cie š.
N esam ierin ām u s «taisn īb a s m e k lē tā ­
jus» so d īja , atņem ot iesp ēju iep irk ties
ve ik a lā . Par mazo, n o p e ln īto naudiņu
v a rē ja nopirkt šo to no pārtikas, rak­
stām p ied eru m u s, dažu a p ģ ē rb a g ab alu.
D z īve s v ie n m u ļīb ā veikals to m ē r ir n o ­
tikums. N em az n e ru n ājo t p ar pakām un
b a n d ro lē m . D ivas reizes g a d ā atļautas
b a n d ro le s svarā līd z 1 kg un vie n re iz
gad ā paka svarā līd z 5 kg. Ja atņem šo
pašu v ie n īg o reizi . . . G a d ā s , nav glu ži
ērti so d īt c ilvē k u p ar to, ka viņ š p acēlis
b alsi. A tro d citus ieganstus. P o g a ne tā
p iešū ta, apkakle nav aizp o g āta. D ienas
laikā ned rīk st sē d ē t gultā, tikai uz ķ e b ­
līša. C ilv ē k s aizm irsies un uz b rītiņ u
atsēd ies gu ltā. Ja uzraugs redz, seko zi­
ņojum s — un va r atņem t gan veik alu ,
gan paku.
— Tātad — sodu sistēma nom etnē . . .
— Pats šausm īgākais ir karceris. Esmu
red z ējis, ka ve cāk ie m vīriem no šī vā rd a
vie n sāk trīc ē t rokas. Ja k a rc e rī uzliek
pašu stin g rāk o režīm u , iz d z īvo t nav
iespējam s. Kam eras d ē ļu b ū d iņ ā . A p k u ­
res cau ru les it kā p ienāk , taču kaut cik
silta ir tikai v ie n a kam era. G u lē t tād ā
aukstumā nav iesp ējam s. Jā v in g ro , līd z
cilvē k s p ārg u ris aizm ieg, p ē c m inūtēm
desm it atkal pam ostas no šausm īg a auk­
stuma un b a d a . A tk al jā v in g ro . Term iņi
v is d a ž ā d ā k ie : 3— 5— 15 d ie n n a k tis .
Silts ē d ie n s ik p ē c d ienas, taču , kam ēr
no virtu v e s pa salu aiznes, no siltum a
ne vēsts.
Parastā norm a b ija 50— 60 g g rau d u
uz litru ūdens. Ēd ie n a m , ko g a ta v o ja
karcerim — 20 g graudu, praktiski
ūd en s, n e k ād u ta u k v ie lu , p ē c p a r e d z ē ­
tās norm as — vie n s eļļas p iliens.
M ē s to ig n o rē jām , un arī a d m in istrā­
cija skatījās caur pirkstiem . K au t zināja,
ka karcerim ē d ie n s atsevišķi netika v ā ­
rīts. R eizēm iznāca d ažādi pārp ratu m i,
ta d pāris d ien as u zraugi stāvēja blakus
un k o n tro lēja, līd z viss atkal aiz g ā ja v e ­
cajās slie d ē s. Tas laikam ir tā saucam ais
krie vu bardaks, kad p ē c likum iem un
pantiem — gals klāt, taču n ek o n se k ­
v e n c e šo likumu ie vē ro šan ā d o d ie sp ēju
iz d z īvo t. Tom ēr karceris ir ļoti smags,
n e cilvē cisk s «p ārm ācīšan as m ērs» un,
pat ja laim ējas, uz visu atlikušo mūžu
dziļi ie d ra g ā c ilv ē k a v e s e līb u .
— 1985. gada ziemā soda izciešanas te r­
miņš tuvojās beigām . . .
— K a d pie varas n āca G o rb a č o v s un
sāka runāt par atk lātīb u , d e m o k ra tiz ā ­
ciju, ie s lo d z īto vairum s sm īnēja vien .
M ē s lasījām av īz e s , skatījām ies p ro ­
60
gram m u «Laik s» — gaisā va rēja just
ķādas p o z itīv a s vēsm as, kaut tā va rē ja
būt arī kārtējā kam paņa.
K ā d u d ie n u mani izsauca uzraugs un
v e d a uz d e ž ū rb ū d iņ u , esot g aidām as
sīkas n epatikšanas vai kas ta m līd z īg s .
Sēd os b rīž o s nojauta p ie m e k lē ik vien u
c ilv ē k u . Sapratu, ka m ani v e d noform ēt
atb rīvo ša n as dokum entus, un skumu,
ka neesm u a tv a d ījie s no lik te ņ b ie d rie m .
A tp ak a ļ m ani vairs n ela id a , nom etņu
adm inistrācijas n eg rib p ieļau t in fo rm āci­
jas izvešanu.
C u so vajas stacijā p a p ā rp ild ītu p e r o ­
nu m ani v e d a sp e ciāla is k on vojs — pa
priekšu virsnieks, abās pusēs p a k a ra v ī­
ram ar iero ci. N e v ie n s n ecentās mani
slēpt no ap k ārtējiem , iespējam s, ka C u ­
sovajas stacijā tas ir ikdienišķs skats. A r ī
turpm ākajā c e ļā no apsard zes puses
man tika v e ltīta g ra n d io z a uzm anība,
tā ka b rīž ie m pat ša u b ījo s, vai tiešām
v e d uz atb rīvo ša n u .
R īg a s stacijā ieb raucām 25. d e c e m ­
b rī. Jutos sevišķi saviļņ ots, ka b e id z o t
esm u R īg ā , aiz loga b r īv i staigā c ilv ē k i,
uz Jūrm alu iet e le k tro v ilc ie n i. D ro šīb as
kom itejā nokļuvām vē lā vakarā. Tiku sa­
g a id īts kā pazudušais dēls. Runas —
m ierīg a s, d ra u d z īg a s. Sm aržo p ē c o d e ­
kolona, visap k ārt tīr īb a , m ājīgum s. Bar-
roja d ū š īg i, V e c g a d a vakarā pat tik a
izsniegts p īrā g s , to d e v a visiem ie s lo ­
d zīta jiem .
1986. g a d a 6. ja n v ā r ī mani b ija jā a t­
b rīv o . A tb rīv o š a n a s m irklis, protam s, ir
neaizm irstam s. Pa p a rā d e s d u rv īm mani
iz v e d a kāds augstāks virsnieks. P ie s te i­
dzās māsa, b rīd i ru nājām ies, līd z jau
m inētais virsnieks, tram īg i skatīdam ies
apkārt, m u d in āja mūs ātrāk iet prom .
Tas b ija d ie z g a n kom iski, kaut sa p ro ­
tam i — droši vie n viņ š b a ž ījā s, ka kāds
mani varētu fo to g ra fēt. Tad a rī n e k a v ē ­
jām ies. A r m ašīnu p a v iz in ājām ie s pa
pilsētu un braucām uz m ājām . Jutos kā
p ē c gara, n o g u rd in o ša sapņa. Ik d ien as
ritmā iejutos pam azām .
Biju nolēm is tu rp in āt iesākto — strā­
dāt un ie sp ēju ro b e ž ās d arb o tie s tā lāk ,
p ie ļa u jo t ie s p ē ju , ka agri vai vē lu to m ē r
atkal varu nokļūt nom etnē.
R ežīm s lib e ra liz ē jā s. P ē c n o d ib in ā ­
šanās tika a p c ie tin ā ta g ru p a «H elsinki-
86», taču palaista va ļā . Bija ziņas, ka šur
tu r atlaisti p o litie s lo d z ītie . Piem ēram ,
e b re ju aktīvistu A n a to liju Sčaranski at­
b r īv o ja p rie k š la ic īg i, gan v ē l ve c a jā sti­
lā — «izm eta» ārpu s S a v ie n īb a s , pat
nein fo rm ējot tu v in ie k u s . Taču šis fakts
jau lie c in ā ja par situācijas maiņu.
1986. g a d a b e ig ā s pēkšņi tika a tb rī­
vots bīstam ais n o z ied z n iek s Rožkalns.
K ļu v a skaidrs, ka pārm aiņas ir reālas.
A tb r īv o ja Jan u K irbu, Borisu G re z in u ,
R o la n d u Sila rau p u , G u n ā ru Freim ani.
Tiesa, viņ u statuss b ija visai d iv d o ­
m īg s — it kā ap ž ēlo ti, it kā n e: nek ād as
vainas apziņas no valsts puses, to m ēr
a tb rīvo ti.
Pirm os grup as «H elsinki-86» d o k u ­
m entus uzņēm ām ar sajūsmu, varbūt tie
n e b ija g lu ži p iln īg i, taču neap šau b ām i
p a u d a visas mūsu tautas sāp es un uz­
skatus. C ik atceros, Silarau p s aizb rau ca
uz L ie p ā ju , lai stātos tiešā kontaktā, un
uzreiz iestājās g ru p ā . G ru p a s to re iz ē jā
struktūra (tag ad a r ī R īg a s n o d aļas struk­
tūra) b ija ļoti p ārd o m āta : vien s ir šie
red zam ie sa b ie d ris k ie p ā rstā vji, b e t
otrs — ka šajā g rup ā var iestāties d a u ­
dzi, p u b lisk i neu zrād o t savu p ie d e rīb u
tai.
— K ā d i jums p ē c šiem frim gadiem likās
cilvēki, sa b ie d rīb a kopum ā?
— N eteik šu , ka b ūtu jutis kādas n o ­
p ietnas pārm aiņas. V airum s jo p ro jām
d om āja vien u , d a rīja otru, visi g rib ē ja
iz d z īvo t. B e t pasau lē straujos tem p o s
tu rp in ājās te h n o lo ģ is k a is p ro g ress, ku­
ram šis režīm s vien k ārši nesp ēj tu rēt
līd z i. Inform ācijas ie g u v e s v e id u s nākas
kontrolēt aiz vie n grūtāk, tu rklāt tas pats
v id e o skar c ilv ē k a in tereses, iz k la id ē ­
šanos, tā ir b rīv u cilvē k u inform ācija, ko
n e v ie n a vara un o rg a n iz ā c ija nav tie s īg a
a izlieg t. N o s p rie d ā m , ka šeit varam n o ­
ra u d z ītie s p iln īg ā m ierā, šo d arb u mūsu
vietā p a v e ik s kom erciālās ap rin das.
— Jūs šo b rīd esat «Helsinki-86» Rīgas n o ­
daļas pārstāvis, L N N K d a līb n iek s. M anuprāt,
tieši 1987. gada vasaras «kalen dāra nem ie­
ri» — 14. jūnijs un 23. augusts — kalpoja par
katalizatoru visdažādāko sociālo slāņu tu rp ­
mākajām aktivitātēm , ietekm ēja nākamo sa­
b ied riski politisko organizāciju veidošanos,
iez van īja jaunu laiku Latvijā.
— Ierosin āju m s 14. jū n ijā p iem in ēt
d e p o rtā c iju upurus nāca no L in ard a
G ran tiņ a. Bet tas b ija kaut kas vairāk.
M ē s g rib ē jām p ā rlie c in ā tie s , vai tauta
mums sekos vai nē, va i tautā v ē l s a g la b ā ­
jusies kaut m inim āla p ašap ziņ a, b r īv īb a s
ilgas, drosm e. Tā b ija kā p ā rb a u d e , vai
tauta v ē l ir d z īv a .
Lin ards G ra n tiņ š, M ārtiņ š Bariss un
R aim onds B iten iek s n e ilg i pirm s tam tika
izolēti, taču, p a te ic o tie s gru p as u zb ū ve i,
sagatavošanās darbs no tā n ecieta.
M ē s n ezinājām , kā viss b e ig sie s, b i­
jām g a ta v i a rī arestiem . L ē cie n s tum sā —
tā v a r ap z īm ēt mūsu to re iz ē jā s sajūtas.
T āp ēc dažas d ien a s pirms 14. jū n ija visi
kopā aizgājām uz B rāļu kapiem n o fo ­
to g rafēties,
P ie n ā c a 14. jū n ija p ē c p u sd ie n a . Biju
dom ājis, ka atnāks kādi 50 cilvē k i, un
a r ī tas būs d au d z. Es ap z in ājo s — pat
ja n e v ie n a nebūs, tie ši es esm u tas, ku­
ram jā ie t. Taču, ie ra d ie s Bastejk ain ā, ju ­
tos v i e n ie u ē ji pārsteigts.
Ir m u ļķ īg i skand ināt, ka šī «akcija»
b iju si «R ie tu m u raidstaciju in sp irē ta».
V a i mums 1987. g a d ā b ija ie s p ē ja to
izziņot v ie tē jo s masu inform ācijas lī­
dzek ļo s?
A r ī V D K n e b ija tā īsti g a ta v a šim n o ­
tikum am . V iņ i n eticēja, ka mums iz d o ­
sies realizēt ie c e rē to , p a ļā v ā s , ka tau ta
ir sastindzināta b ailē s . T om ēr katram
g ad īju m am p ie B r īv īb a s p ie m in e k ļa tika
sarīkotas sporta sacīkstes, lai rastu iz­
skaidrojum u, g a d īju m ā , ja tu r p a rā d īto s
cilvē k i.
— U n kur vēl paša B rīv īb a s piem inekļa
«reabilitācijas» kampaņa burtiski dažas d ie ­
nas pirms 14. jūnija! Piem inekļa attēls pēc
daudziem gadiem avīzēs un pirm oreiz t e le ­
vīzijā. Valsts puķes, riteņbraukšanas svēt­
ki . . .
1988. g a d a 14. jū n ijā , R īg ā . 1987. g a d a 23. a u g u sts R īg ā .

61
 — Tom ēr ša u b ījo s, vai tie d a u d z ie
c ilv ē k i nav atnākuši uz riteņbraukšanas
svētkiem . B et, kad re d z ēju , kā viņ i stāv
un raugās apkārt, un it kā kaut ko g a id a ,
ka šie c ilv ē k i nākuši tikai ar v ie n u d o ­
mu — atbalstīt mūs, tas b ija liels sa viļ­
ņojum a un g a n d a rīju m a b rīd is .
«H elsinki-86» p ārstā vji stā v ē ja ar z ie­
d ie m rokās, un uz lentēm p irm o reizi
p ē c k a ra Latvijā b ija rakstīts « D ie v s , s v ē tī
L a tv iju » un «T ē vz e m e i un B r īv īb a i» . K a d
b ija jā ie t p ie p ie m in e k ļa , c ilv ē k i sakļāvās
b līv ā masā aiz «Helsinki-86» p ā rs tā v ­
jiem . Priekšā b ija d au d z p aceltu roku ar
sarkanbaltsarkaniem ziediem . Pirm o reizi
jutos kā savā pilsētā savu d o m u b ie d ru
vid ū .
A tc e rē jo s dažas vecas fo to g rāfijas.
1941. g a d ā , kad sarkanarm ija jau b ija
p rojām un vā c ie š i v ē l tā īsti n e b ija ie n ā ­
kuši, c ilv ē k i sp o n tān i d e v ā s p ie B rīv īb a s
p ie m in e kļa, lū dza D ie v u , a p ra u d ā ja aiz­
vestos, n o sle p k avo to s, pašu Latvijas v a l­
sti. Sie ab i b rīž i b ija savienojam i, sa lī­
d zin ām i. A rī vecas sieviņ as t e i­
ca — ta g a d v a r mirt, nu ir p ie re d z ē ts
tas, ko sirds ilg o jās visus šos gadus.
Sai g ā jie n ā izzu d a p aau d žu atšķirības.
Tām vairs n e b ija nozīm es. Tauta n o d e ­
m onstrēja savu sp ītu un uzskatus, p a rā ­
d īja pasau lei un vispirm s se v , ka nav
salauzta un netic m eliem .
Pirms 23. augusta p resē b ija n eg an ta
kam paņa pret «H elsinki-86». V ie n la i­
kus a rī s p ie d ie n s uz biju šajiem p o lit­
ie slo d z ītajie m , lai viņ i p ē c iesp ējas ātrāk
atstātu Latviju. Daži to iep riekš paši b ija
g rib ē ju ši. Kā v ē lā k te ic a G un ārs A stra —
viņš n e vē la s atstāt Latviju, b e t, ja viņam
liktu iz vē lē tie s : vai nu cietum s, kas n o ­
zīm ē lēnu un pūstošu fizisku b o jā e ju ,
vai trim d a, tad viņš, protam s, d o to s trim ­
dā. Tā a rī šie aizb ra u cēji uzskatīja, ka
šeit savu ir p a d a rīju ši. Jo mēs dom ājām ,
ka p ē c dažiem m ēn ešiem biju šos p o lit­
ie s lo d z īto s atkal ņems ciet. Turklāt n e ­
p ārp ro tam i tika pateikts, ka viņ u d ro š īb u
te n e vie n s vairs n egarantē.
Pa r 23. augustu dom as d a lījā s . Daļa
uzskatīja, ka n e va ja g izaicināt likteni,
ka iesāktais jā tu rp in a ārē ji m azāk re d z a ­
mās form ās, ka atkārtojum s nav v a ja ­
d z īg s . Taču 14. jūn ijs b ija p ārsteid zis
igauņus un lietu viešu s. D abiski, ka at­
b alstījām kaimiņus.
Sajā d ie n ā «H elsinki-86» ak tīvā k ie
p ārstā vji faktiski tika izolēti. G ru p a b ija
p aziņ o ju si, ka ziedus ies nolikt p ē c p u s ­
d ie n ā . Taču rīta p u sē n ezinājām , ko d a ­
rīt, b ijām stingri b rīd in ā ti, ka tiksim a iz ­
tu rēti. Daži g rib ē ja likt ziedus tū līt, ka­
m ēr varas ie stād es v ē l atļauj. G a lu galā
visi nolēm ām iet p ared zēta jā laikā. Tur­
pat Pa d o m ju b u lv ā ra m ājā d z īv o ja Gin-
te ru ģ im e n e , tu r arī c ilvēk i n o g a id īja .
M ā ja tik a ielen k ta, k āp n ēs sabru ka V D K
d a rb in ie k i un m ilicijas form ās tērp tas
person as, n e v ie n u n e la id a ne iekšā, ne
ārā, d z īv o k li n o b lo ķ ē ja . Lai paziņ otu
par n o tie k o šo , c ilv ē k i uz p a la g a uzrak­
stīja «Seit ie s lo d z īta H elsinku g ru p a» un
izkāra pa lo g u . U z rau d z ītāju s tas satra­
cin āja tik lie lā m ērā, ka d z īv o k ļa d urvis
tika m e ž o n īg i dau zītas, sp ā rd ītas, līd z
«2
uzlauztas. A p ie š a n ā s b ija ļoti rupja, uz
R ožk aln a jautājum u, va i viņi apzinās,
ko viņi dara, ka viņ i p ārkāpj K o n s titū ­
cijas norm as, sekoja a tb ild e : да, м ы
з н а е м , ну и что? P iln īg a visa tļa u tīb a.
C ilvē k u s sabāza m ašīnās un a iz v e d a uz
G a lv e n o m ilicijas p ā rv a ld i.
Pa to laiku uz p iem in ek li p lū d a a iz ­
v ie n va irā k un va irāk cilvē k u . T ālāko
visi zina, sek oja b ru tā la izrēķin āšanās.
Dažas d etaļas p ar tēm u « v a ra un c il­
vēk s». B ie d in ā š a n a i b ija izsauktas u g u n s­
d z ē s ē ju m ašīnas. U g u n s d z ē s ē ji v irz īja
šļūtenes uz autobusiem , kas la id a iz p lū ­
d e s gā zes, jo b ija ie sp aid s, ka tie d e g .
U n , g o d s kam g o d s, kad sekoja p a v ē le
laist putas virsū c ilvē k ie m , n evis a u to ­
busiem , u g u n sd z ē sē ji atteicās to d arīt.
Z inām i p ā rd z īv o ju m i, es p ie ļa u ju , b ija
a rī vien am otram autobusu šoferim.
— Kādi b ija un ir jūsu uzskati p a r Latvijas
o ficiā lo in teliģenci?
— Pa šre iz ē jai latviešu in te liģ e n c e i
nav tā d as īstas ģ enētiskas saiknes ar
ie p rie k šē jo in te liģ e n c e s p aa u d zi, kuras
lie lā k ā d aļa 1944. g a d ā d e v ā s svešum ā,
b e t atlikusī g ā ja b o jā S ib īrijā . In t e li­
ģ e n c e s stāvoklis — d z īv e laikm eta d ik ­
tētā situ ācijā — ir sevišķi neapskaužam s.
U n to m ē r . . .
B ijušo lielā m ērā va rē tu raksturot d ie z ­
gan īs i — klusēšana, p iekriša n a, « n o ­
d e v a s c ariem » — iz d z īvo ša n a . Tom ēr
mēs sekojām katrai rin d iņ ai, m e d ījā m
zem tekstus, līd z īb a s , lai gūtu a p lie c i­
nājum u, ka vism az s e v ī šis c ilvē k s ir p a ­
tiess. A tc e ro s , 14. jū n ijā re d z ē ju dažus
aktierus. B ija a r ī M avrik s V ulfso n s, tie sa ,
ta d v ē l o p o n e n ta lom ā. Tautā pazīstam u
c ilvē k u k lātb ū tn e ie p rie c in ā ja . M ilz īg s
uzm undrinājum s pirms 23. augusta b ija
«Literatū ras un M ā k sla s» numurs ar pilnu
B rīv īb a s p ie m in e k ļa attēlu uz vāka, a r ī
satura ziņā nep ārp rotam s. Tad es sa­
pratu, — jā, a rī viņi ir p ie slē g u šie s . 23.
augustā p ie p ie m in e k ļa b ija m ūziķi, ak­
tieri, žurnālisti. C ilv ē k i, to, protam s,
ie v ē ro ja , un tas sp ē cin āja , ra d īja k o p īb a s
sajūtu.
— Kāds, jūsuprāt, ir vai kādam jā b ū t Lat­
vijas pašreizējam statusam? Vai iespējams at­
gūt Latvijas valstiskumu «garīgās a tb rīvo ša ­
nās cīņās», kādi ce ļi ejam i un vai jums liekas,
ka b rīv a un neatkarīga Latvija (š ī jēd z ien a
neap traip ītā no zīm ē) iespējam a kā d rīz a
realitāte?
— V ē l pirms 5— 6 g a d iem es dom āju,
ka gluži v ie n a lg a , kādā ceļā mēs a tg ū s­
tam Latvijas valstiskum u. T ag ad esm u
ie p az in ies ar starptautisko tie s īb u n or­
mām un likum iem , tā p ē c uzskatu, ka
k lieg ša n a p a r Latvijas n e a tk a rīb u vairs
nav tik sv a rīg a , d rīz āk jāiz strād ā tiesisks
tās rea lizācijas plāns.
C ilv ē k i, kas aģ itē par Latvijas izstāša­
nos no P S R S , stipri kļū dās. L a tv ija nekad
nav iestājusies P S R S , un ja mēs prasām
izstāšanos, ta d iestāšanos P S R S au to m ā­
tiski atzīstam p a r liku m īgu . Ja vien ā b r ī ­
d ī m ēs runājam par o k u p āciju , b e t otrā
to noklusējam , ta d ja u n o L atviju atkal
m ēģinām celt uz m eliem .
Jāb ū t stingrai un nelok ām ai p ā r lie c ī­
b a i: L atv ija 1940. g a d ā ir o k u p ē ta : K r ie ­
vijas ta g a d ē ja i v a ld īb a i, kas, protam s,
nav tie š i va in o jam a notikušajā, to m ē r j ā ­
atzīst iz d arīta is noziegu m s. Ja tā p a tie ­
šām g rib kļūt par c iv iliz ē tā s p asau les
sastāvdaļu, tai jā la b o iz d arītā s kļūdas.
V isp irm s šai varai se v i jā n o sa u c par o k u ­
p ācijas varu un Latvijai, L ie tu v a i, Ig a u ­
nijai jā p ie š ķ ir o k u p ētu te rito riju statuss.
Stāvoklis, protam s, ir sa re žģ īts, mūsu
eko nom ikas ir cieši saistītas, p are izā k ,
m āk slīg i atk arīgas v ie n a no otras, te ir
P S R S p ilso ņ i, dažos m ēnešos n av ie s p ē ­
jam s visu m ain īt. Tas jā d a ra p ak ā p e n isk i,
m ie rīg i, sa d a rb īb ā ar o k u p ācijas varu.
Pat esošais stāvoklis var sa g la b ātie s
d ie z g a n ilg i, tikai ta d ilu zo rie a p z īm ē ­
jum i Latvijas P S R (tāp at IP S R un L P S R )
jān o m a in a ar faktiskajiem — o k u p ācijas
p ā rv a ld i, kura mums var atļaut m aksi­
mālu p a š p ā rv a ld i. U n p ē c tam , p iln īg ā
saskaņā ar A N O , starptautisko n o v ē ro ­
tāju k lātbū tn ē p ak ā p en isk ā c e ļā , n e a iz ­
va in o jo t P S R S pilsoņus, mēs varam veik t
ok u p ācijas p ā rv a ld e s d em o n tāžu , n o ­
m ainot to ar n eatk a rīg ās Latvijas valsts
o rg ān iem . L īd z īg s p ro ce ss notika Ro-
d ēz ijā , ta g a d ē jā Z im b a b v ē un N am ībi-
jā, tas iespējam s a rī šeit. Tas ir v ie n ī­
gais ceļš, kā iz va irītie s no m eliem . P S R S
v a ld īb a ar v ie n u rā vie n u atrisinātu d ip ­
lom ātiskās n e ē rtīb a s , kas n e m itīg i rodas,
pastāvot d ivām Latvijām .
G o rb a č o v s aicin a nosaukt lietas to
īstajos vā rd o s. Bet vai visa p a tie s īb a ir
v a ja d z īg a ? Ja kāda p atie s īb a s d aļa tiks
slēpta, agri vai v ē lu tā atsauksies mums
par sliktu. M ē s jau neprasām neko v a i­
rāk p ar to, kas mums p ienākas. Turklāt
*■ eko nom iskā ziņā p atiesi su ve rē n as B a l­
tijas valstis K r ie v ija i b ūtu d a u d z iz d e v ī­
gākas nekā noslauktas rep u b lik as. M ē s
strādāsim lab i tikai tad , kad būsim sa v­
starpēji b rīv i, tad uzplauks nāciju ta ­
lanti. Som ijas p iem ērs. V a i tiešām nav
n e v ie n a ekonom ista, kas iz d arītu reālu s
ap rēķin us, uz kuriem zinām ā m ērā v a ­
rētu b a lstīt K rie v ija s ārp o litik u ? A r ī pašu
K rie v iju taču v a ja d z ē tu pakļaut c iv ili­
zācijai.
P ie n ā c is laiks taktisku apsvērum u d ē ļ
vairs n e ie la istie s arī sīkos m elos, jāsaka
tas, ko patiešām g ribam . C itā d i p asau lei
par mums var rasties d īv a in s priekšstats.
« V e s e līg ie sp ēk i», m azākā ļaunum a
p rin cip a p ie k ritē ji, kas s a b ie d rīb ā n ereti
ieņem redzam u stāvo kli, parasti n o rād a
uz otru c e ļu — t. i., S a v ie n īb a s līg u m a
p iln v e id o ša n a , n eiz virz o t o k u p ācijas
faktu kā izejas punktu p ro b lē m u atrisi­
nāšanai. Lai viņ i rīko jas atbilstoši saviem
uzskatiem , tikai tā d ā g a d īju m ā n e v a ja ­
dzētu aizmirst p ie b ilst v ie n u teik u m u :
tā jā d a ra tikai tā p ē c , ka P S R S v a ld īb a
n e p ie k rīt Baltijas valstu p atiesai n eatka­
rīb ai, un šis kom prom iss ir v ie n īg a is re ā ­
lais solis, ko p ašre iz ējā situ ācijā ie s p ē ­
jam s izdarīt. Bez šī p ask aid ro ju m a atkal
to p jau n i m eli, turklāt pašu sp ēkiem , un
tā ir uzspiesta s a v ie n īb a , kurā mēs n e ­
apšau bām i n o sp ēlēja m visas savu in te ­
rešu kārtis.
In te rv ē ja RUDĪTE K A L P IŅ A
1989. g a d a a p r īlis — m aijs
 1988. g a d a 14. jū n ijs. P ē c ilg ie m g a d ie m 1987. g a d a jū n ijā , Brā |u k a p o s. L ē c ie n s tum sā 1987. g a d a 14. jū n ijā , B a s te jk a ln ā . M a v r ik s
ca u ri R īg a i p l ī v o s a rk a n b a lts a rk a n a is k a ro g s. To v ē l p rie k š ā . N o k re is ā s: R o la n d s S ila ra u p s , B o riss V u lfs o n s un g ru p a s « H e lsin k i- 8 6 » p ā rs tā v is H e i­
nes K o n s ta n tīn s P u p u rs, to la ik L V U stud ents. G r e z in s , Jā n is V ē v e r is , L in a rd s G r a n tiņ š , Ja n s nis Lām a.
K ir b a , Jā n is R o ž k aln s.

> iг: -- 1о0

im
■č Л, <
i>a>
.г с
,s а о I
'I c i » "
■-»■g 5
0 .=•I ш
Z t Е «*
.« • О Q.
йS ш =
>
-S я-
<0 <0 -
ггс
> £ С
< Üj S
1987. g a d a jū lijs, R īg a s sta cija. R o la n d s S ila ­
^ “ Е "О ra u p s atstāj P S R S te rito riju .
— С 0 с
— - I— лз
а| ö
« ..а “
"О ’J2 »- I ui

01 '»О1ГС
■^ с -*
г» N л
S-S^S-“
— I® С - * m
i ï * E
<йо!»

N o lab ās — Jā n is R o ž k a ln s p ē c a tb rīv o š a n a s
R īg a s sta cijā 1987. g a d a sākum ā.

1988. g a d a 23. a u g u sts, R īg a . «H e lsin k i- 8 6 »

R īg a s n o d a ļa un cie m iņ i no A rm ē n ija s .
 I NTER VIJA
AR LA TVIJA S PSR VALSTS DROŠĪBAS
KO M ITEJA S PRIEKŠSĒDĒTAJU S TA Ņ ISLA V U ZU K U LI
— I e s ā k u m a v arbūt p astāstiet n e d a u d z
par sevi.
F.sniu dzim is R īg ā , strā d n iek a ģimene.
Līd z ka ra sāku m am pabeidzu četra s klases.
No 1941. līdz 1946. g ad am atrad o s e v a k u ā ­
cijā N o vo sib irsk a s un Tom skas a p g ab alo s,
kur tu rp in ā ju m ācīb ās p am atsko lā. Pēc a t ­
g rieša n a s pabeidzu vid ussko lu un 1954. g a ­
da L V U Ju rid is k o fa k u ltā ti. Ja u strā d ājo t
V a ls ts dro šības kom itejā, gadu m ācījo s Ļe-
ņ in g ra d ā sp e ciāla jā skola un v ē lā k vēl d ivus
gad us M a s k a v a . P ēc sk o las b eigšan as biju
ilgstošā ko m an dēju m ā ārzem ēs. Repu b lika
atgriezos tik a i 60. gad u beigas. T u rp in ā ju
dienestu L P S R V D K ka noda|as un d a ļa s
priekšnieks. 1984. gada m a ijā tik u nozīm ēts
par p riekšsēd ētāju . T ā d ē jā d i m ana d arb īb a
šajā a m atā s a k rita ar pārbūves procesa s a ­
kumu va lstī.
— Kādi pa šlaik ir V alsts d rošības k o m i ­
tejas u z d e v u m i — g a n stratēģiskie, gan
ta ktiskie? Ja n a v n o slē p u m s, a p m ē r a m cik
cilvēku strā d ā k o m ite jā , ar ko n o d a rb o ­
ja s?
— V D K g a lv e n ie uzdevum i, ap tverot gan
stratēģisko s, gan tak tisk o s, īsi fo rm u lē ja m i
šadi:
— atm asko t k a p itā listisk o v a ls tu iz lū k ­
dienestu g ra u jo šo d arb īb u , ka a ri pretpa-
dom ju g a rā ek stre m istisk i noskaņoto p ilso ­
ņu n a id īg ā s a k cija s , kas vērstas uz p a s tā v o ­
šas ie k ā rtās g ra u ša n u un likvid ēšan u ,
nodrošināt m ilitā ro un va ls ts n oslēpu­
mu, tai skaitā zin ātn es un teh nikas jom ā,
s a g la b ā ša n u ,
— kopīgi a r ro b ežapsard zības karasp ēk a
vien ībām nodrošināt m usu va lsts robežu ne­
aiz sk a ra m īb u ,
c īn īties pret tero rism u, d iv e rs ijām ,
ko n trab and u un citiem noziegum iem a t ­
bilstoši V D K kompetencei,
- s a v la ic īg i a tk lā t un novērst cēloņus,
kas v a r izsaukt ā rk ā rtē ju s notikum us d zelz­
ceļa, a v iā c ija s , jū ra s tra n sp o rtā (k a ta s tr o ­
fas, a v a r ija s , kuģu n o lau p īšan as, kam v a r
būt sm ag a s sekas, tai sk a itā cilvēk u u p u ri).
Pie m ē ra m . D a ž u s g a d u s atp a k a ļ V D K
saņēm a in fo rm ā ciju p ar to, ka R īg a s lidostā
viena no p asažieru lid m a šīn am a tro d a s s p ri­
dzeklis. T o b rīd pasažieri ja u a tra d ā s lid m a ­
šīnā un g a ta v o jā s izlidot. Steid z a m i n ācās
atcelt reisu, evaku ēt cilvēk u s, rū p īgi p ā rb a u ­
dīt lid m a šīn u un ta ja iekrau to b agāžu . T ik a
veikti a ri o p e ra tīv ā s m eklēšanas pasākum i.
Ta ka in fo rm ā ciju saņ ēm ām pa telefonu un
z v a n ītā js , spriežot pēc balss, — b ija ja u n s
cilvēk s, ra d ā s ve rsija , ka viņ a nodom s ir iz­
jokot kādu paziņu no p asažieriem . V ē lā k v e r ­
sija a p stip rin ā jā s . V a ru tikai piezīm ēt, ka
tādu «jo k u » re zu ltā tā tiek no darīti m a te riā ­
lie zau d ēju m i un psihiski tra u m ēti cilvēki.
T a jā pašā laik ā iepriekš n eva r paredzēt, cik
atb ilsto ša patiesīb ai v a r būt šāda in fo rm ā ­
c ija , tāpēc m ūsu p ienākum s k a trā g a d īju m ā
rū p īgi fak tu s p ā rb au d īt. S a k a rā a r n o d a rī­
tajiem m a te riā la jie m zaudējum iem un lid o ­
ju m a d ez o rg an izāciju minēto « jo k d a ri»
sauca pie k rim in ā la tb ild īb a s p ar ļa u n p rā tī­
gu h u lig ān ism u . So d a m ers — b rīv īb a s a t ­
ņem šana uz trim gadiem , tom ēr, ņemot vē rā
va in īg ā A le k s a n d ra B ru k a (dz. 1970. g.,
P T S a u d z ēk ņ a ) vecum u, ta izpilde tika a t ­
likta uz diviem gadiem . C ik zinām , v ē lā k
šis ja u n ie tis sa u k ts pie atb ild īb as par citu
noziegum u izd arīšan u .
64
1987. gad ā V D K , vēl noziegum a s a g a t a ­
vo šan as sta d ijā , no vērsa m ē ģ in ā ju m u ar
bru ņo tu spēku sa g rā b t « K o m ē ta s» tipa ā t r ­
g a ita s jū r a s ku ģi, a r k u ru cilvēku g ru p a
grib ēja bēgt uz ārzem ēm . T ika a p d rau d ēta
pasažieru ve selīb a un d zīvīb a, v a rē ja iet
bojā kuģis.
K o p īg i a.r m u itas darb iniekiem tra n z īta
k ra v ā tik a a tk la ta k o n tra b a n d a — 1200 kg
h ašiša 22 m iljo n u d o lāru vē rtīb ā . M a t e r iā ­
lus n odevām In te rp o lam , lai ārzem ēs a tm a s ­
kotu sta rp ta u tisk o s n ark o tik u tirg o tā ju s.
P a šre iz ē jo s ap stākļo s a k tu ā ls kļūst tād s
va ls ts noziegum a veids kā sta rp n a c io n ā lā
naid a k u rin ā ša n a. N e a trisin ā tie sta rp n a c io ­
nālo attiecību ja u tā ju m i atsevišķu ekstrē-
m istiski noskaņotu personu o rg a n iz a to ris ­
kas d arb īb a s re zu ltā tā izsau ca sa b ied risk ās
k ā rtīb a s tra u c ē ju m u s, n evē la m as s a d u r ­
sm es dažādos P S R S reģionos un iz ra is īja
sm ag a s sekas. A k tu ā ls V D K u zd evum s ir
s a v la ic īg i a tk lā t un inform ēt v a ld īb u , p a r ­
tija s un sa b ie d risk ā s o rg a n iz ā c ija s par
briestošajiem kon fliktiem , lai cēloņus va rē tu
n ovērst politiskiem līdzekļiem .
P la š ā k a i sa b ie d rīb a i m az zinām s, ka ja u
kopš P S K P X X kongresa V D K veic lielu
d arb u a g rā k nepam atoti sodītu pilsoņu re a ­
b ilitā c ijā . Se v iš ķ i ak tivizējies šis darbs pē­
dējos gados, tom ēr jā a tz ls t, ka virz ā s uz
priekšu lēni, kaut a ri ne m ūsu v a in a s dēļ.
G rib ētos a tg ā d in a t. ka pilsoņiem ja u tā ju m o s
par viņu va i rad in ieku re a b ilitā c iju sa k a rā ar
nepam atotu sodām ību nepieciešam s griezties
a r iesniegum u L a t v ija s P S R P ro k u ra tū rā ,
ku ra šos iesniegum us izskata, un gad īj umos,
kad nepieciešam a rū p īg ā k a pārbaude, no­
sūta m a te riā lu s uz V D K . Pēc tam tie tiek
p ā rsū tīti uz tiesu, kur ja u tā ju m u izšķir pēc
būtības.
G rib u u zsvērt, ka V D K m ērķis ir nevis so­
dīt cilvēk u , bet nepieļaut v a ls ts noziegum u
iz d a rīš a n u , n ovērst tos sta d ijā , kad persona
vēl tik ai g a ta v o ja s to izd arīt. Ja u m inēju
par s a v la ic īg i novērsto ku ģa «K o m ē ta » b ru ­
ņotās s a g rā b ša n a s g a ta v o šan u . Tā kā šis
noziegum s tika n o vērsts ja u g a ta v o š a n a s
sta d ija , p ersonas, kas to iz d a rīja , netika
sa u k ta s pie k rim in ā la tb ild īb a s , bet stin g ri
b rīd in ā ta s.
R u n ājo t p ar V D K d arb in ieku sk a itlisk o
sa stā vu un ņemot vērā m ūsu iestādes spe­
cifiku, v a ru pateikt, ka par to tiks info rm ēta
a ttiecīg a L a t v ija s P S R A u g s tā k a s Pado m es
kom iteja v a i ko m isija, k u ra sask aņ ā a r re ­
p u b lik as K o n s titū c iju acīm red zo t tiks iz ve i­
dota. P ro ta m s , ja ko m isija to uzskatīs par
nepieciešam u.
V a ir a k ā r t esmu d zird ējis rad io un te le ­
v īz ija s p ā rra id ē s, it kā L a t v ijā 40. un 41. g a ­
da a r ī esot d a rb o ju šā s bēdīgi sla v e n a s « ā r ­
k ā rtē jā s tro ik a s», kas lēm a cilvēk u likteņus
tiesas vietā. A p g a lv o ju , ka pie m um s tād a s
n a v d a rb o ju šā s, kaut a ri atsevišķu L a t v ija s
ied zīvo tāju likteni līdz 53. g ad am izlēm a
tā sa u ca m ā s «se višķā s apspriedes»,
— A r ko « se v iš ķā s ap sp r ie d e s» a tšķ iras
no «troikām»?
— « S e v iš ķ ā s apspriedes» pieņēma lēm u ­
mu. «T ro ik ā m » nekada lēm um a nebija. P i r ­
m a jā s d a rb o jā s ju ris ti, o tra jā s p a ra sti p ie­
d a lījā s p ā rstā v is no a p g ab a la p a rtija s ko­
m itejas (p irm a is s e k re tā rs ), p ro ku ro rs un
čekas priekšnieks.
— J ū s u d o m a s par L a tv ija s suv e renitā ti
un ari par d a u d z a j ā m n e fo r m ā l a jā m o r g a ­
nizācijām ? — Tauta s fronti, In terfron ti,
Vides k lu b u , L N N K .
— U z sk a tu , ka pēc p a stāvo šās P S R S un
L a t v ija s P S R k o n stitū cija s repu b lik as s u v e ­
renitāte p ra k tisk i ir tik a i d e k la rā c ija , kas
reāli un visp u sīg i vēl n av n o drošin āta. P i l ­
nībā a tb alstu A n a to lija G o rb u n o v a P S R S
T a u ta s deputātu kongresā izteiktos p riek š­
liku m u s p ar izm aiņ ām k o n stitū cijā, lai p a ­
p lašin ātu repu b liku su ve ren itā ti. T a s no­
zīmē atg rie ša n o s pie ļeņ in isk ajiem fed erāU s­
ma principiem . S a v ie n īb a i jā b ū t su verēnu
so ciālistisko repu b liku b rīv p rā tīg a i fe d e rā ­
cija i, k u ra v a rē tu b alstīties uz Sa v ie n īb a s
līg u m a p am ata. C eru , ka lēm um i š a jā j a u ­
tāju m ā tiks pieņemti ja u tu v ā k a jā L P S R
A u g s tā k ā s P a d o m es sesijā.
P a r attieksm i pret sa b ie d ris k a jā m o r g a ­
n iz ācijām . A tb a lstu visu s tos spēkus, kas
veicin a p ā rk ā rto ša n o s, d e m o k rātija s un
a tk lā tu m a p a p la šin ā ša n u . M u m s ir daudz
n eatrisin ātu problēm u. S a b ie d risk ā s o r g a ­
niz ā cija s pam ato ti pievērš u zm an ību ekono­
m ikai un ek o lo ģ ija i, sasāp ēju šiem s ta rp n a ­
cionālo attiecību, va lo d u , k u ltū ra s un citiem
ja u tā ju m ie m , nepieciešam ībai pilnveidot li­
kum došanu, lai izveidotu tiešām tiesisku
va lsti. Diem žēl v a irā k ā s s a b ie d ris k a jā s o r ­
g a n iz ā c ijā s ir a r i p ā rā k ra d ik ā li noskaņoti
elem enti, k u ru d a rb īb a reizēm izsauc n ep a ­
m atotu un n e v a ja d z īg u p olitiskās situ ā c i­
ja s sa a sin āšan o s, v a r izprovocēt sad u rsm es
ar sm ag ā m sekām . P a r L N N K . . . U z s k a tu ,
ka šī kustība ir re alitā te, ar kuru jā rē ķ in ā s.
Jā ņ e m vē rā , ka šīs ku stīb as 2. kongress d a ­
ļēji p ā rs k a tīja p ro g ra m m as, sta tū tu un a t ­
sevišķu rezolūciju fo rm u lē ju m u s atbilstoši
re p u b lik as K o n s titū c ija i un s ta rp ta u tis k a ­
jiem Ilgum iem . K a d ša jā kongresā pieņem ­
tie dokum enti tiks o ficiā li nodoti a tk lā tīb a i,
repu b lik as A P izlem s ja u tā ju m u p ar L N N K
tu rp m āko darb īb u . C e ru , ka a u g u stā , kad
iznāks ž u rn ā ls, a rī šis ja u tā ju m s ja u būs
a trisin ā ts.
— Kā p ā rk ā r t o š a n ā s attiecas u z VDK?
Ko tas nozīm ē, k ā to sa p r a st un kā tā re a­
lizējas praksē?
— K ā visās m ūsu dzīves sfērās, a rī V D K
norit p ā rk ā rto ša n ā s. M u m s ir ja u n a pie­
eja un n o vērtēju m s visā v a ls ti un republikā
notiekošajiem m asu p o litiz ācija s procesiem
d e m o k ratiz ā c ijas un a tk lā tu m a a ttīstīb a s
rezu ltātā. P ā rk ā rto š a n ā s izvirza V D K j a u ­
nu, sv a rīg u uzdevum u — aiz stā vēt šo p ro ­
cesu. V ien s no s v a rīg ā k a jie m ja u tā ju m ie m
p ašlaik ir p rasību p a a u g stin ā ša n a pret ko­
m itejas kad riem . E s te d om āju m ūsu d a r ­
binieku m āku strā d ā t ja u n o s ap stākļos,
ja u n ā politiskā, tik u m isk a gaisotnē, kas
veid o jas sa b ied rīb ā. C en šam ies p anākt, lai
darbinieki iem ācītos atteikties no stereo ti­
piem do m āšan ā. Se v iš ķ i s v a rīg i ir p a stā ­
v īg i celt pro fesio nālism u , kompetences un
tiesiskās k u ltū ra s līm eni, katego riski ievē­
rot lik u m a p rasības. P ēd ē jo s gad o s p a p la ­
šinās V D K sa d a rb īb a a r d arb a ko lektīviem ,
sa b ie d risk ajām o rg a n iz ā c ijā m un m asu in ­
fo rm ā cija s līdzekļiem . A k tīv i veicin ām a t k lā ­
tumu m ūsu d arb a ja u tā ju m o s un to atsp o ­
gu ļo jum u presē, rad io , te le vīz ijā . Diem žēl
d ažkārt presē p a rā d ā s n ep ārb au d īti m a te­
riāli. S v a r īg i, lai tau ta zinātu un sa p ra stu ,
pret ko un kāpēc c īn ās V D K d arb in iek i, ne­
pieciešam ības g a d īju m o s pat riskējot ar
savu dzīvīb u. Š a jā sa k a rīb ā v a ru pateikt,
ka kom itejā ir izveidota speciāla gru p a s a ­
d arb īb ai a r m asu in fo rm ā c ija s līdzekļiem .
— Vai j ū s u rīcībā ir inform ācija par r e ā ­
liem m ē ģ i n ā ju m ie m a p d ra u d ē t p ā rb ū v i un
de m o k r a tiz ā c iju L atv ijā ? Ko dara vai, iespē­
j a m s , ja u d a rījusi V D K , lai n e k a s t a m l ī ­
d z ī g s nen otiktu?
— P ā rk ā rto š a n ā s process ir n ea tg rie ze­
nisks un vē stu risk i o b jektīvs. Tom ēr mēs
n ed rīkstam aizm irst, ka ir cilvēk i, ku ri cen ­
šas šo procesu traucēt.
Lū k , piemērs. P a g ā ju š ā gada jū n ijā pēc
radošo savien īb u plēnum a un 14. jū n ija m ī­
tiņ a v a irā k u repu b lik as la ik ra k stu re d a k ­
cija s saņēm a krievu va lo d ā m a šīn ra k stā
ra k stīta s lap iņ a s ar a tk lā tiem aicin āju m ie m
uz bruņotu cīņu pret p adom ju v a ru . Tās b ija
p a ra k s tīju š i ano n īm i « R īg a s patrioti». S v a ­
rīg i atzīm ēt, ka šie dokum enti p a rā d ījā s
L K P C K plēnum a p rie k šva k a rā un to m ē r­
ķis acīm redzot b ija ietekm ēt p lēnum a gaitu
un lēm um us. N ed au d z v ē lā k šādi dokum enti
tik a izp la tīti ja u In terfro n tes vā rd ā . P a r m i­
nētā ano n īm ā dokum enta, kurš m u sin āja
uz n acion ālo naidu un sēja nesaticību sta rp
L a t v ijā d z īvo jo šajā m tau tām , iz p la tīšan u
L P S R P ro k u ra tū ra iero sin āja k rim in ā llie tu .
Apzinoties tā b īstam īb u un politisko rezo­
nansi, V D K d arb in ieki a k tīv i veica o p e ra ­
tīv o m eklēšanu. L ie la ap jom a d arb a re z u l­
tā tā n o sk a id ro jās, ka minēto dokum entu
au to rs un iz p ild ītā js , pēc visām p a z ī­
mēm, ir la ik ra k s ta « U č ite |s k a ja gazeta»
korespondents B a lt ija s repu b lik ās V . Kur-
m ajevs. R ū p īg i p ā rb a u d ījā m , vai viņ am n av
dom ubiedru un vai šo darbību n av veikusi
o rgan izēta personu gru p a. Kad b ijā m p ā rlie ­
cin āju šies, ka V . K u rm a je v s to veicis vien s
pats, V D K sa vāk to s m a teriā lu s šī gad a j a n ­
v ā rī nodeva repu b likas P ro k u ra tū ra i, k u ra
veica tā lā k o k rim in ā llie ta s izm eklēšanu.
K ā man zinām s, šī g ad a 8. jū n ijā p ilso ­
nim V . K u rm a je v a m celta apsūdzība nozie­
gum a iz d a rīšan ā , kas paredzēta L a t v ija s
P S R K rim in ā lk o d e k sa 69. pantā. P a r m u s i­
nāšanu uz n acion ālu naidu.
— A stra , D o r o ņ in a - L a sm a n e , Cālītis,
Ziemelis, Freimanis, Vēveris, R o žk a ln s ,
G rantiņš, Sila raup s. Vēl nesen šie un citi cil­
vēki lika tiesāti kā disidenti un spiegi. Kā
j ū s to vērtējat no šodienas pozīcijām?
— M in ē tā s personas, kas tika sa u k ta s pie
k rim in ā la tb ild īb a s so d īja nevis kā d isid en ­
tus, t. i., «citā d i d o m ājošus», bet gan sa k a rā
ar konkrētiem faktiem viņu d arbībā, ie vē ro ­
jot tai laik ā pastāvošo likum došanu. Š īs
lietas tika izsk a tīta s a tk lā tā s repu b likas
A u g s tā k ā s tiesas sēdēs. Tiesa a r ī noteica
soda mēru.
K ā ja u iepriekš m inēju, V D K un tas d a r ­
binieku attieksm e pret šīm lietām m ainās
atbilstoši izm aiņām sa b ied rīb as v ē rtē ju m ā ,
ku ra re z u ltā tā p atlab an tiek p ā rsk a tīta k r i­
m in ālā lik u m d o šan a. A p sp rie ša n a i ja u p u b ­
licēts k rim in ā lā s lik u m d o šan as pam atu p ro ­
jekts. G a ta v o liku m u a rī par va ls ts drošību,
ku rš noteiks V D K statu su un vietu m ūsu
sab ied rīb ā. Tom ēr, lai ru n ātu konkrēti par
m inētajiem cilvēkiem , jā iz s k a ta k a tra lieta
atsevišķi. Te n e va r tā . . . visus kopā . . . Šie
cilvēki v a i viņu p iederīgie v a r vien īg i liku m ā
p ared z ētajā k ā rtīb ā griezties P ro k u ra tū rā ,
lai tu r tiktu izsk atīts ja u tā ju m s p ar viņu
re ab ilitāciju .
■u- Vēl pirm s dažiem g a d ie m g a n s a r k a n ­
ba lts a rk a n a is karogs, k as ta g a d pilnībā
reabilitēts, g a n d a u d z i literārie darbi, kas
ta g a d publicēti, gan t ā d a s s a r u n a s k u l u ā ­
ros, k u ra s ta g a d p u b liski atkaujas pat vis-
a u g s t ā k s t ā v o š ie p a rtija s darbinieki, varēja
no v est un n o v ed a c ilv ēk u s u z a p s ū d z ē to
sola. Kā j ū s vērtējat šo kraso situācijas
m a iņ u? Kā to vērtē j ū s u darbinieki, k a s
ta jā laikā centīgi pildīja s a v u s p i e n ā k u m u s ?
Viņi vairs n e strā d ā VDK?
— S a s k a ņ ā ar līdz šim p astāvošo lik u m ­
došanu tiešām tika sodīti atsevišķ i pilsoņi,
k uri veica a rī tād a s d arb īb a s kā s a rk a n b a lt­
s a rk a n o karo gu iz k ā rša n a sab ie d riskā s v ie ­
tās, rz g a ta vo ja, g la b ā ja iz p la tīš a n a s n o lū ­
kos un iz p la tīja P a d o m ju v a ls ti un sab ied ­
risko iekārtu apm elojošu lite ra tū ru . T ā d u
personu d arb īb u vē rtē ja un sodu noteica
tiesas o rg ā n i, pam ato jo ties uz L a t v ija s P S R
K rim in ā lk o d e k sa 65. pantu (p re tp ad o m ju
a ģ itā c ija un p ro p a g a n d a ). S a k a r ā a r dem o­
k ra tiz ā c ija s un a tk lā tīb a s procesu m ūsu
v a ls tī, tiesiskas v a ls ts celtniecību, tiek p ā r ­
sk a tīta k rim in ā lā liku m d o šan a, par ko es
ja u m inēju. T a i skaitā tiek p ā rsk a tīta a rī
liku m d o šan a par va ls ts noziegum iem . S a ­
sk aņ ā ar P S R S A u g s tā k ā s P a d o m es P r e z i­
d ija 1989. g ad a 8. a p rīļa dekrētu ir veik tas
izm aiņ as liku m ā par k rim in ā la tb ild īb u par
v a ls ts noziegum iem un līdz ar to a rī m inētā
L a t v ija s P S R K rim in ā lk o d e k sa 65. pants
ir atcelts. Jā p ie z īm ē , ka pēdējos gados m ūsu
rep u b lik ā neviena persona pēc šī panta n av
sau k ta pie k rim in ā lā s atb ild īb as.
— Jūs teicāt — apm elo joša literatūra.
Kas bija tie, k a s spēja atšķirt ap m e lo jo š u
literatū ru no ne ap m elojo šas?
— Iz m e k lē tā ji, eksperti, un g a līg i noteica
tiesa.
— B et ta g a d izrādā s, ka tolaik par a p m e ­
lojo šie m s a u k t ie darbi ne vien u vairs ne-
apm elo, V D K da rbin ieku a tti e k s m e m a in ā s
atbilstoši iz m a i ņ ā m sabiedrībā, tom ēr l i k u m ­
do š a n ā k o p u m ā (a tsk a ito t j ū s u m inētos pie­
m ē r u s ) pēc b ū tības n e k a s n a v mainījies. P a ­
m a t ā tā pati lik u m d o š a n a ir sp ē k ā ari šodien.
Vai tas, m aigi izsakoties, nen o stā d a V D K
k u te līg ā situācijā?
— J ā , tā tas ir. Lik u m i ja u n a v atcelti, bet
ja ru n ā ja m konkrēti, tad, p iem ēram , L P S R
K rim in ā lk o d e k sa 183.1 p ants (a p z in āti n ep a­
tiesu izd o m āju m u iz p la tīš a n a , k u ri d is k re ­
ditē padom ju v a ls ti un sab ied risko ie k ā rtu )
praksē netiek pielietots. G a id ā m jau n u li­
ku m došanu, tāpēc a tsevišķ u liku m u d arb īb a,
v a rē tu teikt, pagaid ām ir ap turēta.
•
— Daži « sa d z īv e s s ī k u m i », k a s tomēr i n ­
teresē sabiedrību. P ie m ē ram , vai n o k la u s ā s
telefona sa r u n a s, vai tiek ko n tr o lē ts pasts,
vai m ēs v aram ju stie s droši sa v o s d z īv o k ļo s
un vai p atie šām no trim cilvēkiem viens ir z i ­
ņ otājs, kas sa d a r b o ja s ar j ū s u v a dīto k o m i ­
teju? K ā das ir j ū s u d o m a s par tiem, k u r u s
ta u tā sauc par s t u k a i i e m , info r m a to riem
vai ziņ otājiem ?
— V is a V D K d arb īb a norit stin g ri ko n ­
s titū cija s ietvaro s. B a ls to tie s uz L P S R K r i ­
m in ālp ro cesa kodeksu, sa k a rā a r k rim in ā l­
lietas izm eklēšanu, izm ek lētājam ir tiesīb as
a r p ro k u ro ra sa n k ciju uzlikt a restu k o n krē­
tas personas pasta, te le g rā fa ko resp on d en ­
cei, ja tai ir s a k a rs ar izm eklējam o lietu.
T āp at ar p ro ku ro ra ' sa n k ciju izm eklētājs
v a r izd a rīt k ra tīš a n u a ttie c īg ā s personas
d zīvo k lī un d a rb avie tā . N o p rakses v a ru
teikt, ka k ap itā listisk o va lstu izlūkd ienesti
s a vā darbībā pret m ūsu v a ls ti izm anto j a u ­
nākos zinātnes un teh nikas sasn iegu m u s.
Tādē| a rī V D K , a iz stāvo t v a ls ts intereses,
pielieto savu s profesionālos līd zek ļu s, tai
sk aitā a rī speciālo tehniku. B et pie
m um s n e va ld a «spiegu m ā n ija » un m ū s­
dienu apstāk|os, kad cilvēki b rīv i v a r izteikt
sa va s dom as, n av nekāda p am ata pilsoņu
to tā la i izsekošanai, kā to viens otrs d iem ­
žēl iedom ājas.
V D K nebūtu sp ējīga darboties un veikt
tai izvirz īto s u zd evum us bez ta u ta s a tb a l­
sta, bez p a stāv īg iem sa k a riem ar d a rb a ļa u ­
dīm. K o m ite jā dažādos ja u tā ju m o s gad ā
griežas tūkstošiem cilvēku . V isu s pilsoņus
u zm an īgi u zk lau sa a tb ild īg i darbinieki. P i l ­
soņu paziņoto in fo rm ā ciju par konkrētiem
faktiem un noziegum a pazīm ēm rū p īg i p ā r­
bauda. G rib u piezīmēt, ka n av pareizi a p ­
vainot tos p adom ju pilsoņus, ku ri sniedz
konkrētu p a līd zīb u kom itejai tās kom peten­
cei noteikto v a ls ts noziegum u a tk lā š a n ā un
izm eklēšanā. Jū s u term in s « z iņ o tā js» skan
kā tād s d enuncētājs, t. i., apm elo tājs. Tās
acīm redzot cilvēku apziņā ir a tra u g a s no
drū m a jiem sta ļin ism a gadiem , kad pietika
a r šādu m elīgu ziņ oju m u , lai cilvēk s n o ­
nāktu cietum ā va i vēl |aunāk. E s gribētu
minēt citu piem ēru. V isie m zinām s par no­
ziegum u, ku ru O rd ž on ik id z ē iz d a rīja no­
ziedznieku g ru p a Ja k š ija n c a va d īb ā , kad
par ķīlniekiem b and ītu rokās n o k ļu va b ēr­
ni. K ā vē lā k n o sk a id ro jās , p ar šo nozie­
gumu ja u tā g a ta v o š a n a s sta d ijā z in ā ja v a i­
rāki pieauguši, s a p rā tīg i cilvēk i. Taču n e­
viens n eu zsk atīja par v a ja d z īg u to s a v la i­
cīgi paziņot. D o m āju — šāda rīcīb a pelna
sab ied rīb as nopēlum u.
V D K s a rg ā v a ls ts intereses, v a ls ts d ro ­
šību. Tā dēļ tai s a v la ic īg i jā g ū s t in fo rm ā cija
p ar ā rv a ls tu izlūkd ien estu nodom u pret
mūsu zemi. B ū tu n aivi a p g a lvo t, ka tikai
profesionāli V D K d arb in ie k i veic s a vu s pie­
nākum us. A r ī citi padom ju patrioti s a re ž ģ ī­
tos, nereti ek strem ālo s apstāk|os izpilda
V D K u zdevum us v a ls ts dro šības interesēs.
— Jūs piem in ējāt pastu. Kā izsk aid rot
to, k a no ā r z e m ē m p ien ā k o šā s bandroles
ž u r n ā la « A vots» redakcija siste m ā tis ki s a ­
ņ e m atp lēstā iesa iņo jum ā? Vai ari tu r va in o ­
j a m s pasts?
— T ik a i pasta d arb in ieki. A r tād u totālu
sistem ātisku kontroli mēs nem az nebutu
spējīgi nodarboties, un tas m um s n av v a j a ­
dzīgs.
— K a m p a k ļa u t a V D K ? N o k ā die m lī­
d ze k ļiem tā tiek fin a n s ē ta ? Kas to vad a un
k a s kontrolē tās da rb īb u ? Kam tā a ts k a i ­
tās?
— P ēc sa va sta tu sa L P S R V D K kā S a ­
vien ības re p u b likān isk ā va ls ts kom iteja ir
pak|au ta repu b lik as M in is tru Pado m ei,
A u g s tā k a ja i Pad o m ei, kā a rī P S R S V D K .
M ēs s trā d ā ja m p a rtija s v a d īb ā , un p a rtija
kontrolē m ūsu d arb u. P a r sa vu d arb īb u
a tskaitām ies au g stā k m in ētajām in s ta n ­
cēm. Tā tas ir līdz šim . K ā P S R S m ilitā rā
resora s a s tā v d a ļa V D K tiek fin an sēta no
V issa vie n īb a s budžeta līdzek|iem . M ū su
d a rb s sk a r pilsoņu intereses, tāpēc V D K
darb īb a a tro d a s p a stā v īg ā P ro k u ra tū ra s
u zrau d zīb ā. S tin g ri ievēro jam p astāvošos
likum us. K a tr a p ielaistā kļūd a liku m īb as
p ā rk ā p šan ā ir ā rk ā rtē js g a d īju m s, par ko
tiek b a rg i sodīti je b k u ra ra n g a darbinieki.
V a ru a p g alvo t, ka pie m um s ja u v a irā k u s
gad us n a v b iju ši so ciā listisk ā s lik u m īb as
p ārkāpum i.
— N e kā d i nepieļauju d o m u , k a p r o g r e ­
sīvie spēki P S R S v arē tu zaud ēt. Bet,
j a n u t o m ē r . . . K ā d u pozīciju, jū su p rā t,
šādā situācijā ieņ e m s V D K ? Vai d a rb i­
nieki, kas ir tās ierindā ne vienu g a d u vien,
atkal, tikai vēl centīg āk, nepildīs pavēles
no a u g ša s , kā tas bija pirm s desm it, t r ī s ­
desmit vai piecdesmit g ad iem ?
— V D K a tb a lsta un a iz stāv v a ls tī notie­
košo pārb ūves procesu, ku ra p riek šg a lā ir
P S K P C K ģ e n e rā lse k re tā rs un P S R S A P
priekšsēdētājs M ih a ils G o rb a čo vs. U z sk a tu ,
ka d em o k ratizā cijas process m ūsu v a ls tī ir
neatgriezenisks. Ņem ot vē rā s tra u ji augošo
tau ta s m asu politisko a k tivitā ti, v a ru tikai
piebilst, ka vēstu re s ra ts a tp a k a ļ n av p a ­
griežam s. Tād ē| jū s u izteik tajām bažām
un m inējum iem n a v nekād a p am ata,
J a u t ā ju m u s u z d e v a
A IV A R S K Ļ Ā V IS
65»1
 foto
KRAUZES
A LD A S
KAS ESAM
UN
rgint
črnu[

KURP EJAM? fiļBb

fiŽOb

! i> 1 6 1 :

>tqu
 I N T E R V I J A AR F I L O Z O F U
V I L NI Z A R I Ņ U .
Ž U R N Ā L U « A V O T S » P ĀRST ĀV
TINA GRĪNBERGA.
■ ■ ■ ■
Avots. Ķā jū s raksturotu pašreizējo periodu mūsu dziv ē?
V. Z. Ja tas jāizsaka dažos vārdos, tad jārunā par laiku,
kad sabiedrības apakšslāņi vairs negrib dzīvot pa vecam,
bet augšslāņi vairs nevar valdīt pa vecam. Tas sasniegts
daudzmiljonu masu ilgstošu, pašaizliedzīgu pūļu rezultātā
izcilu valstsvīru tālredzīgā vadībā.
Avots. Vai esa t pārliecināts par sa v u vērtējum u o bjektivi­
tāti?
V. Z. Sabiedriskās dzīves notikumu vērtējumā nav iespē­
jams būt vienlīdz uzmanīgam un iejūtīgam pret visu un
visiem. Var censties būt patiesīgs pret sevi, bet nevar pilnīgi
izslēgt savas simpātijas un intereses. Sevišķi grūti spriest
par notikumiem, kuru liecinieki un dalībnieki esam. Tomēr,
ja visi kāda laikmeta cilvēki, baidīdamies būt neobjektīvi, ti­
kai klusēs, tad citu zemju un citu laikmetu ļaudis nekad nesa­
pratīs, kas īsti noticis un kādēļ. Dažādu atšķirīgu sprie­
dumu par mūsu laikmetu jau ir tik daudz, ka vēl viens kon­
statējums, ja ari tas nav gluži brīvs no subjektīvisma, neko
būtiski negrozīs.
Avots. Kādēļ, jūsuprāt, L atvijā izveidojās Tautas fronte un
citas neform ālās organizācijas?
V. Z. Pēc 1988. gada jūnija sākumā notikušā Radošo sa­
vienību plēnuma, demokratizācijas jeb, kā to sauc citi, libe­
ralizācijas process Latvijā notiek galvenokārt pēc inicia­
tīvas «no apakšas» ar samērā plašu sabiedrības aprindu līdz­
dalību. Šajā laikā izveidojies nozīmīgs demokratizāciju
veicinošs'sabiedrisks spēks — Tautas fronte. Nedaudz vē­
lāk izveidojies dažādu neviendabīgu konservatīvu slāņu vei­
dots konglomerāts, tā saucamā «darbaļaužu interfronte»,
kas kļuvusi par ārēji vislabāk pamanāmo reakcijas spēku
mūsdienu Latvijā. Daži maz informēti vai apzināti neobjek­
tīvi cilvēki šīs «frontes» nereti min līdzās vai arī pretstata
vienu otrai. Pat centrālajās avīzēs man nācies lasīt, ka Tau­
tas fronte organizējot galvenokārt latviešus, bet Inter­
fronte — citu tautību Latvijas iedzīvotājus. Šāds apgalvo­
jums ir pilnīgi aplams.
Tautas fronte ir tas spēks, kas veicina ne tikai latviešu,
bet ari visu citu Latvijā dzīvojošo tautību piederīgo sabied­
risko atmodu, kultūras attīstību un augšupeju, kamēr inter­
fronte daudzās nozarēs, bet īpaši nacionālajā jautājumā,
galvenokārt atgremo staļiniskā šovinisma standartrecep-
tes. Interfronte vēršas arī pret visaugstāk kvalificētākajiem
un demokrātiski noskaņotajiem krievu kultūras veidotā­
jiem Latvijā, bet pret citu tautu kultūras centieniem izturas
atklāti naidīgi. Tādēļ šai organizācijai nav nekā kopīga ne
ar darbaļaužu interesēm, ne ar internacionālismu.
Mazliet tuvāks ir atzinums, ka Tautas frontē, neatkarīgi
no nacionālās piederības, organizējušies galvenokārt La t­
vijas pastāvīgie iedzīvotāji, bet Interfrontē — galvenokārt
migranti. Tomēr arī šādam atzinumam vajadzīgs precizē­
jums, jo kulturālākā un morāli augstvērtīgākā migrantu
daļa jau atradusi ceļu uz Tautas fronti vai arī ieņem nogai­
došu pozīciju, taču ar Interfronti nestājas nekādās darīša­
nās.
Tautas fronte Latvijā ir nepieciešama tādēļ, ka tradicio­
nālās sabiedriskās struktūras ir zaudējušas autoritāti savu
rupjo kļūdu, kā arī daudzu darbinieku egoisma un neobjek-
tivitātes dēļ. Ja nebūtu Tautas frontes un citu demokrātisko
tautas organizāciju, tad sabiedriskās pretrunas Baltijā iz­
paustos tādās pašās formās kā Kaukāzā, pat vēl asāk, jo
■ ■
Baltijā migrācija un citāda rakstura mehāniska cilvēku
jaukšana noritējusi intensīvāk.
Avots. D a žk ā rt izteiktas domas, ka vā r d s «m ig r a n ts» esot
aizskarošs. Tas p a ze m o jo t cilvēku cieņu. Ieceļotājus labāk
va ja g o t sau kt par iebraucējiem, viesiem, kolonistiem vai
vēl kā citādi. K ā d a s ir jūsu dom as?
V. Z. Ar vārdu «migrants» es izprotu cilvēku, kas mainījis
savu dzīves vietu, kas pametis savu dzimteni un ieceļojis
citā zemē. Tas nav nekāds goda nosaukums, bet nav arī no­
pēlums, tikai ieceļošanas fakta konstatējums. Daudzās ze­
mēs, tajā skaitā Ā SV, izšķir pat vairākas migrantu paau­
dzes.
Pirmās paaudzes migranti, it īpaši savas uzturēšanās sā­
kumā, jaunajā dzīves vietā jūtas kā svešumā. Viņi nezina
jaunās dzimtenes paražas un dzīvesveidu, nereti nepietie­
kami prot arī jaunās dzimtenes valodu, tādēļ nevar pilnvēr­
tīgi iekļauties tās dzīvē. Garīgā diskomforta situācijā pir­
mās pakāpes migranti biedrojas galvenokārt ar saviem
novadniekiem, dažkārt kļūst ķildīgi, pat agresīvi, viegli
demoralizējas. Bet ir arī tādi, kas garīgo diskomfortu kom­
pensē ar lieliem veikumiem darbā, zinātnē, mākslā, mantas
raušanu un citām nodarbībām, kas prasa ilgstošu sasprin-
dzinātību.
Otrās paaudzes migrantiem un arī tiem, kuri jaunajā vietā
nokļuvuši bērnībā, ir it kā divas dzimtenes. Viņi nereti brīvi
runā gan vecās, gan jaunās dzimtenes valodā, bet kultūrā
parasti paveic mazāk nekā viņu vecāki vai viņu bērni tādēļ,
ka viņu vecākiem, cīnoties par eksistenci svešos apstākļos,
nav bijis iespējams veltīt daudz rūpju viņu audzināšanai.
Protams, šajā ziņā netrūkst izņēmumu.
Trešās paaudzes migranti sevi jau identificē ar jauno
dzimteni, bet no tās pamatiedzīvotāju vairuma atšķiras ar
to, ka vairāk vai mazāk pilnīgi prot savu vectēvu valodu
un spēj just «no iekšpuses» senču dzimtenes kultūru. No
šo ļaužu vidus nāk vislabākie sarežģītu literatūras un arī
filozofijas sacerējumu tulkotāji jaunās dzimtenes valodā.
Dažkārt to labi spēj arī otrās paaudzes migranti.
Avots. Bet, ja d ažiem m igranta v ā r d s nepatik, vai nevar
izd o m ā t citu?
V. Z. Četrdesmitajos gados, tūlīt pēc kara, migrantus Lat­
vijā sauca par «angļiem», jo tolaik avīzēs daudz rakstīja par
angļu bezpajumtniekiem, kas klīstot apkārt, labāku dzīvi
meklēdami. Arī tas skaitījās netaktiskums. Nevis pret
angļiem, kas dzīvo Anglijā, bet pret šiem ieceļotājiem, kam
salīdzinājums ar Rietumu imperiālistiem varētu likties
apvainojošs. Manis dēļ migrantus varētu dēvēt kaut par
zelta cīrulīšiem vai par karsti mīļotajiem draugiem, bet
skaistu frāžu virknēšana nespēj mainīt realitāti, tādēļ tā
būtu vēl aizskarošāka nekā lietu saukšana īstajos vārdos.
Daļu izceļotāju no šī nepatīkamā vārda tomēr var atbrī­
vot, precizējot viņu statusu. Migrācija ir cilvēku pārvietoša­
nās starp līdztiesiskām zemēm, teritorijām utt. Migranti
cenšas iespējami ātri un optimāli iekļauties jaunajos apstāk­
ļos un neiet, tēlaini runājot, svešā klosterī ar saviem statū­
tiem. Ja runājam par ieceļošanu nelīdztiesiskā, pakļautā
zemē, tad iebraucēji necenšas apgūt vietējo valodu, dzīves­
veidu utt., bet gan tīko vietējiem iedzīvotājiem uzspiest sa­
vējo. Tādā gadījumā nav pamata runāt par migrāciju, bet
gan par kolonizāciju. Tipisks kolonizācijas piemērs bija
franču apmetnes Alžīrijā 19. gadsimta otrajā pusē un
67
20. gadsimtā līdz sešdesmitajiem gadiem. Ieceļotājiem no
Francijas un arī pārfrančotiem izceļotājiem no Spānijas,
Maltas salas un citām Vidusjūras baseina zemēm, ja vien
viņi sevi atzina par franciski runājošiem, ierādīja auglīgā­
kos zemes gabalus laukos un ērtākos kvartālus pilsētās, kur
celt mājas, iepriekš padzenot no šīm vietām pamatiedzīvo­
tājus. Viņus labprāt pieņēma darbā administratīvajās iestā­
dēs, kas darbojās franču valodā. Arī saimniecisko uzņē­
mumu lietvedība bija jākārto franciski, lai franču inspek­
tori, kas vietējās — arābu un berberu valodas nevēlējās mā­
cīties, viegli varētu visu pārbaudīt. Šādas kārtības rezul­
tātā pat tie nedaudzie arābu izcelsmes inženieri un citu no­
zaru speciālisti, kas bija ieguvuši augstāko izglītību franču
augstskolās, jo citu nebija, nespēja dzimtajā valodā sa­
viem tautasbrāļiem neko jēdzīgi paskaidrot, jo arābu va­
loda pakļautajā Alžīrijā bija izspiesta no lietošanas gan
militārajā jomā, gan fundamentālajās zinātnēs, gan valsts
iestādēs, gan vidējās un augstākās izglītības iestādēs utt.
Arī lielākie laikraksti, kas saturēja plašu informāciju, iznāca
vienīgi franču valodā. Kad Alžīrija ieguva reālu suvereni­
tāti, situācija būtiski mainījās un vairums franču kolonistu,
kas tur bija nodzīvojuši četras līdz piecas paaudzes, taču
nebija spējuši vai nebija gribējuši iekļauties vietējā dzīvē,
bet tikai diktēt savus noteikumus, atgriezās savu reālo vai
iztēloto senču dzimtenē Francijā, kuras valodai viņi bija pa­
likuši uzticīgi.
Es nezinu, cik Latvijā ir tādu ieceļotāju, kas negribētu
mācīties latviešu valodu, negribētu apgūt Latvijas kultūru,
bet gan tīkotu diktēt savus noteikumus. Man šķiet, ka tādu
ļaužu, kas līdz ar to varētu pretendēt uz kolonista nosau­
kumu, nav visai daudz, tādēļ vairumam būs jāpaliek pie
migrantu vārda, kamēr nav izdomāts skaistāks.
Jāatceras, ka arī vārds «pamatiedzīvotājs» automātiski
negarantē cieņu. Tiklab migrantu, kā arī pamatiedzīvotāju
vidū visur sastopami gan krietni, gan arī visai šaubīgi ļau­
dis. Turklāt dzimšanas vieta pati par sevi vēl negarantē tā
vai cita cilvēka politiskās simpātijas. Runājot par abām
«frontēm», jāpiebilst, ka ir arī zināms skaits Latvijas pastā­
vīgo iedzīvotāju, kurus demoralizējusi strauja karjera
birokrātiski administratīvā aparāta ietvaros un ar šo kar­
jeru saistītie labumi, vai arī cerība šādu karjeru taisīt un
gūt labumus, ja vien birokrātiskais aparāts un tā tikumi
saglabātos. Minētie varas vai varas izredžu apreibinātie
Latvijas pastāvīgie iedzīvotāji, kurus vispareizāk būtu saukt
par kompradoriem, arī diezgan prāvā skaitā atraduši ceļu
pie Interfrontes, kaut gan viņu īpatsvars šajā kustībā ir nie­
cīgs, jo Interfronte tomēr pamatos ir migrantu apvienība,
tāpat kā vairākas Rīgas pilsētas organizācijas.
Avots. Lūdzu, pasakiet, kas ir kom pradori un ko jūs u z s k a ­
tāt par Interfrontes ga lven o sociālo bāzi?
V. Z. Kompradori portugāļu valodā nozīmē starpnieki. Par
kompradoriem sauca galvenokārt tos Āzijas un arī citu
kontinentu atkarīgo vai pusneatkarīgo zemju un teritoriju
mantīgos slāņus, kas veidoja savu labklājību, darbodamies
kā starpnieki starp savu tautu un eiropiešiem vai citiem sveš­
zemniekiem. Viņiem parasti bija slikta slava, jo viņi bieži
vien personīga labuma dēļ nodeva savas tautas intereses.
Taču šāda reputācija no nosaukuma neizriet un to nevar me­
hāniski attiecināt uz mūsdienu Latviju. Domāju, ka Latvijā
ikvienam sabiedriskajam un administratīvajam darbinie­
kam ir tāda reputācija, kādu viņš pats personīgi nopelnījis,
vait pat drusku labāka. Mūsu dienās grūti kādu autoritāti
nodibināt vai sagraut ar runāšanu no malas.
«Darbaļaužu Internacionālā fronte», cik man iespējams
spriest par to no ārpuses, sociālā ziņā sastāv galvenokārt
no trim neviendabīgiem slāņiem: 1) no neveiksmīgiem un
neprasmīgiem birokrātiem, kas baiļojas par saviem ama­
tiem, 2) no ieceļojušiem pensionētiem virsniekiem jeb, precī­
zāk, no šo virsnieku mazāk kulturālās daļas, jo arī demo­
bilizēto virsnieku vidū ir gaiši cilvēki, kas izturas lojāli pret
latviešu tautu, tās valodu un kultūru, 3) no pēdējos gadu
desmitos neproporcionālās saimniecības attīstības gaitā
Latvijā iepludinātiem strādniekiem, sevišķi to mazāk kvali­
ficētās daļas.
68
šiem strādniekiem bieži trūkst vispārīgās izglītības, bet
dažos gadījumos arī profesionālās prasmes. Daudzi no
viņiem sevi gan uzskata par krieviski runājošiem, tomēr
krietna daļa nav krievi, bet pārkrievoti ukraiņi, baltkrievi,
Pievolgas, Urālu un citu reģionu tautu piederīgie, kas dzimto
valodu un senču tradīcijas gan paguvuši aizmirst, bet pilsē­
tas kultūru un arī to pašu krievu valodu, kuras vārdā viņi
it kā uzstājas, apguvuši vēl ļoti virspusīgi. Šai migrantu
grupai aicinājums drīzumā iemācīties arī vēl latviešu valodu
šķiet briesmīgs un neiespējams. Augšminētajam slānim jā ­
pieskaita vēl arī zināms daudzums klaidoņu un citu dekla-
sētu elementu, kas Latvijā ieklīduši nejauši vai arī nonākuši
plānveidīgas citu republiku kriminālnoziedznieku nometinā­
šanas rezultātā. No šīm aprindām Interfrontei ir vislielākās
izredzes savervēt «šturmovikus», ja tā centīsies ar jaunu
provokāciju palīdzību traucēt sabiedrības mierīgu attīstību
Latvijā. Interfrontē ir arī zināms daudzums kvalificēto strād­
nieku un inženieru, kas tur nonākuši šovinistiskās audzinā­
šanas un impēriskās domāšanas tradīciju dēļ. Šīm aprindām
atrašanās Interfrontē drīzāk ir pārpratums, jo tās savu
eksistenci spēj nodrošināt arī ar godīgu darbu. Taču pa­
saulē daudz kas notiek neloģiski un latviešu tautai, iespē­
jams, vēl ilgi nāksies ciest par to, ka daudzās tehniskajās
augstskolās tiklab Latvijā, kā Krievijā iegūstamās humani­
tārās kultūras slānītis ir tik plāns.
Interfrontes spēku krietni mazina tas, ka abi pirmie mi­
nētie sociālie grupējumi trešo sirds dziļumos nicina, bet pretī
saņem ne mazāk sirsnīgu naidu, jo birokrātu «neredzamie
ienākumi» un arī bijušo varasvīru relatīvi stabilā labklājība
nepaliek apslēpta kopmītnēs dzīvojošo melnstrādnieku mod­
rajām acīm.
Interfronte pamazām polarizējas mērenajā spārnā, kas
cenšas darboties galvenokārt ar sabiedriskas un ideoloģis­
kas cīņas līdzekļiem un arī izmantot faktu, ka daudzās par­
tijas organizācijās, sevišķi Rīgā, demobilizēto virsnieku un
citu ieceļojušo pensionāru ir vairāk par pusi no visa biedru
skaita. Šo aprindu piederīgie ir pārliecināti, ka, pieņemot
lēmumus partijas organizācijās, tajā skaitā pat Rīgas parti­
jas komitejā, viņi varēs pilnīgi ignorēt latviešu tautas vaja­
dzības un intereses, bet savukārt latviešu tauta aiz cieņas
pret viņu dižajiem veikumiem personības kulta un stag­
nācijas gados, sīkumaini un bez ierunām ņems vērā visus
viņu vadošos norādījumus. Ja paturam vērā, ka Rīgas orga­
nizācijā ir tikai apmēram ceturtā daļa latviešu, ieskaitot
stipri pārkrievotos un demoralizētos, tad jāatzīst, ka gluži
bez pamata tamlīdzīgi aprēķini nav. Līdzās mērenajam spār­
nam Interfrontes ietvaros pamazām konsolidējas ekstrēmis-
kais, kurš ar ultimātu, ekonomikas šantāžas un dažādu pro­
vokāciju palīdzību cenšas Latvijā izraisīt sabiedrisku un
padziļinātu ekonomisko krīzi, kas attiecīgām iestādēm sa­
gādātu ieganstu te izsludināt ārkārtēju stāvokli un ievest
karaspēku, lai tādējādi aizkavētu sabiedrības demokrati­
zāciju.
Interfrontes nākotnes izredzes Latvijā, kā man šķiet, nav
spožas. Ikvienas sabiedriskas kustības panākumus lielā
mērā nosaka tās dalībnieku informētība, personīgais kriet­
nums, godīgums, nesavtība, intelektuālās spējas utt. Taču
Interfrontes vadītāji, kuri tur tiek uzskatīti par pašiem gud­
rākajiem, ar patiesīgumu un principialitāti sevišķi neizceļas.
Savukārt daudziem Interfrontes ierindas darbiniekiem, kuru
godīgumu nav pamata apšaubīt, trūkst zināšanu par reālo
stāvokli Latvijā. Pagaidām viņiem bieži trūkst arī iemaņu
un prasmes par sabiedriskajiem jautājumiem spriest pašiem
ar savu galvu. Tādēļ dažkārt viņi dāvā uzticību arī tādiem
līderiem, kas to nav pelnījuši. Var sagaidīt, ka laika gaitā
daudzi Interfrontes biedri sāks domāt patstāvīgāk un tad,
iespējams, sabiedriskajām problēmām viņi meklēs krietna
cilvēka cieņai atbilstošākus risinājumus.
Tikai nevajadzētu aizmirst, ka tā saucamā Latvijas Dar­
baļaužu interfronte ir tikai viens posms daudz plašākā reak­
cionāru veidojumu ķēdē. Galvenās nostādnes un, iespējams,
arī sīkākas instrukcijas tā, visticamāk, saņem no citurienes.
Tikai ar šādas hipotēzes palīdzību iespējams izskaidrot šķie­
tami dīvaino sakritību, kādēj Interfronte tik saskaņoti dar­
bojas visas Baltijas mērogā un kādēj varas iestāžu represi­
jām pret tautas kustībām Viļņā un Minskā ir tik līdzīgs
Interfrontes rokraksts. Tikai Tbilisi asiņainajā svētdienā
jūtami spēcīgāki uzspiedieni ar tālāk ejošiem mērķiem. Ir
pamats uzskatīt Latvijas Interfronti par vienu no redzama­
jām virsotnēm daudz masīvākam reakcijas aisbergam, kura
smaguma centrs mūsu acīm ir slēpts.
Latvijas Interfrontes galvenais spēks ir pieredzējušu or­
ganizatoru un administratoru pārbagātība, kā arī dažādu
konservatīvu sabiedrisku grupējumu simpātijas. Tomēr šis
spēks tajā pašā laikā ir arī tās vājuma avots. Pieredzējušie,
bet pie šabloniskas domāšanas un administratīvas subordi-
nācijas pieradušie organizatori nav vingrinājušies domāt
radoši, nespēj adaptēties mainīgajā situācijā, kas kļūst
citāda ne tikai Latvijā, bet arī P S R S un visas pasaules mē­
rogā. Viņi nespēj ilgstoši valdzināt tādus ļaudis, kas nav
viņiem pakļauti administratīvā kārtā un, negribēdami sa­
mierināties ar savu pozīciju novājināšanos, papildus iz­
strādā dažādas muļķības, kas vēl paātrina viņu norietu.
Reakcijas spēku intelektuālā aprobežotība Latvijā uzska­
tāmi bija redzama šī gada pavasarī. Kulminācijas punkts
šo aprindu ofensīvai bija aprīļa beigas, kad Interfronte tīkoja
izraisīt streiku, kas dezorganizētu Latvijas saimniecisko
dzīvi, bet L K P Rīgas komiteja — rīkot uzbrukumu Latvijas
P S R Augstākajai Padomei un masu informācijas līdzek­
ļiem. Abas šīs kampaņas izgāzās tādēļ, ka plašāka mēroga
reakcijas spēki pēc saviem asins darbiem Gruzijā 9. aprīlī
izrādījās nonākuši izolācijā, jo viņu rīcība nebija izraisījusi
sabiedrībā šovinisma uzplūdus, ko varētu vērst pret sabied­
rības demokratizāciju, bet izsauca vienīgi šausmas un rie­
bumu. Tādēļ Latvijas reakcionārie grupējumi nespēja saņemt
atbalstu no citurienes un bija spiesti pieklust. Bet arī Latvi­
jas mēroga pretpārbūves spēki ir šāvuši bukus. Reakcijas
uzbrukums te sākās jau martā un tā lielākais varoņdarbs
bija daudzu tautas iemīļotu aktieru iesēdināšana aiz restēm.
Taču šis veikums tiklab republikā, kā arī ārpus tās nevairoja
tā īstenotāju slavu. Plānoto un ievadīto uzbrukumu televī­
zijai un citiem informācijas līdzekļiem nācās uz laiku atlikt
un tas jaunajā situācijā izčākstēja.
Vai tas nozīmē, ka Interfronte pēc minētajām reakcijas
neveiksmēm kļuvusi mazāk agresīva un mazāk bīstama?
Nē. Sāds secinājums būtu bezatbildīga vieglprātība. Dau­
dzus Interfrontes vadošos darbiniekus un līdzjutējus, kā arī
aizbildņus ārpus Latvijas, neveiksmes var noskaņot tikai
vēl neaprēķināmākam avantūrismam. Viņi apzinās, ka viņu
«armijas» pamatmasa ir spējīga sarīkot lielu skandālu, taču
nav noskaņota ilgstoši pakļauties disciplīnai. Tādēļ viņiem
tālākā perspektīvā draud briesmas kļūt par pulkvežiem bez
armijas, kuriem atliek vienīgi doties pelnītā atpūtā. Līdz ar
to no Interfrontes puses nav izslēgti jauni mēģinājumi sa­
asināt sabiedrisko situāciju.
Avots. K ļūdas, pārrēķināšanās un iekšējas do m sta rp īb a s
ie spējam a s visās sabiedriskajās organizācijās. Vai tad Tau­
tas fronte no tām pasarg āta?
V. Z. Tautas frontes galvenā priekšrocība ir, ka tā izveido­
jusies Latvijas pastāvīgo iedzīvotāju visplašāko aprindu paš­
darbības rezultātā. Te apvienojušies visi vai gandrīz visi
konstruktivie sabiedrības slāņi. Darbodamās savā tēvutēvu
zemē, tā kopumā ir labāk informēta gan pati par sevi, gan
arī par apkārt notiekošo. Arī tai bijušas kļūdas, tikai ne tik
rupjas. Daži darbības novadi Tautas frontē kvalificētu dar­
binieku trūkuma dēļ palikuši novārtā. Arī daudzas rajonu
un vietējās organizācijas darbojas bez iniciatīvas. Vairāk
uzmanības varētu veltīt skolu jaunatnei un daudzbērnu
ģimenēm, kā arī cīņai pret demokrātijas pārkāpumiem ra­
jonu un vietējā līmenī. Tomēr Tautas fronte cīnās par demo­
krātijas attīstību un par tautu līdztiesību, un arī tādēļ tās
iekšienē visumā valda labs morālais klimats.
Tautas frontes lielākais spēks ir ierindas biedru augstais
apzinīgums, disciplinētība un gatavība daudz ko upurēt tau­
tas interešu labā. Man šķiet, ka tik ilgi, kamēr Tautas fronte
sagļabās savu rindu vienību un saliedētību, to allaž pavadīs
panākumi. Vai šie panākumi būs lielāki vai mazāki, tas atka­
rīgs no daudziem citiem faktoriem, kas nav Tautas frontes
varā, bet bez vienības tie var kļūt ļoti problemātiski.
Vienība ir pats svarīgākais, bet nebūt ne vienīgais priekš­
noteikums Tautas frontes panākumiem. Daudz kas ir atka­
rīgs arī no tā, cik prasmīgi darbosies tās vadība, un vai visa
kustība vai arī kāda tās daļa nenonāks maldinošu ilūziju
varā. Atšķirībā no Interfrontes, kur čum un mudž no piere-
dzejušiem organizatoriem, Tautas frontē pagaidām ir ass
augstākās kvalifikācijas politiķu deficīts. Citādi arī nevarēja
būt. Kopš 1940. gada un dažā ziņā jau kopš 1934. gada paš­
iniciatīvas bagātu politisku darbinieku izaugsme Latvijā
nekādi netika veicināta. Kavēta gan. Kopš 1940. gada līdz
pat 1988. gadam Latvija tika pārvaldīta galvenokārt ar iesū­
tītu vietvalžu palīdzību. Tikai 1988. gadā trīs augstākajos
amatos nonāca Latvijā dzimuši un auguši cilvēki, bet no
tā vēl neizriet, ka viņiem būtu arī liela teikšana.
Plašas sabiedriskās aprindas Latvijā šodien ir ar ļoti nie­
cīgu politiskās darbības pieredzi, jo daudzos vadošos ama­
tos pēckara periodā, ja šie amati bija paredzēti latviešiem,
tika iecelti Krievijas latvieši no tām aprindām, kurām lat­
viešu tautas vairums pamatoti neuzticas un kuras Tautas
frontes mērķiem parasti nesimpatizē. Tādēļ Tautas frontei
vadošie politiķi jāaudzina ļoti straujos tempos, lai jau pēc
pāris gadiem latviešu politiķu profesionālā prasme būtu
daudz augstākā līmenī nekā šodien. Ja Tautas frontes vadī­
tājiem pirmie panākumi nesakāps galvā, kā gailim San-
teklēram (Skaņdziedim) franču pasakā, kurš iedomājās, ka
saule lec viņa dziedāšanas rezultātā, domāju, ka ar igauņu
un lietuviešu atbalstu viņi kārtējos uzdevumus spēs risināt
gluži labi.
Aizskriet priekšā laikam nevar. Labam kurpniekam amats
jāmācās piecus gadus. Kuģa kapteiņa vai divīzijas koman­
diera amats prasa jau vismaz desmit gadu pūļu. Arī ķirurga
prasmi triecientempā apgūt nevar. Ir svarīgi izveidot pie­
tiekami plašu augstas kvalifikācijas politiķu slāni, no kuriem
viena daļa vienmēr atrastos rezervē. Kamēr tas vēl nav pa­
nākts, iespējamās nepilnības vadības darbā tuvākajos pāris
gados jākompensē ar ierindas darbinieku lielāku iniciatīvu
no apakšas.
Avots. Kā jū s iedom ājaties Tautas frontes sadarbību ar ci­
tiem d em okrātiskiem spēkiem L atvijā un citām neform āla­
jām ku stībām ?
V. Z. Sabiedrisko cīņu dažkārt mēdz salīdzināt ar šaha spēli.
Šāda salīdzinājuma ietvaros gribētos pasvītrot, ka Tautas
frontes panākumu atslēga tuvākajos gados visdrīzāk var
būt nevis dažu izcilu figūru meistargājieni, bet gan slēgta
bandinieku ierinda, kas aptuveni vienādā tempā saskaņoti
virzās uz priekšu. Kreisajā spārnā ar savu pašaizliedzību
un dedzību ļoti noderīgi var būt Neatkarības kustības
(L N N K ) cīnītāji un ar savu neizsmeļamo iniciatīvu un iz­
domu — Vides aizsardzības kluba grupas. Svarīgi, lai šīs
avangarda vienības neatrautos no cīnītāju pamatspēkiem,
jo pārāk bravūrīgs vienas grupas solo viegli var izvērsties
gulbja dziesmā. Tautas frontes labajā flangā ar savu piere­
dzi un profesionālo sagatavotību ļoti noderīgi var būt tradi­
cionālo sabiedrisko organizāciju liberālie un demokrātiskie
darbinieki, ja vien tādi tur ir. Šo darbinieku līdzdalībai se­
višķi liela nozīme var būt tuvākajos gados, kamēr Tautas
frontes līderi profesionālā ziņā vēl nav sasnieguši lielu meis­
tarību, bet varbūtība, ka Interfronte atkal mēģinās izstrādāt
kādu provokāciju, joprojām vēl ir ļoti liela.
Tradicionālo organizāciju liberālajiem darbiniekiem ir
dažas vājības. Dažiem no viņiem ļoti patīk spēle: «Pērc ko
gribi, nesaki ne jā, ne nē, ne melns, ne balts.» Saskaņā ar šīs
spēles noteikumiem, tam, kurš vislabāk prot runāt riņķī un
apkārt, skaidri nepasakot neko noteiktu, pienākas zelta dāl­
deris.
Šodien tauta vairs nav noskaņota dāvāt savas uzticēšanās
zeltu tikai par runāšanu vien, tā, kā to dara ar kredīta rub­
ļiem dažas finansu iestādes nerentabliem uzņēmumiem. Tā­
dēļ tautas uzticībai var būt stingrāks segums nekā papīra
rublim. Līdz ar to pamazām veidojas apstākļi, lai lietas va­
rētu saukt īstajos vārdos, lai arī lieli priekšnieki kaķi varētu
saukt par kaķi un okupāciju — par okupāciju.
Avots. Jās minējāt, ka Tautas fronti var a p drau dēt m a ld i­
nošas ilūzijas.
V. Z. Pēc manām domām, bīstamākās ilūzijas, kas apdraud
ne tikai Tautas frontes, bet arī citu neformālo grupu dalīb­
niekus, ir divas. Pirmā ilūzija ir cerība, ka demokratizācijas
kustība soļos vienīgi no uzvaras uz uzvaru urr ka Tautas
frontes mērķi drīz būs sasniegti. Otrā ilūzija ir pieņēmums,
kas laimīgā kārtā gan nav plaši izplatīts, ka visi, kas Tau­
tas frontei un citam neformālajām organizācijām rāda laip­
nas sejas, ir patiesi norūpējušies par Latvijas labklājību un
latviešu tautas nākotni.
Abas šīs ilūzijas ir kaitīgas, bet specifiskos apstākļos, pie­
mēram, ja demokratizācijas kustība uz ilgāku laiku apstātos
vai nonāktu grūtībās, tās varētu būt ļoti bīstamas. Jāapzi-
nas,.ka Padomju Savienībā tiklab staļiniskā, tā brežņeviskā
tipa reakcionāri vēl joprojām ir ļoti stipri. Viņiem ir spēcīgas
pozīcijas daudzās centrālajās iestādēs. Pati spēcīgākā reak­
cijas rezerve ir daudzu padomju ļaužu domāšanas un rīcības
inerce. Visi veļas vairāk saņemt, labāk dzīvot. Daudz mazāk
ir to, kas vēlētos rūpīgāk un kvalitatīvāk strādāt, bet pavi­
sam maz ir to, kas demokratizācijas labā gribētu saprātīgi
pārkārtot sabiedriskās attīstības un paciest šādas pārkār­
tošanās gaitā radušās neērtības. Pasīvi piekritēji reakcijai
ir gandrīz vai katrā mājā, bet demokratizācijai netrūkst arī
aktīvu ienaidnieku. Tie ir gandrīz visi, kam sabiedrības pro­
gresīvā attīstība draud atņemt lielās algas, priekšrocības
dzīvokļu ziņā, vasarnīcas, luksus kūrortus, slēgtos peldba­
seinus un mednieku namiņus, specslimnīcas un specveika-
lus, kokosriekstus, kaviāru un visu citu, kas šiem ļaudīm,
kuru rokās joprojām ir svarīgas varas sviras, apliecina izci­
lību viņu pašu acīs. Spējīgākie un izveicīgākie vadītāji pie
šiem labumiem tiktu arī kā prasmīgi menedžeri brīvas kon­
kurences apstākļos, turpretim pastulbajiem un slinkajiem
priekšnieku kastas piederīgajiem demokratizācija nekādas
vilinošas perspektīvas nepaver. Šo aprobežoto un slinko
priekšnieku dēļ sabiedrību, iespējams, gaida ne viens vien
nopietns sarežģījums nākotnē.
Šādos apstākļos sevis un savu biedru orientēšana uz sprin­
ta distanci sabiedrības demokratizācijā apstākļos, kad, ļoti
iespējams, priekšā stāv maratona barjerskrējiens, man šķiet
nenopietna pieeja svarīgam jautājumam un nav simpātiska.
Labāk lai aprēķina kļūdas rezultātā mērķis tiek sasniegts
negaidīti ātri, nekā jāpieredz situācija, kad jāveic vēl prāvs
ceļa gabals, bet visi spēki jau iztērēti.
Otrā ilūzija, proti, ka visi, kas Latvijā, Padomju Savie­
nībā un arī ārzemēs izsaka simpātijas Tautas frontei un lat­
viešu tautas centieniem pēc reālas suverenitātes, ir latviešu
tautas patiesi draugi un no sirds vēl tai uzplaukumu un lai­
mīgu nākotni, ir delikātāka par pirmo. Es nešaubos, ka drau­
gu latviešu tautai ir daudz. Taču noticēt visiem laipnajiem
smaidiem ir naivi. Pašreizējā periodā tāda ilūzija nav tik
kaitīga kā pirmā, bet ilgākā laika sprīdī arī tā var izraisīt
sarežģījumus.
Visbīstamāk būtu paklausīt kādu laipnu, bet neaicinātu
iekšzemes «draugu» sirsnīgos padomus atdot viņiem saplo-
sīšanai to vai citu neformālo grupu, vienalga ar kādiem
ieganstiem. Tikpat muļķīgi būtu sabojāt attiecības ar tiem
oficiālo iestāžu darbiniekiem, kuri korekti izturas pret Tau­
tas fronti, kaut arī dažos jautājumos viņiem ir citādi uz­
skati un arī citādi mērķi un viņi ļoti nepatīk kādai neformā­
lai grupai vai dažiem ārzemju «draugiem». Daļēja sadar­
bība, ja tā nekavē cīņu par Tautas frontes mērķiem, ir daudz
labāka nekā totāla naidošanās. Kārtīga zemnieka mājās
bija vieta gan sunim, gan kaķim, kaut arī savā starpā viņi
ne vienmēr labi satika.
Vēl sarežģītāk ar šādu ilūziju ir starptautiskajā mērogā.
Pašlaik visas spēcīgākās pasaules valstis simpatizē pārbū­
ves kustībai Padomju Savienībā un visumā cenšas veidot
labas vai vismaz korektas attiecības gan ar P S R S valdību,
gan arī ar dažādiem sabiedriskiem strāvojumiem valstī. Ja
esam droši pārliecināti, ka šāda situācija turpināsies mūžīgi
vai vismaz ļoti ilgi, tad bažām nav pamata. Bet, ja teorētiski
pieļaujam iespēju, ka lielvalstu attiecības var arī pasliktinā­
ties, tad tikpat teorētiski jāparedz varbūtība, ka tādā situā­
iQ
cijā dažas aprindas centīsies radīt sarežģījumus konkurē­
jošu lielvalstu sabiedriskajā dzīvē, izspēlējot vienu sociālu
vai nacionālu grupējumu pret citu.
Vēsture māca, ka 18. gadsimtā, kad Īriju bija okupējusi
Anglija, kas centās tur uz īru tautas rēķina uzturēt gan
savus birokrātus, gan savus klaidoņus, īru tauta izmisīgi
pretojās šai paverdzināšanai, kas tika veikta «pareizā­
kas» ideoloģijas, proti, anglikāņu konfesijas vārdā, kamēr
īri bija katoļi. Iru brīvības cīnītājiem palaikam ievē­
rojamu palīdzību sniedza^ Francijas un Spānijas valdošās
aprindas, it īpaši tajos gados, kad šīm valstīm ar Lielbri­
tāniju bija sliktas attiecības. Šo rīcību diktēja nevis rūpes
par īru tautas brīvību, bet gan centieni kaitēt konkurējošai
lielvalstij. Iru tautai šāda «draudzīga gādība» laimi neat­
nesa. Es nedomāju, ka latviešu tautai pastāv liela varbūtība
nonākt līdzīgā situācijā, taču labāk, ja bīstamākos sarežģī­
jumus, kur tas iespējams, prognozējam iepriekš. Tad no tiem
var vieglāk izvairīties. Gan jau pietiks arī iepriekš neplāno­
jamu un neparedzētu sarežģījumu.
Avots. Vai ju m s nešķiet, ka tik a tk lā ta runāšana p a r Tautas
frontes stip ra jā m un vājajā m pu sēm varētu kaitēt tās repu ­
tācijai?
V. Z. Esmu pārliecināts, ka Tautas frontes ienaidnieki par
tās spēku un vājajām vietām ir informēti desmitkārt labāk
nekā tās draugi. Ja arī šādos apstākļos kustība sekmīgi
attīstās, tad vislielākā nozīme ir laikmetam, kurā, Raiņa
vārdiem runājot:
«Pat visvecie līkie bērzi tērpjas uzkrītot zaļi,
Ķērkstoši, bet toties skaļi maigas jūtas izteic kraukļi.»
Šādā situācijā nekāda informācija Interfrontei lielu labumu
nedos, ja vien Tautas fronte pati pratīs izvairīties no rupjām
kļūdām.
Avots. Kā vē rtē ja t Tautas frontes vadib as n evēlēšanos vei­
d o t kontaktus ar Interfrontes vadibu?
V. Z. Uzskatu, ka pašreizējā situācijā tā ir pareiza. Kaut
gan vispār šis jautājums ir maznozīmīgs. Par ko gan varētu
runāt Tautas frontes un Interfrontes līderi, ja šādi sakari
būtu? Par latviešu tautas likvidāciju, ko Interfronte vēlas
panākt, vai par latviešu tautas reālu līdztiesību citu tautu
vidū, ko Interfronte cenšas nepieļaut? Es personīgi arī ne­
vēlos sniegt roku cilvēkiem, kuri tīko nožņaugt manu tautu.
Turklāt kāda jēga runāt ar sulaiņiem un par kaut ko vieno­
ties, ja viņu saimniekiem tas neuzliek nekādas saistības?
Tad jau pienākas runāt ar saimniekiem pašiem. Bet to labāk
darīt ar oficiāli ievēlēto deputātu starpniecību. Ar Inter­
frontes vidējā ranga darbiniekiem, domāju, Tautas frontes
attiecīgā līmeņa darbinieki varētu uzturēt lietišķus kontak­
tus un pie gadījuma pat sadarboties konkrētu jautājumu,
piemēram, ekoloģisku problēmu risināšanā. Jo ne jau visi,
kas šajā organizācijā darbojas, ir nelieši. Tur ir daudz sub­
jektīvi godīgu cilvēku, kas Latvijā vienkārši ir apmaldīju­
šies tiklab tiešā, kā pārnestā nozīmē un valodas barjeras,
baiļu vai Interfrontes propagandas dēļ nav vēl atraduši ceļu
uz Tautas fronti. Tādēļ domāju, ka arī ar Interfrontes ierin­
das biedriem Tautas frontes biedriem vajadzētu censties uz­
turēt labas vai vismaz korektas attiecības. Esmu pārlieci­
nāts, ka laika gaitā daudzi no viņiem spēs labāk orientēties
Latvijas problēmās un sapratīs, ka latviešu tautas ienaid­
nieku vidū nav viņu īstā vieta.
Avots. Kā jū s vē rtē ja t faktu, ka p la ša s latviešu sabiedrības
aprindas p ēdē jā laikā d a u d z runā p a r n eatka rīgas L atvija s
periodu, riko iz s tā d e s par tā laika sasniegum iem , aizrautīgi
d zie d tā laika komponistu d zie sm as?
V. Z. Sabiedriskas krīzes apstākļos bieži vērojams, ka ļaudis,
kuri jūt riebumu pret savu laikmetu, pastiprināti pievēršas
kādam periodam pagātnē. Viduslaiku beigās daudziem cil­
vēkiem Rietumeiropā bija milzīga interese par senās Grie­
ķijas un senās Romas vēsturi un kultūru. Šāda aizraušanās
ar pagātni palīdz labāk saglabāt garīgo līdzsvaru. Kad V ā ­
cijā katastrofu bija cietis hitlerisms un pilnīgi bankrotu pie­
dzīvoja līdz tam uzbāzīgi sludinātā nacionālsociālisma ideo­
loģija, vācu sabiedrība drudžaini meklēja vēsturē tādu
posmu, kas tai liktos mazāk pretīgs, lai ar šo periodu varētu
identificēt savu pašapziņu. Par tādu periodu lāgā nevarēja
derēt Veimāras republikas laiks, jo, neraugoties uz to, ka
šajā laikā vācu kultūra pieredzēja spožu uzplaukumu, pla­
šas tautas aprindas tad cieta smagu saimniecisku postu.
Visplašākajām aprindām pats piemērotākais idealizētas at­
ceres posms vēsturē izrādījās ķeizariskā Vācija pirms I pa­
saules kara, jo tad sabiedrībā pastāvēja stabilitāte un rela­
tīva labklājība. Tādēļ, neraugoties uz sirmo vecumu, no sa­
vām izklaidēšanās un paša prieka dēļ koptajām rožu dobēm
tika atrauts Konrāds Adenauers, viens no tiem ķeizariskās
Vācijas laika politiskajiem darbiniekiem, kas nebija sakom­
promitējies hitlerisma periodā un bija saglabājis arī labas
darbaspējas. Viņu tad izvirzīja par jaunās Federatīvās Re­
publikas kancleru. Šodien, kad Vācijas Federatīvajā Repub­
likā saimnieciskā un sabiedriskā dzīve ir relatīvi stabila un
vairums tās pilsoņu ar dzīvi ir puslīdz mierā, nekādas saasi­
nātas intereses par ķeizara laikiem tur vairs nav.
Tad, kad Padomju Savienībā pirmo reizi tika atmaskoti
staļiniešu noziegumi, plaši atskanēja balsis, ka jāatgriežas
pie ļeņinisma tradīcijām. Ļeņina cīņubiedrus vairs neizdevās
atrast nevienā šīspasaules rožu dārzā, taču, pēc pašu pārlie­
cības, uzticamu ļeņiniešu, kuri, kā viņi paši atzina, gāja un
citus veda ļeņiniskā kursā, bija pietiekami daudz. Līdzīgu
piemēru vēsturē netrūkst. Auseklis un A. Pumpurs, cīnīda­
mies pret sociālo un nacionālo apspiestību Latvijā 19. gad­
simta beigās, apdziedāja Latvijas pagātni pirms vācu iebru­
kuma 13. gadsimtā. Vispār jāsaka, ka laikmeti, kad latvieši
paši bijuši noteicēji savā zemē, daudziem citu paaudžu lat­
viešiem šķituši pievilcīgāki nekā pārējie. Domāju, ka tad, kad
Latvija atgūs reālu suverenitāti un tautas materiālās lab­
klājības līmenis tuvosies neatkarīgās Latvijas līmenim vai
pat pārsniegs to, ļaužu vairums ar lielāku prieku skatīsies
uz priekšu, nekā atpakaļ.
Avots. K ādas, jūsuprāt, ir latviešu tautas nākotnes p e r s p e k ­
tīvas?
V. Z. Tas ir smags jautājums. Latviešu tautu jau agrākajos
gadsimtos bendējuši visi, kam nav bijis slinkums — gan
vācu, gan krievu karapulki, gan poļu, gan zviedru kundzī­
bas veidotāji Latvijā. Ļoti sarežģīts periods Latvijas vēs­
turē iestājās tad, kad Latvija gabalu pēc gabala tika iekļauta
tautu cietumā — Krievijas caru impērijā. Vidzeme te nonāca
pēc pilnīgas izpostīšanas Ziemeļu karā, Latgale pēc pirmās
Polijas dalīšanas un Kurzeme pēc trešās Polijas dalīšanas.
Cariskajā impērijā latviešu tautai bija jānes divkāršs nacio­
nālais jūgs. Vidzemē un Kurzemē tai bija krievu un vācu
priekšnieki, bet Latgalē — krievu un poļu. Iekļaušana saim­
nieciski un politiski atpalikušā valstī nesekmēja Latvijas
attīstību, taču samērā ilgais miera periods, sevišķi 19. gad­
simtā, veicināja saimnieciskās dzīves stabilitāti un radīja arī
zināmas attīstības iespējas. Visa šī attīstība, no kuras gal­
veno labumu guva vācu un krievu «kungi», notika uz lat­
viešu tautas pārcilvēcīga darba rēķina.
Izmantojot faktu, ka Baltijā kā Krievijas robežprovincē
allaž bija daudz karaspēka, vācu muižnieki varēja nebaidī­
ties no zemnieku nemieriem, jo katras nepaklausības gadī­
jumā tajā vai citā muižā dažu stundu laikā no tuvākās ap­
riņķa pilsētas ieradās vismaz rota krievu zaldātu un nežēlīgi
izrēķinājās ar visiem, kas muižniekam bija aizdevuši dus­
mas. Tādēļ ekspluatācija Latvijā un arī Igaunijā tika sakā­
pināta līdz tādam līmenim, kāds nepastāvēja laikam nevienā
citā Eiropas zemē, varbūt vienīgi Īrijā. Šādos apstākļos ievē­
rojamai latviešu tautas daļai reāli bija liegta pat iespēja vei­
dot ģimenes un audzināt bērnus.
Senators Manaseins, kas 1882. gadā Krievijas valdības
uzdevumā revidēja Vidzemes un Kurzemes guberņas, par
demogrāfisko stāvokli Latvijā 1883. gadā rakstīja: «Kas
attiecas uz bezzemniekiem, kas Baltijas guberņās ir lauku
iedzīvotāju milzīgais vairākums, tad viņu stāvoklis ir se­
višķi grūts un gandrīz bezcerīgs . . Vidējās darba algas
apmēru, ko saņēma lauku strādnieks manis revidētajās gu­
berņās, nevar gluži precīzi noteikt. . Tomēr nav šaubu, ka
ģimenes strādnieku darbs tiek apmaksāts zemāk, nekā ne­
precēto darbs .. Ar katra jauna locekļa ierašanos strād­
nieka ģimenē viņa stāvoklis parasti kļūst ļaunāks, bet sli­
mības gadījumā vai uz laiku zaudējot darbaspējas, viņa
stāvoklis kļūst kritisks . . Tādos apstākļos vienīgais līdzek­
lis kalpam paturēt zināmu daļu patstāvības un drošas eksis­
tences iespēju ir atteikties no ģimenes dzīves, ko ievērojama
daļa kalpu arī dara, bet tāda nenormāla stāvokļa sekas ir,
no vienas puses, vājš iedzīvotāju pieaugums bezzemes lauku
iedzīvotāju šķirās un, no otras puses, — tautas morāles pa­
grimšana . .»
(Manaseina revīzija. LV I, Rīga, 1949., 334. un 355. Ipp.)
Gluži likumsakarīgi bija, ka, tādos apstākļos auguši, lat­
vieši gāja 1905. gada revolūcijas cīnītāju pirmajās rindās,
pilsoņu kara gados sargāja Ļeņinu Smoļnijā un Kremlī,
piedalījās kaujās visās pilsoņu kara frontēs. Visās šajās
cīņās bija daudz upuru. Arī latviešu strēlnieku cīņās pasau­
les karā, arī bēgļu gaitās Krievijā, kur daudzi tūkstoši eva­
kuēto latviešu šajos gados nomira badā un no dažādām sli­
mībām, it īpaši no tīfa. Taču visvairāk latviešu 20. gadsimtā
aizgāja bojā staļiniskajā genocīdā laikā no 1937. līdz 1953. g.
Krietnu daļu latviešu dzīvību paņēma arī hitleriskais terors
otrā pasaules kara gados un latviešu jauniešu nelikumīgā
iesaukšana okupantu karapulkos. Visu šo asiņaino zaudē­
jumu rezultātā latviešu pasaulē tagad ir krietni mazāk nekā
20. gadsimta sākumā, kad to skaits I pasaules kara priekš­
vakarā tuvojās diviem miljoniem
Mūsu dienās galvenās briesmas latviešu tautas nākotnei
rada forsētā migrācija, ko organizē centrālo resoru biro­
krāti, kuri, savu impērisko ambīciju mudināti, noveduši
Krievijas nemelnzemes zonas laukus līdz sabrukumam, lai
stimulētu to iedzīvotājus pamest Krieviju un kolonizēt B a l­
tiju, Baltkrieviju, Ukrainu un arī citas teritorijas, ko apdzīvo
nekrievu tautas. Šāda kolonizācijas un migrācijas politika
nodarījusi daudz posta un ciešanu gan krievu tautai, gan
arī citām tautām, bet tā joprojām turpinās.
Pēckara gados Latvijā tika sagrautas agrākās saimnieko­
šanas formas. Sevišķi postoša bija 1949. gadā realizētā pie­
spiedu kolektivizācija, kuras gaitā ievērojama tautas daļa
tika aizvesta uz Sibīriju, bet citiem nācās pamest laukus un
doties uz pilsētām. Kopš tā laika latvieši lielā mērā ir bez­
pajumtnieku tauta. Jauncelto dzīvokļu lielākā daļa tiek at­
dota ieceļotājiem no citām republikām, bet vietējie iedzīvo­
tāji, sevišķi Rīgā, saņem mazāk kā ceturto daļu. Tādēļ jau
interfrontieši tik ļoti mīl Rīgas izpildkomitejas priekšsēdē­
tāju A. Rubiku. Šādos apstākļos Latvijas pastāvīgo iedzī­
votāju jaunajai paaudzei nav iespējams veidot ģimenes un
radīt bērnus, jo daudziem nav vietas, kur nolikt bērna gul­
tiņu. Arī darba alga Latvijā, salīdzinot ar dzīves dārdzību,
ir tik zema, ka vīrieši nevar uzturēt ģimeni pat ar diviem
vai trim bērniem, kamēr Vidusāzijas republiku vīrieši nereti
spēj uzturēt ģimeni ar desmit un vairāk bērniem. Šādos ap­
stākļos Latvijā mātēm jāstrādā ārpus mājas un Latvija ir
pirmajā vietā strādājošo sieviešu procenta ziņā Padomju
Savienībā, bet pēdējā vietā dzimstības ziņā. Šāda pārmērīga
sieviešu nodarbinātība Latvijai nekādu svētību nav atnesusi,
jo visi darba rezultāti pazūd resoru kopīgajā katlā, no kura
atpakaļ neatnāk gandrīz nekas. Es negribu apgalvot, ka Lat­
vijā visi strādātu ļoti ražīgi, jo daudzi darbi organizēti ne­
mākulīgi un arī tehnika ir primitīva, bet daudz sliktāk kā
Uzbekijā jau nestrādā. Un, ja republikā, kura dzimstības
ziņā atrodas katastrofālā līmenī jau daudzus gadus, trūkst
skolu, kur nedaudzajiem bērniem mācīties, tas arī ir nozie­
gums, ne mazāks kā dzīvokļu nedošana pamatiedzīvotājiem.
Domāju, ka staļiniski asiņainā un brežņeviski klusā geno­
cīda politika pret latviešu tautu ir mūs stipri novājinājusi,
taču pilnīgi nožņaugti latvieši vēl nav. Tas arī visvairāk sa­
trauc Interfrontes līderus, bet pašreiz viņi neko daudz te ne­
var grozīt un latviešu tautas reanimācija turpinās. Ko va­
ram gaidīt no nākotnes? Ja stingri tiks ievērots lēmums par
migrācijas ierobežošanu un būs pieņemts likums par La t­
vijas pilsonību, tad būs iespējams novērst situācijas tālāku
p a slik tin ā ša n o s.
Latviešu tautas uzplaukums nākotnē ir pilnīgi iespējams.
Taču ar noteikumu, ja tiks izbeigta pret latviešiem un arī
pret citām mazajām tautām vērsta centrālo resoru impē­
riskā politika, ja reāli pastāvēs visu tautu tiesības uz
pašnoteikšanos. Tad vietējā mēroga šovinisti un citi latviešu
nīdēji drīz apklusīs un nomierināsies. Taču nekāds uzplau-
kumsnav domājams, ja pašu latviešu vidū netiks pārvarēts a l­
koholisms un citas smago Pelšes un Vosa valdīšanas laiku iz­
raisītās tautas demoralizācijas izpausmes. Ir loti svarīgi, lai
mūsu jaunie (audis veidotu ģimenes un audzinātu daudz
bērnu. Tādēļ no tautas nākotnes viedokļa centrālais uzde­
vums ir panākt, lai viņiem būtu reāla iespēja saņemt pietie­
kami plašus dzīvokļus un jaunajām mātēm bērnu pirmajos
dzīvības gados nevajadzētu strādāt algotu darbu. Ja tas
netiks panākts, latviešu tauta bojā neies, bet gan turpinās
nīkuļot.
Jānoregulē un uz savstarpēji pieņemama pamata jāattīs­
ta latviešu nācijas attiecības ar citu Latvijā dzīvojošo tautu
piederīgajiem. Latvijas tautu forums un Valodu likums ir
labs iesākums šim darbam. Tomēr man ļoti nepatīk vilcinā­
šanās ar igauņu un ebreju kultūras centru atdošanu viņu
likumīgajiem īpašniekiem — Rīgas igauņu un ebreju kultū­
ras kopienām. Arī citu tautu kultūras centriem drīz jāsaņem
pastāvīgas mītnes. Visu Latvijā dzīvojošo ļaužu laba sati­
cība ir svarīgs ikviena cilvēka labklājības priekšnoteikums.
Tāpēc ir svarīgi panākt, lai Latvijā neiebrauktu un pilsoņu
tiesības nedabūtu dažādi avantūristi, noziedznieki, huligāni,
skandālu un dažādu nekārtību taisītāji un organizētāji, bet
tie, kas iebraukuši un jau parādījuši savu nelāgo dabu, tā
vai citādi jāaizdabū no republikas prom. Ar godīgiem cil­
vēkiem turpretim jāmeklē un jārod kopīga valoda. Iespē­
jams, ka daudzi iebraucēji, kas te atvilināti ar krāpšanas pa­
līdzību, vēlēsies atgriezties savā dzimtenē, it īpaši tad, kad
tur uzlabosies saimnieciskā situācija un veikalu plaukti kļūs
pilnāki. Ne jau visiem patīk Latvijas klimats un ne visiem
patīk divvalodība, ja viņiem ir iespēja dzīvot arī vienvalo-
dības apstākļos.
Interesantu priekšlikumu šajā ziņā izvirzījusi Interfrontes
Jelgavas nodaļa, proti, lai cilvēkiem, kas Latvijā ir nostrā­
dājuši vairākus gadus, bet tagad vēlas pārcelties uz savu
dzimto pusi, Latvijas valdība sniegtu tādu kompensāciju
par atbrīvoto dzīvokli, kas dotu iespēju šiem cilvēkiem atbil­
stoši iekārtoties savā dzimtajā pusē vai citur, kur viņi vēlē­
tos doties. Es domāju, ka šāds priekšlikums pelna ievērību.
Viena lieta ir ieklīduši slaisti un skandālisti. Ar viņiem nav
ko ceremonēties. Bet cilvēki, kas mums līdzās godīgi strādā­
juši un godīgi dzīvojuši, pelna iejūtību un atsaucību.
Pašreizējā momentā būtu nepareizi organizēt kampaņu,
lai imigrējušie citu tautu piederīgie brauc projām no Latvijas.
Tad aizbrauktu vissmalkjūtīgākie un krietnākie cilvēki, bet
viņu vietā visticamāk iebrauktu sliktākie, kam, tāpat kā v i­
siem jaunatbraucējiem, savukārt būtu daudz radu un drau­
gu, kurus viņi arī censtos pārvilkt uz Latviju. Jo pašreiz La t­
vija ir kā māja bez logiem un durvīm, kur katrs garāmgā­
jējs, ja viņš vēlas, var ērti apmesties un uzskatīt sevi par tas
īsto saimnieku. Taču tad, kad migrācija Latvijas virzienā
būs pilnīgi izbeigusies, kad būs precīzi noteikts, kas ir Latvi­
jas pilsonis un kas nav, varēs pievērsties šādiem priekšli­
kumiem.
Es domāju, ka nākotnē šādiem mērķiem, lai palīdzētu te
nejauši nonākušiem cittautiešiem repatriēties un ar godu
iekārtoties savā dzimtenē vai citā vietā pēc savas izvēlēs, va ­
rētu ziedot krietnu daļu no tās summas, ko Latvija saņem kā
kompensāciju par staļiniskā terorisma un brežņeviskās ne­
kompetences nodarīto postu un tādējādi daļēji atlīdzinat lat­
viešu tautai nodarītos zaudējumus Ribentropa— Mototova
noziedzīgā darījuma rezultātā. Ebreju tauta daļēju kompen­
sāciju — Wiedergutmachung — no Federatīvās Republikas
saņēma. Vai tad latvieši ir sliktāka tauta? Kamēr nekādu
kompensāciju neesam saņēmuši, nezinu, kur šādam mērķim
līdzekļi varētu rasties. Taču vajadzīga skaidrība, ka godīgus
cilvēkus vest prom no Latvijas restotos vagonos, pret viņu
pašu gribu, nav pieļaujams. Staļiniskās metodes nacionālo
attiecību kārtošanai neder, bet citas Padomju Savienībā
vēl nav pazīstamas. Taču starpnacionālo attiecību kultūra
attīstās. Ne tikai Aizkaukāzā. Tādēļ ar interesi sekošu, kā
tiks atjaunota Volgas vāciešu un Krimas tatāru nacionālā
suverenitāte P S R S ietvaros.
Latviešu tautas nākotne ļoti lielā mērā atkarīga no tā, kā
izveidosies attiecības starp Latvijas latviešiem un diasporas
latviešiem. Aptuveni desmitā daļa latviešu tautas piederīgo
dzīvo ārpus P S R S robežām, galvenokārt Eiropas zemēs,
A SV, Kanādā, Austrālijā, bet apmēram divdesmitā daļa
dzīvo Sibīrijā, Baškīrijā, Baltkrievijā, ari Maskavā un Ļe-
ņingradā — kā arī citur P S R S teritorijā. Daudzi aizrobežu
latvieši pēc grūtajiem pirmajiem gadiem svešumā sasprin­
dzinātā darbā radījuši sev stabilu stāvokli dzīvē — augstu
kvalifikāciju un materiālu pārticību. Kopīgiem spēkiem viņi
saglabājuši un arī tālāk attīstījuši latviešu kultūru. Viņu
mītņu zemēs kultūras attīstība bijusi mazāk atkarīga no
glavļita atzinumiem, specfondu instrukcijām un citiem L a t­
vijas kultūrvides formējošiem faktoriem, tādēļ dažās noza­
rēs ārzemju latviešu kultūras darbiniekiem bijis iespējams
sasniegt augstāku līmeni nekā viņu kolēģiem Latvijā. Tomēr
izkliedētības un nelielā darītāju skaita dēļ šādi panākumi ir
mazāk stabili. Tajā pašā laikā ārzemju latvieši asimilācijas
briesmām ir pakļauti vēl lielākā mērā nekā Latvijas latvieši,
jo pilsētās, kur viņi mīt, latviešu procents ir vēl zemāks nekā
Rīgā.
Tagad Latvijas un ārzemju latviešu starpā turpinās at­
kalredzēšanās «medus gads». Daži Latvijas latvieši jau sāk
iejusties «nabadzīgā radinieka» lomā un tiecas uz ārzemju
tautasbrāļu rēķina tikt pie papildu ērtībām. Domāju, ka prā­
tīgi dara tie klaida latvieši, kas palīdzību dod tikai «sēklas
tiesai» un nesteidzas pildīt katru pastieptu sauju, jo zina,
ka palīdzība būs vajadzīga vēl ilgi un laika gaitā tās liet­
derības koeficients, domājams, pieaugs. Pati vērtīgākā pa­
līdzība, ko ārzemju latvieši var Latvijai sniegt, ir veicināt
tās ražojumu iziešanu pasaules tirgū tad, kad sāksim saim­
niekot patstāvīgi. Te visvairāk var noderēt labs padoms un
palīdzība atrast derīgus cilvēkus. Svētīga var būt arī stu­
dentu, jaunu zinātnieku, kultūras darbinieku un menedžeru
stažēšanās organizēšana labās iestādēs, firmās un augst­
skolās, turklāt labāk par kāda starptautiska fonda, nevis
par mūsu tautiešu līdzekļiem. Pašreizējā situācijā nebūtu
saprātīgi ārzemju latviešus skubināt masveidā pārcelties
uz Latviju. Jārada apstākļi, la^-viņi varētu te ērti dzīvot da­
žus mēnešus gadā, neizmantojot Intūrista viesnīcu plēsonī­
gos pakalpojumus. Skolotāji, kas dažādām Latvijas latviešu
aprindām palīdzētu apgūt angļu, vācu un arī citas valodas,
gan būtu vēlami uz ilgāku laiku. Vispār abām šīm tautas
daļām vajag atkal iepazīt vienai otru, tad jau būs redzams,
ko labāk darīt. Skumjāka ir Krievijā un citās P S R S repub­
likās dzīvojošo latviešu situācija. 1937. un 1938. gada tur
tika likvidētas visas latviešu skolas un kultūras iestādes.
Lielākā daļa aktīvo saimniecisko, sabiedrisko un kultūras
darbinieku tad tika fiziski iznīcināti. Izredzes paglābties no
pilnīgas asimilācijas tur ir tikai tiem latviešiem, kas drīzā
laikā pārcelsies uz Latviju. Bez īpašas palīdzības program­
mas tas plašākos apmēros nav domājams. Nevaram skubi­
nāt daudzus tūkstošus cilvēku pamest ierastās vietas, ja
nezinām, kur viņi Latvijā dzīvos un ko darīs. Sākotnēji,
iespējams, būtu mērķtiecīgi Latvijā iekārtot speciālas arod­
skolas šo koloniju jauniešiem, kur viņi līdz ar latviešu valo­
du varētu apgūt Latvijai derīgas un savai līdzšinējai piere­
dzei atbilstošas profesijas, piemēram, laukos augušie jau­
nieši mācītos lauksaimniecības mehanizāciju, celtniecību
utt. Pēc tam, kad viņi būtu šādas skolas beiguši un jau iekār­
tojušies Latvijā, pie viņiem varētu atbraukt pārejie ģimenes
locekļi. Viegli tas nebūs. Daudzi Krievijā dzimušie un augu­
šie latvieši Latvijā nodzīvojuši jau vairāk nekā 40 gadu, bet
vēl joprojām te jūtas kā svešinieki — drīzāk kā centrālo re­
soru aģenti, nevis kā latviešu tautas piederīgie. Šādas ne­
normālas situācijas galvenais cēlonis bija šīs grupas morāla
ziņā mazāk noturīgo cilvēku izvirzīšana vadošos amatos Lat­
vijā un nostādīšana privileģētā situācijā, salīdzinot ar Lat­
vijas latviešiem. Tikai pēc Tautas frontes izveidošanās Lat­
vijā šāda politika izbeidzās oficiāli, bet pēc inerces tā jopro­
jām turpinās. Ja Krievijā palikušos latviešus aicināsim uz
Latviju ne kā kaklakungus un arī ne kā pelnrušķus, bet kā
līdztiesīgus tautasbrāļus, tad varam cerēt, ka tautas konso­
lidācija notiks vienas paaudzes dzīves laikā.
 ALEKSANDRS GRINS
DVĒSEĻU PUTENIS *
(3. t u r p i n ā ju m s )
XIII
Diena ir drēgaina un drūma, kā viss zemliku laiks. Nerā­
dās saule, līst lietus, vējš raud, šaudīdamies ap mītnes stū­
riem, un atalgojums par vakarējo kauju ir atļauja palikt
rotas telpās, — nav jāiet ne uz apmācībām, nedz apšaudī­
šanos ar vācu sargposteņiem, kā to patlaban taisās darīt
otrais vads.
Tūliņ pēc piecelšanās vēl visiem ir drūmas sirdis un gurde­
nas sejas, bet pēc nomazgāšanās procedūras, kas norisinās
pie akas pagalmā, mums paliek jau gaišākas acis, atplaukst
vaigi un pie rīta tējas mēs manām, ka līdz ar ēstgribu ir
atgriezusies ari runāšanas alka.
Tikai par vakardienu mēs sākumā vairāmies ieminēties,
un kaut gan viņas paņemtos draugus savās sirdis atceras
visi, tak vārdos viņus nepiemin neviens, kā baidīdamies no­
jaukt tikko spraustu robežu starp sevi un citiem, kas nekad
vairs neies rindās un mums līdz.
Citi stāsta anekdotes, tīrīdami šautenes. Citi tīra durkļus,
lai asinstraipu vietās tos nepārņemtu rūsas sarkanums, un
vēl citi lūko dabūt savas drēbes tīras, vismaz no liekajiem
māla dubļiem, kas, jau sakaltuši, ir sevišķi smagi un visvai­
rāk duras acīs.
Daudzi velk ārā no mantu maisiņiem zīmuļus un vēstuļ-
papīru un taisās uz rakstīšanu.
Man ienāk prātā Mirdzas sejiņa, un, vairidamies no do­
mām par tiem, kas vakar krituši, es grimstu atmiņās kā ro­
žainā dābola laukā, kas pilns medus smaržas un bišu sanē­
šanas. Atkal skumji dvašo man rokās mirtes zariņš, no kura
sīkajām lapām sitas pretim skumjš, sirdi un galvu mulsinošs
aromāts. Visu laiku šis zariņš gulēja man uz krūtīm, un kau­
jas dienās tas gāja kā zaļa dzīvības lūgšana līdz. ' tūr?» — Viņš prasa, jautri smīnēdams, un sārtums man pār­
Mirtes zariņu lapas jau sakaltušas, bet, visam vītumam
par spīti, es manu viņās vieglu drebēšanu, kad zariņš sāk
glāstīt man vaigu, skar acu plakstiņus un beidzot apstājas
pie lūpām, kuras sākušas kaist un kvēlot, pilns gaidu un at­
miņu.
«Puikas, cik labi tagad būtu pabumbulēt kādu dienu pa
Rīgu,» iesaucās Vilnis, un šauteņu un drēbju tīrītāji paceļ
galvas un skatās uz runātāja pusi, un daudzi sāk jūsmot
viņam līdzi.
«Jauki gan būtu redzēt, kā tagad klājas mūsu meitenēm,»
Konrāds nopūšas, noslaucīdams degunu ar plato plaukstu.
«Vai domā vēl par mums, vai meklē jau citus,» dundadznieks
kļūst sentimentāls, un kaut kas līdzīgi maigumam atplaukst
viņa pasarkanajās sivēna acīs.
Mazkalniņam nicīgi noraustas gaišās ūsas, un, uzmetis
skatu Konrāda bakurētainajai sejai, viņš pagriež galvu sānis
un laiž pār plecu sienā spļāvienu.
«Atradies siržu lauzējs,» norūc niknais fēniksietis, atkal
noliekdamies pār šauteni, kas guļ tam uz ceļiem, bet Konrāds
neliekas dzirdot un vēl arvien nevar rimties, un beidzot kļūst
savā jūsmošanā tik vaļsirdīgs, ka jāiejaucas Spandegam.
«Beidz laizīties,» saka mūsu nodaļnieks, iespraudis zobos
papirosu un ar veselo roku lūkodams uzraut sērkociņu, «ja
ne, likšu pastāvēt pagalmā zem šautenes, lai lietus tev atvē­
sina galvu.»
Konrāds apklust, bet Vilnis nemierīgi staigā pa istabu,
klusi svilpo un dungo, un var redzēt, ka tam kaut kas pa­
domā. To mana arī Sala, sākdams vērot Vilni neuzticīgām
acīm, un tad ieminas savā rāmajā balsī:
«Zēni, nepiemirstat, ka par patvaļīgu aiziešanu no rotas,
kaut arī uz vienu dienu, var nokļūt stobra galā.»
Vilnis apstājas savā soliņā, bet tad nopurina galvu, kā
dzīdams projām bažas un viņu grūtumu, un, piegājis pie
loga, vēro raudošās debesis un pielijušo ielu, kas tagad izska­
tās kā gara dubļu palts.
Konrāds klusi pukojas, ka pasaulē vairs nemaz neesot
taisnības, tikai apspiešana un varmācība vien. M īlgrāvī šie
nedrīkstējuši iet meitās. Slokā pat liedzot runāt par maigā­
kām lietām. Ja nu valsts gādājot tikai par to, lai kareivim
būtu ko ēst, ko šaut un kājās aut, tad tas nozīmējot, ka par
mīlestību viņam jārūpējas pašam, un to neaizliedzot ne
Dieva, nedz ķeizara likumi, un reglaments arī nē.
«Nebrūķē tik lielu muti, Konrād,» viņu pamāca kaprālis,
kasīdams plecu, «ies plāni, ja sākšu tev atprasīt reglamentu,»
un dundadznieks, kam grūta galva un «valodniecības» stun­
dās tiešām iet plāni, paliek rāms, sāk šķirstīt savu kabatas
kalendāru.
«Artūr,» viņš pēc brītiņa iegrūž man elkoni sānos, «tev
vajadzēs uzstāties ar kādu kandžas pusstopu, jo rīt ir 24. ok­
tobris.»
M īlgrāvja kazarmās mēs izzinājām savu biedru dzimša­
nas dienas, un dundadznieks ir pamanījies tās pierakstīt.
Tiešām, 24. oktobris ir diena, kurā man mijas gadi, un tā­
tad rītu es būšu septiņpadsmit gadus vecs.
«Ko nu par kandžu,» saka Vilnis, nosēzdamies mums bla­
kus, «kur lai to ņem? Nenodarboties ar izspiešanu,» viņš
teic Konrādam, mādams ar galvu uz manu pusi, «bet labāk
parunāsim par dzimšanas dienas dāvanām. Man liekas, pati
labākā būtu — pāris dienas ilgs atvaļinājums, vai ne, A r­
plūdina vaigus, jo tagad es zinu: Vilnis ir redzējis man pirk­
stos Mirdzas doto mirtes zariņu.
«Nekārdini zēnu ar lietām, no kurām tāpat nekas neiz­
nāks,» atrūc dundadznieks. «Pats dzirdēji, ko kaprālis teica.»
Vilnis tomēr neatlaižas.
«Lielas karošanas pa šejienes purviem arī tik drīz neiz­
nāks,» viņš saka, Konrādam nemanot izvilkdams no tā kaba­
tas cigārmaku. «Paies vismaz trīs četras dienas, kamēr atpū­
tināsim rokas un apraksim savus miroņus. Es domāju tā:
vajadzētu kādam iet pie virsleitnanta un viņa vārdā teikt:
jūsu labdzimtība, Artūrs ir lāga puika un rīt viņam septiņ­
padsmitā dzimšanas diena, kurā tas labprāt šļūktu uz Rīgu
savu skuķi apraudzīt.»
«Rotnieks to lūdzēju sūtīs ratā vai noliks zem šautenes,»
Konrāds nopūzdamies atsaka, bet Vilnis purina galvu:
«Viens no diviem, — sūtīs to ratā vai atlaidīs Artūru pie
brūtes ciemoties, bet pamēģināt var.»
«Es gan neiešu,» Konrāds sapīcis saka, «tur tāpat nekas
neiznāks, un, runājot ar priekšniecību, es svīstu kā zirgs.
Liks stāvēt vēl kādu lieku stundu zem plintes par gaisa
bojāšanu.»
«Tad iešu es,» Vilnis uzlec kājās un izmetas no istabas.
Mēs paliekam gaidot, un man sāk strauji sisties sirds. Es
cenšos sevi nomierināt, saku Konrādam, ka tur nekas neiz­
nāks. un Vilnis tikai dabūs krietnu brāzienu, bet otra balss,
73
kas skan manās sabangotajās asinīs, lūdz likteni, kaut V il­
nim veiktos, jo tad es redzēšu savu meiteni un varēšu viņai
teikt visus tos mīļos vārdus, ko viņreiz man neļāva dabūt
pār lūpām zēna biklums un puicisks kauns.
Tagad es vairs neesmu kautrīgs skolas zēns, bet kareivis,
kas bijis cīniņā, un tagad spēšu viņai pateikt visu, ko esmu
glabājis un slēpis kā dārgas veltes savos sirds dziļumos.
Un krūtīs man sāk kaist mulsinošas, saldas trīsas, kas nāca
arī agrāk, tiekoties ar Mirdzu vai redzot viņu sapņos.
Viņas atgriezušās atkal, nelaiž mani vaļā, bet viņu dēļ man
vairs nemetas kauns pašam no sevis.
Kāpēc gan nedrīkstētu skārt meiteni līdz galam manas
rokas, ja tās drīkstējušas celt ieroci kaujai vai nonāvēt?
«Mēsli vien būs no tās iešanas,» Konrāds rūc, uzmezdams
man līdzcietīgu skatu, bet tad viņa mazās acis ieplēšas pla­
tas, jo durvis atveras vaļā un Vilnis steigā ieklūp istaba,
steidzas uz mūsu pusi, lēkdams uz grīdas sēdošiem strēl­
niekiem pāri, nelikdamies zinis gar viņu lādēšanas un rūk­
šanu.
«Artūr, laimes bērns,» viņš aizelsies saka, grābdams mani
aiz pleciem un sākdams purināt, «rotnieks ir zelta zēns un
atļāva tev laisties uz Rīgu! Varēsi tur gurķoties šodien un
rīt un tāpēc tūliņ vāc kopā pekeles, un steigsimies uz staciju!»
«Ko!? Vai tad tu arī?» brīnās Konrāds, kas aiz pārstei­
guma tikko var parunāt.
«Nu kā tad citādi? Ko tāds saimniekdēliņš zina no Rigas?
Var vēl noklīst uz neceļiem,» Vilnis smejas, un smejos arī es,
jo sen man nav bijusi tik līksma sirds.
Konrāds no dusmām paliek bāls un spļaudās, bet Vilnis
sāk stāstīt par savu gājienu pie rotas komandiera.
«Eju iekšā, situ kopā papēžus, lai klaudz un skan, un klāju
vaļā: jūsu labdzimtība, tā un tā. Rotnieks jau taisās dzīt
mani ārā, tad paliek domīgs un saka: labs ir, lai strēlnieks
Vanags līdz rītvakaram padzīvojas pa Rīgu, jo viņš ir vecā
Vanaga dēls, un feldfēbeļa labā esmu gatavs darīt visu. Es
vēl neeju prom un sāku melot, ka mēs esam veci radi un jau ­
nības draugi, kas vienmēr svētījuši kopā savas dzimšanas
dienas, ka tu maz pazīsti Rīgu, ka, vienam braucot, var tev
gadīties kāda nelaime, un pūšu tik ilgi, līdz rotnieks sūta
mani pie velna. Es sasitu papēžus un saku: klausos, bet vai
tomēr nedrīkstētu iet pie tās velna ekselences caur Rīgu?
Virsleitnants pasmejas un saka: nu labi, brauc arī tu, bet
pēc atgriešanās nostāvēsi par to ekselenci divas stundas
zem šautenes.»
X IV
Matīsielas istabiņā mēs apvelkam baltus kreklus, nospod­
rinām zābakus, un dzīvokļa saimniece iztīra mūsu drēbes no
traipiem, kurus atstājuši dubļi, kvēpi un asinis. Tad mēs
ejam katrs uz savu pusi, norunājuši vakarā turpat satikties.
Es steidzos uz Tērbatas ielu, un ar katru soli, kas ved
tuvāk Mirdzas tēva namam, sāk straujāk sisties man sirds,
virs kuras vēl kvēl zariņš no manas līgavas mirtes. Asinis
līksmi zvana, un viņu zvanīšanā es dzirdu:
«Tagad tu redzēsi savu meiteni.»
Beidzot es esmu pie arhitekta Kauliņa nama, kāpju augšā,
zvanu, un mani ielaiž kalpone, sacīdama, ka jaunkundze
nupat ceļoties augšā no gultas un lūdz uzgaidīt.
Ir tepat jau pusdienas laiks, un es gribu apvaicāties, kas
Mirdzai vainas, bet kalpone jau aizsteigusies projām, atstā­
dama mani vienu uzgaidāmā istabā.
Es sāku šķirstīt žurnālus un avīžlapas, bet ilustrācijas
dejo acu priekšā, un burtu ņirbēšanā nekā nevar saburtot.
Arvienu skanīgāk šķind manu asiņu ķēdes, es manu galvā
un locekļos saldu noreibumu, un maiga mulsuma pilna man
sirds.
Jautrs iesauciens kaut kur aiz trijām istabām, žigla rīt-
kurpīšu dipoņa nāk arvienu tuvāk, aizkari atskrien vaļā, un
Mirdza metas man pretim, vij rokas ap kaklu, skūpsta lūpas
un vaigus, un no visa viņas mazā, siltā ķermeņa, kas drebē­
dams spiežas klātu manam kareivja mētelim, nāk savādas,
asinis un galvu mulsinošas smaržas un pūdera aromāts.
Viņa nospiež mani krēslā, lec klēpī, atpogā šineli, glauž
galviņu pie blūzes, tai vietā, kur smaržo mirtes zariņš un
74
aukainos joņos sitas sirds, — skūpsta strēlnieku nozīmi un
smaida, un smejas, — atkal ceļ augšup sejiņu, sniedz lūpas,
kas ir asinssarkanas, bet acis, kurās mirdz asaru valgums,
apvilktas tumšiem lokiem, — skropstas kļuvušas dīvaini
garas, un melnākas un izliektākas palikušas pa neredzēšanās
laiku manas meitenes uzacis.
Acu zīlēs tomēr blāzmo tas pats meitenīgais maigums,
kas savaldzināja manu sirdi šopavasar, un, manīdams viņās
savu atspīdumu, es sāku strauji skūpstīt meitenes pusvērtās
lūpas un sīkos plecus, kurus atsedzis vaļā atslīdējušais rīta
tērps, — un cieši velku sev klāt mazo augumu, kas dreb un
ļaujas, pilns gultas un asiņu siltuma, un jūtu krūtīs, rokās
kaislu drebēšanu.
Ašāka kļūst elpa, karstāki mijas skūpsti, no kuriem notrīs
sirds un lūpas maigi sāp. Tad es paceļu Mirdzu uz rokām, —
viņa viegla ka taurenītis, — un eju uz aizkaru pusi . . .
Mirdzas istabā logā jau manāms novakara tuvošanās
pelēkums, kad slābaniskas kļūst mums rokas, pagurušas
no skavām, un ķermeņus pārņem mīlas nogurums.
Es guļu, skatīdamies griestos, kur lido smaidošs amorets,
taisīdamies šaut lejup zelta bultu, un klausos, kā beidz ban­
got un atšalc manas asinis. Aizmirsušies biedri un fronte,
mātes nāve un solījums to atriebt neienāk prātā, un tēvu
neatceros vairs. Viss slinkas laimes pilns, es vēlos tikai vie­
nu: kaut šai tīksmīgajai labsajūtai nepienāktu gals.
Istaba pilna krēslas un rožaina maiguma, ko staro sar­
kanu un baltu ziedu vijas, locīdamās gar sienām un vērda­
mās uz mums no tapetēm. Nedzird ne mazākā trokšņa, valda
skanīgs klusums, kurā es manu meitenes sirds pukstē­
šanu, jūtu, kā sitas mana, un kaisles pilns, mulsinošs un
reizē maigs bez gala ir parfimaromāts, ko dvašo siltais ista­
bas gaiss.
Meitene guļ pievērtiem acu plakstiņiem, — un matu cirtas
izirušas pa spilvenvirsu, apņemdamas sejiņu ar tumšu vai­
nagu, — un lūpas viņai sarkanas, kā durkļa cirsta brūce.
Tumšie loki ap acīm kļuvuši krēslā vēl melnāki, un uz vai­
dziņiem jau samanāmas savādas vītuma pēdas, un sirdī
man smeldz asa sāpe, kļūst bezgala skumji, gribas raudāt,
un es nezinu, kāpēc.
Atkal es veros meitenes sejā, noliecies pār viņu un juzdams
viņas mutes siltumu un kluso elpošanu.
Meitenīgais acu mirdzums paslēpies zem nogurušiem plak­
stiņiem un izkrāsotām skropstām, un plakstu grumbiņās un
degunkaktos saredzamas pēdas, ko atstājis pūders un krēms.
Un ap lūpām, kas kvēl asinssarkanas, es redzu svešus kaislus
vaibstus, un man pat liekas, ka viņos pavīdēja izlaidīgs un
netikls smaids.
Un tomēr — tā ir mana meitene, kas nesen drebēja vēl
manās skavās, — viņu glāstīja nevis zēna, bet kareivja ro­
kas, — tā atļāvās man visa, — elsodama teica, ka gaidījusi
tikai mani vienu un domājusi par mani raudošās naktīs, kad
vējš vaimanā aiz rūtīm un vientulīgiem gulētājiem nenāk
miegs.
Tā ir tā pati mazā meitene, kas pavasara agrumā staigāja
ar mani roku rokā zem pumpurpilnām liepām, kas taisījās
tāpat plaukt un lapot kā mūsu dvēseles.
«Biju piegurusi,» viņa smejas, likdama siltās rociņas man
ap kaklu, un no šī pieskāriena aizskrien nebūtībā visas ma­
nas skumjas, gaist savādais nemiers un atkal top viegla
sirds. Maigais acu atmirdzums, no kura metas gaišāka visa
meitenes seja, izdzēš no viņas svešos vaibstus, ko radījis
šķiršanās laiks, apēno vītuma pēdas, no kurām nepaliek ne
miņas, un manas aizdomas izklīst kā migla, ko sākuši kliedēt
saulstari.
Karstas apmulsuma trīsas taisās pārņemt mani no jauna,
kad Mirdzas lūpas sāk staigāt man pa vaigu, un tad viņa
glaužas klāt un lūdz stāstīt par Slokas kauju.
Es paklausu, un, sekojot mūsu rotas gājienam pāri dubļu
un miroņu laukiem, tai pusvērtās paliek lūpas, bāl vaigi un
lielākas kļūst acis. Aizturējusi elpu, viņa iet man līdz pa cīņas
lauku, dzird kaujas klaigas, redz ūdens paltis, kas ir paliku-1
šas sarkanas no asinīm, — dzird durkļu šķindēšanu, asme­
nim sitoties pret asmeni, mana ložmetēju balsis, šauteņu ner­
vozo sprakstoņu, un nodreb viss, kad plosīdamas vēderus un
krūtis, sprāgst rokas granatas.
 Es stāstu, brīžiem man pašam pietrūkst elpas un aizraujas
balss, un tad viņa ņem savos siltajos pirkstos manas zēna
rokas, kas spalvaskāta un liniāla vietā ņēmušas šauteni, —
sāk skūpstīt plaukstas, un man liekas, ka šie skūpsti mazgā
viņas tīras un nodzēš asiņu traipus, kas gan palikuši acīm
neredzami, bet bija tomēr atnākuši man no kaujas lauka līdz.
Tad viņas pirkstiņi atlaižas no manām plaukstām, sākdami
kā sendienās staigāt pa seju. Viņi skar man lūpas, glāsta
pieri un kavējas pie acu plakstiņiem, un ir silti un rožaini
maigi kā salidojis dūju pulks.
Es apklustu, skatīdamies griestos caur pirkstiņiem, kas
paijā manus vaigus, un no griestu rozes vidus uz mums no­
raugās smaidošs zēns, taisīdamies šaut zelta bultu. Kaisli
smaržo rozes, šūpodamās uz sienām, sarkanas un baltas,
un gaiss šķiet viņu saldās elpas pilns.
Atkal mums savijas rokas, mulst sirdis un deg lūpas, un
Mirdza glauž galviņu pie mana pleca, — sejiņa visa pietvī­
kusi, — un ap lūpām tai kavējas smaids.
Tad viņa satrūkstas, paskatās rokas pulkstenī un saka:
«Jācelas, papus tūliņ nāks mājās. Šovakar braucam uz
Cēsīm mammu apciemot.»
Mirdza piecejas, sākdama pie tualetes spoguļa sakārtot
matus, kas tai plūst pāri sīkajiem meitenes pleciem, un sirdī
man atkal iezogas skumjas, un paliek kaut kā žēl, ko es ne­
zinu vārdā saukt.
. «Kad tu atkal atnāksi?» viņa vaicā, dzēsdama ar pūdera
slotiņu nost no sejas manu skūpstu pēdas, un dungo kādu
dzirdētu romances melodiju, neskatīdamās atpakaļ, un krūtīs
man deg sāpju smeldze.
«Nezinu,» es saku — balss skan mazliet dobji. «Rītu man
jābūt atpakaļ rotā.»
«Žēl,» viņa nopūšas, atgriezdamās pie manis un apsēžas
uz gultas malas, bet domas tai aizklīdušas kaut kur projām,
uz Tupām pavīd un atkal izgaist savāds tīksmīgs,. sapņains
smaids, un sāpes, ko es tagad jūtu krūtīs, nespēj aizdzīt M ir­
dzas pirksti, atkal sākdami slīdēt man pa seju,jo es redzu,
viņas domas kavējas citur.
«Man arī jāceļas,» es' saku, sakodis zobus un cenzdamies
izlikties vēsi mierīgs.
Mirdza ātri noskūpsta man vaigu, un es sāku vilkt plecos
mēteli.
«Raksti, kad atkal būsi Rīgā, lai zinu sagaidīt,» viņa teic,
arī palikdama skumja, — tīksmīgais smaids tai aizbēdzis
no lūpām, un acīm ir tas pats senais, maigi meitenīgais at-
mirdzums.
Sirds man sažņaudzas saldās sāpēs, klusāki smeldz krū­
tis, rokas skaujas apkārt meitenes augumam, un es aizveru
acis, lai ciešāki ieelpotu viņas matu smaržu un atcerē to aiz­
nestu uz tranšejām un dubļu laukiem sev līdzi.
«Neaizmirsti mani,» viņa čukst, un es paceļu galvu, —
acis vēl reizi skrien pāri istabai, un kāda balss man ne­
dzirdami saka: paliec vēl mazu brītiņu, jo nevar zināt, vai
tu te atgriezīsies vairs.
Klīzdamas pāri sarkanām un baltām rozēm, kas aug uz
sienu tapetēm, acis man apstājas pie tualetes spoguļa, kurā
ir saskatāmi mūsu augumi, — slīd lejup, un tad es palaižu
meiteni vaļā, un eju klāt spoguļa galdiņam, lai apskatītu
tur pamanītās fotogrāfijas.
No vienas raugās pretim Valda Lejiņa nekaunīgi jautrās
acis, kuru dēļ tam skrēja pakaļ daudzas ģimnāzistes. Es
ņemu to rokā, atceros nicīgo Lejiņa smīnu un viņa zoboša­
nos, ka kādam tak esot jāuztur mūsu skolas reputācija mei­
teņu acīs, ja citiem neatliekot priekš tādām lietām vaļas, un
galvā man saskrien greizsirdības vilnis. Ar brīvo roku
atvairīdams Mirdzu, kas grib man izraut fotogrāfiju, es ap­
griežu Lejiņa attēlu uz otru pusi un lasu: «Meitenei ar blāz­
motām acīm. V. L,»
i.ļdul .
nīSiaķodis zobus, es nosviežu skolas biedra ģīmetni uz gal-
tveru citu, un tā man rāda jātnieku pulka virsnieku,
rrļeiiļām Ūsiņām un austrumnieka seju, un attēla muguras
py,sē uzrakstīts: «Dorogoi Mirdzočke v pamjaķ nezabvennich
čašpv sčastja, korņet kņaz Šervašidze.»
, «Nekas, stalts kavalieris,» es saku, cenzdamies runāt iro­
niski vēsi, bet balss skan piesmakusi.
«Neesi tik ļauns,» Mirdza lūdzas, aplikdama man roku ap
kaklu un glauzdamās klāt, «tas jau sen prom, septembrī aiz­
brauca uz fronti. Tikai pāris reizes tikāmies, — nekā tāda
nebija, tici man,» viņa steidzīgi runā, bet vairās skatīties man
acīs.
«Bleķis,» es rupji nosaku, pats nemanīdams, ka man pie­
lipis pašpuiku žargons, «nepūt niekus un nemelo; nav jau
nekas, un es jūtos paglaimots, ka man bijis dižciltīgs priekš­
tecis. Turpmāk gan ieteicu meklēt pielūdzējus starp vācu ba­
roniem un krievu grāfiem, jo kaukāziešu kņazam tikpat lēta
cena kā poļu šļahtičam: pērnruden divi pani klīda apkārt
pa mūsu pagastu, kulstīdami linus, un nobučoja manam
tēvam abas rokas, dabūjuši virs algas tiesas vēl pa divdesmit
kapeikām dzeramnaudas.»
«Neāksties,» Mirdza sapīkusi iesaucas, izraudama kņaza
fotogrāfiju un grūzdama mani prom no galdiņa.
Tad viņa atjēdzas, atkal top maiga, noglāsta man plecu
un čukst:
«Neesi tik ļauns, tici man.»
«Es neesmu ļauns, bet gribu zināt, ar ko tu saejies,» iz­
dabūju pār lūpām, valdīdams elsas, bet balss skan cieti un
skarbi, un rokas, maldīdamās starp kārbiņām, flakoniem
un pudelītēm, satver un ceļ klāt pie acīm trešo seju.
Tā ir jau padzīvojusi, kuplām ūsām un resniem vaigiem,
līku ērgļa degunu, un no uzraksta redzams, ka vaigu, līkā
deguna un ūsu īpašnieks ir kara inženieris Korsakovs.
Es nosviežu viņu uz grīdas, grūžu Mirdzu prom un metos
uz durvju pusi, juzdams, ka man jābēg, ka citādi es tūliņ
ļaušu asarām un dūrēm vaļu. Uztraukumā nevaru atrast
durvju rokturi, speru viņas ar kāju, — tās dārdēdamas
atsprāgst vaļā, — skrienu cauri viesistabai, — tad man zā­
baks sapinas tepiķī, un es klūpu gandrīz nogāzdamies zemē
un tikko paspēdams noturēties pie krēsla, kas pagadījies
tuvumā.
«Artūr, Artūr,» izmisusi kaut kur sauc Mirdzas balss, —
un man sāk drebēt rokas, un sirdī iesitas asa žēluma vilnis.
Rokas krampjaini sažņaudz krēsla atzveltni, es manu ceļ­
galos gurdu drebēšanu, un tad man no mugurpuses apvijas
ap pleciem kailas rokas, pieglaužas mazs meitenes augums,
un salda un skumja balss ieskanas pie vaiga:
«Mīļais muļķa zēn,» Mirdza čukst, griezdama plaukstām
sev pretim manu seju, — skūpsts apdedzina muti, kas tikko
runājusi dusmu vārdus, un izmisis es skauju meiteni, kā
baidīdamies zaudēt mūža laimi, bet sirdī man reizē skumji,
reizē saldi, gribas smieties un būt jautram, bet dvēsele dreb
kā raudu trīsās, un kaut kā ir ļoti žēl.
«Neaizmirsti mani, tici, ka mīlu tikai tevi vien,» — man
vēl skan ausīs Mirdzas vārdi, kad esmu izgājis uz ielas, un
apkārt ņudz gājēju pūļa steidzīgums. Es eju viņiem līdz,
mehāniski sveicinādams pretimnācējus virsniekus, un krūtīs
man deg sāpju smeldze, un no mikluma, kas sakāpis ārā no
plakstiņiem kļuvis neskaidrs manu acu skats.
Tad es esmu Matīsielas istabiņā, kur mani apņem skolas
gadu atmiņas, — no kumodes raugās māte, un uz lūpām
tai vīd sēri laipns smaids.
Es paņemu mātes ģīmetni rokās, spiežu pie vaiga, un man
liekas, ka maiga, mīļa roka glāsta seju, — asins naida ban­
gas atkal sāk šalkt asinīs, un viņu šalkšana kā karsts dien­
dusas vējš izžāvē no acīm saskrējušo miklumu, apslāpē
raudas, un klusākas paliek sāpes, kurās mokas zēna sirds.
«Nekā man vairs nava,» es sevi mierinu, «ne līgavas, ne
mātes, māju, — visu atņēmis karš. Man nav ko zaudēt, tagad
viss var nākt. Varbūt nemaz nav tik ļauni, ja cilvēkam vairs
nav ko pazaudēt un viņš var salti vērot visas zemes lietas,
skatīdamies uz tām caur šautenes tēmēkli.»
Sāpes tomēr dedzina krūtis. Ar plaukstas pieskārienu lūko­
dams aizdzīt atgriezušos sirds grūtumu, es skaru blūzes
kabatu, un kaut kas klusi, tikko samanāmi, nodreb zem ma­
niem pirkstiem.
Es ņemu viņos mirtes zariņu, no kura ieviļņo sejā skumjš
aromāts, pilns vītuma smaržas, sēru atmiņu. Sīkās lapiņas
nokaltušas, lēni raisās vaļā, birst lejup, uz ceļgaliem un grī­
das. Es noskatos lapiņu lidojumam pakaļ, un man liekas, ka
75
zariņam līdzi sairst mana laime, un paliek tikai sērīgais at­
miņu aromāts.
Istabiņas kaktu ēnas k|uvušas baisīgi melnas. Tad viņas
saplūst kopā, iestājas tumsa, un mani apņem nakts, kuras
melnums pilns nopūtu un rēgu, un nav nevienas zvaigznes,
kas mirdzētu nakts tumsībā.
Durvis veras vaļā, svilpodams iesteidzas Vilnis. Viņš uz­
griež gaismas podziņu, tumsa aizbēg, paslēpdamās aiz loga,
un, vērodams drauga seju, es redzu, ka tam labsajūtas un
tīksmīguma pilna sirds.
«Skat nu, es domāju, ka tu vēl ciemojies pie brūtes,» viņš
teic, iedams klāt. Tad mana mirtes lapiņas, kas sabirušas
uz grīdas, paskatās uz kailo zariņu, kurš palicis man pirk­
stos, kļūst kluss, glāstīdams aizskar manu plecu un sejā
tam izgaisis jautrais smīns.
«Artūr, saņemies un nenokar galvu,» viņš līdzcietīgi saka,
un es manu Viļņa balsī dziļu maigumu. «Kā arī nesāpētu
sirds, neļauj citiem to manīt, ej paceltu galvu un izliecies,
ka tev viss vienalga, vienmēr jautrs prāts. Tad tam ticēs
visi, un galu galā noticēsi pats.»
«Nenokar galvu,» Vilnis atkārto, aplikdams man roku ap
pleciem, «tu tak neesi vairs puika, bet strēlnieks, un kareivji
neraud skuķu dēļ, — tādas mantas pilna visa Rīga. Izlaid
vienu no rokām, griezies apkārt, — viņās labprāt iekritīs
cita. Kara laikā meitenes ir viegli ņemamas un ātri zūdoša
manta, ko tev lūko nocelt citi, un muļķis būs tas strēlnieks,
kam skuķu dēļ ilgi sāpēs sirds.»
«Galvu augšā,» Vilnis nebeidz mani mierināt, «un iesim
bumbulēt pa Rīgu, jo tādēļ jau tevi laida šurp. Nīkdams viens
šitādā melnumā, tu pārkāp disciplīnu un māni rotas koman­
dieri, kas ir zelta zēns: viņš vēlēja tev jautri nosvinēt dzim­
šanas dienu, bet tu sēdi tumsā un dīc.»
«Nemaz nedīcu,» es sāku taisnoties un cenšos smaidīt, un
manu, ka paliek vieglāka sirds.
«Vienalga, ja nedīci, tad tūliņ būtu rāvis vaļā: labi, ka
laikā atšļūcu,» — Vilnis smejas un piecēlies izstaipa locek­
ļus.
«Iesim,» viņš mudina.
Es apvelku mēteli un eju pie saimnieces palūgt vārtu atslē­
gu.
Istabiņas durvis aizkrīt cieti, mēs dodamies pa trepju
tumsu lejā, un Vilnis dungo savu iemīļoto marseljēzas mel­
diju.
Ielas ir tumšas, un tikai retos logos sarkani margo aiz­
segtas ugunis: pilsētai nesen laidies pāri cepelīns, un koman­
dants steidzies gādāt, lai ik vakarus pār Rīgu nolaistos
melna, lukturu un logu neapgaismota nakts.
Tumsa melna un drēgna, pilna soļu klabēšanas, klusu
valodu un apspiestu smieklu, kaut pašus gājējus pamana,
tikai uzgrūžoties viņiem virsū un jūtot svešu dvašu, kurai
bieži nāk līdzi šņabja smaka vai parfīma aromāts.
«Smalka vien publika, — aizmugures varoņi un meitas,»
Vilnis teic, aptverdams manu elkoni. «Ej tik droši, — tādā
tumsā neviens žandarms nevar redzēt, vai tev uz pleciem
zemhuzāra vai vienkārša strēlnieka pagons.»
Mēs izejam uz bulvāra, un kaut gan viņa liepām vairs nav
lapu, tak soļus, smieklus un valodas zem zariem mana vēl
biežāki kā bulvāra malās. Šad tad atmirdz un ātri nodziest
kabatas laternas uguntiņas, un mazo gaismas loku atmirdzu-
mā, kas parasti tēmēti pretimnācēju sejām, gadās saskatīt
sarkanas lūpas un nedabīgi melnas uzacis.
Tā ir nakts publika, kas te staigā. Sevišķi daudz viņas
iepretim apgabaltiesai un pie katedrāles, un neviļus nāk prātā
kaut kur lasīts vecmodīgs paradokss, ka noziegums meklējot
tiesas, izlaidība baznīcas tuvumu.
«Redz, redz, kā zibeņo,» Vilnis ņirgājas, mādams uz ugun­
tiņu pusi, «ar uguni meklē cits citu rokā,» un tad mums sāk
dipot blakus viegli soļi, piesmakusi balss lūdz papirosu, un
sievietes svārku čaukstoņa taisās iet līdz.
«Atšujies, jaunkundzi» Vilnis saka, un svārku čaukstē­
šana aizšalc pa labi, kur tumsā tikko samanāmi ceļas pret
debesīm kailie bulvāra liepu augumi.
Bulvāris ir galā, un mēs ieejam Vecrīgā, kurā vēl melnāka
nakts tumsa. Nevar vairs saredzēt, kur beidzas iela, kur ir
76
trotuārs un kur sākas māju sienas. Tikai augstu virs galvas
mana pagaišāku strīpu, tās ir debesis, pa kurām staigā tumši
mākoņu bataljoni, retumis atsegdami vāji mirdzošās zvaig­
znes, un ielas te izlietas kā bezdibeņa akas, gar kuru drēgna­
jām sienām nav iespējams augšup tikt.
Retie mākoņu logi nedzirdami aizkrīt ciet, paliek pavisam
tumšs, un atkal sāk birt sejā aukstas lāses. Vējš rausta gra­
bošās izkārtnes, to čīkstoņā manāmas izmisušas raudas, un
visās malās dzird jumtu dārdēšanu, šalc novadcaurules, un
lietus ūdens skalojas ap mūsu kājām.
Visu to apņem lietus čalošana, vēja vaimanas un melna
tumsa, kuras dvašā manāma trūdu smaka. Pavārtēs un pa­
žobelēs dzird ļauni brēcošās kaķu balsis, pilnas velnišķīga
naida, un vēl melnāka un bez cerības šķiet palikusi veļu
nakts, kurā staigā pa ielām un zem bulvārliepam pulks
dzīvu miroņu.
Kādā šķērsielā Vilnis apstājas un, ar kāju sameklējis
nakts melnumā neredzamo trepju kāpnes, sāk doties lejā,
aiz rokas mani vilkdams līdz. Tad viņš piegrabina pie zemām
durvīm, un mēs sākam klausīties.
Pēc brītiņa durvīs iekaucas atslēga, un laternas spožumā,
kas apžilbina acis, es varu samanīt, ka slēdzējam pasirma
bārda.
Vilnis kaut ko klusi čukst, piespiezdams sev pirkstu pie
kakla, un drūmais vecis rūkdams pazūd aiz durvīm, tās aiz­
cirzdams ciet.
Viss atkal paliek tumšs, un nakts melnumā mana tikai
lietus balsis, kaķu kaislās raudas un drēgno trūdu smaku.
«Iesim, viņš tak vairs nenāks atpakaļ,» es klusi saku V il­
nim, jo kopš veča pazušanas šķiet aizgājusi vesela mūžība.
«Nāks,» Vilnis tikpat klusi atbild, «labāk laikus dod naudu
šurp.»
Es sniedzu savu maku, kļūst sadzirdami šļūcoši un smagi
soļi, īgna ņurdēšana, un no jauna kauc atslēga, atkal vēr­
dama durvis, no kurām izstiepjas roka ar atvērtu sauju.
Vilnis iemet viņā naudaszīmi, un roka pazūd, lai pēc mir­
kļa parādītos no jauna. Viņa noliek uz kāpju malas kaut ko
skanīgu, pati pazuzdama aiz durvīm, un Vilnis, pieliecies
un atkal izstiepdamies taisns, saka, sniegdams pudeli:
«Bāz bikškabatā, ne šinelī, ka neizkrīt.»
«Cik pavisam ir?»
«Tikai trīs,» Vilnis nopūšas, atdodams man naudas maku,
«toties laba manta: tokajietis, salds kā sīrups, un skuķiem
vareni iet pie sirds. Pats redzēsi.»
Atkal mēs ejam pa tumsu un lietu, slideni palikuši trotuāri,
glums ir akmeņbruģis, un tad Vilnis paliek stāvot un sāk
meklēt pa kabatām atslēgu.
«Ļoļa pati iedeva, kad apsolījos atnākt ciemos un atvest
vēl kādu draugu līdz, ko paamizēties jaunākām māsām,
Oļai un Ellai. Feini skuķi.»
Atslēga noskrapst durvīs, kuras Vilnis nesteigdamies aiz­
slēdz cieti, un tad mēs sākam kāpt augšā pa trepēm, un
kāpju skaitam nav samanāms gals.
«Tūliņ būs,» čukst Vilnis, uzvilkdams sērkociņu, «dzīvo
pašos bēniņos. Māte viņgad nomirusi, tēvs iet pa nakti strā­
dāt maiznīcā, meičas paliek vienas, grēks būtu nenākt viņas
apciemot. Vasarā iepazinos ar Ļoļu kādā ballītē, un vadī­
dams mājās, paliku līdz rīta ausmai.»
Vilnis ceļ gaisā sērkociņu, vēro dzīvokļu durvis un meklē
īstās, jo kāpju laukumiņā iznāk veselas trīs. Tad viņš pa­
ietas pa kreisi, griež zvana pogu, un kaut kur tuvu klusi
iekliedzas zvaniņš, kam tūliņ atsaucas jautras sieviešu bal­
sis un skrejoši soļi. Aiz durvīm nožvakst ķēde, pašas tās
atveras pusvirus, un spraugā parādās tumšmatainas meite­
nes galva, smejošām lūpām un pārgalvīgām acīm.
«Šoreiz labvakar,» saka Vilnis, pats vērdams durvis plaši
vaļā, un es ceļu roku sveicienam.
«Labvakar,» smaida durvju vērēja, un uzmet man pētošu
skatu. Tad viņai sprūk vaļā smiekli:
«Kā jūs tādā tumsā varējāt sameklēt ceļu uz mūsiīciH#
jām? Vai nesametās bail no kaķu ņaudēšanas? Tie astaiņi
jau te staigā naktīs veseliem bataljoniem,» meitene čaJoj
kāpdamās atpakaļ, jo Vilnis to saķēris aiz rokas un grasās
vilkt sev klāt. Mēs viņai sekojam, un no priekšnama iekļūs^
tam nelielā istabiņā, kurai ar mazu sienals apsegu aizsegts
vienīgais logs.
Istabiņā deg vecmodīga lampa ar zaļu kupolu; stūri ir
spogulis, vidū galds, uz kura Vilnis tūliņ uzliek līdznestās
pudeles, un pie galda, ar ceļgaliem uz čikstošiem vlniešu
krēsliem, un elkoņiem balstīdamies uz galda malas, smie­
damās skatās mums sejās divas meitenes, kuru kopvecums
nevar būt lielāks par trīsdesmit un pieciem gadiem.
Vienai, druknākai, ir tumši mati, tāpat'Jcā durvju vērējai.
Otra ir bāla gaišmate, bet visām trim pārgalvīgas acis, ka
mūsu priekšā apstājusi galdu mūsu trijotne.
Es piebiedroju Viļņa uzliktām vīna pudelēm savu, un gaiš­
mate priecīgi iekliedzas, sasizdama rokas:
«Mīļie, kas te turēs līdzi, tas ies četrrāpus!» Druknā tumš­
mate parāda māsai mēli, un pie tās pašas reizes zagšus ap­
laiza sev lūpas, kas kvēl tumšsarkanas kā pārbriedušas
ķiršogas.
«Bleķis,» atsaka Vilnis, «kas te ko dzert? Trīs vien pude­
les! Ja citiem negaršos, mēs ar Ļoļu izdzersim divi vien,»
viņš noteica, atsēzdamies pie galda stūra.
«Nu, bērni, — viena pēc glāzītēm, otra pēc korķvelkamā,
un trešā lai kavē laiku manam draugam, kas atnācis ciemos
ar bēdīgu sirdi, bet citādi ir lāga zēns.»
Tumšmate izspurdz pa durvīm, bālā meitene paliek pie
galda un, nepiegriezdama man vērību, veras Vilnī lielām
acīm.
Tad visi esam atkal kopā, meitenes atnesušas mājas cepu­
mus, un mēs sākam dzīrot. Tokajietis brūngani kvēlo glāzēs
un meitenēm jau ir kļuvuši sārti vaigi, kad Vilnis, piegājis
pie kumodes, paņem mandolīnu.
«Bez mūzikas nav nekāda ballīte,» viņš teic, atkal uzmez­
damies galda stūrim un sākdams trinkšķināt instrumenta
stigas.
Viņš sāk spēlēt klusi sēru meldiju, un lielacainā gaišmate,
nenovērsdama skatu no spēlētāja sejas, dungo mandolīnas
melodiju līdz.
«Ļoļa, neskaties Viļņa kungā tik nāvīgām acīm,» teic tumš­
matainā māsa, kas bija skrējusi mums durvis vērt. «Sāks
vēl domāt, ka esi viņā no tiesas iemīlējusies, un paliks lepns.»
Vilnis spēlēdams papurina galvu, gaišmate neatbild, un
trešā, kurai apaļa seja un resnas matu pīnes, labsirdīgi
ieminas:
«Viņš tak saka, ka visu laiku bijis tev uzticīgs.»
«Tu domā, es šim ticu?» Ļoļa atcērt, un Vilnis, tālāk spē­
lēdams, sataisījis vēl nevainīgāku seju, un izskatās pavi­
sam svēts.
Gaišmatei pazema un kaisla balss, sērīgi skan mandolī­
nas stīgas, un tad man piepeši iesmeldzās sirds.
«Šo pašu salkano krievu romanci dungoja arī Mirdza, stā­
vēdama pie spoguļa, kad tikko bija izirušas mūsu skavas un
ap lūpām tai rotājās tīksmlgs smaids.
«Izmjena, zabita ļjubov,» ar čigānisku, mākslotu piesma-
kumu, dzied gaišmate, skatīdamās Vilni lielām acīm, un tad
spēlētājs pēkšņi beidz spēlēt un uzmet uz galda savu instru­
mentu.
«Tādā koncertā es nepiedalos,» viņš nosaka, mādams ar
galvu uz loga pusi, un, sākdami klausīties nakts skaņās,
mēs dzirdam raudulīgos vēja aurus, jumtu dārdēšanu un
griezīgi brēcošās kaķu vaimanas.
«Kas tagad nedzers, nebūs draugs,» Vilnis iesaucas, pa­
ķerdams vīna glāzi, un mēs dzeram līdz.
Tokajietis iesit galvā jaunu noreibuma vilni, kas aizšūpo
bēdas, un lēni beidz skumt mana sirds.
«Oļa, kā tev patīk Artūrs?» Vilnis vaicā druknajai tumš­
matei, kurai apaļa seja un labsirdīgas acis.
«Nekas nekait,» viņa smiedamās atbild, uzmezdama man
laipnu skatu. «Tikai par daudz kluss, un nemaz nesaka, kas
vainas.»
U ' . o ī '1 | _ _
«Laikam ta pati vecā mīlestība,» smejas Ella, un vaigu
galos tai ievelkas smieklu bedrītes. . «Jaukas meitenes, vai ne?» Vilnis teic, apstādamies uz
«Tā jau ir tā lieta,» Vilnis svinīgā balsī apstiprina, «un
tāpēc es ari vedu viņu šurp. Sak, varbūt kādai sirds patla­
ban brīva un zēnam izdodama. Nu, atzīstieties, meitenes!»
viņš uzstāja, sākdams runāt stingrā instruktora tonī un
smīnēdams paskatās uz gaišmates pusi, kurai lepna, bāla
seja un kaisla balss.
Ella smejas, Oļa labsirdīgi smaida, un es jūtu, ka esmu
nosarcis.
«No manis laikam gan neiznāks žēlsirdīgā māsa,» Ella
spurdz, un Vilnis, imitēdams Salas rāmi stingro balsi, gausi
nosaka:
«Neiznāks gan: esi par aušīgu un skaļu, un ievainotām
sirdīm tādas lietas nepatīk. Ļoļa ir aizņemta, un tātad tā
lieta skaidrāka par skaidru: Artūram jāmīl :Oļa, un Oļai
jābūt viņam uzticīgai, vismaz līdz tai dienat, kad mēs atkal
atšļuksim uz Rīgu un nāksim jūs apciemot.»
Vilnis pieceļas, nosēdina man Oļu blakus, pielej glāzes,
un liek mums izdarīt saderināšanās ceremoniju.
«Tagad jūs varat skūpstīties arī citu klātbūtnē. Protams,
atskaitot papu un pārējo priekšniecību.»
Oļa smaida, māsas aplaudē, un man pašam kļuvis jautrs
prāts.
Mēs dzeram atkal, un jūtam saldu noreibumu galvās un
locekļos. Ella smejas arvien skaļāk, kaut apgalvo, ka viņai
nākot raudas, kā jau bez puiša palikušam meitēnam. Ļoļa
iesēdusies Vilnim klēpi un aplikusi rokas tam ap kaklu. Viņi
skūpstās un dzer abi no vienas glāzes.
Man glaužas pie pleca druknais Oļas augums, seju glāsta
viņas labsirdīgo, smaidošo acu skats. Es aizmirstu savas
bēdas un velku Oļu sev klāt. Meitene, viegli pretodamās, ļau­
jas, — turpat pie maniem redzokļiem sāk blāzmot viņas acis,
kas tagad liekas dzelmaini dziļas un pavisam melnas. Lūpas
tai pilnīgas un tumšsarkanas, kā ķiršogas, kuras ieraugot
lielākas kļūst slāpes un miera nedod veldzes alka.
Es skūpstu karsto Oļas muti, juzdams viņas apaļā vai­
dziņa siltumu pie sava vaiga, un saldu gurdenumu locekļos.
Deniņos mana līksmu asins zvanīšanu, un tikai sirdī kaut
kas vēl raud un elso nedzirdami klusi.
Ļoļas bālā sejiņa kļuvusi sārtāka, un no tās izdzisušas
skumjas. Lūpas viņai deg un kvēlo. Vilnis skūpsta kaklu,
kaut ko ausī čukstēdams, un meitenei ir valgas, noreibušas
acis.
Tad mēs esam palikuši tikai trīs, — Ella beigusi smiet un
jūtas viena. Viņa pieceļas, iet pie kumodes spoguļa, sāk sa­
pīt atrisušās bizes, un no sejas atspīduma ir nomanāms, ka
viņai smeldz vientulības apziņa un skūpstu tuvums saban­
gojis asinis.
«Vai sāp vēl sirds?» Oļa klusi vaicā, un viņas lūpas tau­
jādamas staigā man pa vaigu, apstājas, nodreb un gaida
atbildi.
«Nē, vairs nē,» es atbildu vēl klusāk, un šai mirklī tas ir
tiesa, jo negribas iet projām, un jumta dzīvoklītis pilns omu­
lības siltuma, un to vārdiem netveramo, maigo, mulsinošo
aromu, kāds dvašo jaunu meiteņu istabās.
Nemanot skrien laiks, un, kad Ella ieminas, ka tēvs drīz
nākšot mājās, Oļa sapīkst, negrib māsai ticēt un velk pie
acīm manu roku ar visu sprādzes pulksteni.
Tiešām, ir jau pāri četriem, un tātad pats pēdējais laiks
iet projām, ja negribam satikties ar meiteņu tēvu, kas, sprie­
žot pēc Oļas stāstījuma, ir dusmās ātrs vīrs.
To, liekas, zin arī Vilnis, kas piepeši atkal ierodas istabiņā.
Viņš klusi kaut ko dungo, bet izskatās miegains, un nesaka,
kur bijis.
Mēs sākam atvadīties. Ļoļas nav nekur, Oļa pavada mūs
līdz durvīm un, sniedzot roku, uzmet man skumju skatu, bet
Ella iet pa trepēm lejā, pavadīdama līdz vārtiem, lai uznestu
atpakaļ atslēgu.
Atkal mūs apņem melna tumsa, sejās sitas lietus un kūsto­
ša sniega pūkas. Čīkst izkārtnes, vējš rībina skārda jumtus,
un ūdens čalo novadcaurulēs. Viņš skalojas arī pa trotuā­
riem, un paglumi, kā upes oļi, ir palikuši ielu bruģa akmeņi.
Lēni mēs ejam uz Matīsa ielas pusi, — māc vīna gurums
un miegs.
ielas stūra, un, aizsedzis ar plaukstu sērkociņa uguni, lūko
aizsmēķēt.
«Jā,» es klusi atbildu, nekā nedomādams un skatīda­
mies augšup, kur, mākoņiem skrejot, nejauši atvēries vaļā
77
padebešu logs un ļauj krist lejup zvaigžņu zaigai. «Sevišķi
Ļoļa,» es piebilstu, atcerēdamies meiteni ar lepnu seju un
kaislīgām, lielām acīm.
«Laikam tevī iemīlējusies,» es saku, lai būtu kas teikts,
jo sirdī man salijis brīnišķīgs klusums un es nezinu, vai tas
no zvaigžņu zaigas, vai cita kā.
«Līdz ausīm,» Vilnis apstiprina, «manis dēļ tas skuķis ies
ugunī,» viņš nosaka, aizsviezdams sērkociņu.
Mēs ejam tālāk, bet Viļņa domas vēl arvienu nevar šķir­
ties no jumta istabiņas Vecrīgā.
«Oļai arī nekas nekait,» viņš mierinošā balsī ieminas,
«varbūt nav vēl ne reizes mīlējusi. Ellai gan pavasarī bija
gadījies kāds students, bet vasarā pazuda kā ūdenī. Skuķis
ilgi staigāja saraudātām acīm, bet tagad atkal žirgts un
mundrs kā zebiekste,» Vilnis stāsta un beidz ar filozofisku
piezīmi:
«Redzi nu, cik ātri dzīst siržu rētas.»
Es pamāju ar galvu, un izgājuši cauri vārtiem, mēs sākam
kāpt augšā, kur istabiņā mani atkal taisās apņemt bijušā
atcere, — mirtes lapiņas zaļo uz grīdas, no kumodes raugās
sērīgi smaidošā mātes seja, pusslēpusies baltā lakatiņā, un
Vilnim būs jāguļ Edgara gultā, kurā mēdza pēc tā gulēt
tēvs.
«Jaukas meitenes,» Vilnis jūsmo, atsēzdamies uz gultas
malas un vilkdams nost zābakus.
Es klusēdams māju ar galvu, jo sirds top atkal grūta, un
negribas atbildēt.
Apklust arī Vilnis, redzēdams, ka neveicas valodas, un
drīz dzird viņa mierīgo elpošanu.
Tā guļ veseli ļaudis, kurus nemāc rūpju nasta. Tā mēdza
gulēt tai pašā gultā Edgars, kas tagad Tērbatā.
Septembrī viņš bija atbraucis Mīlgrāvī, lai parādītos tē­
vam jau virsnieka tērpā un stātos mūsu bataljonā. Tēvs cen­
tās slēpt savu prieku, bet zem sirmajām ūsām vīdēja kluss
smaids, un sen viņam nebija bijis tik laipns prāts. Un acīs,
kuras kavējās pie Edgara pleciem un sejas, varēja manīt
dziļu maigumu.
Tad Edgars ieminējās, ka gribot dienēt ar mums kopā,
lai varētu iet kaujā tēvam un brālim līdzi. Tēvs saduga sevī,
un viņam apmācās vaigs. Beidzot viņš saņēmās, uzlika savu
smago saimnieka roku Edgaram uz pleca, ar plaukstu gan­
drīz apsegdams visu zeltīto pagonu, uz kuras mirdzēja maza
balta zvaigznīte, un teica, kļūdams atkal skarbs un
ciets:
«Nē, dēls, tā nebūs un nedrīkst būt. Pie mums tu nedie­
nēsi.»
Edgars sadrūma, un viņa sejā, — virslūpai tikko sāka
dīgt pirmās pūciņas, — bija manāms apmulsums.
«Tēt,» viņš ierunājās, acīs slēpdams skumjas, «vai tad
Artūrs tev mīļāks nekā es?»
«Nē, puisīt,» tēvam iedrebējās balss, «nedomā tā. Bet nav
labi, ja kopā ar tēvu feldfēbeli dien viņa dēls leitnants, cie­
tīs disciplīna, un citi virsnieki vīpsnās, ka tu mani komandē.»
Edgars cenšas pārliecināt tēvu, ka tā nebūs, un nevienam
nenāks prātā vīpsnāt, ja tēvam — virsseržantam ies līdzi
kaujā dēls — virsnieks. Bet tēvs nav pārliecināms un stūr­
galvīgi purina sirmo galvu.
Divdesmit gadus krievu gvardijā dienēdams, viņš para­
dis redzēt un ticēt, ka virsniekus šķir no citiem karavīriem
nepārejama plaisa, un domā, ka nav labi, ja cilvēkam, kas
ticis tai pāri, jāskatās atpakaļ.
Tēvs paliek pie sava, atsakās pat runāt, uzskatīdams
Edgara stāšanos mūsu bataljonā par pilnīgi neiespējamu
lietu, un vecākam brālim bija jāiet nokārtu galvu prom. Bet
arī tēvam, viņu izvadot pa zāģētavas vārtiem, bija saduguši
pleci, un līkāks likās kļuvis vienmēr taisnais stāvs.
Edgars dien Vidzemes strēlniekos, bet mēs sarakstāmies
visai reti. Es neesmu tam neko rakstījis par mūsu pirmo
kauju, — nepaceļas rokas, un attur kaut kas savāds, ko es
nezinu vārdā saukt. Varbūt tā — baiļošanās, ka vecākais
brālis var pārprast manu vēstuli un justies apvainots, ka es,
ko Edgars bija radis bērnībā un skolas gados rīkot un ko­
mandēt, visur būdams pirmais, vienmēr likdams manīt savu
pārākumu, — esmu vienā vietā aizsteidzies viņam priekšā.
78
XV
Kad mēs pamostamies, ir jau pusdienas laiks. Vilnis ai­
cina vēl paklīņāt pa Rīgu, jo šodien tak ir mana dzimšanas
diena, bet es atsakos un taisos braukt atpakaļ. Vilnis viebj
īgnu seju, rūkdams, ka gluži tak nevarot sviest prom dažas
atvaļinājuma stundas, — diezin kad izdošoties atkal tikt
Rīgā. Es nepiekāpjos, mans draugs paliek kluss, un mēs
sākam siet cieti mantu maisus.
Dienas laikā vilciens neiet līdz pašai Slokai, apstādamies
gabaliņu no tās un tad sākdams kāpties atpakaļ, jo krievu
dzelzceļniekam bailes, ka vācu artilērija nesāk apšaudīt
viņu mašīnu. Tā mums iznāk pasoļot pa zemajiem laukiem
un priežu ceriem, kas aizstiepjas starp jūru un Lielupi, un,
kad mēs beidzot nonākam Slokā un sameklējam savas rotas
mītni, ir jau liela krēsla, un apmākušās debesis rāda, ka
atkal būs lietaina un tumša nakts.
Tēvs saņem mūs skarbi, kaut gan es manu, — rotas ko­
mandiera laipnība tam glaimo. Arī Sala savilcis bargu seju,
jo mūsu atvaļinājums nav izlūgts padotības kārtībā, bet ap­
ejot vada komandieri, un tas ir disciplīnas pārkāpums, par
kuru mazais kaprālis mums notur veselu rājiena runu.
«Puikas, ielāgojiet,» viņš saka, urbdamies mūsu sejās sa­
vām pelēkajām, drūmajām acīm, «neko jūs nedrīkstat uz­
sākt bez manas ziņas, jo man jāzina viss un par visu jāat­
bild. Nu, sakāt paši, vai tas būs taisnīgi, ja pēc bataljona
parādes man nākas atbildēt par jūsu neaizpogātām pogām
un nošļukušiem bikšdibeniem, bet atvaļinājumu un citas
labas lietas jūs gribat dabūt tieši no rotas komandiera, man
lecot apkārt līkumu?»
Salas argumentika tik pārliecinoša, un viņam tik mono­
tona balss, ka mēs steidzamies atvainoties un nosolāmies
vairs tā nedarīt. Kaprālim sāk noskaidroties seja, un, atmez­
dams ar roku, par zīmi, ka rājiens ir galā un mēs varam iet
savā nodaļā, tas rāmi nosaka:
«Es nerājos kaut kādas goda radīšanas dēļ, bet kārtības
labā, un kārtībai jābūt visur.»
Nodaļas biedri mūs saņem skaudīgiem skatiem un zobga­
lībām, liekas, nebūs gala, bet, kad Vilnis izceļ no sava mantu
maisa pudeli ar aizlakotu kaklu, apklust pašas lielākās mu­
tes. Kuldīdznieks Priedītis steidz atliekt savam nazim korķu
velkamo un noliek Vilnim uz ceļgala, bet Mazkalniņš, kas
tikko sācis rūkt par saimniekdēliņiem, kam vienmēr esot
cūkas laime, sataisa laipnu seju un saka, braucīdams palsās
ūsas:
«Nu, redziet, puikas! Vai es neteicu, ka Vilnis ir lāga zēns?»
Vilnis nospļaujas pār plecu, attaisa benediktieša pudeli,
sāk ieliet skārda glāzēs un krūzītēs, kas sniedzas tam pretim
no visām pusēm. Viņš lej ar aptiekāra uzmanību, lūkodams,
lai nevienam netiktu vairāk kā citiem, un tad saka:
«Dzeriet, puikas, uz Artūra veselību, jo šodien ir viņa
dzimšanas diena, un tā manta pirkta par viņa naudu.»
Saldais dzēriens, kas smaržo pēc priežu skujam, padara
visiem maigas mēles, un mazajam bālvaidzim Sīlim, kam
arī tikai septiņpadsmit gadu un Talsos palikušas trīs nepre­
cētas māsas, nepaspēdamas izbēgt, jau var manīt acīs no-
reibuma valgu, kas aizdzinusi no tām parasto sērīgo iz­
teiksmi.
«Vai, cik salds,» viņš ieminas stīvu mēli, un Mazkalniņš
tam draudzīgi uzsit uz pleca.
«Kā mammas vārīta kafija,» fēniksietis saka, un ap lūpām,
kas parasti savilkušās noslēgtas un niknas, tam tagad iegū­
lies vēlīgs smīns.
Tad es sāku čamdīties pa savu mantu maisu, un biedru
acis ieplēšas platas, kad no turienes parādās ārā nēģu tove­
rītis, kas, ejot no Asariem līdz Slokai, man smagi» ^A\ka
plecu. oonub
«Va velns,» rūc Spandegs atzinības pilnu skatu^M&āda
kostīte sen nav iebaudīta.» siqtn
Viena roka pēc citas iegrimst nēģu traukā, un drīz visos
kaktos dzird omulīgu gremošanu, un strēlniekiem top tau­
kaini pirksti un spīdīgas mutes. Mazais Priedītis pašpējfe
nosmērēt arī abus vaigus, un seja tam laistās no nēģu mēr-
ces. Tad viņa iesāk mesties bala, zens noristas, saķer muti
ar roku un izmetas no istabas.
«Palika slikta dūša,» saka Mazkalniņš, kozdams jaunu
nēģi, kura astes gals kā dzīvs mētājas fēniksietim gar ausi
un rokas stilbu.
Aizelsies iesteidzas Konrāds un grūž roku nēģu toverī.
«Tad ta draugi,» viņš pārmetoši iesaucas, «sākuši mielo­
ties bez manis! Labi, ka tas puika pie stūra uzskrēja man
virsū, — citādi būtu pavisam nokavējies.»
Konrāds steidzīgi kož nēģi, tad mana Vilnim rokā pus­
tukšo liķiera pudeli un paliek nikns:
«Nejēgas,» viņš iesaucas, «vai tad pie šādas zakuskas der
tik salda manta!? Tas ir grēks un noziegums, un Anglijā
par tādām lietām sēdina uz pusgadu cietumā, lai labojas
un mācās, kā vajag dzert.»
«Tu laikam esi tur bijis,» žēli novelk Vilnis, kam Konrāds
izrāvis no rokas pudeli un, pielicis sev pie lūpām, atgāž atpa­
kaļ galvu.
«Zināms, ka biju,» Konrāds lepni atsaka, pēc brītiņa no­
laizdams pudeli, kurai šķidrums tagad klukst tikai pašā
dibenā.
«Pagāns, atstājis tikai kaprāļa tiesu,» Vilnis rājas un at­
ņem Konrādam liķiertrauku. «Būtu zinājis, ka tu neproti
godu, dotu ar mēru, tāpat kā citiem.»
Konrāds ar plaukstu noslauka lūpas.
«Bija gan labs,» viņš saka, sniegdamies pēc nēģa, «tagad
vairs nesāp sirds, ka jūs tikāt uz Rīgu, bet man vajadzēja
palikt turpat, kur citiem. Nu, kā labi gāja? Ko dara manas
brūtes?» ' Lejiņa vaigs, — aiz otra parādās kornets šervašidze —
«Liek tevi sveicināt,» Vilnis sataisa nopietnu seju, «un
saka, ka esot tev uzticīgas visas tās stundas, kurās viņas
liekot mierā dragūni un kazaki.»
Konrāds jutās apvainots.
«Tev nemaz nav sirds krūtīs,» viņš teic, palicis bēdīgs,
«kā tu vari draugam tā atbildēt.»
«Kā ir, tā saku,» Vilnis taisnojas,«tiksi Rīgā, redzēsi pats.
Daudz labu meiču tagad sākušas staigāt neceļus. Un,
iedams karā, tu netiki apdrošinājis savas brūtes pret grēkā
krišanu. Pats esi vainīgs, — ko es tur varu darīt vai līdzēt?»
Konrāds šņakstinādams notiesā nēģi un tad velk roku pār
acīm, kā slaucīdams asaras.
«Redzi nu,» viņš noskumis saka, «tāda ir tā lielā mīles­
tība. Atstāj, karā aiziedams, skuķi vienu, šī beidz raudāt un
tik ilgi šauda acis uz visām pusēm, kamēr pietaisās klāt kāds
cits.»
«Ko lai dara, tāds ir zaldātu liktenis,» zobus bakstīdams,
saka Mazkalniņš.
Pudele sausa, tukšs arī nēģu toverītis, un biedrus pārņē­
mis pieticības miers. Liķieris padarījis runīgākas dažas mē­
les, un viens otrs sāk atcerēties kritušos draugus un aizva­
kardienas notikumus.
«Žēl Pētersona,» kāds saka, «bija labs strēlnieks un visādi
krietns vīrs.»
«Nav jau gluži pagalam,» kaktā atsaucas kāda balss, «sa­
nitāri pievākuši netālu no mājām. Kāja gan pušu, bet pats
bijis sveiks.»
«Nu, tad mēs vēl viņu redzēsim,» saka trešais, «bet Sēja
diezin vai vairs būs šautenes cilātājs: esot dragāts pleca
kauls.»
«Spilva arī bija velna vīrs,» nopūšas Pētersona žēlotājs.
«Kā tad,» blakussēdētājs apstiprina. «Tagad jau aprakts
un guļ ar sprāgušu lodi krūtīs.»
«Un Strautiņa arī vairs nav,» reizē nopūšas Mazkalniņš
un Spandegs, atcerēdamies draugu, ar kuru kopā strādājuši
«Fēniksā».
«Tāds ir karavīru liktenis,» filozofē Konrāds, «šodien
danco un mīlē, un rītu jau bez brūtes vai gluži beigts.»
«Mūsu rota vēl tika puslīdz sveikā cauri,» no kakta atskan
rupja balss, «bet pirmajai ar otro gājis ļoti grūti. Pļautas
kā ar pļaujmašīnu. Aizgājušas līdz pašiem Pavasariem,
bet friči, slēpdamies aiz muižas mūriem, ber virsū mūsējiem
no logiem, stūriem un jumtiem tādu uguni, ka zēni netikuši
uz priekšu.»
«Vajadzēja gāzt ar artilēriju, tad friči brēkdami muktu
ārā,» kāds atsaucas no durvju puses.
«Nav nekādas lāga artilērijas. Pāris veci lielgabali, un
tie paši šāvuši tik slikti, ka dažas granātas ķērušas nevis
Pavasarus, bet mūsu ķēdi.»
«Velni! Pakārt tādus šāvējus pie pirmās priedes,» Mazkal­
niņš nikni nosaka.
«Ko lai dara,» Sala iejaucas valodā, «tīšām jau viņi to ne­
darīja.»
«Nav ne velna no krieviem,» Spandegs īgni saka, «fricis —
tas pavisam cits zēns. Prot kauties un nomirt arī tā protas,
lai viņā saulē nebūtu jākaunas.»
Vads sāk rīkoties uz dusu, jo vakara krēslas vietā sen jau
iestājusies melna nakts.
Pamazām stāj runāt mēles, apklust valodas. Dzird no­
pūtas un žāvas, un daži jau sākuši krākt. Svecītes gurdi deg,
likdamas pa sienām staigāt lēkājošām ēnām, un pie durvīm
sagubis snauž vada dežurants.
Vilnis klusu klepo, palicis roku zem galvas, un smaida
miegā, laikam redzēdams sapnī meiteni ar lepno seju. Kon­
rāds ņurd un kasās, tad nočāpstina muti un, pagriezis man
muguru, sāk šņākt kā lietus debesis.
Pārdzīvotais man neiziet no prāta, un nenāk miegs. Sirds
atkal palikusi grūta. Kā slīkonis no dzelmes ceļas augšup
mīlas atcere, un dvēsele man kā melns ūdens, kas šūpo
mironi.
Atkal es redzu savu meiteni — redzu viņu citu rokās, —
Mirdzas sejā manāms nelaikā nācis vītums, lūpas krāsotas
asinssarkanas un izskatās nedabīgi lielas, — aiz Mirdzas
sīkā pleca, ko atsedzis vaļā atslīdējušais tērps, smīn Valda
abiem ir nicīgas un ņirgu pilnas sejas, bet pūderētā meite­
nes sejiņā blāzmo maigs gaišums, ko met krāsotiem vaidzi­
ņiem pāri tās acu mirdzums.
Istabiņas sienas klāj sarkanas un baltas rozes, un no
ziedlapiņām plūst reibinošs aromāts. Zem augstajiem gries­
tiem lidinās smaidošs zēns, turēdams rokās zelta stopu, un
aiz spārnotā pleca vīd bultu maksts. Zēns skrej un māj ar
roku, rādīdams lejup un laizdams sev skatu pār krūtīm, es
pamanu viņās šautu bultu, un sirds man deg un sāp.
«Zēni, diezgan gulēts,» skan Salas rāmā balss, un gulētāji
sāk trūkties kājās, dūrēm berzēdami acis.
Diena solās būt lietaina un auksta, kā citas, bet tad nāk
vēsts, ka mēs iesim uz priekšu, un bez miņas izgaist vēl kau­
los palikušais gurdenums.
«Tiksim tiem bliņu ēdājiem pie krāgas,» Konrāds lielīgi
saka, piemiegdams savas iesarkanās acis un nagiem skrā­
pēdams muguru. «Kaušanās ir vienmēr laba lieta, bet se­
višķi der lieti, ja visas malas niez.»
«Būs karsti,» rūc Mazkalniņš, pirkstiem šņaukdams de­
gunu, «bet tādēļ jau mēs nācām šurp.»
Cietākas atkal palikušas veco sejas, bet jaunajiem deg
acis, — nav vairs prātā, cik liels pēc pirmās kaujas bija pār­
ņēmis mūs nogurums.
«Gāzīs pa skaustu, piebikstīs ar durkli, lai rikšo mudī­
gāk uz savu zemi, un mēs tiksim atpakaļ Rīgā,» jūsmo V il­
nis, un var manīt, ka viņa vārdi visiem rīdziniekiem no sirds
runāti.
«Jūs uz Rīgu, mēs uz Kurzemi,» saka kuldīdznieks Prie-
dītis, aplikdams roku talsietim Sīlim ap kaklu, un abiem
zēniem iesākuši blāzmot bālie vaigi, atceroties aiz frontes
palikušo dzimteni.
«Ja mūsējie labi saņemas, tad līdz Ziemassvētkiem ka­
ram beigas,» filozofē Spandegs, un Mazkalniņš piekrizdams
loka savu spītīgo galvu, un visu jūsmojums sācis pārņemt
ari Salu, rāmo, vienmēr pašapzinīgo, daudzus kauju laukus
staigājušo kaprāli.
«Labi jau būtu,» viņš piekāpdamies saka, «ja tie friči lais­
tos tik mudīgi projām, kā jums gribas. Ja labi saņemsieties,
varbūt aizlaižas a r’.»
«Neesam nekādi krievu družiņņiki, kam bārdas līdz pa­
79
 krūtei, bikšdibeni līdz ceļiem,» Vilnis iekaisis iesaucas, «visi
latviešu puikas vien. Un, kad mēs ejam virsū, fričiem jābēg.»
Sala paskatās uz Viļņa pusi, nopūšas un atmet ar roku.
«Lai Dievs dod,» viņš gausi nosaka, «bet nelielīsimies bez
laika. Kam jānotiek, tas notiks.»
Kaprālis saslienas, laiž skatu pāri vada mītnei un tad teic:
«Maisus plecos, šautenes rokās, mudīgi ārā un stāties rin­
dās.»
Mēs ejam atkal pāri slapjiem laukiem un pielijušām
pļavām, kur kājas vietām iestieg līdz ceļiem, un beidzot esam
šīs dienas ceļa galā, ierakumos, kuru strīpa pa kreisi aizvi­
jas uz Lielupes pusi, pazuzdama niedrājā.
Priekšā redz retas siena kaudzes, kuras rudens lietus pa­
darījis pelēkmelnas. Aiz viņām nodegušu māju drupas, un
vēl tālāk ceļas pret debesīm nokvēpuši mūri, un Sala saka,
— tā esot Pavasaru muiža, kurai ejot viņdien virsū, tik dau­
dzi no mūsējiem krituši.
No muižas puses šad un tad svelpj lodes, un dažreiz kāda
atspindz arī no Lielupes labā krasta. Citādi viss ir kluss un
mierīgs. Lēni sijā lietus, mums salst kājas, kuras apņēmuši
grāvja dubļi, un tad sāk krist kūstošais sniegs.
«Suņa laiks,» Vilnis drebinādamies saka, «labāk būtu
skriet ķēdē uz priekšu, vismaz paliktu siltāk.»
«Pagaidi, gan paliks karsti,» atrūc Mazkalniņš. . damies par savu vārdu patiesību, un tad paliek kluss.
Aiz Pavasariem dzird tālu rūcienu, tad šņākšanu, kas nāk
arvien tuvāk un tuvāk, — tad iegaudojas gaiss, un tranše­
jas priekšā ar pērkonīgu grāvienu izšaujas no pielijušās
zemes uguns un dubļu stabs, šķiezdams uz visām pusēm
ūdens šaltis.
Strēlnieki lamādamies slauka acis, kuras piešķiedušas
granātas sviestās dubļu šļakatas.
Atkal vaid gaiss un pajūk zeme, šoreiz vairāk pa labi.
Ugunsstabam saplokot, dzird niknu sanēšanu, un liekas, ka
mums dūktu garām neredzamas, lielas bites. Tad kaut kas
nobākšas man priekšā- uz grāvja malas, un es satveru un
tūliņ laižu vaļā dubļiem aplipušu metāla šķembeli, kas lie­
kas pilna guns.
«Granātas drumslas,» saka Spandegs, «nav labi ar to
dabūt pa krūtīm vai vēderu.»
Pa kreisi dzird ieklepošanos, un mums nāk klāt Sala.
«Nesabaidi savus zēnus bez laika,» viņš īgni nosaka,
iedams mums garām un uzmezdams Spandegam sirdīgu
skatu. «Ja sašļuks dūša, pats nezināsi, kā to atkal dabūt
augšā.»
Spandegs apjucis noskatās kaprālim pakaļ.
Atkal dzird gaisā granātas gaudošanu. Tā sprāgst mel­
dru malā, un niedrājs zibeņātri liecas zemu, it kā tam lais­
tos pāri viesuļvējš.
Lēni tumst vakars. Gaiss mitējies vaidēt, granātas beigu­
šas dūkt, un retumis spindz lodes.
Tad pa ierakumu grāvi atkal nāk mums klāt mazais kap­
rālis, Viļņa pavadīts, un saka:
«Zēni, naktī ies uz priekšu izlūku patruļa. Kas piesakās
no laba prāta?»
«Es, es, es,» — dzird atsaucamies visās grāvja malās.
«Visi jau nevarēs iet,» Sala nosaka, «tikai pa trīs no
katra vada.» Kaprālis laiž pāri tranšejai gausu skatu, kā
meklēdams. Tad pamāj ar galvu dundadzniekam, Mazkal-
niņam un man:
«Līdzko paliks tumšs, ejat pa labi pie virsseržanta.»
Es cērtos apkārt, prasu: . vasaros prāvi spēki vai tikai sardzes vads. Nepārtrauktas
«Kaprāļa kungs, kas vadīs izlūkus?»
«Leitnants un virsseržants. Es domāju, būs labi, ja tu
iesi tēvam līdz.»
Kaprālis apgriežas un aiziet, un Vilnis, uzsitis man uz
pleca un viegli iespēris ar kāju Konrādam dibenā, iet vada
komandierim līdzi, atkal sākdams staigāt vada ziņneša gai­
tās.
Konrāds sapīcis noskatās tam pakaļ.
«Vilnis sāk palikt lielmanīgs,» viņš ņurd, kasīdams plecu.
«Būs jāpiekauj, vai,» dundadznieks norūc, tagad sākdams
skrāpēt pakausi un vērdamies uz to pusi, kur miglas lāņos
un vakarkrēslas paisumā zūd muižas mūri.
Lēni nāk nakts ar aukstu tumsu, kurā lido retas sniega
80
pikas. Gaiss kļuvis pavisam vēss, un ir tik drēgns, ka auk­
stums liek mums drebināties bez apstājas un dvašot uz
pirkstiem, kas palikuši tik stīvi, ka gandrīz vairs nav iespē­
jams tiem izšņaukt degunu.
Glābdamies no drebuļu trīsām, viens otrs sāk dejot, uz
vietas lēkādams un sizdams kopā pie gurniem dūres. Mazais
Priedītis ir tik veikls lēkātā js, ka viņa dubļaino zābaku zoles
ik reizes sitās tam pie mugurkaula, bet Konrāds dejodams
kustina arī jozmeni nu gūžas, un dievojas, — tā esot vēder-
deja, ko šis redzējis kādā Kazablankas ostas krodziņā,
braukdams uz vecā Dambekalna gafelšonera kā kuģa puika.
Paliek pavisam tumšs. Klusums, un tikai no Lielupes nāk
lēna vēsma, atnesdama niedru šalku.
Pa labi tālumā, ap to vietu, kur viņdien mūsu rota gāja
kaujā, redz šad un tad iemirdzamies trīcošas ugunis, kuru
liesmiņām ir bālganspocīgs dzeltenums. Viņas šķiet lēkājam
uz augšu un uz leju, dejojam no vienas puses uz otru, un brī­
žiem tās liekas peldam pa gaisu, kā meklēdamas vietu, kur
nolaisties un dzist. "
«Raķetes,» rūc Mazkalniņš, smēķēdams saujā paslēptu
papirosu.
Spandegs papurina galvu.
«Nē, tās nu gan nav raķetes,» viņš gausi saka, kā šaubī­
«Kas tad?» vaicā mazais Sīlis, kam salst vairāk nekā ci­
tiem, un laikam tāpēc runājot dreb sīkā balss.
«Varbūt maldu gunis,» kā negribēdams, pēc brītiņa atbild
mūsu nodaļnieks, «tur jau bija visai staigns, — īsta spīganu
vieta.»
«Un daudz kritušu,» ieminas Mazkalniņš, un niknā fēnik-
sieša balss šoreiz skan apspiesti, ar mazu piesmakumu.
Sīlim sāk klabēt zobi, un viņš spiežas klāt Priedītim, kas
viņa gados un ir talsinieka vienīgais draugs. Abi zēni, pie­
plakuši viens otram, piemirsuši šautenes, klusēdami veras
tumsā un savādajās ugunīs, kas staigā pa staigno klaju,
kur nesen bija cīņas lauks.
Pa labi sāk gurkstēt dubļi, murdēdami ap rāmi celtām kā­
jām, un ieskanas tumsā neredzamā Salas balss:
«Mazkalniņ, Vanag, Konrād, — ir laiks!»
Mēs karam plecos šautenes, aizbāžam granātas aiz jostas
un sākam brist pa dubļiem prom uz labo pusi, ar rokām pie­
turēdamies pie glumajām grāvja malām un grāvja priekš­
pusei piekļauto biedru mugurām, jo tranšejas dibens vēl
glumāks, un neturoties būtu jāpakrīt.
Tumsa visapkārt. Viņa dvašo drēgnu vēsumu, un biežāk
sākušas lidot sniega pikas, kas izskatās kā piekusuši balti
taureņi. Viņas nolaižas uz krūtīm, rokām, sejām, un mikls
un auksts ir viņu klusais pieskāriens.
Tad priekšā dzird paklusas sarunas. Mazkalniņš, iedams
pirmais, apstājas, un tumsā ir dzirdama tēva balss, šoreiz
pavisam klusa:
«Vai trešā vada zēni?»
«Jā, virsseržanta kungs.»
Mums aiz muguras atkal sāk murdēt dubļi no zābakotām
kājām, un sīka balss saka, ka esot ieradušies trīs strēlnieki
no ceturtā vada.
«Nu, tagad visi esam kopā,» piepeši no augšas ieminas
leitnants, un tikai tagad mēs pamanām turpat blakus virs
grāvja malas tumšu siluetu, kas liekas saplūstam ar nakts
melnumu.
«Zēni, bataljona komandieris vēlas zināt, vai vāciem P a ­
ierakumu līnijas viņiem nava, un, ejot ar līkumu pa labi un
tad atkal pagriežoties uz upes pusi, mēs varam nokļūt P a v a ­
sariem aizmugurē. Tad redzēsim, kas darāms.»
Leitnants apstājas, sačukstēdamies ar kādu, kas nostā­
jies tam blakus, un tad saka pusbalsī:
«Cenšaties iet paklusi, lai nelaikā mūs nepamana ienaid­
nieks. Šaut tādā tumsā ir maz jēgas; tāpēc uzspraužat jau
tagad durkļus. Katram jāņem līdzi trīs granātas. Kam to
nava, lai ņem tepat, pie otrā vada komandiera.»
(Turpinājum s se k o s )
JĀ Ņ A P L Ē P J A g ra fik a
I, I V v a k u n o fo rm ējis O J Ā R S P Ē T E R S O N S
A le k s a n d ra G r īn a K o p o ta jie m rakstiem « A v o ts » Nr. 8., 1989., 1— 80
PROZA, DZEJA, D R AM ATURĢIJA, PUBLICISTIKA, KRITIKA